DARBA VIDES IEKŠĒJĀ UZRAUDZĪBA

DARBA VIDES IEKŠĒJĀ UZRAUDZĪBA

Darba aizsardzība – nodarbināto drošība un veselība darbā. Institucionālās sistēmas darba aizsardzības jomā izšķir četrus līmeņus:

-politikas veidošanas līmenis;

-uzraudzības līmenis;

-uzņēmuma līmenis;

-pakalpojumu līmenis.

Darba aizsardzības vispārīgie principi:

• darba vidi izveidot tā, lai izvairīties no darba vides riska ( piem. neizveidota ventilācija )

• darbu pielāgo indivīdam (piem. piemērotu krēslu )

• darba vides riska cēloņu novērtēšana ( piem. troksnis)

• ņemt vērā tehnikas , medicīnas, higiēnas attīstību ( piem. nopirkt jaunāku datoru)

• bīstamā aizstāšana ar drošo vai mazāk bīstamo

• saskaņotas un visaptverošas darba aizsardzības pasākumu sistēmas izveidošana:

-preventīvie,

-reaktīvie.

• dot priekšroku kolektīviem darba aizsardzības līdzekļiem salīdzinājumā ar

r
r individuālajiem (piem. putekļi: individuālajā – respirators, kolektīvajā – ventilators. )

• nodarbināto instruktāžu un apmācības veikšanu darba aizsardzības jomā.

• sadarboties ar uzticības personu un darba personu.

• īpašu uzmanību jāpievērš : invalīdiem, grūtniecēm, pusaudžiem, pēcdzemdību periodā sievietēm.

Darba aizsardzības likumā paredzēts izveidot darba aizsardzības un drošības sistēmu ikvienā uzņēmumā un iestādē. Šīs sistēmas elementi ir šādi:

• cilvēka kā darba subjekta drošība ;

• darba drošība;

• darba vides drošība.

Šīs sistēmas uzdevums ir novērst iespējamu nodarīt kaitējumu darba drošībai vai nodarbināto veselība. Pirmais solis šīs problēmas risināšnā ir konkrētu darba aizsardzības un drošības pa

a
asākumu izstrādāšana.

Atbildīgs par darba aizsardzības un drošības sistēmas izveidošanu uzņēmumā vai iestādē ir darba devējs. Darba devējam jānoskaidro un jānovērtē darba vides riska faktori, jānovērtē iespējamie riski , kas var kaitēt darbinieka drošībai vai veselībai. Ir jāizstrādā darba procesa drošības un da
a
arba apstākļu drošības pārvaldīšanas stratēģija.

Kārtību, kāda veicama darba vides iekšējā uzraudzība, tai skaitā darba vides riska novērtēšana, nosaka Ministru kabineta 2001. gada 23. augusta noteikumi Nr. 379 ‘Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība’ (turpmāk šīs nodaļas ietvaros – Noteikumi ).

Darba vides iekšējā uzraudzība – uzņēmuma darbības plānošana, organizēšana, īstenošana un vadīšana tā, lai garantētu drošu un veselību nekaitīgu darba vidi.

Darba vides iekšējā uzraudzība sastāv no šādiem posmiem:

• darba vides iekšējās uzraudzības plānošana;

• darba vides riska novērtēšana;

• darba vides iekšējās uzraudzības īstenošana;

• darba vides iekšējās uzraudzības pārbaude un pilnveidošana.

Darba vides iekšējās uzraudzības plānošana jāveic ne retāk kā reizi gadā. Darba devējam jāsastāda darba vides iekšējās uzraudzības plāns un tajā

jānorāda:

– mērķi un uzdevumi nodarbināto darba aizsardzības pasākumi;

– mērķiem un uzdevumiem atbilstoši darba aizsardzības pasākumi;

– par darba aizsardzības pasākumu īstenošanu atbildīgās personas;

– darba ai

i
izsardzības pasākumu īstenošanas termiņi;

– darba vides iekšējai uzraudzībai nepieciešamie līdzekļi.

Darba vides iekšējās uzraudzības plānošanu darba devējs paredz un iekļauj saimnieciskās darbības plānošanā.

Darba aizsardzības un preventīvo pasākumu plānošanas sākuma punkts ir darba vides riska faktoru noteikšana un novērtēšana.

Pie riska faktoriem pieder viss, kas veido jēdzienu „darba vide „.Viss, kas atrodas apkārt darbiniekam viņa pienākumu izpildes procesā: apgaismojums, trokšņa pakāpe, gaisa piesārņojums, telpu ventilācija, mēbeļu drošība, darba režīms, riski no ugunsdrošības viedokļa. Darba aizsardzības likumā pēc darba vides riska faktoru novērtēšanas darba devējam uz

z
zdots sastādīt konkrētu plānu ražošanas vides , risku samazināšanai vai novēršanai.

Lai novērstu nelaimes gadījumus, katrā uzņēmumā jāizveido darba vides uzraudzības sistēma.

Darba vides riska faktoros izšķir:

• fizikālie: – darba telpas, darba vietas apkārtne( platība, iekārta, tīrība, kārtība)

-troksnis( mašīnas, ventilācijas iekārtas)

-vibrācijas( darbs ar vibrējošiem rokas instrumentiem, mašīnām)

-apgaismojums( darba vietu, eju, darbgaldu)

-mikroklimats( iekārtas, kas izstaro paaugstinātu siltumu, nosūces gaisa plūsmu)

-starojums( rentgena iekārtas, lāzera starojuma iekārtas)

• fiziskie: -smags darbs( smagu priekšmetu celšana, vilkšana, stumšana)

-darba pozas( saēdot, ejot, stāvot, guļus, tupus) un citi fiziskie faktori.

• Psiholoģiskie un emocionālie faktori: – darba laiks;

-darba laika deficīts( izpildāmais darbs saistīts ar papildus piepūli)

-monotons darbs;

-nespēja ietekmēt darba procesu;

-darbs izolācijā( darbs, kur nodarbinātie ilgstoši strādā vienatnē)

• Ķīmiskie faktori:

-vielas un produkti;

-vielu un produktu ražošanas tehnoloģiskie procesi;

-ražošanas atkritumi( vielu vai produktu ieelpošana, nejauša norīšana, saskare ar ādu darba procesā un citi)

• Bioloģiskie procesi:

mikroorganismi, bakterioloģiskie preparāti u. C.( darbs, kas saistīts ar baktēriju, vīrusu, sēnīšu, parazītu klātbūtni vai to izdalīšanos)

• Traumatiska riska faktori:

-mašīnas darbgaldi un ierīces;

-rokas darbarīki( ciršana, urbšana, griešana)

-cita tehniskā iekārta( krāni, filtri, spiedtvertnes)

-rīcība( rīkošanās ar ēku un celtņu konstrukcijām, sagatavēm, materiāliem)

Kas jānovērtē, lai noteiktu, vai pastāv risks nodarbināto drošībai un veselībai? Jānovērtē nepieciešamā platība, trokšņa līmenis, vibrācijas intensitāte, dienasgaismas pietiekamība, temperatūra, gaisa relatīvais mitrums, starojuma deva, smaguma svars, pacelšana augstumā, darbs tupot, darbs naktī, darbs maiņās, neplānots virsstundu darbs, darba maiņa ilgums, steigas ilgums, darbs grupā vai vienatnē, vai darbs ir monotons, nelaimes gadījumu un vardarbības riski, vielu vai produktu absorbēšanas iespējas caur elpošanas orgāniem, vielu vai produktu absorbēšanas iespējas caur, tieša saskare ar bioloģiskiem aģentiem, darbarīku tehniskais stāvoklis, darbarīku atbilstība izpildāmam darbam u. C.

Darba vides riska faktoru novērtēšana ir precīzi jāatšķir no darba analīzes. Darba analīze paredz vispusīgu pieeju jautājumam un pievērš uzmanību visa veida darba apstākļu uzlabojumam, ietverot dažādus aspektus un dažādus specifiskus mērķus, piemēram, uzlabot veicamā darba kvalitāti un efektivitāti, vienkāršot uzdevumus utt. Savukārt darba vides riska novērtēšana ir saistīta ar darbā nodarīto kaitējumu novēršanu un samazināšanu.

Lai uzsāktu riska faktoru sākotnējo novērtēšanu, vispirms jāizstrādā darbības plāns un jāparedz atbilstoši materiālie līdzekļi un cilvēku resursi, lai to laikā paveiktu. Jāņem vērā šādi aspekti:

• Mērķi un vēlamie rezultāti;

• Nepieciešamie līdzekļi;

• Atbildīgās personas;

• Nodarbināto un viņu pārstāvju līdzdalība;

• Darbības sfēra, darba vietas, darba uzdevumi un novērtēšanai nepieciešamā iedziļināšanās pakāpe;

• Kritēriju un metodikas noteikšana;

• Darbības un izmantojamo procedūru plānošana;

• Secība un kontrole.

Veicot darba vides iekšējo uzraudzību, darba devējs nosaka darba vietās pastāvošos darba vides riska faktorus un veic darba vides riska novērtēšanu, nosakot tos riska faktorus, kurus nepieciešams novērst vai samazināt.

Novērtējot darba vides risku, darba devējs ņem vērā:

 Darba vides riska iestāšanās varbūtības( ilguma, biežuma) un riska seku smaguma pakāpi;

 pastāvošo mijiedarbību starp nodarbinātajiem un viņu veicamajām darbībām uzņēmuma

 Citu personu( piemēram, citu uzņēmumu nodarbināto, apmeklētāju, studentu, ārstniecības iestādes pacientu, klientu) klātbūtni darba vietā.

Noteikumi nosaka, ka darba devējam jāpievērš īpaša uzmanība( jāveic papildus riska novēršana) darbam, kuru veic grūtnieces un sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, – visā barošanas laikā.

Veicot darba vides riska novērtēšanu, ir jānosaka tie riska faktori, kas ir potenciāli bīstami nodarbināto drošībai un veselībai. Dažreiz, kad nevar droši atbildēt par to, vai kāds no riska faktoriem apdraud nodarbināto veselību un pārsniedz pieļaujamās robežvērtības vai nē, ir jāveic kaitīgo faktoru mērījumi. Mērījumu rezultātus ņem vērā, plānojot darba aizsardzības pasākumus. Mērījumus veic akreditēta testēšanas laboratorija, izņēmuma gadījumos, kas ir noteikti normatīvajos aktos, mērījumus var veikt arī kompetenti speciālisti izmantojot kalibrētu aparatūru.

Balstoties uz darba vides riska novērtēšanas rezultātiem, darba devējs:

 Nosaka tās darba vietas, kurās pastāv darba vides risks un kur jāveic darba aizsardzības pasākumi;

 Nosaka darba aizsardzības pasākumus to īstenošanas termiņus un atbildīgos;

 Sastāda to profesiju( amatu) un darba vietu sarakstu, kurās nodarbināto veselības stāvokli ietekmē vai var ietekmēt: veselībai kaitīgie darba vides faktos, kurās nodarbinātajiem darbā ir īpaši apstākļi un kurās nodarbinātie ir pakļauti īpašam riskam, atsevišķi norādot: nodarbināto aizsardzībai paredzētas darba aizsardzības pasākumus? Nepieciešamos individuālos aizsardzības līdzekļus) .

Riska novērtēšanas metodika ir atkarīga no iekārtām, procesiem un novērtēšanas konkrētiem mērķiem. Sākumā vienmēr ir ieteicams

izmantot vienkāršas un vispārējas metodes, kas ļauj pakāpeniski

tuvoties faktiskajai situācijai, kura ir jānovērtē un jākontrolē.

Novērtēšanu vislabāk sākt ar dokumentu izpēti un agrāk darbā nodarīto kaitējumu analīzi. Svarīga ir arī noteikumu un normu, iekārtu ražotāju lietošanas un tehniskās apkopes instrukciju, esošo darba procedūru un pareizas tehnoloģijas ievērošanas utt. Salīdzinošā analīze un pārbaude.

Jāņem vērā, ka arī paši nodarbinātie, kas ir pakļauti dažādiem riska faktoriem, izmantojot vienkāršās metodes, var palīdzēt novērtēt riska faktorus, apzināties to svarīgumu un attiecīgi rīkoties.

Parasti vispārējās novērtēšanas metodes ļauj noteikt uzņēmuma darba vietas aprīkojuma un darba vides saistību ar dažādu paredzamu risku faktoriem, piemēram, nelaimes gadījumu atkarību no darba vietām, darba aprīkojuma, izmantojamiem materiāliem utt., arodslimību attīstības atkarību no darba vides apstākļiem, fiziskā un garīgā noguruma atkarību no ergonomiskajiem apstākļiem un nodarbināto neapmierinātības saistību ar darba organizāciju.

Turklāt ar šādām metodēm var atklāt un atrisināt daudzas bieži sastopamas problēmas un līdz ar to samazināt dārgāku metožu izmantošana. Dārgākās metodes parasti ir sarežģītākas un paredzētas izmantot situācijās, kuras nosaka normatīvie akti vai nepieciešamība veikt padziļinātu situācijas analīzi.

AR VIENKĀRŠĀM NOVĒRTĒŠANAS METODĒM IEGŪST

VISPĀRĒJU PRIEKŠSTATU PAR SITUĀCIJU UN RISKA

FAKTORU NOVĒRŠANU, LAI NEPIECIEŠAMĪBAS GADĪJUMĀ VĒLĀK VARĒTU VEIKT PADZIĻINĀTU NOVĒRTĒŠANU.

NELAIMES GADĪJUMA RISKA NOVĒRTĒŠANA.

Nelaimes gadījumu darbā izraisa notikumu virkne, kuri rodas noteiktos apstākļos, pastāvot noteiktiem riska faktoriem. Par nelaimes gadījuma riska faktoru var nosaukt” jebkuru priekšmetu, vielu, enerģijas veidu vai darba organizācijas īpatnību, kas var veicināt darba nelaimes gadījuma rašanos vai padarīt smagākas nelaimes gadījuma sekas”.

Visvairāk nelaimes gadījumu notiek: kokzāģētavā, celtniecībā, pārtikas produktu un dzērienu ražošanā. Vairāk cieš darbinieki ar stāžu līdz trīs gadiem vai arī ja darba stāžs ir liels.

5

Nelaimes gadījuma risku nosaka divi būtiski faktori: iespējamais kaitējums un realizēšanas iespēja. Abus ir grūti precīzi novērtēt, bet eksistē paņēmieni, kas to ļauj veikt diezgan efektīvi.

Ikvienu nelaimes gadījumu izraisa virkne savstarpēji saistītu cēloņu, var pat apgalvot, ka, pastāvot noteiktiem riska faktoriem, gaidāmais iznākums būs atšķirīgs, jo faktoru kombinācijas var būt dažādas. Tā, piemēram, ja kodīgu vielu pārliešana netiek veikta drošos apstākļos, var rasties nopietns kaitējums acīm, var gūt dažādas pakāpes apdegumus uz rokām, vai arī abas lietas var notikt reizē. Katram no šiem nelaimes gadījumiem var būt dažādas sekas, un katram no tiem var būt dažādas iespējas realizēties.

Tādēļ, veicot riska novērtēšanu, vispirms ir skaidri jāzina, ko mēs vēlamies noskaidrot: analizēt nelaimes gadījuma noteiktas sekas, piemēram, tās, kurām ir vislielākā iespējamība realizēties, vai vissmagākās sekas, kādas varētu rasties un kuras ir nepieciešamas izzināt, lai arī šo seku īstenošanās iespēja būtu mazāka, vai visbeidzot analizēt visus iespējamos nelaimes gadījumus, kas var rasties noteiktā situācijā. Pēdējā gadījumā nelaimes gadījuma risku nosaka, summējot dažādas paredzamas sekas un to realizēšanas iespējas. Vai citiem vārdiem:

Nelaimes gadījuma risks= & P1 Cj

Kur: C1= noteikta nelaimes procesa galīgās sekas;

P1= nelaimes gadījuma galīgo seku realizēšanas iespēja.

Pastāvot parastām briesmām, ko rada kāda darbība, kurā cēloņa un seku savstarpējā sakarība ir elementāra un nelaimes gadījuma attīstības process ir samērā neilgs, mēdz izmantot vienkāršotas novērtēšanas sistēmas, izpētot visvairāk iespējamās sekas. Seku iespējamības novērtēšanu var atvieglot statistika par līdzīgiem nelaimes gadījumiem tajā pašā uzņēmumā vai darbības sektorā.

Darba iekārtās mainīgo lielumu sarežģītība, paša procesa un iekārtas sarežģītība un līdz ar to iespēja rasties dažādiem defektiem un kļūmēm, nosaka, ka ir jāizmanto tādas novērtēšanas metodes, ka notikumu koki un kļūmju koki, kas dod iespēju atveidot iespējamos nelaimes gadījuma norises posmus, beigās nonākot pie noteiktiem nevēlamiem starp notikumiem vai galīgā notikuma( nelaimes gadījuma), kuriem parasti ir smagas sekas, un novērtēt to iespējamību. Zinot saistību starp galvenajiem cēloņiem vai kļūdām, kas ir izraisījuši nelaimes gadījumu, ir iespējams noteikt arī nelaimes gadījumu realizēšanas iespējamību. Ja vienlaikus tiek pieļautas trīs kļūdas Kv K2, K3 iespējamību situācijās Lv, I2 jjn Ļ, tad nelaimes gadījuma varbūtība ir šo trīs iespējamību rezultāts.

6

Kr K2 un Ka nelaimes gadījums

1x 2x 3 nelaimes gad.

Lai preventīvā darbība būtu efektīva, jāizvēlas tie cēloņi, kurus var novērst visvienkāršāk, līdz ar to nodrošinot, ka nelaimes gadījums nenotiks. Tādējādi, pilnībā novēršot kādu no minētajiem cēloņiem, piemēram, K2, atbilstošā iespējamība I2 līdzināsies nullei. Līdz ar to trīs iespējamību iznākums būs nulle, un nelaimes gadījums nenotiks.

Ir jāņem vērā iespējamība, ka nodarbinātais ir pakļauts nevēlamai darbībai, kas var radīt kaitējumu veselībai. Piemēram, noplūstot toksiskai gāzei, iespējamība, ka nodarbinātais akūti saindēsies, būs tad, ja pastāv minētās noplūdes iespējamība un iespējamība, ka nodarbinātais noteiktu laiku tiks pakļauts šīs gāzes iedarbībai. Bez tam, lai novērtētu, kādas sekas var būt toksiskas gāzes ieelpošanai, ir jāzina ieelpotās gāzes daudzums, tas ir, noplūdes izraisītās gāzes koncentrācija apkārtējā vidē, un laiks, cik ilgi tā ir ieelpota.

Visus riska faktorus ir iespējams novērtēt un samazināt, ja izmanto pietiekami daudz resursu( cilvēkus, pašaizliedzību, materiālus utt.), taču resursi vienmēr ir ierobežoti. Tādēļ, atbilstoši zinātnes prasībām un nepieciešamībai padziļināt analīzi, kā arī atkarībā no paredzamo risku veidiem un to nozīmīguma ir jāizvēlas vispiemērotākā metode. Darba vides riska faktoru novērtēšanā, ieteicams vadīties pēc atzītām rokasgrāmatām.

Novērtēšanas metodes.

Nelaimes gadījuma riska novērtēšanas metodes var iedalīt trīs lielās grupās. Pirmajā grupā ietilpst kvalitatīvās metodes, kas, galvenokārt, palīdz noskaidrot to, kas var notikt, ja realizējas riska faktori, kā arī to cēloņus. Lai gan šīs metodes neparedz izvērtēt seku apjomu un to realizēšanas iespējamību, vienmēr ir nepieciešams ņemt vērā vismaz abu minēto rādītāju aptuveno lielumu, kas, kā jau minēts, ir svarīgi, lai varētu noteikt riska faktoru un līdz ar to arī darbību prioritātes.

Otrā metožu grupa ir daļēji kvantitatīvās jeb puskvantitatīvās metodes. To pamatā ir analizēto situāciju rādītāji, ar kuriem arī var veikt klasifikāciju un noteikt rīcības plānu. Ar punktu sistēmas palīdzību, dažādiem paredzamiem riska faktoriem iespējamā draudu situācijā piešķirot noteiktu punktu skaitu, var noskaidrot iespējamo riska līmeni. Parasti šādas metodes ietvaros izmanto kontrolanketas, kas atvieglo esošo riska faktoru identificēšanu un to nozīmīguma novērtēšanu.

7

Trešā grupa ir kvantitatīvās metodes. Tās ir jāizmanto tad, ja nelaimes gadījumiem var būt smagas sekas. Tās palīdzēs novērtēt gan notikuma iespējamību, gan tam sekojošo notikumu iespējamību, kas gala rezultātā var izraisīt nelaimes gadījumu. To mērķis ir pārbaudīt, vai veiktie preventīvie pasākumi ir pietiekami vai arī ir nepieciešams ieviest noteiktas korekcijas vai uzlabojumus.

AR NOVĒRTĒŠANAS KVANTITATĪVAJĀM METODĒM IR

IESPĒJAMS MAKSIMĀLI PRECĪZI NOVĒRTĒT NEVĒLAMO

NOTIKUMU IESPĒJAMĪBU

Konkrētās metodes izvēle ir atkarīga no novērtēšanas mērķa, riska vieda analizējamās situācijas un no tā, cik detalizētai ir jābūt analīzei. Jebkurā gadījumā dažādas metodes viena otru papildina, nevis izslēdz.

Kā jau minēts, novērtēšanas metodes var būt vienkāršotas un sarežģītas. Vienkāršotās metodes dod vispārēju priekšstatu par situāciju un ir īpaši derīgas parasto risku gadījumos, kad sakarība starp cēloņiem un sekām skaidra un izpaužas nekavējoties, piemēram, analizējot iespējamu nokrišanu līdzenā vietā, ja ceļā ir kādi materiāli šķēršļi. Turpretī kompleksās metodes ir izmantojamas dziļākas analīzes veikšanai vai arī gadījumā, ja pirmajā acu uzmetienā nav saskatāma dažādu riska faktoru savstarpējā saistība vai sakarība.

VIENKĀRŠOTAS NOVĒRTĒŠANAS METODES

Lai klasificētu nelaimes gadījuma riska faktorus atbilstoši to nozīmīgumam un iegūtu objektīvus rezultātus, ir ieteicams noteikt gan paša kaitējuma, gan arī tā realizēšanas iespējamības pakāpes ikvienam riskam( briesmām) vai risku(briesmu) kopumam, kuri varētu savā starpā saistīties.

Ar šādu trīs pakāpju klasifikācijas palīdzību, kas zināmā mērā ir subjektīva, tomēr pietiekami precīza, ja vien cilvēki, kas veic novērtēšanu, ir atbilstoši apmācīti, var iegūt attiecīgo riska faktoru izkārtojumu un klasifikāciju un līdz ar to noteikt prioritātes, lai vienotos par rīcības programmu.

Vienkāršotā metode nosaka klasifikācijas kritērijus gan attiecībā uz nelaimes gadījuma radīto kaitējumu, gan arī attiecībā uz tā iespējamību. No to savstarpējās saistības varam izdalīt dažādas riska situācijas, lai prioritārā secībā varētu piemērot korekcijas pasākumus. Kā jau minēts iepriekš, katram novērtētajam riska faktoram jānosaka dažādi preventīvo pasākumu veidi.

Novērtēšana ar pārbaužu anketām.

Kontroles lapas jeb pārbaužu anketas ir noderīgs instruments, lai pārbaudītu normatīvo aktu ievērošanu vai konstatētu novirzes no paredzētā. Tās var izmantot jebkurā projekta posmā,

8

lai nodarbinātais varētu novērtēt bīstamas situācijas vai trūkumus, lai analizētu gan iekārtu konstrukciju un dizainu, gan iekārtu apkopes un kontroles programmas utt.

Anketu nozīme integrēto preventīvo pasākumu programmās aizvien palielinās, iesaistot dažādas uzņēmuma nodarbināto grupas viņu darbavietu apstākļu analīzē.

Pārbaudes anketas izstrādi var veikt kompetento institūciju eksperti, kas pārzina pārbaudāmo aprīkojumu, iekārtas vai procesus. Ja pirms to izstrādāšanas viņu rīcībā būs noteikumi un pārbaudāmajai situācijai piemērojamie tehniskie normatīvi( standarti) , tas veicinās šo anketu kvalitāti. To galvenā priekšrocība ir tā, ka anketas prot izmantot apmācīti cilvēki, kas ne vienmēr ir specializējušies preventīvo pasākumu veikšanā.

Darba devējam regulāri jāseko darba aizsardzības pasākumu savlaicīgai izpildei jāpārbauda to efektivitāti. Darba devējam jāseko, lai risks netiktu pārnests uz citu vietu vai pēc veiktajiem darba aizsardzības pasākumiem netiktu radīts cits risks.

Veicot regulāras darba vides iekšējās uzraudzības pārbaudes un atklājot kādus faktorus, kas var radīt riskus darbiniekam, drošībai un veselībai, darba devējam jāveic: izmaiņas darba vides iekšējās uzraudzības plānā un jāpilnveido darba vides iekšējās uzraudzības sistēma.

RISKA FAKTORU SĀKOTNĒJĀ NOVĒRTĒŠANA ĻAUJ

SAMAZINĀT UN KONTROLĒT TOS RISKA FAKTORUS,

KURUS NAV IESPĒJAMS NOVĒRST.

Darba aizsardzības likumā ir noteikts, ka darba devējs var piesaistīt darba aizsardzības sistēmas izveidei un uzturēšanai kompetentu institūciju vai kompetentus speciālistus, ja uzņēmumā nevar izveidot darba aizsardzības organizatorisko struktūru. Darba devējam obligāti būs jāpiesaista kompetentās institūcijas atsevišķos komercdarbības veidos, kurus noteicis Ministru kabinets.

Darba devējam ir jāsniedz kompetentajai institūcijai vai kompetentajiem speciālistiem nepieciešamā informācija par darba vides riska faktoriem un darba aizsardzības pasākumiem uzņēmumā un darba vietās. Kompetentu speciālistu vai kompetentas institūcijas iesaistīšana uzņēmuma darba vides iekšējā uzraudzībā nemazina darba devēja atbildību par darba aizsardzības prasību ievērošanu.

Noteikumi nosaka, ka pēc darba vietu sākotnējās riska novērtēšanas, darba devējam jāveic regulāra darba vides riska novērtēšana, ne retāk kā reizi gadā, kā arī:

o Uzsākot citu darbības veidu;

o Ja ir radušās pārmaiņas darba vidē( piemēram, mainījušies darba procesi, metodes, darba aprīkojums, vielu un produktu izmantošana vai ražošana, būtiski pārkārtota darba vieta);

o Ja konstatē apstākļu pasliktināšanos darba vidē vai neatbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām;

o Citā termiņā, ja normatīvajos aktos par konkrētu darba vides riska faktoru( piemēram, par troksni, darba vides gaisu) ir noteikts savādāk.

9

Jebkurā gadījumā ir nepieciešams periodiski pārbaudīt darba apstākļus, jo uzņēmējdarbības dinamika veicina pakāpeniskas nelielas izmaiņas, kas ir šķietami nesvaŗīgas , bet kas kopumā var būtiski mainīt sākotnējos apstākļus. Ja veicot periodiskas darba vides iekšējās uzraudzības pārbaudes uzņēmumā konstatē, ka preventīvie pasākumi ir nepiemēroti vai nepietiekami, vai arī obligāto veselības pārbaužu laikā ir atklāts kaitējums nodarbināto veselībai, ieteicams pārskatīt sākotnējo riska novērtējumu.

Riska faktoru novērtēšanā piedalās kompetents personāls. Speciālistiem, kas veiks darba vides riska novērtēšanu, ir jābūt apmācītiem darba aizsardzības jautājumos saskaņā ar normatīvo aktu prasībām par apmācību darba aizsardzībā. Speciālistiem ir jāpārzina ražošanas process, dažādi veicamie uzdevumi un tajos ietilpstošie riska faktori, kā arī to novēršanas pasākumi . Veicot riska novērtējumu, ir ieteicams norādīt, kādas pakāpes preventīvie pasākumi ir jāveic atbilstoši riska seku smaguma pakāpei un vai ir nepieciešams veikt darba vides mērījumus.

Kompetento institūciju un kompetento speciālistu pakalpojumi var tikt piesaistīti uzņēmumam arī atbilstoši tam, cik detalizētu un smalku darba vides risku novērtēšanu uzņēmumā paredzēts veikt. Ļoti svarīgi, lai risku novērtēšanā piedalītos arī darba vides riska faktoriem pakļautie nodarbinātie, jo viņu viedoklis un pieredze var būt ļoti nozīmīgi. Neaizmirsīsim, ka nodarbinātie vislabāk pārzina sava darba apstākļus.

Ja riska faktoru novērtēšanu ir veikusi kvalificētu speciālistu komanda saskaņā ar atzītu metodiku, tas garantē rezultātu ticamību. Lai nodrošinātu kvalitāti, riska faktoru novērtēšana jāveic pa posmiem.

Pirmajā posmā ir jānosaka potenciālie riska faktori un apstākļi, kādos tie izpaužas, kā arī jānosaka, kurus darbiniekus šie riska faktori apdraud. Nākamais posms ir riska faktoru novērtēšana atbilstoši attiecīgajiem tehniskajiem kritērijiem, kas dod iespēju izvēlēties vispiemērotākos preventīvos pasākumus.

Gadījumos, ja darba vides risku novērtēšanā noskaidrojas, ka jāveic preventīvie pasākumi, precīzi ir jānosaka situācijas, kurās ir nepieciešams:

a) ar preventīviem pasākumiem novērst vai samazināt risku tā izcelšanās avotā, veikt organizatoriskos, kolektīvos un individuālos aizsardzības pasākumus, nodarbināto apmācību un informēšanu;

b) periodiski kontrolēt darba apstākļus, darba organizāciju un paņēmienus, kā arī nodarbināto veselības stāvokli.

Ir svarīgi, ka preventīvie pasākumi, kurus nepieciešams veikt katra konkrētā riska faktora novēršanai, ietver ne tikai drošību, bet arī nodarbināto informēšanu un apmācību, kā arī organizatoriskos un kontroles aspektus, kas nodrošina preventīvo pasākumu efektivitāti un savlaicīgu īstenošanu.

RISKA NOVĒRTĒŠANA IR JĀVEIC ATTIECĪGAJĀ JOMĀ KVALIFICĒTAM PERSONĀLAM.

10

PĀRBAUDES ANKETAS IR NODERĪGS INSTRUMENTS PERSONĀLA IESAISTĪŠANAI VIŅUS APDRAUDOŠO RISKA FAKTORU IDENTIFICĒŠANĀ UN ANALĪZĒ.

Anketā jāuzskaita un jāapraksta riska faktori, kuri varētu būt sastopami situācijā, kuru paredzēts sistemātiski izanalizēt. Tos var sagrupēt četros blokos, kurus grafiski attēlo diagrammā, ko sauc par cēloņu un seku jeb zivs asakas diagrammu, kuras dažādajos atzaros ir atspoguļoti riska faktori un apakš- faktori, kas ir obligāti jāņem vērā, veicot cēloņu analīzi.

Četri minētie bloki attiecas uz materiālajiem faktoriem ( bīstamas vielas, instalācijas, mašīnas un iekārtas, instrumenti u. C.) , fizisko apkārtni ( apgaismojums, kārtība, tīrība u. C.), nodarbināto personiskajām īpašībām( spējas, pieredze u. C.) un visbeidzot uz organizāciju ( apmācība, darba procedūras u. C.).

Izmantojot šo cēloņu un seku analīzes metodi, darba grupa noskaidro iespējamo nelaimes gadījumu riska faktorus. Tādēļ kontrolanketu ieteicams sastādīt atbilstoši diagrammas struktūrai.

Lai gan kontrolanketas galvenais uzdevums ir palīdzēt noskaidrot novirzes, to zināmā veidā var izmantot arī kā aptuvenas novērtēšanas instrumentu, ja ir izstrādāta riska faktoru klasifikācijas sistēma atbilstoši to nozīmīgumam, mēģinot tajā iekļaut riska faktoru iespaidu uz iespējamā nelaimes gadījuma sekām un tā iespējamību.

Ir tipveida kontrolanketas paraugs nelaimes gadījuma riska faktoru novērtēšanai, strādājot ar darbarīkiem, kas ņemts no materiāliem „Darba apstākļu novērtēšana mazajos un vidējos uzņēmumos”. Saskaņā ar šo metodi riska faktorus iedala novēršamos un nenovēršamos atkarībā no to dalības iespējamo nelaimes gadījumu realizēšanas procesā, kas konkrētajā gadījumā ir sasitumi vai ievainojumi, ko var iegūt, strādājot ar darba rīkiem. Savukārt atbilstoši atklāto riska faktoru kopumam visa situācija tiks uzskatīta par novēršamu( ja visi riska faktori tiek uzskatīti par novēršamiem), nenovēršamu( ja daži atklātie riska faktori ir klasificēti kā nenovēršami) vai pilnīgi nenovēršamu( ja ir atklāts, ka vairāk nekā 50 % riska faktoru tiek uzskatīti par nenovēršamiem). Šī novērtēšanā iegūta nenovēršamības pakāpe neapvienojumā ar pakļautības pakāpi attiecīgo riska faktoru iedarbībai ļauj viegli noskaidrot riska faktoru iespējamības līmeni. Jāņem vērā, ka riska faktora realizēšanas iespējamības novērtēšana nav viegls uzdevums, ja mūsu rīcībā nav statistiskās pieredzes vai metodes, kas to atvieglotu. Pārbaudes anketas, kuru pielietošana kļūst arvien izplatītāka, var izmantot gan nelaimes gadījuma riska faktoru, gan arī citu riska faktoru veidu kontrolei.

Darba devējs nodrošina darba vides iekšējās uzraudzības sistēmas pārbaudi un atbilstību darba aizsardzības sistēmai uzņēmumā.

Nosaka:

o ir ieviesta un uzturēta atbilstoši normatīvo aktu prasībām;

11

o ir sasniegusi plānotos mērķus un uzdevumus.

Veicot darba vides iekšējās uzraudzības pārbaudi, nepieciešams:

 ņemt vērā iepriekšējo pārbaužu un darba vides riska novērtēšanas rezultātus;

 rezultātus dokumentēt;

 informēt darba devēju par pārbaudes rezultātiem, ja pārbaudi neveica darba devējs.

Darba vides iekšējās uzraudzības pārbaužu biežumu nosaka ņemot vērā pastāvošos darba vides riska faktorus, iestāšanās varbūtību, bet ne retāk kā reizi gadā. Ja nepieciešams, veic grozījumus darba vides iekšējā uzraudzības plānā un pilnveido darba vides iekšējās uzraudzības sistēmu.

Ievadinstruktāžu lasa vienu reizi, kad darbinieks noslēdzis līgumu. Darbavietās ir ievadinstruktāžas reģistrācijas žurnāls, kur parakstās katrs darbinieks. Ievadinstruktāžu veic uzņēmuma darba aizsardzības speciālists. Darba vietā veic tiešais darba vadītājs. Pēc instruktāžas veikšanas ir jāpārbauda izklāstītā materiāla apguve. Instruktāžu reģistrācijas žurnāli jāuzglabā četrdesmit piecus gadus un jānodod arhīvā likumā noteiktajā kārtībā.

SECINĀJUMI.

 Konkrētu darba aizsardzības un drošības pasākumu izstrādāšana.

 Sastādīt konkrētu plānu ražošanas vides risku samazināšanai un novēršanai.

 Katrā uzņēmumā jāizveido darba vides iekšējo uzraudzības sistēma uzņēmumā.

 Jāveic nodarbināto instruktāžu un apmācību darba aizsardzības jomā.

 Darbiniekiem ir jāievēro iekšējās kārtības noteikumus, izpildīt darba devēja prasības darba organizācijas un drošības jautājumos.

 Darba devējs norīko nodarbinātos, kuri apmācīti pirmās palīdzības sniegšanā, ugunsdzēsības un nodarbināto evakuācijas pasākumu veikšanā.

 Darba devējs nodrošina obligātu veselības pārbaudi nodarbinātajiem.

 Darba devējs ir atbildīgs par nodarbināto drošību un veselību darbā.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA.

V. Kaļķis, Ž. Roja „Darba vides riska faktori un strādājošo veselības aizsardzība. „

Darba aizsardzības likums.

PSIHOLOĢIJAS ATZIŅU

IZMANTOŠANA MANĀ PROFESIONĀLAJĀ DARBĪBĀ.

Skolotājam, strādājot ar skolēniem, viņu vecākiem, sadarbojoties ar skolas administrāciju, nākas izmantot daudzu psiholoģijas nozaru atziņas. Sociālā psiholoģija var skolotājam palīdzēt darbu padarīt efektīvāku, palīdzot rast atbildes uz daudziem jautājumiem, kas rodas darba procesā. Reālā dzīvē psiholoģiskie un sociālie faktori, kas determinē cilvēka uzvedību, ir nedalāmi.

Mūsdienu sociālā psiholoģija, pētot notikušo, īpašu uzmanību pievērš:

• Situācijas nozīmībai;

• Personības nozīmībai.

Cilvēki paši veido savu sociālo pasauli.

• Izziņas nozīmībai.

Cilvēki rīkojas dažādi tādēļ, ka viņi citādāk domā.

Mēs visi esam savas kultūras un apkārtējās realitātes bērni. Lai arī kāda būtu cilvēku iepriekšējā pieredze un nodomi rīkoties, dažkārt situācija izraisa pavisam citu rīcību.

Labs skolotājs visos laikos domājis par to, kā metodiski labāk iemācīt savu priekšmetu, kas traucē bērniem ne tik labi uztvert mācīto. Vērība jāpievērš skolēnu darbībai, attiecībām starp skolēniem klasē, skolā, ģimenē.

Psiholoģijā par personību visbiežāk tiek uzskatīts jebkurš cilvēks, kas spēj apzināti vadīt savu darbību, kontrolēt savu rīcību. Cilvēkam dzīvojot konkrētajā sabiedrībā, veidojas un attīstās personība. Personības atsevišķās iezīmes var laika gaitā mainīties, taču personības kodols, stabils psihisko īpašību kopums, saglabājas visu cilvēka mūžu.

Psiholoģijā ir pieņemts izdalīt divus ES koncepcijas veidus: reālo un ideālo. Ideālais ES ir katra vēlamais ES. Ideālais ES ietver to, kādu cilvēks redz sevi savā iztēlē- līdzsvarotais, bagātais, mīlošais, mīlētais utt. Ideālais ES motivē cilvēku sasniegt dzīvē noteiktus mērķus. Reālā un ideālā ES koncepcija parasti atšķiras. Pretrunas koncepcijās var kļūt par pamatu nopietnam iekšējam konfliktam. Cilvēka pašvērtējums atkarīgs no tā, par ko indivīds ir gribējis kļūt, kādu stāvokli gribējis ieņemt, tas ir personīgo veiksmju un neveiksmju atskaites punkts.

PĒTĪJUMĀ- kā atšķiras 7- 14 gadīgu bērnu ES koncepcija. Tika savākti bērnu sacerējumi, kuru nosaukums bija ES. Iegūtā materiāla analīze ļāva izdalīt 30 kategorijas, kurās bērni izmantoja sevis aprakstīšanas procesā:

o Ārējais izskats;

1

o Draugi un paziņas;

o Ģimene un radinieki;

o Mantas, kas pieder bērnam;

o Intereses un aizraušanās;

o Pārliecības un vērtību orientācija;

o Attieksme pret sevi;

o Sevis salīdzinājums ar citiem cilvēkiem;

o Citas idejas un fakti.

Pētījums parādīja, ka pieaugot, paaugstinājās bērnu spēja abstraktāk un dziļāk izteikt spriedumus par sevi. Jaunākiem bērniem sevis aprakstā bieži parādās egocentrisms, bet pusaudži apzinās nepieciešamību ņemt vērā arī apkārtējo viedokli.

Cilvēks piedzimst kā bioloģiskā būtne, bet jau no pirmajām dienām, viņam apkārt ir citi cilvēki, viņš iekļauts dažāda veida mijiedarbībā, līdz ar to viņš ir arī sociāla būtne.

Socializācijas process, kurā cilvēks apgūst zināšanas, uzvedības modeļus, sociālās normas, jūtas, kas nepieciešams viņa veiksmīgai funkcionēšanai. Socializācijas process noris visu mūžu. Izdala:

– Pirmslomu stadija( līdz 3 gadu vecumam) . Galvenie specializētāji ir bērna vecāki.

– Lomu, kur statusu uzspiešanas stadija. ( 3- 5 g.) Bērns eksperimentē ar savām spējām, kustībām, darbību. Bērna galvenā nodarbošanās- spēle. Bērns atdarina apkārtējos pieaugušos.

– Lomu repertuārā stadija (5-7 g.) Aktīvs mācīšanās laiks. Prasme sadarboties ar citiem, sacensties.

– Lomu un statusu institucionalizācijas sākuma stadija ( 7- 16 g. ) Apgūst ar vecumposmu un dzimumu saistītās lomas, saskarsmes iemaņas, veido savu pasaules uzskatu. Vajadzība pēc cieņas ir viena liela personības vajadzība. Pusaudzis nespēj izturēt nepārtrauktus aizrādījumus un kritiku.

Bija daudz diskusijas par to, vai bērnam sākumskolā nepieciešams ar atzīmi novērtēt skolēna zināšanas? Es domāju, ka jā! Bērnam taču jāsaņem sava darba novērtējums, kā gan citādi var iemācīties labi strādāt?

Agresivitāti sekmē drūmā atmosfēra ģimenē, sabiedrībā, garlaicībā, stimula trūkums. Šīs zināšanas netiek iedzimtas, cilvēkiem ir jāiemācās agresīvi uzvesties. Tātad, ja bērna audzinātāji( skolotāji, vecāki) izrāda agresivitāti, tad arī bērns būs agresīvs. Skolēna dzīve, vienlaicīgi esot gan ģimenes, gan klases, gan līdzaudžu, gan skolas loceklim.

Uztveres procesā ir iesaistīta visa cilvēku personība un pašapziņa, un cilvēki izmanto vairākus sociālpsiholoģijas mehānismus: identifikācijas empātiju, stereotipizāciju un refleksiju. Ja identifikācijas procesā cilvēks saskarsmes partneriem it kā pieraksta sev raksturīgās īpašības vai arī otrādi, otra raksturīgās īpašības piedēvē sev, tad empātija ir veids, kā iedomājoties, sevi otrā vietā, emocionāli iejusties viņa stāvoklī, situācijā un pārdzīvojumos, līdz ar to uztvert partnera personību adekvātāk.

Mīlošie vecāki cieš tad, kad cieš viņu bērni un priecājas tad, kad bērni priecājas.

2

Komunikācija- informācijas apmaiņas process. Pamatā informācija ir verbāla, tomēr sūtītājam pret jebkuru savu paziņojumu ir emocionālā attieksme, kas izpaužas neverbālās informācijas veidā.

Izsakot kritiku ir nepieciešams:

 Noskaņoties uz iecietīgu sarunu bez emocionāliem uzliesmojumiem;

 Radīt piemērotu situāciju vai arī izvēlēties piemērotu vietu un laiku. Labāk kritiku izteikt zem četrām acīm- bez lieciniekiem;

 Neaizmirst, ka reizēm var būt objektīvi apstākļi, kas veicinājuši kļūdas rašanos;

 Ņemt vērā partnera emocionālo stāvokli

Neverbāli:

• Ievērot lielāku distanci nekā parasti;

• Izvairīties no pieskaršanās;

• Nepieļaut mīmikā- nicināšanu, pozā- kareivīgumu, žestos- draudīgumu;

Verbāli:

• Runāt par konkrētu notikumu, rīcību.

• Vērst kritiku pret konkrētu rīcību, nevis pret pašu cilvēku,

• Atturēties no pārāk vispārinātiem atzinumiem( piem. Tu neko neproti darīt.); kritikas uztveršanu neveicina piemēru atgādināšana;

• Apspriest, kā neatkārtot kļūdas.

Atšķirība ir starp uzslavu un iedrošinājumu. Bērni sāk domāt, ka ir ko vērti tikai tad, kad izpelnās uzslavu. Bet iedrošinājums tiek izteikts no vienlīdzīgām pozīcijām un pauž labvēlību, cieņu, palīdz bērnam pašam novērtēt savu sniegumu.( piem. Tu šogad patiešām centīgi spēlēji flautu!) Atzinības un pārdomāta kritika uzlabo savstarpējās attiecības. Atzinība- pozitīva, atgriezeniska saikne. Kritika- negatīva atgriezeniska saikne.

Ē. Berns izdala trīs egostāvokļus: vecāku ego, pieaugušo ego, bērnu ego. 5- 6 g. V. Bērns mehāniski atdarina savus vecākus. Aizliegumus, aizspriedumus, sociālās normas bērns pārņem no vecākiem, audzinātājiem, apkārtējās vides. Bērni nepiedzimst ar jau gatavu cenzoru, viņu pirmie sirdsapziņas pārmetumi rodas, kā vecāku un bērnu mijiedarbības sekas. Bērns, kura uzvedību stingri ieprogrammējuši vecāki, viņam jābūt maksimāli labam, ideālam, godīgam. Viņam vajag visu spēt, izturēt, paspēt, viņš nedrīkst būt slims, noguris .Šie- jābūt, vajag, nedrīkst ir nevajadzīgi. Pārmērīgie ierobežojumi bremzē prieka un baudas izpausmes. Protams, bērniem ir nepieciešami daži nē, lai pasargātu tos no ļaunuma, lai cilvēki varētu aizrādīt viens otram tad, kad tas ir nepieciešams. Ļoti svarīgi ir izrādīt rūpes vienam par otru un, ja nepieciešams, dod padomu otram un pamācīt. Bērna stāvoklim ir raksturīga emocionālā attieksme: patīk, nepatīk; gribu, negribu. Bērns katram cilvēkam ir individuāls.

Draudzība ir sena cilvēku attiecību forma, kas vienmēr augstu vērtēta. Draudzība ir pats nepieciešamais dzīvē. Tomēr bērnu draudzība ir nenoturīga un viegli var izjukt. Draudzība ir nozīmīga visu cilvēka mūžu un, kā teikts krievu sakāmvārdā: „Putna spēks ir spārnos, bet cilvēka -draudzībā.” 3

Leave a Comment