,,DIEVIŠĶĀ KOMĒDIJA”
14. gs.
Dante savu darbu nosaucis vienkārši par komēdiju, bet 16.gs. vidū sajūsminātie lasītāji sāka lietot epitetu ,,dievišķā”, un tā uz visiem laikiem – ,,Dievišķā komēdija”. Tas ir darbs, uz kā ir balstīta Dantes pasaules slava.
Poēma iedalīta 3 lielās daļās, kas atbilstoši katoļu baznīcas mācībai attēlo 3 viņpasaules daļas”:
ELLE, ŠĶĪSTĪTAVA, PARADĪZE.
Katru no šīm daļām veido 33 dziedājumi un prologs darba sākumā, kopā – 100 dziedājumi, katra daļa beidzas ar vienu un to pašu vārdu – ,,zvaigznes”. Katrai daļai ir savs raksturīgais krāsu tonis:
ELLE – sabiezinātas, draudīgas krāsas (sarkanā un melnā),
ŠĶĪSTĪTAVA – maigākas, bālākas (pelēkzilas, zaļganas, dzeltenas),
PARADĪZE – apžilbinošs spožums un dzidrums (gaišas krāsas).
Poēmas pamatā ir viduslaiku literatūrā populārais ,,sāpju ceļa” žanrs, tas ir, stāsti par to, kā cilvēkam izdevies ielūkoties viņpasaules noslēpumos. Dante ved cilvēku pazemē, lai spriestu tiesu par cilvēku noziegumiem un netikumiem, lai piespiestu tos dzīvot, kā pienākas.
ELLE – tēlodams elli, Dante parāda dzīvu cilvēku galeriju, kam piemīt dažādas kaislības, tie cits no cita stipri atšķiras, parasti šie tēli ir cilvēkiem pazīstamas personas. Ellē liesmo politiskas kaislības, tāpat kā zemes virsū. Grēcinieki ar Danti sarunājas un strīdas par sava laika politiskajām tēmām. Nav nejaušība, ka ellē atrodas daudzi Dantes politiskie pretinieki, bet paradīzē – draugi. Velni uzmana, lai grēcinieki nepaceltos virspusē, ar ķekšiem grūžot tos atpakaļ piķī.
Dante raksta vīrišķīgā, koncentrētā, enerģiskā valodā, nevairās no rupjiem, zemiem, vulgāriem izteicieniem.
Visas minētās īpatnības ,,Dievišķo komēdiju” kā daiļdarbu saista ar renesanses mākslu, jo tā bija renesanses mākslas īpatnība – spriega interese par šīszemes dzīvi un cilvēku.
Visu Dantes poēmu caurvij alegorijas: tumšais mežs – cilvēka zemes dzīve, kas pilna grēcīgu maldu, trīs grēki – netikumi, kas cilvēku dzen postā, – lauva (lepnība), vilkumāte (alkatība), pantera (juteklība).
Lai atrastu maldu ceļu, cilvēkam jāiepazīst pašam sevi. Par katru grēku cilvēki Dantes ellē saņem sodu, kas attēlo grēcinieku dvēseles stāvokli:
baudkārie griežas elles virpulī (simboliskā nozīmē tas ir viņu kaislību virpulis),
niknie tiek gremdēti smirdīgā purvā, kur nežēlīgi cīnās cits ar citu,
tirāni ķepurojas verdošās asinīs,
burvjiem un pareģiem pagrieztas galvas atpakaļ, jo tie plātījušies ar spējām zināt nākotni,
nodevēji tiek mocīti ar aukstumu, kas simbolizē viņu auksto sirdi.
ŠĶĪSTĪTAVA – te uzturas tie grēcinieki, kas nav nolemti mūžīgām mokām un var vēl attīrīties no izdarītajiem grēkiem. Šķīstīšanos simbolizē 7 burti ,,P” (lat. val. pecatum – grēks), ko eņģelis ar zobenu uzvelk dzejniekam uz pieres, un tas apzīmē 7 nāves grēkus. Dantem, ejot pa šķīstītavas lokiem, šie burti tiek pa vienam nodzēsti. Sodi šeit ir tikpat simboliski kā ellē.
Danti Vergīlijs atstāj, uzkāpis ar to kopā pa šķīstīšanas kalna pakāpieniem līdz zemes paradīzei, kur Vergīliju nomaina Beatriče, vadot to debesu paradīzē.
PARADĪZE – Beatriče paceļas no vienas debesu sfēras otrā, un Dante lido viņai līdzi, savas mīlestības spēka virzīts. Viņa mīlestība attīrās no visa pasaulīgā, grēcīgā, lai kļūtu par tikumības un reliģijas simbolu. Tās galamērķis ir skatīt dievu, kurš pats ir ,,mīlestība, kas sauli ved un zvaigznes”.
,,Dievišķā komēdija” bija sarakstīta vienkāršā, tautai saprotamā valodā (itāļu, nevis latīņu), tas arī sekmēja poēmas straujo popularitāti tautā.
Dantes poēma bija domāta tautai, un viņa to pieņēma. Sevišķa popularitāte bija 19.gs. nacionālās atbrīvošanās gados, kad Danti sāka cildināt kā dzejnieku – trimdinieku, cīnītāju par Itālijas apvienošanu.
Jau 14.gs. poēmas fragmenti skanēja laukumos.
Pirmais komentētājs, kurš par Danti lasīja lekcijas, bija Bokačo. Šī iedibinātā tradīcija Itālijā saglabājusies līdz mūsdienām
DANTE ALIGJERI. DIEVIŠĶĀ KOMĒDIJA.
Dante Aligjeri dzimis 1265.gadā Florencē; viņa dzejas un iedvesmas avots bija mīļotā sieviete, kura mira agrā jaunībā. Kā mākslinieciskais paraugs Dantem kalpo romiešu dzeja un Provansas poēzija, kā arī Boloņā un Parīzē iegūtās zināšanas par filozofiju un teoloģiju. Savu politisko uzskatu dēļ Dante tika padzīts no dzimtenes un dzīvoja kā klejotājs. Viņš miris Ravennā 1321.gadā.
Slavenākais no Dantes darbiem ir “Dievišķā komēdija”, kurā ir aprakstīts ceļojums pa elli, šķīstītavu un paradīzi. Ceļojot pa elli un šķīstītavu, viņa pavadonis ir Vergīlija ēna. Pats ceļojums sākas ar nokāpšanu pazemē, kas kā piltuve ved uz Zemes centru – elles pavēlnieka mītni. Virzoties no augšas uz leju pa deviņiem lokiem, viņi sastop arvien smagākus grēciniekus – baudkārīgos, skopos, laupītājus, meļus, slepkavas utt., bet pašā tumšākajā bezdibenī atrodas divi lielākie nodevēji cilvēces vēsturē: Jūda (Kristus nodevējs) un Bruts (Cēzara nodevējs). Kad Dante ar vergīliju nonāk Zemes otrā – pretējā pusē, viņi nokļūst šķīstītavā – purgatorijā. Šķīstītavai ir stāva konusveida kalna forma, kurā viena virs otras izvietotas septiņas terases, kas atbilst septiņiem nāves grēkiem, bet virsotnē atrodas zemes paradīze. Uz trešo sfēru – paradīzi Dante dodas viens pats, jo Vergīlijs kā pagāns te netiek ielaists. Toties šeit Danti pavada viņa iemīļotā Beatriče, kura simbolizē dievišķo atklāsmi. Šis ceļojums noris kopā ar mīļoto sievieti pa deviņām debesu sfērām, kurās mīt pārcilvēciskas būtnes, bet pašā ceļojuma galā Dante ierauga Dieva diženumu tā Trīsvienībā.
Ceļojot pa elli, šķīstītavu un paradīzi, Dante ceļā sastop dažādus mirušus cilvēkus, ar kuriem viņš veido dialogus par aktuālām teoloģijas, filozofijas un politikas problēmām.