Ģimenes mikroklimata pamat modeli veido abi pieaugušie, kas spēj apzināt dažādas situācijas, kontrolēt tās . Tas kā vecāki izturas viens pret otru , pret apkārtējiem ģimenes locekļiem , ietekmē un veido bērna attieksmi pašam pret sevi un ģimeni , Bērna attieksme pret ģimeni veidojas vismaz no tiem komponentiem , kas izriet no vecāku attieksmes pret sevi, bērnu un ģimeni kā vērtību.
Ģimene veic virkni funkciju:
– Reproduktīvo,
– Audzināšanas,
– Rekreatīvo,
– Saimnieciski ekonomisko
– Regulējošo un komunikatīvo funkciju.
Šo funkciju izpilde ir svarīga sabiedrības attīstībai, tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš tam , vai ģimene ir spējīga tās veikt . Dzīves ciklā ģimenei rodas arī īpašas vajadzības , kuru apmierināšana ir cieši saistīta ar minēto funkciju veikšanu. Šīs vajadzības ir saistītas ar nepieciešamo mājokli, ienākumu nodrošināšanu, veselības veicināšanu un aprūpi, rekubāciju, bērnu un vecāku izglītošanos.
Latvijas ģimenēm nereti galveno funkciju – audzināšanas, reproduktīvo, saimnieciski ekonomiskās – pildīšana sagādā īpašas grūtības, jo manoties valsts iekārtai , daļa Latvijas iedzīvotāju nav spējuši pielāgoties jaunajām ekonomiskajām attiecībām –iegūt atbilstošu izglītību un kvalificētu darbu attiecīgi darba tirgū, ģimenes visbiežāk kļūst par ilgstošiem bezdarbniekiem , iekļaušanai darba apritē.
Tādejādi viena no būtiskajām sociālajām problēmām ir bezdarbs, Vecākiem ilgstoši atrodoties bez darba , tādejādi arī ar vai iztikas līdzekļiem , tiek izaicināta nākošā sociālā problēma nabadzība. Pie zema ienākumu līmeņa cilvēkiem ir ierobežotas iespējas nodrošināt sevi un savus ģimenes locekļus ar pilnvērtīgu uzturu , nepieciešamo apģērbu , pirmās nepieciešamības pakalpojumiem. Trūcīgās un mazturīgās ģimenes nespēj apmaksāt īres un komunālos pakalpojumus, kā rezultātā tiek izliktas no dzīvokļiem , ir spiestas pārcelties uz nomalēm vai arī zaudē tiesības uz mājokli vispār.
Nabadzība ir šķērslis bērnu attīstībai un tādejādi tiek atražota ģimenē nabadzība. Trūcīgās ģimenes bieži nav spējīgas samaksāt par bērniem nepieciešamajiem skolas piederumiem , apaviem u.tt. Bērni neapmeklē skolu, tā rezultātā tiek kavēta konkrēta bērnu sociālā un intelektuālā attīstība. Nespējot vēlākā posmā turpināt izglītību, bērni bieži neiegūst profesionālo kvalifikāciju. Un nespējot konkurēt darba tirgū, šie jaunieši līdzīgi kā viņu vecāki , atkal kļūst par bezdarbniekiem.
Nabadzības apstākļos pasliktinās ģimenes locekļu savstarpējās attiecības . Retāka kļūst saskarsme ar citiem cilvēkiem . Saskarsme pamatā notiek ar ienākumu ziņā sev līdzīgiem , samazinās arī sociālā aktivitāte ģimenēs, kuras nonākušas trūkumā, iegūst paaugstinātu sociālo nedrošību un atsvešinātību.
Sociālās problēmas ( bezdarbs, nabadzība, ģimenes nestabilitāte u.c.) pārklājoties un mijiedarbojoties viena ar otru , veido multiproblēmas. Neatrisinātas sociālās problēmas rada jaunas un padziļinās esošās problēmas.
Lai noteiktu ģimeņu atveseļošanas posmus M.Rosa ( Murray Ross) 1955.g. izdalīja 6 posmus. Darbā ar ģimenēm:
– noteikt vajadzības un mērķus,
– sakārtot tos prioritārā secībā
– veidot izpratni , darbs pie vajadzībām un mērķiem, līguma slēgšana
– noteikt resursus ( ārējos, iekšējos
– veikt darbības , kas saistītas ar mērķu izpildi
– paplašināt un attīstīt savstarpējo sadarbību.
Risinājuma gaitā ir nepieciešams izvērtēšanas posms, tomēr tieši ģimenes risinājuma gaitas plānošana un novērtēšana ir procesi, kas veicina klienta un darbinieka sadarbības attiecību veidošanos, procesa virzību.
Veidojot sociālā gadījuma vēsturi , sociālais darbinieks ievāc, apkopo, kategorizē datus, tādejādi saskatot, kādām problēmām primāri jāpievērš uzmanība.
Lai izvērtētu vispiemērotāko sākumpunktu darbības uzsākšanai, sociālajam darbiniekam jāizvērtē ( sākotnējā ) informācija , trīsdimensiju plaknē – problēma , persona, vide. Tikai strādājot ciešā sadarbībā ar klientu var cerēt uz ātrākiem rezultātiem. Tāpēc sociālais darbinieks mēģina atrast primāro problēmu , kuras risinājums ir visnepieciešamākais.
Sociālais darbinieks ( attiecīgā sociālā gadījuma vadītājs) kopā ar pieaicinātiem profesionāļiem pieliek visas pūles , lai koncentralizētu un vārdiski formulētu problēmas un mērķus , detalizēti izdalot katra komandas darbinieka uzdevumus un funkcijas, lai sasniegtu izvirzīto mērķi.
Sociālam darbiniekam nav tiesību noteikt , kuri mērķi klientam ir vispiemērotākie , ir jāstrādā kopā, lai veidotu sasniedzamus mērķus, kas iekļaujas klienta izpratnes rāmjos. Labu mērķu noformēšana un klienta spēka pārbaude iet roku rokā , lai šos spēkus vislietderīgāk izmantotu mērķu sasniegšanai. Attiecības starp klientu un sociālo darbinieku balstās uz klienta priekšstatu par problēmām. Jāpiezīmē, ka ne vienmēr ģimene vēlēsies mainīt dzīves modeli, izvirzīt mērķus un tos realizēt.
Sociālam darbiniekam jāveic neskaitāmi mēģinājumi, lai ģimene sāktu sadarbību , izvirzītu darbības mērķus un tos realizētu. Sociālam darbiniekam diskusijā ar starp profesionāļu komandu jāizvērtē darbības prioritāte . Izvēlē balstās uz to, kādas būtu darbības iespējamās sekas Rūpīgi jāplāno , kurš no profesionāļiem veiks attiecīgo darbību. Šī darbība ir nepieciešama , lai profesionāļu darbības funkcijas nepārklātos, lai veiksmīgi un mērķtiecīgi rastu risinājumu klienta gadījumā. Darbības gaitā ģimenei pašai jādara pēc iespējas vairāk sava stāvokļa uzlabošanā. Sociālam darbiniekam jādarbojas tā , lai ģimenes locekļi daudz pilnīgāk izmantotu viņu pašu resursus , darbiniekam ir jāspēj virzīt darbošanos .
Lai atveidotu nozīmīgus notikumus klienta dzīvē vai problēmu attīstību cauri laikam , ieteicams ir veidot biogrāfijas dzīves gājumā tabulu. Dzīves gājuma tabula ir veids, kā organizēt un sakārtot faktus un notikumus, kas saistīti ar dažādiem periodiem klienta dzīvē. Tabulai dati tiek iegūti no dažādiem avotiem ( sarunas, intervijas, pieraksti, kaimiņu skolotāju stāstītais ).
Ģimenes atveseļošana ir ilgstošs un mērķtiecīgs process, kur tiek piesaistīti nepieciešamie resursi ( ārējie un iekšējie) – tie būtu:
– ģimene kā resurss ( ģimenes spēki , katra ģimenes locekļa zināšanas, motivācija, panākumi …)
– pakalpojumu sistēmas tīkls,
– nauda un materiālie līdzekļi,
– starprofesionāļu komandas zināšanas un prasmes,
– likumdošana,
– klienta, ģimenes tiesības,
– sociālā darbinieka personība,
– valoda,
– brīvprātīgie palīgi,
Ne visas ģimenes izrādīs vēlmi saņemt palīdzību. Nereti sociālam darbiniekam ir jāapbruņojas ar milzīgu pacietību un neskaitāmiem mēģinājumiem pakalpojuma saņemšanai.
Sociālam darbiniekam strādājot ar ģimeni , ir jāatceras, ka ģimene ir grupa , kas jau radusies pati pirms iesaistīšanās darba procesā ar sociālo darbinieku , kā arī pēc kopēja darba procesa tās locekļi neizklīst un turpina mijiedarboties , turklāt arī pats darba process ir ģimenes dzīves turpinātājs. Lai veiksmīgāk izpētītu sociālās problēmas, tās identificētu un novērtētu, jāiepazīstas ar ģimeņu sociālās atveseļošanas metodēm:
– personas situācijas atspoguļojums,
– atbalsts un padomdošana,
– tiešā iejaukšanās ( intervence)
– attīstības atspoguļojums ( klienta izpratne par pagātnes ietekmi uz tagadni)
– pārfrāzēšana ( vai es jūs pareizi sapratu…)
Es, kā sociālais darbinieks lielu uzmanību pievēršu tiesību aizsargājošai funkcijai – sniedzot konsultācijas un informējot gan vecākus, gan bērnus , gan jauniešus, ģimenes tiesību aizsardzības jomā , kā arī profilaktiskai funkcijai , veicinot preventīvo darbu ar ģimenēm bērna un ģimenes interesēs. Vecākiem tiek sniegtas zināšanas par kopienas resursiem , kā arī notiek vecāku stipro pušu mobilizēšana, nosakot mērķus un uzdevumus, kā arī izveidojot pārmaiņu plānu , noslēdzot līgumu ar ģimeni , sociālais darbinieks cenšas virzīt ģimeni uz samilzušās problēmas risinājumu. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir vecāku prasmju izkopšanas, jo kā rāda prakse, bieži vien primārais cēlonis tieši bērnu problēmu nolaidībā , ir vecāku neprasme risināt sava bērna uzvedības problēmas , arī pašiem vecākiem nav prasmes veidot savu uzvedību . Tāpēc sociālam darbiniekam ir svarīgi kopā ar vecākiem modelēt un apmācīt vecākus vadīt savu neadekvāto uzvedību, apmācīt regulēt vecāku dusmas un stresu, jo bieži šīs īpašības pavada vecāku ļaunprātīga uzvedība. Pamatā šo darbu veicu individuāli .
Pašreiz strādājam pie ESF projekta „Par jauno māmiņu integrēšanos darba tirgū ” . Ja projekts tiks atbalstīts, tad darbā varēs iesaistīt starpprofesionāļu komandu; iesaistīt attiecīgus speciālistus: pagasttiesu, policijas darbiniekus, mediķi, sociālo pedagogu u.t.t. Tāpēc, ka sociālās problēmas ir cieši saistītas un tās ietekmē mijiedarbojoties un pārklājot cita citu; gan ekonomiskie , gan sociālie un psiholoģiskie cēloņi, šādas daudzfaktoru problēmas nav iespējams risināt tikai uz viena profesionāļa pieeju.