Elizabete I
(1533 – 1603)
Anglijas un Īrijas karaliene (1558 – 1603)
Personības raksturojums
Par Elizabetes piedzimšanu 1533.g. 7. septembrī neviens īpaši nepriecājās. Viņas tēvs Henrijs VIII Tjūdors bija vēlējies dēlu. Kad Elizabetei bija 2 gadi, viņas māte Anna Boleina tika notiesāta uz nāvi, un pēc tam Elizabetei bija 4 pamātes. Elizabete bija protestante, tādēļ viņai draudēja lielas briesmas savas katoļticīgās māsas Marijas valdīšanas laikā. Jaunā karaliene, kas tika kronēta 25 gadu vecumā 1558.g., bija gudra, attapīga un atšķirībā no vairuma sava laika sieviešu, ļoti labi izglītota. Viņa prata runāt vai lasīt 6 valodās: angļu, franču, itāļu, spāņu, grieķu un latīņu. Viņa bija arī ļoti stūrgalvīga. Viņa atteicās izdarīt jebkādas izmaiņas Anglikāņu baznīcā, kas tika atjaunota 1559.gadā (to bija dibinājis viņas tēvs), kaut arī ne katoļi, ne protestanti nebija ar to apmierināti. Turklāt viņa bieži vilcinājās ar sarežģītu lēmumu pieņemšanu. Kaut arī Skotijas karaliene Marija Stjuarte viņai bija ļoti bīstama, Elizabete tikai pēc 17 gadiem izlēma par tās sodīšanu ar nāvi (1587). Pat tad viņa centās izlikties, ka ir to pieļāvusi kļūdas dēļ.
Rakstura ziņā Elizabete vairāk līdzinājās savai mātei, viņa bija neirotiska, šarmanta, harizmātiska un reliģiski toleranta. Vēl viņa mantoja savas mātes delikātu kaulu struktūru, sejas vaibstus, oniksa melnas acis un mazus apkārtmērus. No sava tēva Elizabete mantoja savus rudos matus.
Elizabetei nepatika tērēt naudu. Viņa ilgi izvairījās no materiāli neizdevīga kara ar Spānijas karali Filipu II, kaut arī atbalstīja jūrasbraucēja Dreika uzbrukumus spāņu kuģiem, piesavinoties daļu nolaupīto bagātību. Taču, kad spāņu Armāda uzbruka Anglijai, Elizabete kļuva par iedvesmojošo karavadoni, un 1588.g. ‘Neuzvaramā Armāda’ tika sakauta.
Karaliene Elizabete I bija sieviete vīriešu pasaulē, kur valdīja pār saviem ietekmīgajiem galminiekiem ar pievilcību, atjautību un arī dusmām. Visi gaidīja, kad viņa apprecēsies. Karaliene solīja apprecēties tiklīdz tam būs piemērots brīdis, bet tas nekad tā arī nepienāca. Viņa bija pēdējā no Tjūdoru dinastijas un, tā kā viņai nebija bērnu, Anglijas troni viņa novēlēja Skotijas karalim Džeimsam VI, Marijas Stjuartes dēlam. Karaliene mirusi 1603.g. 24. martā 69 gadu vecumā.
Iekšpolitika
Neviens monarhs tad vai agrāk neizrādīja tādas uzticības tuvāk stāvošajiem kā Elizabete. Visi ministri bija viņas pašas izvēlēti. Pirmais viņas kandidāts bija Viljams Sesils, barons Burglejs – uz viņu Elizabete paļāvās vairāk nekā uz jebkuru citu. Starp citiem viņas padomdevējiem bija Frensis Volsingems, Volters Maidmejs, Tomass Smits un Roberts Sesils, Viljama Sesila dēls. Neskatoties uz to, ka ministri bija izcili cilvēki, Elizabete aizvien palika viņu kundze un pavēlniece. Bez ministriem viņai bija arī galminieki. Pazīstamākie no tiem bija grāfs Lesters , Kristofers Hattons un Roberts Devere.
Tāpat kā viņas priekšteči kopš Henrija VIII, Elizabete izmantoja ‘Majestāte’, ‘Augstība’ un ‘Gaišība’ uzrunas stilu.
Parlaments
Parlaments bija fanātisks katolisma pretinieks, te sapulcējās visuzticīgākie karalienes un viņas cīņas pret Mariju Stjuarti un Filipu II piekritēji.
Karaliene bija nelokāma pretestībā puritānismam, 1583.g. viņa iecēla galveno puritāņu oponentu Džonu Vitgiftu par Kentberijas arhibīskapu.
Elizabetes valdīšana bija viens no dinamiskākajiem Anglijas vēstures periodiem. Līdz ar to, ka Elizabetes valdīšana sakārās ar arvien lielākām iekšējām un ārējām briesmām, tautas mīlestība pret karalieni auga un pārtapa par īstu kultu.
Reliģija
Jautājums par jaunu baznīcas iekārtu tika celts parlamenta sēdē 1559.g. janvārī. Karaliene izrādīja gatavību atkārtoti atdalīt angļu baznīcu no Romas un Romas pāvesta varas. Kopienas palāta uzstāja uz bezkompromisa radikālās reformas veikšanu. Pati karaliene deva priekšroku baznīcu dievkalpojumam un bīskapu organizācijai kas tika pieņemta, tā saucamajā, ‘augstākajā baznīcā’. Galu galā bija sasniegts viens kompromiss, pazīstams kā VIA MEDIA (no lat.val. ‘vidusceļš’). Elizabetes reforma noteica Anglikāņu baznīcas raksturu līdz pat mūsdienām, taču izraisīja gan katoļu, gan protestantu neapmierinātību.
Valsts darbinieki un parlaments bija norūpējušies par protestantisma nākotni valstī, jo Elizabete bija pēdējā Tjūdoru dinastijas pārstāve. Gan pašas izvēles, gan politisko apsvērumu dēļ, Elizabete palika Karaliene – Jaunava.
Ārpolitika
Elizabetes reformācija atbalstījās Skotijā 1559.g. ar sacelšanos pret Mariju Gīzi, kura valdīja savas meitas Marijas Stjuartes vārdā un bija karaliene gan Skotijā, gan Francijā. Elizabetei nācās iejaukties lai palīdzētu dumpiniekiem izstumt frančus no valsts. 1562.g., kā arī vēl ilgā laika posmā pēc tā, Elizabete iejaucās Francijas iekšpolitikā, tādējādi izrādot atbalstu dumpīgajai hugenotu (protestantu) partijai. Vēlāk viņa atbalstīja arī holandiešu protestantus, kuri uzstājās pret Spānijas karali Filipu II.
Konflikts ar Spāniju.
Lai gan formāli karš starp Spāniju un Angliju tā arī nekad netika pasludināts, konflikts starp šīm valstīm pastāvēja. 1589.g., kad Francijas karalis Henrijs III tika nogalināts, Elizabete pretojās jaunajai frontei. Franču katoļu līga, kurai palīdzēja Spānija, pretojās Henrija IV kronēšanai (viņš bija ne tikai likumīgs troņmantinieks, bet arī hugenotu partijas vadonis). Elizabete palīdzēja Henrijam IV viņa cīņā.
Armija
Elizabetes I armijas bruņas un ieroči bija tādi paši kā Henrijam IV.
Kamēr viņas Tjūdoru dinastijas priekšteči kā heraldisku atbalstītāju izmantoja zelta lauvu un sarkanu pūķi, Elizabete izmantoja gan zelta lauvu, gan pūķi.
Elizabete pārņēma arī vienu no savas mātes devīzēm: ‘Semper Eadem’ (‘Vienmēr tas pats’).
Kultūra
Elizabete bija pirmā no valdniekiem, kuras vārdā nosauca veselu laikmetu – Elizabetes, jeb Zelta laikmetu. Viņas valdīšanas laikā uzplauka mūzika, poēzija un drāma. Karalienes galmā pulcējās dzejnieki, mūziķi un rakstnieki. Plaši tika veikta Īrijas kolonizācija. No nabadzīgas valsts, kurai nebija pastāvīgas armijas, Anglija kļuva par bagātu un varenu valsti.