da vinči

Leonardo da Vinči ir gleznotājs, tēlnieks, arhitekts, zinātnieks un inženieris. Dižrenesanses mākslas stila pamatlicējs. Leonardo da Vinči dzimis kādā ciemā netālu no Vinči pilsētiņas, kas, savukārt, atrodas 25 km attālumā no renesanses laikmeta mākslas centra – Florences. Tādējādi jaunā talanta mākslinieciskā veidošanās bija saistīta ar Florenci, kur da Vinči sākumā mācījās Florences tēlnieka un gleznotāja Andreas del Verrokjo darbnīcā, vēlāk iestājās gleznotāju cunftē, bet attīstījis talantu līdz pilnībai, izveidoja pats savu meistardarbnīcu.

Leonardo da Vinči ir daudzpusīgi apdāvināts ģēnijs. Viņš uzskatīja, ka ga

a
alvenā loma ir praktiskām zināšanām, kas gājušas caur pieredzi, kas vienīgās sniedz ko jaunu. Balstoties uz pieredzi, cilvēks balstās uz sevi, tāpēc visas autoritātes un grāmatas ir personiski jāpārbauda. Leonardo veicis teorētiskos pētījumus visdažādākajās jomās: mehānikā, hidroloģijā, kartogrāfijā, ģeoloģijā, optikā, bioloģijā, fortifikācijā un mašīnu būvniecībā. Pretēji baznīcas stingram aizliegumam studējis cilvēka anatomiju.

Savas dzīves laikā da Vinči uzgleznojis ne vairāk kā 25 darbus, no kuriem tikai 10 ir saglabājušies līdz mūsdienām. Salīdzinot ar citu dižrenesanses meistaru atstātā radošā mantojuma apjomu, da Vinči desmit gl
l
leznas liekas pavisam nieks, tomēr ne ar ko nevar salīdzināt tās mākslinieciskās kvalitātes, kas vērojamas šajos nedaudzajos darbos. Jau agrīnajos darbos kā “Madonna gotā” (1483) un “Madonna Lita” (1470 – 1490) un citos Leonardo da Vinči pierādīja sevi kā izcilu meistaru. Viņš ne tikai ra
a
adījis lieliskus mātes un bērna tēlus, bet spējis saskatīt un attēlot daudzveidīgās gaismas noskaņas, vissmalkākās nianses ēnās, to sabiezinājumā ienesot vieglu gaismas blāzmu. Viens no izcilākajiem Leonardo da Vinči darbiem ir Milānas perioda monumentālā freska “Svētais vakarēdiens” klostera “Santa Maria delle Grazie” ēdamzālē (1495 – 1497). Sižetiski tajā ir attēlota Kristus un viņa mācekļu pēdējās vakariņas. Leonardo da Vinči parādījis, cik dažādas var būt cilvēku izjūtas, katram personāžam atrodot raksturīgu veidolu un individuālo raksturojumu. Leonardo uzskatīja, ka labam gleznotājam ir jāparāda divas lietas – cilvēks un tas, par ko viņš domā. Pirmo parādīt ir viegli, otro – grūti, jo tikai ar žestu atveidojumu var atklāt tēlu domu gaitu. Tieši to mākslinieks ir spējis attēlot šajā slavenajā freskā.

Pati noslēpumainākā un slavenākā Leonardo da Vinči glezna ir po
o
ortreta šedevrs “Mona Liza” (“Džokonda”; 1503 – 1506). Portrets “Mona Liza” tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē. Portretā atspoguļojas tēla neparastā nozīmība, garīgums un dvēseles noskaņojums. Šajā visu daļu kopībā un harmonijā – daba tiek parādīta kā zīme priekšstatam par to, kas ir skaistums. Renesanses ģēnijs atrod saistību starp atsevišķo un kopīgo, līdzīgi, kā renesanses zinātne sāk grūto, bet pareizo ceļu – kopīgās likumsakarībās atrast atsevišķās daļas. Šis darbs saistīts ar leģendām, piemēram, stāsta, ka Monas Lizas portretā Leonardo da Vinči attēlojis pa
a
ats sevi. Leonardo da Vinči daba ir noslēpums, kas jāatklāj, un viņa darbi aicina apzināties mūs kā dabas daļu un saplūst ar to. Līdz mūsdienām saglabājušies apmēram arī daudz zīmējumu, rasējumu, projektu skices, kas liecina par meistara daudzveidīgajām interesēm.

Leave a Comment