Džovanni bija izcils itāliešu renesanses rakstnieks – prozaiķis un dzejnieks. Par nozīmīgāko Bokačo darbu tiek uzskatīts simts noveļu apkopojums “Dekamerons” (Decameron, aptuveni 1349-1353). Bokačo noveles izceļas ar savam laikam neierastu reālistiskumu. Bokačo rakstījis gan itāliešu, gan latīņu valodā. Bokačo uzskatāms par vienu no noveles žanra aizsācējiem.
Džovanni Bokačo dzīvojis no 1313. līdz 1375.gadam, dzimis Parīzē, tad ilgāku laiku pavadījis Neapolē, bet īpaši jāatzīmē viņa saikne ar tēva dzimto pilsētu Florenci. Florence ir arī Dantes un Petrarkas dzimtene, pie kam šajā pilsētā bija ļoti attīstīta tirdzniecība, naudas maiņas sistēma, amatniecība un citas viduslaikos populāras nodarbošanās. Lai gan
Ideju un radošā izaugsme labi parādās Bokāčo jaunības darbos, kas tika rakstītas Neapolē. Pirmais darbs, ko Bokāčo sarakstīja bija “Filokolo”(1338) – apjomīgs darbs prozā, kurā Bokāčo pārveidoja literatūrā populāru agro viduslaiku stāstu par Florio un Bjanāčo mīlestību. Uzreiz pēc tam Bokāčo uzrakstīja nelielu poēmu – “Filostrato”, kurā viņš izmantoja no lauku dziedoņiem aizgūto oktāvu. Šajā darbā viņš sevi parādīja kā labu psiholoģisko darbu rakstnieku, atklājot raksturus un darbības. Pēc sižeta Filostrato” ir tipiska psiholoģiskais romāns, kaut arī tai ir dzejas forma. Trešais bērnības darbs ir “Tezeida”(1339) – arī ir poēma oktāvās ar antīko sižetu. Darbu “Tezeida” sarakstīja pats Bokāčo, kurā viņš attēloja savas un Fiammeta attiecības. Viens no nozīmīgākajiem Bokāčo jaunības darbiem, kurā viņš sevi parāda kā mākslinieks-reālists ir “Fiammeta”(1348). Šo poēmu bieži minēja kā pirmo Rietumeiropas psiholoģisko romānu literatūrā. Bokāčo ļoti meistarīgi apraksta un analizē sievietes jūtas un pārdzīvojumus, kura ir zaudējusi savu mīļoto vīrieti.
Bokačo ir sarakstījis daudz grāmatu, tomēr visslavenākais un arī visvairāk apspriestais viņa darbs ir “Dekamerons”. Var nopelt Bokačo māksliniecisko izteiksmes veidu vai izdomas vienveidību, bet nevar noliegt, ka šajā darbā ir atspoguļota viduslaiku dzīve atklātā gaismā, kas varbūt nav pārāk glaimojoša un tikumiska, tomēr pilnībā atspoguļo reālo situācija, kad dievbijība tika tik stingri pieprasīta no visiem cilvēkiem, sevišķi mūkiem, ka būtu dīvaini no šiem cilvēkiem gaidīt īpašu tikumību un pazemību. Bokačo pilnībā atmaskoja baznīcas kalpotāju divkosību un izvirtību, pie kam Bokačo pauda ne tikai savas, bet tā laika sabiedrības domas un uzskatus. Šis ir spilgts piemērs, kurā saskatāmas kopējās viduslaiku un agrās renesanses iezīmes, kur zināšanas vēl jaucas ar maldiem un māņticību.
Aizraušanās ar klasisko senatni pamudināja Bikāčo rakstīt dažādus zinātniskus darbus latīņu valodā. Viņš pierāda, ka senie ticēja sākotnēji vienam dievam un ka paletesims rodas filozofu un dzejnieku dēļ. Grāmata “Par slavenām sievietēm” ir papildinājums Petrarkas grāmatai “Par slaveniem vīriem”. Īpašu lomu starp zinātniskajiem darbiem ir ieguvusi grāmata “Par slaveno vīru liktenīgo piedalīšanos”, kurā viņš stāsta par morāles principiem, pierādot ka, tikumīgu apmierinājumu dod cilvēkam izpildīta pienākuma apziņu.