Ieteikumi vecākiem adaptācijas periodā pirmsskolā

Ievads

Pirms vecāki sūta savu mazuli dārziņā, mājās vajadzētu pārrunāt visus šā pasākuma ‘’par’’ un ‘’pret’’. Tā vecāki paši varēs labāk izprast kā būs un kādas grūtības varētu rasties, un tām laikus sagatavoties. Vecākiem vajadzētu saprast, vai viņi ir gatavi uzticēties audzinātājām un spēs mierīgi strādāt, nevis nepārtraukti uztraukties par mazo.
Vecākiem vispirms pašiem der iepazīties ar bērnudārzu, vadītāju, grupiņas audzinātājām, auklīti, kārtību un režīmu grupiņā. Jo drošāki būs vecāki, jo drošāk jutīsies viņu mazulis.
Jāņem vērā, ka katrs sīkums var ietekmēt bērna attieksmi pret dārziņu – kāda nepatīkama replika, vai atsauce, bērnam var negribēties iet uz dārziņu vai kontaktēties ar tur esošiem cilvēkiem, tāpēc ,lai tādu problēmu nebūtu visu vajadzētu pārrunāt ar audzinātāju.

Uz dārziņu 2-gadnieks.

Pirmajos trijos dzīves gados mazulis apgūst saskarsmes prasmes, veido izpratni par sociālajām lomām, pašvērtējumu. Šos dzīves pamatus ieliek ģimene. Šādā vecumā mazulim vel vajadzīga ģimenes, māmiņas atbalsts, nevis vienaudžu atbalsts, tāpēc, ja mazais no māmiņas šķiras, mazajam tas var likties uz mūžu, jo bērns vel neizprot laika ritējumu.
Divu gadu vecumā bērns bez mammas var izturēt krietni vien īsāku laiku nekā vecāki bērni, tāpēc mazā bērnudārznieka ‘’darba dienai’’ vajadzētu būt īsākai nekā lielākiem bērniem, vēlākais līdz četriem pēcpusdienā. Mazais pēc mammas īpaši var sailgoties gulētiešanas laikā, jo bērniņam svarīga ir ierastā vide.
Divus gadus vecus mazuli par dārziņu var ieinteresēt, sakot, ka bērnudārzā būs mīļa audzinātāja un auklīte.
Silītes grupiņu audzēkņi bieži slimo. Tas saistīts gan ar to, ka mazuļiem vel nav pietiekami nobriedusi imūnsistēma, tāpēc viegli pieķeras vīrusi, gan ar adaptācijas grūtībām – bērnudārzs rada pārlieku lielu stresu, kas ietekmē bērniņa imunitāti. Vecākiem nevajadzētu slimošanu uztvert kā neizbēgamu, tomēr vajadzētu būt tai gataviem.
Divu gadu vecumā daudzi mazuļi vel lieto autiņbiksītes, nomierināties viņiem palīdz māneklīts un padzerties vieglāk no pudelītes. Lai mazulim neradītu lieku stresu, adaptācijas laikā vecākiem nevajadzētu bērnu radināt atteikties no knupīša, pudelītes vai autiņbiksītēm. Bērnudārzā bērni parasti visai apgūst podiņa lietošanas prasmi, iemācās dzert no pudelītes un aizmirst par māneklīti.

Uz dārziņu trīsgadnieks.

Trīsgadnieks jūtas liels. Viņš ir apjautis savu varēšanu, vēlas spēt un prast vēl vairāk. Trīs gadus vecs bērns jau spēj izjust lietu kārtību – mamma aiziet, bet viņš zina, ka noteikti atnāks pakaļ. Trīsgadnieks ir iepazinis vidi, kurā dzīvo, un cilvēkus, kas viņam ir apkārt, un viņš vēlas paplašināt redzesloku, iepazīstot jaunas vietas un cilvēkus. Trīs gadus vecs bērns prot izteikt savas vajadzības.
Triju līdz piecu gadu vecumā bērns izjūt vajadzību pēc vienaudžu sabiedrības un rotaļām ar viņiem. Taču rotaļāšanās prasme ir jāizkopj. Pirmajos mēnešos bērnudārzā šā vecuma bērni bieži konfliktē rotaļlietu dēļ. Trīsgadnieks vēl ir privātīpašniecisks, vēlas visas mantas savākt sev un nelabprāt tās dala citiem. Mazajam arī mājās vajadzētu mācīt mainīties ar mantām.

Trīsgadnieks var nesaprast kāpēc viņam jāiet uz bērnudārzu, mājas ir, kas pieskata. Tad mazajam var izstāstīt, kas labs viņu sagaida bērnudārzā. Šajā vecumā var bērnu ieinteresēt ar iespēju iepazīt jaunus draugus un spēlēties ar dažādām rotaļlietām.
Trīs gadus vecs bērns vēlas izmēģināt visu jauno, tāpēc viņam patiks dažādās nodarbības, kur māca līmēt, zīmēt, krāsot, griezt, veidot. Ja mazais būs ieinteresējies, viņš vēlēsies to darīt atkal un atkal.
Vairumam trīsgadnieku patīk iet dārziņā, bet kad pirmā sajūsma rimusies, var paziņot vecākiem, ka vairs negrib iet dārziņa, bet vecākiem nevajadzētu padoties un zaudēt pacietību, bet runāt ar bērnu un skaidrot kāpēc tas vajadzīgs.
Visbiežāk trīs četrus gadus vecam mazulim visgrūtāk ir samierināties ar jauno kārtību un režīmu. Daži pieraduši vakaros ilgi būt nomodā un rītos vēlu celties, bērns no rītiem var būt ļoti kašķīgs un neapmierināts. Citam bērnam grūtības var sagādāt diendusa, bet citam neiet pie sirds ēdiens. Tomēr lielākoties trīsgadnieki drīz vien pielāgojas jaunajam režīmam.

Uz dārziņu – piecgadnieks.

Daudzi bērni bērnudārza gaitas sāk piecu gadu vecumā, kad sākas piecgadīgo un sešgadīgo obligātā pirmsskolas apmācība.
Piecgadniekam parasti iedzīvoties bērnudārzā ir vieglāk nekā trīsgadniekam, jo viņš ir lielāks un vairāk pieredzējis, prasmīgāks un veiklāks. Piecu gadu vecumā grūtības nesagādā ģērbšanās, pašapkalpošanās pie galda, podiņa lietošana. Tomēr piecgadnieks var atteikties gulēt diendusu, jo daudzi no šā ieraduma jau ir atteikušies. Labi, ja bērnam var ierādīt, kā klusiņām pagulēt ar acīm vaļā un atpūsties, netraucējot citiem mazuļiem gulēt.
Piecgadnieku var ieinteresēt ar iespēju bērnudārzā satikt un iepazīt jaunus draugus, kā arī iemācīties ko jaunu, kas būs vajadzīgs skolai.
Kaut arī piecgadniekam parasti nav grūti iejusties bērnudārzā, kādā reizē bērns var arī atteikties turp doties. Vecākiem ar bērnu jārunā, jāieklausās bērna stāstītajā un pret viņa izjūtām jāizturas ar sapratni.

Kas bērnudārzniekam var traucēt adaptēties:
• Pārāk strauja bērnudārznieka gaitu uzsākšana. Mazo bērnudārznieku neatkarīgi no tā, cik gadu vecumā mazais sāk iet dārziņā, ar bērnudārzu jāiepazīstina pakāpeniski. Parasti vadītāja bērnudārzu gaitu sākšanu organizē tā, lai jauni bērni grupiņā ienāktu pakāpeniski. Jaunākajiem bērniņiem vajadzētu būt pirmajiem – lielākā daļa bērnudārzu atsāk darbu augusta vidū, tad arī vajadzētu nākt jaunākajiem mazuļiem. Pakāpeniski viņiem pievienojas pārējie. Arī dārziņā pavadāmo dienas daļu vajadzētu paildzināt pakāpeniski. Neatkarīgi no vecuma nebūtu prātīgi mazuli uzreiz atstāt bērnudārzā visu dienu. Pirmās dienas bērnu var atstāt līdz diendusai, pēc tam nākt pakaļ uzreiz pēc diendusas un tikai pēc nedēļas vai divām mazuli var atstāt pilnu dienu. Ja mazais jau agrāk izrādījis vēlmi palikt dārziņā ilgāk, tā jārespektē.

• Nereti mazuļi ir gražīgi no rītiem, jo nav kārtīgi izgulējušies. Pirmajā mēnesī īpaši grūti būs bērniņiem pieraduši iet gulēt vēlu un vēlu arī celties. Ja vecāki bērniņu pie jaunā režīma nav radinājuši jau vasarā, atliek vien bruņoties ar pacietību un gaidīt, līdz mazais pieradīs iet gulēt agrāk un celties agrāk. Svarīgi dienu iesākt mierīgi, bez steigas. Nebūs prātīgi ļaut mazulim ilgāk gulēt un pēdējā mirklī izraut no gultas, un pusaizmigušu vest uz dārziņu. No brīža, kad mazuli modina, līdz bērnudārza durvju atvēršanai var paiet pat pusotra stunda, taču rīts izdodas nesteidzīgāks un mazais ir mierīgāks.

• Pārāk ilga atvadīšanās. Vecākiem jāpierod pie domas, ka bērnam daudz vieglāk (un arī pašiem vecākiem) atvadīties, ja to dara mīļi, bet nevelkot garumā – mīļš apskāviens un buča, mamma vai tētis apsola, ka pēc diendusas nāks pakaļ, jaukas dienas vēlējums, un viss. Tētis vai mamma iet prom. Jo garāka ievilksies atvadīšanās, jo vairāk bērns raudās un nelaidīs vecākus prom. Taču vecāki nekādā ziņā nedrīkst aizlavīties, tas ir, aiziet neatvadījušies!

• Nereti vecāki, darbos noskrējušies, dienas beigās aizmirst parunāt ar audzinātāju par mazuļa dienas gaitām, veiksmēm un neveiksmēm, vēlmēm un vajadzībām. Izrunāties ar audzinātāju ir svarīgi ne tikai pirmajā mēnesī, bet arī turpmāk, jo sākot bērnudārza gaitas, audzinātājas ar mazuli pavada daudz laika, nereti arī bērni neprot izteikt savas izjūtas vārdos. Parunājoties ar audzinātāju, var uzzināt, kā bērnam klājas, vai viņam vajadzīga palīdzība, vai mazo kas satrauc.

Kas bērnudārzniekiem var palīdzēt adaptēties:

• Labi, ja viens no vecākiem var izmantot atvaļinājumu laikā, kad mazulis sāk iet bērnudārzā. Tad ir vienkārši mazuli dārziņā atstāt nepilnu dienu.

• Jācenšas bērnam nākt pakaļ vienā un tajā pašā laikā. Ja abi vecāki zina, ka aizkavēsies darbā, vajadzētu lūgt palīdzību vecvecākiem vai auklītei, lai mazulim nebūtu jāpaliek grupiņā pēdējam.

• Lai mazais justos drošāk un mazajai sirsniņai kaut kas atgādinātu par mājām un mammu, līdzi var ņem mīļlietiņu (ja audzinātāja atļauj). Daudziem bērniem ir svarīgi labi pazīstamas un ierastas lietas, tāpēc vecākiem nevajadzētu bērnudārza vajadzībām iepirkt visu jaunu, piemēram, mazulim var dot līdzi viņa mīļāko pidžamiņu, kaut arī lācīša zīmējums uz tās jau pabalējis. Dažus mazuļus, īpaši mazas dāmas, iepriecinās gluži pretējas lietas, piemēram, iespēja uzvilkt jaunu kleitiņu.

Kopsavilkums.

Daudziem bērnudārznieku vecākiem vakari bērnudārza gaitu sākumā var izvērsties par īstu elli – mazais kļūst niķīgs, kašķīgs, pat agresīvs, cits varbūt ārdās un nav apstādāms ne mirkli. Tas ir tikai normāli. Pirmkārt mazulim bērnudārzs var radīt tādu pašu stresu kā pieaugušajiem saspringta darba diena. Mazais pēc tās vēlas izlādēties. Un to viņam vajag ļaut, vien vecākiem vajadzētu piedāvāt piemērotāku metodi, piemēram, aiziet uz smilšu kasti vai pabraukt ar velosipēdu.
Otrkārt lielai daļai bērnu pietrūkst laika, ko viņi iepriekš pavadīja ar sev mīļiem cilvēkiem, tāpēc mazais cenšas to kompensēt vakarā. Bet vecākiem vakari kļūst par īsu, jo mazais vēlas nedalītu vecāku uzmanību, pavadot laiku kopīgās rotaļās vai nepārtraukti runājoties. Visprātīgāk būtu, ja vecāki necenstos ‘’cīnīties ar vējdzirnavām’’, mazuli nepārtraukti mudinot iet spēlēties savā istabā, bet gan stundu veltītu bērnam nedalītu uzmanību un darītu visu, ko mazais vēlas. Parasti pēc kopīga pavadīta laika mazulis atslābst un atkal spēj rotaļāties viens.

Secinājumi

Sagatavot bērnu dārziņam nav viegli, tas ir īsts nervu pārbaudījums gan bērnam, gan vecākiem. Tomēr gandrīz visi to ir izdarījuši un veiksmīgi tikuši tam cauri, kāds grūtāk, kāds vieglāk. Tomēr bērnam dārziņš ir ļoti vajadzīgs, lai bērns iemācītos daudz dažādas lietas, komunicēt ar citiem – es domāju tas būtu tā pūļu vērts, lai bērnu laistu dārziņā, iepriekš tam pienācīgi sagatavojoties bērnam un vecākiem.