Mārtiņš Luters ir dzimis 1483. gada 10. novembrī Eislēbenē veiksmīga ogļraktuvju uzņēmēja Hansa Lutera ģimenē. Luters apmeklēja skolas Magdeburgā, Eizenahā. Lielā mērā tēva gribas ietekmēts, viņš no 1501. līdz 1505. gadam studē Erfurtes universitātes Humanitārajā jeb Brīvo mākslu fakultātē un gatavojas jurista karjerai. Taču 1505. gads ienes pārmaiņas Lutera nākotnes plānos – pārdzīvojis ļoti bargu pērkona negaisu pie Štoternheimas 1505. gada jūlijā, Luters iestājas Erfurtes augustīniešu klosterī un vēlas visu savu dzīvi pilnīgi veltīt Dievam. 1507. gada pavasarī Luters tiek iesvētīts par priesteri Erfurtes Domā, tam seko teoloģijas studijas. 1508. gadā viņa garīgais tēvs – augustīniešu klosteru Vācijas ģenerālvikārs Johans fon Štaupics nozīmē Luteru strādāt jaundibinātajā Vitenbergas universitātē, kur tajā pat gadā viņš iegūst Bībliskā Bakalaura grādu. 1512. gada oktobrī tur arī notiek Lutera doktora darba promocija, un Luters kļūst par profesoru un Bibliskās teoloģijas katedras vadītāju. Laikā no 1513. līdz 1518. gadam Luters notur savus agrīnos priekšlasījumus. Šajos priekšlasījumos notiek jaunās, reformatoriskās teoloģijas tapšana. Dieva taisnīgumu Luters nu vairs nesaprot kā Dieva kvalitāti, bet gan kā taisnīgums, ko Dievs dāvā cilvēkam. Tajā arī iezīmējas Lutera paša un luteriskās reformācijas centrālā doma – Taisnošana notiek vienīgi caur ticību un vienīgi uz Kristus nopelnu pamata.
Luters uzsāka reformāciju. 1517. gada 31. oktobrī Luters pienagloja savas 95 tēzes pret atlaidu tirgošanu pie Vitenbergas cietokšņa baznīcas durvīm. Viņš pats īsti neapzinājās, ko aizsāk. Luters ienesa ko jaunu izpratnē par cilvēku, ko tādu, kas nebija raksturīgs viduslaiku apziņai un kas ir palicis cilvēku apziņā aktuāls vēl līdz pat šodienai. Luters īpaši sāka izcelt atsevišķu indivīdu, viņa atbildību Dieva priekšā un personisko ticību. Luters nonāca Vartburgas pilī, kur viņš atradās kūrfirsta Frīdriha Gudrā aizsardzībā. Tur Luters pārtulkoja Jauno Derību vācu valodā. Luters noraidīja paradumu pielūgt svētos, vienkāršoja baznīcas ceremonijas. Jau 1521. gadā protestantiskā Lutera mācība tika pausta Rīgā. Protestantisma mācības guva atsaucību Rīgas iedzīvotājos. Livonijā tik revolucionāri notikumi kā Vācijā neizraisījās, bet Rīgā zemāko slāņu neapmierinātība un protests izpaudās svētbilžu grautiņos 1524. gadā. Nemierus ātri apspieda, taču reformācija turpinājās un stipri iedragāja katolicisma spēku Livonijā. Lutera prasības bija tādas kā pasaulīgās varas neatkarība no baznīcas, lai baznīca atsacītos no milzīgajiem zemes īpašumiem, no greznības. Latviešu grāmatu tapšanā nozīmīga bija Lutera prasība, lai reliģiskās mācības tautas masām sludinātu dzimtajā valodā. Luters sarakstīja «Rezolūcijas» – savu 95 tēžu skaidrojumu. Pēc vairākiem gadiem Luters savā darbā «Baznīca Bābeles gūstā» pilnīgi atklāti un publiski Romas pāvestu nosauca par Antikristu.
Luters līdz mūža beigām palika cilvēks ārpus likuma un ārpus katoliskās baznīcas kā īpaši bīstams ķeceris. Luters deva dzīvību jaunajai teoloģiskajai mācībai un jaunajai kristietības konfesijai – Evaņģēliski luteriskajai Baznīcai.