Tradicionālā sabiedrība un tās raksturīgās iezīmes.
Tradicionālā (pirms industriālā) sabiedrība. Tradicionālā sabiedrība aptver ļoti plašu sociālo parādību un procesu diapazonu. Par tradicionālām tiek uzskatītas sabiedrības ar visai atšķirīgiem attīstības līmeņiem – sākot ar primitīvām sabiedrībām līdz pat kapitālisma sākuma posmam. Jēdziena „Tradicionālā sabiedrība” konkrētais saturs atkarīgs no teorētiskā konteksta, kādā tiek lietots tradicionālās sabiedrības modelis.
Teorētiķu vidū nav vienprātības par laiku un kritērijiem, kas nodalītu tradicionālo sabiedrību no vēlākiem stāvokļiem. Pastāv dažādi viedokļi par laiku, līdz kuram dominēja tradicionālā sabiedrība. Vieni šo robežu saskata 16.gs, otri 17 – 18.gs, trešie – lielo revolūcijas laiku, ceturtie norāda, ka tradicionālo sabiedrību robežas nevar stingri noteikt – tās laika ziņa ir izplūdušas.
Relatīvi robežu var iezīmēt ar jaunas sociālās kārtības nostiprināšanos. Šādā skatījumā tradicionālā sabiedrība „tīrā veidā” vai ar vēlāku stadiju elementiem var pastāvēt arī mūsdienās dažādos pasaules reģionos.
Kā galvenie kritēriji, kas ļautu vēlākās sabiedrības nodalīt no tradicionālās sabiedrības, tiek minēti: tehnoloģija, industrializācija, dažādu funkciju specializācija un diferenciācija.
V. Rostovs. Par tradicionālu atzīst tādu sabiedrību, kura nav spējīga radīt vai izvērst tehniskos jaunatklājumus, sabiedrību, kurā pastāv robežas produkcijas ražošanai un tās noietam.
M. Levi. Tradicionālo sabiedrību saista ar maz vai neattīstītu specializāciju un vāji diferencētām sabiedrības un ražošanas funkcijām.
Apkopojot literatūrā sastopamos raksturojumus, var atzīmēt sekojošas tradicionālās sabiedrības pazīmes:
• Līdzās pastāv kopienas un privātīpašums
• Privātīpašums ir varas, sociālās struktūras un noslāņošanās pamats
• Tā ir agrāra sabiedrība, kura balstās uz naturālo saimniecību
• Tajā vāji attīstīta darba dalīšanas sistēma
• Vietējo ražošanas un patēriņa veidu prevaldīšanas – preces tiek ražotas savam patēriņam
• Vāja vai vispār nepastāv lauksaimniecības darba specializācija un profesionalizācija
• Tirgi ir ierobežoti un tiem galvenokārt ir vietēja nozīme
• Tautsaimniecības koordināciju nodrošina cietsirdīgas administratīvās sistēmas, stipra un militāriska vara
• Dominē spēks, akla paklausība varai
• Nesaudzīga nodokļu sistēma un karaklausība
• Pastāv pārmantojama kārtu hierarhija
• Dominē vietējās normas, vērtības, reliģijas, tradīcijas, ģimenes modeļi, u.t.t.
• Nepastāv visu pilsoņu līdztiesību brīvība
• Nav vai vāji attīstīta demokrātija
Lai sabiedrība varētu uzskatīt par tradicionālu, nav jābūt spēkā visiem faktoriem