Reiz klasē, kurā mācījās Kaķa Matroža jaunākais dēls, risinājās nepatīkami notikumi – klasesbiedri Matrozēnam pieteica boikotu, paziņoja, ka vairāk nevēlas ar viņu draudzēties – tik ļoti viņiem bija apnicis, ka Matrozēns lielās. Un Matrozēnam patiešām piemita šis nejaukais ieradums – kā sāka stāstīt par to, cik labi dzīvo viņa ģimene, tā nekādi nevar apstāties: gan pienu Matrožu ģimenes govs dod vistreknāko, gan rotaļlietu viņu mājās tik daudz, ka ne atskatīties, gan dators modernākais. Un “Whiskas” mājās tik daudz, ka veselu gadu varētu barot visus ciema kaķus.
Apvainojās Matrozēns, sāka raudāt, aizskrēja uz mājām vecākiem sūdzēties par saviem klasesbiedriem.
Un, lūk, sēž Matrožu ģimene noskumuši, tēvs ar māti dēlam asaras slauka un nezina, kā palīdzēt.
Un pēkšņi klauvējiens pie durvīm. Tās atverot, ienāk tēvocis Fjodors: “Atbraucu aplūkot savus senos draugus: Kaķi un viņa ģimeni”.
Nosēdināja Matroži dārgo ciemiņu pie galda, paēdināja un sāka stāstīt par sava dēla bēdām. Bet kaķēns visu laiku šņukstēja un
Čukstēja: „Nu kāpēc viņi mani nemīl, kāpēc viņi ir tik ļauni?” Aizdomājās tēvocis Fjodors, tad sacīja:” Zini, Matrozēn, tev nevajadzētu apvainoties uz saviem klasesbiedriem. Būtu dumji no apkārtējiem gaidīt draudzību un labestību, ja tu pats saviem klasesbiedriem nedari labu, bet to vien zini, kā lielīties. Ja vēlies draudzību, aizmirsti aizvainojumu, un pirmais sper soli pretim klasesbiedriem. „Bet kā?” Jautāja Matrozēns.
”Ļoti vienkārši. Piemēram, tev mājās ir daudz dažādu grāmatu un kasešu, diskešu ar spēlēm. Taviem klasesbiedriem būs patīkami, ja tu viņiem piedāvāsi palasīt interesantas grāmatas, iedosi paskatīties kaseti ar labu filmu vai disketi ar jaunu spēli. Bet ar tavu dārgo futbolbumbu mēs varētu kopā ar klasesbiedriem pēc stundām paspēlēt bumbu.
Padomā, ko tu labu un derīgu saviem klasesbiedriem varētu izdarīt,” beigās teica tēvocis Fjodors. Matrozēns klusēdams piecēlās un iegāja savā istabā, aizvērdams aiz sevis durvis. Bija redzams, ka tēvoča vārdi viņu iespaidoja.