1905. gada revolūcijas ieguvumi un zaudējumi.
Pasaules vēsturē ir notikušas daudz revolūciju, un 1905.g. ir iegājis vēsturē kā viena no tām. Tā skāra arī Latviju, kura tolaik atradās Krievijas impērijas sastāvā. 1905.g. 9. janvārī proletariāts, t.i., algotie strādnieki, kuriem nav sava nekustamā īpašuma, sapulcējās mierīgā demonstrācijā Pēterburgā pie Ziemas pils, pieprasot labākus dzīves apstākļus. Viņi bija neapmierināti ar zemajām algām , trūcīgu dzīvesveidu un aizliegumu piedalīties vēlēšanās. Krievijas karaspēks aukstasinīgi apšāva demonstrācijas dalībniekus. Jau nākamajā dienā ziņas par notikumiem sasniedza Rīgu u sociāldemokrātu savienības (LSDSP; LSS) izsludināja ģenerālstreiku. 13. janvārī sarīkotās ielu demonstrācijas beidzās tāpat kā Pēterburgā – karaspēks apšāva vairāk nekā 70 demonstrācijas dalībniekus, ievainoja ap 200. Vairāki simti demonstrantu, bēgot no apšaudes, noslīka Daugavā, ielūstot ledum. Daudz cilvēku tika izsūtīti uz Sibīriju, vai saņēmuši cietumsodu, kā arī notiesāti uz nāvi. Tas bija tikai aizsākums ilgajai 1905.g. revolūcijai.
Revolūcijas cēloņi bija ne tikai strādnieku trūcīgie dzīves apstākļi un viņu nevienlīdzīgās tiesības., bet arī rusifikācija (Latvijā), reliģijas maiņa (Latvijā). Šī revolūcija aizskāra arī politiku. Pēc revolūcijas latvieši beidzot atguva ticības un valodas brīvību. Drukas aizliegums arī tika atcelts. Strādniekiem tika palielinātas, pazeminātas darba stundas. Latvijā sāka pastāvēt likumīgas partijas (LSDSP). Beidzot vācbaltiešu ietekme Latvijas politikā un ekonomikā samazinājās. Zemnieki, kas agrāk nevarēja atpirkt zemi no muižniekiem, beidzot to spēja paveikt. Šī revolūcija progresēja arī Latgales atmodai. Tika laists klajā pirmais latgaliešu laikraksts „Gaisma”. Attīstījās rūpniecība.
Šai revolūcijai nepārprotami zaudējumi bija lielais bojā gājušo skaits. Cilvēki tika sodīti ar nāvi, izsūtīti katorgās vai sodīti ar cietumsodu. Kopā revolūcijas laikā aizgāja bojā apmēram 3000 personas, uz Sibīriju nosūtīti 2650 cilvēku, cietumsodu saņēmuši ap 7-8 tūkstošiem cilvēku. Pēc janvāra demonstrācijām turpinājās cīņa arī citās formas – tika dedzinātas muižas, kurās glabājās arī mākslas vērtības, pastiprināti risinājās individuālais terors. Neiedomājamus zaudējums guva Krievijas impērija, pateicoties demonstrācijām, streikiem.
Tomēr visi šie lielie upuri un zaudējumi, neraugoties uz revolūcijas apspiešanu, nebija gluži veltīgi. Pēc 1905,g, visā Krievijā, t.s. arī Latvijas teritorijā iestājās brīvāki dzīves apstākļi. Latvieši ieguva valodas ticības, sapulču un arī preses brīvību. Strādnieki varēja piedalīties vēlēšanās. Pamazām latvieši tika atzīta kā tauta. Tas bija aizsākums latviešu atmodai.
Manuprāt, 1905.g. revolūcija bija sākums Latvijas neatkarības pasludināšanai. Latvieši tika ievirzīti uz sliedēm, kas veda uz brīvību. Kaut arī revolūcijai bija daudz zaudējumu, ieguvumu pārspēks liek par sevi manīt. Kaut arī saimniecība toreiz tika atstāta novārtā, dodot priekšroku rūpniecībai, kas bija likumsakarīgi, Latvija tik tiešām piedzīvoja apvērsumu. Man šķiet, ka latviešiem 1905.g.bija kā tautas neatkarība pasludināšanas gads.
1905.gada revolūcija Krievijā un Latvijā.
20. gadsimta sākumā veidojās daudzas revolucionārās kustības. Lielākā revolūcija notika Krievijā. Sakāve krievu – japāņu karā, neatrisinātais zemes jautājums, strādnieku nežēlīgā ekspluatācija un viņu beztiesīgais stāvoklis, asas nacionālās pretrunas, feodālo palieku saglabāšanās un, galvenais, cara neierobežotā vara sekmēja revolūcijas sākumu. Kaut gan no ārpuses Krievijas impērija likās ne tikai liela, bet arī varena, 1905. gada notikumi šo ilūziju satricināja pašos pamatos. Revolūcija izvērtās plaša un dziļa, sevišķi Baltijas guberņās. Iemesls šai tautas vienotībai bija tās pašas neatrisinātās problēmas, kas tagad kļuva svarīgas, izvirzījās priekšplānā. Latvieši arvien sāpīgāk izjuta savu pilsoņu tiesību un politisko brīvību ierobežojumus. Latviešiem trūka ne tikai politiskās brīvības un biedrošanās brīvības, bet arī preses brīvības un ticības brīvības. Par visu vairāk tauta tomēr sajuta pārkrievošanas spaidus un latviešu valodas degradēšanu. Skolās latviešu valoda bija aizliegta un pārvaldes darbā pieņēma tikai krievus, kamēr latvieši ar līdzvērtīgu izglītību bija spiesti izceļot uz Krieviju.
Tāpat tautas veiksmīgu attīstību kavēja muižnieku lielās privilēģijas. Dažiem simtiem muižnieku piederēja lielākā daļa Latvijas zemes un liela politiskā un ekonomiskā vara. Turklāt šī ekonomiski stiprā, par citiem pārākā minoritāte bija atbrīvota no daudzām nodevām un sociālām nastām, kuras uzlika zemniekiem. Vācu muižnieki bija galvenie lēmēji baznīcas lietās un baznīcas pārvaldē. Viņi bieži, izmantojot savas tiesības, pret draudžu gribu uzspieda latviešu draudzēm vācu mācītājus. Latviešiem nebija nekādas ietekmes savas zemes pārvaldē, nebija iespējams arī attīstīt ekonomiskās aktivitātes, jo muižnieki paturēja sev medību, zvejas, krogu turēšanas un tirgus tiesības un aizliedza zemniekiem izmantot pārdoto zemi rūpnieciskiem nolūkiem.
Neapmierinātība par esošo stāvokli un pastāvošo kārtību jau ilgi krājās latviešu sirdīs. Jaunā strāva palīdzēja tai pārvērsties revolucionārā situācijā. Revolucionārās situācijas izveidošanos veicināja arī tautā ļoti nepopulārais krievu – japāņu karš.
1905. gada 9. janvārī vairāki desmiti tūkstošu Pēterpils strādnieku ar baznīcas karogiem un svētbildēm priestera Gapona vadībā devās uz ķeizara pili, lai iesniegtu petīciju. Lielo cilvēku pūli nelaida pils tuvumā, un, kad demonstranti spiedās tālāk, karaspēks uz viņiem atklāja uguni. Krita vairāk nekā 100 demonstrantu, un vairākus simtus ievainoja.
Ziņai pienākot Rīgā, LSDSP izsludināja ģenerālstreiku. 13. janvārī Rīgā notika lielas demonstrācijas ar apmēram 20 000 dalībnieku. Gājiens, sasniedzot Daugavmalu, pie Dzelzs tilta sastapās ar instruktoru bataljona pusrotu. Uzradās vēl viena rota un tās abas atklāja uguni. Daudzi, nezinādami kurp bēgt, lēca uz Daugavas ledus, taču tajā pašā brīdī viņi ielūza un noslīka.
Pavasara pusē revolūcijas skarbo notikumu virpulis pārvietojās uz laukiem. Daudzviet notika muižas kalpu streiki, kuros izvirzīja saimnieciskas prasības, bet muižnieki tās parasti atraidīja un atriebās streikotājiem, izliekot viņus no dzīvokļiem vai ieslogot cietumā. Vēlāk sākās tā sauktās baznīcu demonstrācijas, kad pie baznīcām noturēja mītiņus, demonstrēja, dziedāja revolucionāras dziesmas un sarīkoja gājienus ar sarkaniem karogiem. Šāda notikumu gaita sāka uztraukt muižniekus un viņi sāka veidot tā sauktos pašaizsardzības pulkus. Viņi pat sāka arestēt un spīdzināt tos zemniekus, kurus turēja aizdomās par piesliešanos revolucionāriem. Šāda rīcība tautā izraisīja vēl saasinātāku reakciju. Sākās dedzināšana un policijas atbruņošana. 1905. gadā notika 1 000 sadursmes starp revolucionāriem un revolūcijas galvenajiem pretiniekiem.
Oktobrī stāvoklis kļuva nopietni draudīgs. Sākās dzelzceļnieku streiks, kas izvērtās strādnieku un ierēdņu ģenerālstreikā. Nikolajam II nekas cits neatlika kā parakstīt manifestu, kas apsolīja Krievijas pilsoņiem konstitūciju un pilsoniskās brīvības. Latvijā šo manifestu uzņēma ar sajūsmu un jau pēc mēneša Rīgā sanāca Latvijas skolotāju kongress un nolēma visus priekšmetus mācīt latviešu valodā.
Uz laukiem notika plašas tautas sapulces, kuras centās izklīdināt muižnieku vadītās karaspēku vienības. Tas daudzās vietās noveda pie asiņainām sadursmēm, arī cilvēku upuriem. Sīvas cīņas notika pie Tukuma, Talsos un pēdējā Aizputē, ko nesekmīgi mēģināja ieņemt revolucionārie spēki.
Revolūcija pilnībā attīstījās