Dienvidamerika ir viens no kontinentiem. No austrumiem to apskalo Atlantijas okeāns, bet no rietumiem Klusais okeāns, ziemeļos – Karību jūra. Tas savienojas ar Ziemeļameriku Panamā.
Dienvidamerika ir ceturtais lielākais kontinents pasaulē pēc teritorijas (17 818 508 km 2, un piektais lielākais pēc iedzīvotāju skaita (355 070 540 iedz. (2002)).
Caur visu kontinentu gar rietumu piekrasti stiepjas Andu kalni. Uz austrumiem no Andiem plešas milzīgi tropisko mežu masīvi, kas tiek intensīvi izcirsti, radīdami draudus visas pasaules ekosistēmai.
Vēsturiski Dienvidameriku apdzīvoja dažādas indiāņu ciltis. Andu reģionā līdz 16.gs tām izdevās radīt augsti attīstītu inku civilizāciju. 16.gs sākās spāņu un portugāļu iekarojumi, un Dienvidamerika kļuva par Spānijas un Portugāles kolonijām. Kontinentā ieviesās spāņu un portugāļu valoda, kristietība, eiropeiskās sociālās attiecības. Līdz 19.gs sākumam, Dienvidamerikā bija izveidojušās nācijas, tāpēc 19.gs pirmā puse pagāja karos par neatkarību, līdz 19.gs vidū Dienvidamerikā nodibinājās neatkarīgas valstis.
Dienvidamerikas garākā un ūdeņainākā upe ir Amazone. Amazones baseina platība ir 7,2 miljoni kvadrātkilometru. 85% šīs teritorijas klāj ekvatoriālie meži, kas joprojām nav pilnībā izpētīti. Necaurejamie meži līdz pat mūsdienām kavē precīzi noteikt Amazones garumu. Upes nosaukums cēlies no mežonīgo sieviešu cilts nosaukuma – amazones. Viņas dzīvoja gar Amazones upes krastiem.
Amerikas senās kultūras ir izzudušas jau apmēram pirms 400 gadiem, tomēr to pēdas ir saglabājušās līdz pat mūsdienām. Gan Ziemeļameriku , gan Dienvidameriku apdzīvoja daudz un dažādi indiāņu grupējumi, tāpēc Amerikas kultūrai bija raksturīga neparasta daudzveidība. Atklājumi, ko izdarīja arheologi, izrādījās vērā ņemami. Izrakumos atrastie materiāli pierādīja to, ka vienlaicīgi ar Ēģiptes un Mezopotāmijas kultūrām, Amerikā pastāvējusi augsti attīstīta civilizācija. Atrasto materiālo liecību vidū ir milzīgi tempļi un noliktavas ar daudzām telpām. Šīs senās celtnes bija cēluši Andu iedzīvotāji, kuru kultūra tiek uzskatīta par pamatu vēlāko laiku civilizācijām. Viena no šādām civilizācijām bija inku civilizācija, kura attīstījās 3000 gadu vēlāk, aptuveni 1100.g. m.ē.
Inku impērija ( radās ap mūsu ēras 1500. gadu) bija, iespējams, visorganizētākā civilizācija Dienvidamerikā. Inku ekonomiskā sistēma, labklājība, mākslas augstais līmenis un arhitektūra pārsteidza pirmos spāņu kolonizatorus. Šī bija arī ar kultūras iezīmēm bagātākā civilizācija no trim lielākajām Dienvidamerikas valstīm un pastāvēja salīdzinoši tuvāk mūsdienām. Inku civilizācija bija viena no trim lielākajām un viszināmākajām, bet ne senākajām civilizācijām. Pirms inku impērija sasniedza savu augstāko attīstības pakāpi, tās panākumiem pamatus jau bija veidojušas daudzas iepriekšējās Andu civilizācijas. Nav saglabājušies šo civilizāciju vēstures apraksti, vienīgās liecības, pēc kurām var spriest par to attīstību, iegūtas no arhitektūras, keramikas un apbedījumu pētījumiem. Arheologi atklājuši vairākus atsevišķus kultūras uzplaukuma periodus no kuriem visaugstākais bija inkiem. Pirmie sabiedriskie veidojumi radās ap 1800.g.p.m.ē. Periodā no šī laika līdz Inku impērijas izveidošanai nomainījās daudz dažādu civilizāciju, kurās pakāpeniski attīstījās sarežģīta sabiedriska organizācija, politiskas un ekonomiskas struktūras, amatniecības specializējās, radās reliģija ar daudzu dievību pielūgšanu. Gar tagadējo Peru tuksnešaino piekrasti bija izvietotas tādas civilizētas valstis kā Naska, Močika un Čima, bet kalnu augstienēs ļoti augsti attīstīta civilizācija bija Uari un Tiauanako. Inki bija mākslinieciski apdāvināta tauta. Par to liecina viņu metālizstrādājumi, skaisti izrakstītie audumi, izcilā keramika, kā arī arhitektūra. Ap inku galvaspilsētu Kusko bija uzcelti lieli akmens nocietinājumi, kalnos bija izbūvēti ceļi, tuneļi un tilti. Apbrīnojami, kā senajos laikos bez jebkādas tehnikas un citām palīgierīcēm senie indiāni spējuši uzcelt tādas celtnes. Tiem esot bijusi īpaša viela, ar kuras palīdzību senie inki spējuši padarīt akmens virsmu gandrīz mīkstu, kā rezultātā akmens bluķi cieši piegūluši viens otram. Ārēji ēkas nebija greznas, toties to iekšpuse fascinēja ar savu greznumu un neatkārtojamību.
Ievērojamas bija arī seno arhitektu pilsētas apūdeņošanas ierīces un citi ar pilsētas labiekārtošanu saistītas ierīces.
Maču Pikču ir vislabāk saglabājusies senā inku pilsēta mūsdienās. Protams, no tās ir saglabājušas tikai drupas, tomēr arī no drupām var spriest par senās pilsētas struktūru, līnijām, formām. Lai arī inki bija visattīstītākā civilizācija, rakstības viņiem nebija. Taču viņi izmantoja citu veidu, kā iemūžināt savas dzīves gaitas. Inkiem bija īpaša rakstība – mezglu rakstība: no garas auklas nokarājās uz leju daudzi krāsaini pavedieni, kuros pēc nepieciešamības iesēja mezglus. Tie apzīmēja gan skaitļus, gan arī jēdzienus. Katram pavedienam, katrai pavediena krāsai, kā arī novietojumam, bija sava nozīme, kuru varēja izlasīt ziņneši Šo mezglaino auklu sauca par kvipu. Runājos par reliģiju, inki ticēja pēcnāves dzīvei, paradīzei un ellei. Viņiem bija arī vairākas dievības, taču tempļus viņi cēla vienīgi par godu saules dievam.
Inki bija arī sasnieguši izcilu meistarību tādu metālu apstrādē kā sudrabs, varš un zelts. Statuetes, līdzīgas šai, ir atrastas vietās, kur inki upurējuši dieviem.
Čavinu civilizācija Dienvidamerikā radās 13. gadsimtā p.m.ē. un pastāvēja apmēram līdz 300.gadam p.m.ē. Savu nosaukumu tā ieguvusi no galvenās arheoloģisko atradumu vietas- Čavinas de Vantaras, kas atrodas nelielā ielejā pie Peru Andu austrumu nogāzēm. Čavinu spēcīgās mākslinieciskās tradīcijas izplatījās lielā daļā Andu reģiona. Čavinas de Vantaras apmetne veidojusies aptuveni 850. gadā p.m.ē. Tas bija liels kulta centrs ar milzīgu akmens templi, kura pakavveida plānojumā ietilpa kāpņu un pandusu savienotas iekštelpas un galerijas. Tempļa vidū atradās svētnīca, kur pacēlās monumentāls akmens tēls ar cilvēka ķermeni un kaķa galvu – tas bija Lanzons jeb Smaidošais dievs. Uz Čavinu de Vantaru droši vien devās svētceļnieki no visām Peru malām.
Dienvidamerikā spožās parakasas kultūras attīstība Peru kļuva par būtisku pārejas posmu no agrākās Čavinas kultūras uz vēlāko Naskas kultūru. Apmēram no 500. gada p.m.ē. līdz 200. gadam m.ē. Peru uz šauras zemes strēles dienvidos no Limas plauka krāšņā un daudzveidīgā Parakasas kultūra. Tās pārstāvji nodarbojās ar dažādām zemkopības nozarēm, audzēdami labību, pupas, zemesriekstus, saldos kartupeļus u.c. Ar citur nepazītiem paņēmieniem viņi darināja smalkus izšuvumus un audumus. Pēc vairāk nekā dieviem tūkstošiem gadu atrastajos audumos konstatēts vairāk nekā simts dažādu krāstoņu. Izšuvumu kompozīcijās redzami cilvēki, putni, kaķi lapsas un dēmoni. Parakasā bija sarežģītas mumificēšanas un apbedīšanas tradīcijas. Mirušo ķermeņus vispirms izkaltēja vai izžāvēja, lai pēc tam kopā ar audumiem, mākslīgām galvām un podnieku darinājumiem apglabātu pazemes kamerās.
Amerikā tolaik plauka daudz civilizāciju. 3. gadsimtā Dienvidamerikā, Peru piekrastē par Močikas civilizācijas jauno centru kļuva Sipana- viena no bagātākajām arheoloģisko atradumu vietām visā kontinentā. Močikas civilizācija izplatījās apmēram 400 km garā joslā gar Peru ziemeļu piekrasti. Šie ļaudis bija prasmīgi zemkopji, raka apūdeņošanas kanālus, tīrīja tos un pat mēsloja augsni. Iedzīvojušies bagātībā, viņi cēla piramīdām līdzīgas celtnes. Lielākā no tām bija Saules piramīda, kas sniedzās vairāk nekā 41m augstumā. Kāda piramīda atradās pašā jūras krastā. Sipanā bija daudz izcilu mākslinieku. Savdabīgos keramikas izstrādājumus viņi darināja bez podnieka ripas, taču pirmie visā Dienvidamerikā izmantoja veidnes. Ļoti attīstīta bija zelta apstrāde. 1987. gadā Sipanas piramīdā atklāja augstmaņu kapu ar daudziem zelta priekšmetiem, kurus uzlūkojot aizraujas elpa.
Ap 2000. gadu p.m.ē. Dienvidamerikas piekrastē cilvēki nodarbojās ar zvejniecību un kokvilnas apstrādi, bet iekšzemē audzēja kukurūzu, kas kļuva par Meksikas un Vidusamerikas iedzīvotāju galveno iztikas avotu. Perioda pēdējos gadsimtos Peru un Meksikas pilsētās tapa sakrālie centri un piramīdas.
Senie mednieki vācēji Andu kalnos Dienvidamerikā dzīvojuši jau ap 6000. gadu p.m.ē. Ap 3500. gadu p.m.ē. izveidojās daudz piejūras apmetņu, kuru iemītnieki galvenokārt nodarbojās ar zveju. Citi ļaudis zemes iekšienē veidoja zemkopju ciemus, audzēja kokvilnu un vēlāk kukurūzu, bet Andu kalnos ieguva būvniecībai un rotu gatavošanai nepieciešamo akmeni. Apūdeņošanas prasme viņiem ļāva apsaimniekot arvien plašākas teritorijas, un ap 2000. gadu p.m.ē. Peru bija daudz visai prāvu pilsētu. Dažas no tām varēja lepoties ar lielām celtnēm un īpašiem centriem reliģiskām vai sabiedriskām ceremonijām. Elparaiso pie Limas ap 1800. gadu p.m.ē. no tuvīno klinšu akmens uzcēla milzu piramīdu.
Andu tauta
1438. gadā, kad inki iekaroja zemes ap Kusko pilsētu un pasludināja to par savu galvaspilsētu, Inku impērija kļuva par visietekmīgāko valsti Andu augstienē. Inki iekaroja provinces un iekļāva tās savā impērijā. Izmantojot efektīvu pārvaldes sistēmu, inkiem izdevās turēt pakļautībā visas impērijas daļas. Andu apkārtnes iedzīvotāji parasti bija maza auguma, tiem bija taisni melni mati un brūna ādas krāsa.
Manuprāt, ja nebūtu iebrukuši spāņu iekarotāji, tad varbūt vismaz daļa no Senajām Amerikas civilizācijām saglabātos. Un varbūt arī tiem, kuri ir izdzīvojuši, nebūtu tagad jādzīvo speciāli ierīkotos rezervātos, kas rūpējas par to, lai viņi izdzīvotu un neviens netraucētu viņu dabiskajai videi.