mīts-vakar un šodien

Vārds „mīts” tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē „vēsture” vai „stāstījums”, citiem vārdiem, tas skaidro īstenību, vēršoties pie pagātnes, kad pasaule vēl tikai radās. Mīts ir pirmais cilvēces radītais modelis, pēc kura izprast pasauli, visu notiekošo un lietu kārtību.
Mitoloģija radusies pirms vairākiem gadu tūkstošiem un bijusi noteicošā vairākās kultūrās. Tālā senatnē ļaudis, apgūstot pasauli, balstījās uz abstraktu un tēlainu domāšanu, jo atbildes uz jautājumiem, kas viņus nodarbināja, viņi rada mītos. Cilvēki centās izzināt to, kā radusies pasaule, kā tā ir iekārtota un kāda ir viņu vieta tajā. Šodienas cilvēks to izpratīs vai nu kā pasaku, vai līdzību, tomēr pirmatnējam cilvēkam tā bija dzīves īstenība, fantastiskais atbilda realitātei. Domāšana raisījās ar konkrētiem tēliem un asociācijām. Nereti mītos tiek stāstīts par to, ka okeāns kā milzu upe apņem Zemi vai arī čūska, apritinājusies ap pasauli, satur to kopā. No tā var secināt, ka pirmatnējais cilvēks domāja asociatīvi un ticēja kam pārdabiskākam, ko arī skaidroja mītos.
Taču mūsdienās mīta nozīme, manuprāt, ir gandrīz zudusi, jo viss, ko pirmatnējais cilvēks skaidroja mītos senatnē, mūsdienās ir zinātniski pierādīts, līdz ar to zūd vajadzība skaidrot realitāti. Piemēram, ir pierādīts, ka Zeme ir apaļa un kādēļ mainās gadalaiki. Mītam vairs nav iepriekšējās nozīmes, jo mūsdienās par tiem jau sāk pārvērsties pavisam ikdienišķas lietas. Piemēram, daudzviet žurnālos parādās virsraksti – „Mīti par ēšanu”, „Mīti par matu kopšanu” utt. un, manuprāt, tas ir vienkārši smieklīgi, jo zūd mīta patiesā būtība.
Jā, protams, arī mūsdienās ir bijuši uzskatāmi piemēri mitoloģiskajam domāšanas veidam. Piemēram, Ā.Hitlers un J.Staļins, kas bija izvirzījuši sev nereālus mērķus. Domāju, ka tas gan ir negatīvi, jo senatnē cilvēks šādi domāja, jo viņam nebija citu iespēju, taču mūsdienās izvirzīt šādus mērķus ir vienkārši nenopietni.
Viss process jau ir noticis un cilvēka uzdevums ir pastāvošo kārtību saglabāt! Varam secināt, ka mīti fiksē tradīciju, kuru vienmēr vajag turpināt, lai saglabātu esošo. Viss ir tagadne, viss bez sākuma un beigām, vienmēr esoša kustība.