Cilvēktiesību ideja un jēdziens radās vēl pirms Apvienoto Nāciju Organizācijas(ANO) dibināšanas 1945. gadā. Tomēr tikai ar šīs organizācijas izveidošanu cilvēktiesības ieguva oficiālu un sabiedrisku atzinību. Cilvēktiesības tika minētas ANO Statūtos, kā viena no svarīgākajām ANO darbības sfērām.
Cilvēktiesību jēdziena vēsture ir patiesi aizraujoša. Tā saknes meklējamas visos lielākajos pasaules notikumos – cilvēktiesību ideja deva spēku cīņai par brīvību un līdztiesību visā pasaulē.[„Cilvēktiesības”, mācību materiāli skolām 2., Apvienoto Nāciju Latvijas Asociācija, 1996].
Cilvēktiesības un pamatbrīvības dod mums iespēju pilnā apjomā izmantot un attīstīt cilvēkam piemītošās īpašības – saprātu, apziņu, talantu, tās dod mums iespēju apmierināt garīgās un citas vajadzības. Šīs tiesības un brīvības pamatojas uz visas cilvēces aizvien pieaugošajiem centieniem pēc dzīves, kurā tiktu respektēts un aizsargāts katrs indivīds un tam piemītošā pašcieņa.
Cilvēktiesību un pamatbrīvību noliegšana ir ne tikai individuāla un personīga traģēdija, tā rada sociālas un politiskas nestabilitātes priekšnosacījumus, sēj vardarbību un konfliktus ne tikai valsts iekšienē, bet arī starpvalstu līmenī. Cilvēktiesību un cilvēka cieņas cienīšana ir „brīvības, taisnīguma un vispārēja miera balsts”, teikts Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas pirmajā teikumā.
Es domāju, ka cilvēktiesības mūsu sabiedrībā tiek pārkāptas, nenoliedzami tas notiek ik uz soļa, sākas ģimenē, skolā uz ielas un turpinās darba tirgū, politikā u.c. Visur zināmā mērā notiek diskriminācija – rases, tautības, vecuma, dzimuma utt.
Tāpēc cilvēkam būtu jāiemāca, un tas jāsāk jau no bērnības, ka attiecībās ar citiem cilvēkiem nedrīkst pieļaut vienaldzību, nedrīkst uzspiest savu viedokli citiem, jāiemācās kritizēt pašam sevi, nevis citus, pēc iespējas jāapgūst taisnīgumus un godīgums, kaut gan mūsu sabiedrībā cilvēks jau vairs „nedrīkst” būt godīgs. Cilvēkiem vairāk būtu jāpārzina galvenie cilvēktiesību dokumenti, to izcelsme un piemērošana, jābūt vispārējai izpratnei par cilvēktiesību jēdzienu. Protams, Latvijā daudzi cilvēki nemaz nezina kur būtu jāgriežas pārkāpumu gadījumā – tātad iespējami vairāk vajadzētu izplatīt informāciju par organizācijām, kas ar to nodarbojas.
Iespējams mūsu sabiedrībā trūkst vairākas iemaņas, piem. saprast, uzklausīt, izteikt savu viedokli un atrast kompromisu, jo reizēm šādas īpašības, būtu nepieciešamas augstākstāvošiem cilvēkiem starpvalstu sadarbībai, dažādu likumu pieņemšanā un izstrādāšanā, tāpat dažādās konflikta situācijās cilvēki neprot atrast kompromisu.
Atkarībā no situācijas cilvēkam tomēr būtu jāprot orientēties cilvēktiesību dokumentos, civillikumā un kriminālkodeksā, lai varētu iegūt un savākt nepieciešamo informāciju, izanalizēt esošo situāciju un spēt rīkoties, sadarboties.
Domājams, ka cilvēku vērtību skala veidojas jau no dzimšanas brīža, protams, daudz kas ir atkarīgs no viņa ģimenes – vecākiem, un tikai tad no skolotājiem un apkārtējiem cilvēkiem. Dažas no šim vērtībām varētu būt šādas: iejūtība, cieņa, tolerance un atbildība par savu rīcību, mērķtiecība, pastāvība, komunikabilitāte, individualitāte un, protams, pašcieņa. Jo no pašcieņas sākas cieņa.
Pamatlikums Vācijas konstitūcijas sākumā izvirza cilvēka cieņas atzīšanu. Citas pamattiesības īpašos aspektos veido cilvēka cieņas aizsardzību. Federālā Konstitucionālā tiesa atbilstoši ir konstatējusi:
Brīvā demokrātijā augstākā vērtība ir cilvēka cieņa.
Citādāk nekā lielākajā gadījumā pamattiesību cilvēka cieņas garantija PL 1.panta 1.daļā formulēta īsi un kodolīgi:
Cilvēka cieņa ir neaizskarama. To ievērot un aizsargāt ir visas valsts varas pienākums.
Ja jēdziens „ievērot” nozīmē, ka cilvēka cieņā nedrīkst iejaukties, tad jēdziens „aizsargāt” ir plašāks. Tā ir viena no retajām vietām Pamatlikuma pamattiesību katalogā, kur valsts varai ir uzlikts viennozīmīgs pienākums aizsargāt.
Ar konstitūcijā noteikto cilvēka cieņas neaizskaramību, kas ir visu pamattiesību pamatā, nebūtu savienojami, ja cilvēka ,,kuram pienākas cieņa saskaņā ar viņa personīgo esamību, arī pēc nāves tiktu atņemta vispārējā cieņa vai viņš varētu tikt pazemots. Atbilstoši ar Pl 1.panta 1.daļai visai valsts varai uzliktais pienākums garantēt aizsardzību pret uzbrukumiem cilvēka cieņai nebeidzas ar cilvēka nāvi…[„Pilsonis tiesiskā valstī”, Vācu konstitucionālo un administratīvo tiesību pamati, Hanss Jirgens Vildbergs, Klauss Messeršmits, Laila Niedre, Eirofakultātes Rīgas centrs, LU, 2004].
Vispārējā Cilvēktiesību Deklarācijā (pieņemta ANO Ģenerālajā Asamblejā 1948. gada 10. decembrī) 3. pantā ir teikts, ka: „Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību(arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.pantā ir teikts: „Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību”).
Vispārējā Cilvēktiesību Deklarācijas 4. pantā, ka: „Nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē; visa veida verdzība un vergu tirdzniecība ir aizliegta”.
Reizēm liekas, ka likumi ir pieņemti, lai tos pārkāptu, jo šobrīd notiek tik daudz pārkāpumu tieši cilvēktiesību aizsardzības jomā, ka to nemaz nevar aptvert. Runājot par dzīvību un brīvību šobrīd vēl jo projām ir valstis, kuras savā starpā karo un līdz ar to tiek nogalināti nevainīgi cilvēki. Kompromiss iespējams būtu tas, kas to apturētu, bet nē uz to jau laikam nevar iziet, tā jau būtu padošanās! Veselas nācijas – tautas, iedzīvotāji, galu, galā cilvēki. Cīņa par brīvību, par tiesībām, tomēr tajā pašā laikā aizskarot citu nevainīgu cilvēku tiesības uz brīvību un, protams, dzīvību. Cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir teikts, ka „Visi cilvēki piedzimstot ir brīvi un pret ikvienu jāizturas vienādi. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa. Savstarpējās attiecībās jāievēro cieņa vienam pret otru”.
Cilvēktiesību deklarācijas 2.pantā ir teikts , ka: „katram cilvēkam ir jābūt apveltītam ar visām brīvībām, kas pasludinātas šajā Deklarācijā, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai citas izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa”.
Domāju, ka sabiedrībā šīs brīvības tiek pārkāptas, rases – karo, vai cīnās savā starpā, notiek masveida un personiskas diskusijas, tāpat arī dzimumi it sevišķi sievietes tiek diskriminētas, tieši darba tirgū. Tāpat šobrīd tik aktuālā tēma cilvēku tirdzniecība, kur pārsvarā tiek tirgotas sievietes, viņām tiek atņemta dzīve brīvībā, reizēm pat notiek tik šausminošas lietas, ka sievietes pēc padarītā „darba” tiek nogalinātas. Diemžēl, lai kā mēs cīnītos, to nevar izskaust, jo iespējams tajā visā ir iejauktas augstākstāvošas personas, tā saucamā mafija, kuru nav tik viegli ne atklāt, nav arī to iespēju tam visam izsekot.
Arī reliģiskā brīvība, tomēr vēl tā īsti nepastāv, vēl jo projām notiek „kari” starp dažādām konfesijām, to pārstāvjiem, bet cilvēkam taču ir tiesības izvēlēties savu Dievu, vietu, kur to pielūgt, vai izvēlēties nepieņemt Dieva esamību.
Protams, arī ļoti bieži tiek aizskartas tēmas par nacionālismu, sevišķi izteikti tas bija vērojams Latvijā, krievu – latviešu skolas.
Tāpat ļoti bieži mēs pieminam Ebreju tautu, tās nodarījumus, bet ne jau visi ir tie darītāji, tomēr sabiedrībā ir izstrādājies stereotips par to, ka vīni visi ir slikti, zaglīgi, negodīgi lišķi(acīs skatoties smaidīs, bet aiz muguras var dunci ietriekt) utt. Iespējams, ka šo arī nav iespējams izskaust no sabiedrības, tāda veida diskriminācija un zināms naids, nepatika būs, jo cilvēkos laikam vēl jo projām ir tā „sāpe” par šīs tautas nodarīto. Man personīgi nav nekāda nozīme kāda cilvēkam ir ādas krāsa, nacionalitāte, materiālais stāvoklis vai citi, domāju, ka galvenais ir cilvēks pats, viņa attieksme pret sevi un citiem.