Slepkavības tīšu miesas bojājumu nodarīšana

Satura radītājs

Ievads………………………………………………………………………………9.lpp.
1. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziena vēsturiska attīstība …………………………………………..………………11.lpp.
1.1. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziena saturs…………….12.lpp.
1.2. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziens Latvijas Kriminālkodeksā……………..…..………………….…13.lpp.
1.3. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziens Krimināllikumā………………………………………..15.lpp.
1.4. Nepieciešamās aizstāvēšanas būtība……..…………….16.lpp.
2. Nepieciešamās aizstāvēšanas tiesīguma nosacījumi……25.lpp.
2.1. Uzbrukšanas prettiesiskums……………….………….25.lpp.
2.2. Uzbrukuma bīstamība…………………………………..26.lpp.
2.3. Uzbrukuma moments………………………………..…30.lpp.
2.4. Uzbrukuma realitāte……………………………….…..35.lpp.
2.5. Aizstāvēšanas mērķis……………………….…………36.lpp.
2.6. Nodarīta kaitējuma norobežojumi………………….….36.lpp.
2.7. Aizstāvēšanas samērība…………………………….….38.lpp.
3. Nepieciešamās aizstāvēšanas stāvoklis………….…….41.lpp.
4. Noziedzīgo nodarījumu pret personu jēdziens un pazīmes, kas tika veikti pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanas norobežojumus………………………………..………..48.lpp.
4.1. Nepieciešamās aizstāvēšanas norobežojumu pārkāpšanas jēdziens slepkavības gadījumā, vai nodarot smagas vai vidējas pakāpes miesas bojājumus……………….……48.lpp.
4.2. Noziedzīgo nodarījumu, kas paredzēti Krimināllikuma 121.p. un 128.p. sastāvu analīze………………………………..54.lpp.
4.3. Darbību, kas nodarīja kaitējumu cietuša dzīvei vai veselībai šķietamas aizstāvēšanas stāvoklī, un darbību, kas nodarīja kaitējumu cietuša dzīvei vai veselībai personas aizturēšanas laikā kvalifikācija……….……………………..…………..60.lpp.
4.4. Noziedzīgo nodarījumu, kas paredzēti Krimināllikuma 120.p., 127. pantos un 121., 128. pantos sastāvu jēdzienu norobežošana………………………………….……….63.lpp.
Slēdziens…………………………………………..………..72.lpp.
Izmantotas literatūras saraksts…………………………..…..74.lpp.

IEVADS

Mūsdienās cīņa ar noziedzību joprojām paliek par sarežģītāko sociālo problēmu. It īpaši, kad runa iet par noziedzību pret cilvēka veselību, kā arī nāves nodarīšanu, jo iedzīvotāju veselība un dzīvība ir augstākās vērtības, nozaudējot kurus daļēji vai pilnīgi zaudē savu nozīmību citas vērtības. Personības aizsardzībai kalpo likumdošana.
Strādājot Iekšlietu ministrijā, dota darba autors sastopas ar to, ka tiesu- izmeklēšanas praksē līdz šīm tiek pieļaujamās daudzas kļūdas, kas ir saistītas ar iedzīvotāju, kuri atrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, rīcību formālo un virsējo novērtēšanu. Ar to arī ir pamatota dota darba temata izvēle.
Dotais darbs veidots pamatojoties uz Krimināllikuma un krimināli- procesuālas likumdošanas pētīšanas un to salīdzinošas analīzes ar citu valstu likumdošanu, tas ir ar Krievijas, Ņujorka štata un VFR likumdošanu. Rakstot darbu tika izmantoti skaidrojumi, kas ir publicēti Latvijas Republikas Augstākas Tiesas Plēnuma nolēmumos Nr.3 no 1995. gada 29. maija „Par tiesu praksi piemērojot likumus par nepieciešamo aizstāvēšanu”.
KL 12. un 13. nodaļās tiek izdalīti noziegumi, kas ir izdarīti pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus ( Krimināllikuma 121. un 128. panti) . Šie noziegumi tiek uzskatami par tīšiem, bet īstenotiem atbildību mīkstinošos apstākļos. Par mīkstinošiem apstākļiem ir uzskatams nepieciešamās aizstāvēšanās fakts. Tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanu, ko noteic KL 29. pants, ir konstitūcijas tiesību realizācijas svarīga garantija: personības, dzīvojamas vietas, iedzīvotāju īpašuma un citu tiesību neaizskaramība.
Nepieciešamās aizstāvēšanās institūts ir ļoti sarežģīts un interesants. Tā sabiedriska lietderīgums ir katra cilvēka tiesības īstenošana atvairīt bīstamus apdraudējumus valsts interesēm, sabiedriskām interesēm, kā arī cilvēka personība un tiesībām.
Diezgan svarīga nozīme nepieciešamai aizstāvēšanai ir iedzīvotāju aktivizēšanā cīņā ar noziedzību, sniedzot iedzīvotājiem tiesību plašu kāstu noziedzīgo apdraudējumu novēršanai.
Tā, nav uzskatami par sabiedrībai bīstamas un nav sodītas ar likumi rīcības, kaut arī kas nodarīja nāvi, smagas vai vidējas pakāpes miesas bojājumus uzbrucējam, bet kas ir nodarīti nepieciešams aizstāvēšanas stāvoklī. Un tikai tad, kad pastāv nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšana, vainīgais tiks saukts pie kriminālatbildības atbilstoši KL 121. un 128. pantiem.
Kāda tad ir nepieciešamās aizstāvēšanās būtība?
Kas tas ir nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīgums?
Kas tas ir nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis un kad notiek to norobežojumu pārkāpšana?
Kādas ir izskatīto noziegumu sastāva analīzes un rīcību, kas kaitināja cilvēka dzīvībai vai veselībai šķietamas aizstāvēšanas stāvoklī vai aizturot noziedznieku, kvalifikācijas īpatnības?
Kādas ir noziegumu sastāvu norobežošanas pazīmes, ko paredz Krimināllikuma 120., 127. un 121., 128. panti?
Uz šiem un dažiem citiem jautājumiem ir plānot atbildēt izskatot doto tematu.
Izpētīt juridisko literatūru, Latvijas Republikas un citu valstu spēkā esošas likumdošanu, kā arī tiesu prakses materiālus, izdarīt atbilstošus secinājumus par likumdošanas piemērošanu attiecībā pret nepieciešamu aizstāvēšanu- tādi ir dota diplomdarba uzrakstīšanas mērķi.

1. Nepieciešamās aizstāvēšanās jēdziena vēsturiskā attīstība.

Sākot apskatīt nepieciešamās aizstāvēšanās jēdziena saturu Krimināllikumā, vēlams un par vajadzīgs būtu šī institūta vēsturiskās attīstības izklāsts. Zināmu skaidrību šajā jautājumā vieš Solveigas Līces komentārs.
Nepieciešamā aizstāvēšanās – savu vai cita personisko vai mantisko labumu aizsargāšana apstākļiem piemērotiem līdzekļiem pret nelikumīgu, tiešu apdraudējumu. Senatnē to pieļāva neierobežotos apmēros. Vēlāk valsts vara uzsāka cīņu pret privātpersonu tiesībām izrēķināties ar saviem pretiniekiem, un tagad likumi nosaka, kad un kur nepieciešamā aizstāvēšanās pielaižama.
Romiešu tiesībās un itāļu statutārās tiesībās nepieciešamo aizstāvēšanos pieļāva plašos apmēros. Turpretī Karolinā nepieciešamā aizstāvēšanās atļauta tikai kā subsidiars līdzeklis (t.i., ja nav iespējams aizbēgt). No tā laika nepieciešamo aizstāvēšanos arvien vairāk ierobežo, un 18.gs. (arī 1810.g. Code penal) to pieļauj vienīgi dzīvības un miesas neaizskaramības aizsargāšanai.
Vēstures gaitā nepieciešamās aizstāvēšanās institūtu Latvijas teritorijā ir regulējuši vairāki krimināllikumi:
 1903.g. Sodu likumi,
 1933.g. Sodu likums,
 1926.g. KPFSR Kriminālkodekss,
 1961.g. LPSR Kriminālkodekss,
 1991.g. Latvijas Kriminālkodekss,
 1999.g. Krimināllikums.
1993.g. Sodu likumā nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis paredzēts aizstāvot pret paša vai citas personas personisku vai mantisku labumu nelikumīgu apdraudējumu. Savukārt LPSR Kriminālkodeksā, sociālistisko tiesību ietekmē, tiek pievienotas arī valsts un sabiedrības intereses. Arī mūsdienu ārvalstu krimināllikumos par valsts un sabiedrības interešu drošību gādā tiesībsargājošās iestādes. Padomju nepieciešamās aizstāvēšanās institūts savā ziņā uzlika par pienākumu sevišķi aizstāvēt valsts intereses, minot tās likuma pantā pirms personiskajām tiesībām un interesēm. Pie tam savas dzīvības vērtēšanu augstāk par valsts un sabiedrības drošību uzskatīja par nopeļamu un gļēvu rīcību.

1.1.Nepieciešamās aizstāvēšanās jēdziena saturs

Latvijas Krimināllikuma (turpmāk KL) 28.p. norāda, kādi apstākļi ir atzīstami par kriminālatbildību izslēdzošiem. Tātad apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, kaut arī šajos apstākļos izdarītās darbības atbilst šajā likumā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm:
 nepieciešamā aizstāvēšanās,
 aizturēšana, nodarot personai kaitējumu,
 galējā nepieciešamība,
 attaisnojams profesionālais risks,
 noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana.
Visiem iepriekš norādītajiem apstākļiem ir raksturīgas vairākas kopīgas pazīmes:
1) Nodarījumi formāli satur kādu no Krimināllikuma Sevišķās daļas panta sastāviem,
2) Tie izdarīti, pastāvot nosacījumiem, kas pārvērš šos nodarījumus no sabiedrības interesēm kaitīgiem par sabiedrības interesēm derīgiem vai vismaz neitrāliem.
Turklāt KL 30.p. atsevišķi nosaukta vēl šķietamā aizstāvēšanās – darbības, kuras konkrētos apstākļos var arī vērtēt kā nepieciešamo aizstāvēšanos.
Tādējādi nepieciešamās aizstāvēšanās institūts ir viens no kriminālatbildību izslēdzošajiem apstākļiem, kura jēdzienu šajā nodaļā autors analizēs plašāk.

1.2. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziens Latvijas Kriminālkodeksā.

Šajā nodaļā tiks apskatīts nepieciešamās aizstāvēšanās jēdziena saturs Latvijas Kriminālkodeksā (turpmāk KK). Neskatoties uz to, ka spēkā ir Krimināllikums, Kriminālkodeksā minēto normu pieminēšana ir vajadzīga tādēļ, ka Augstākās tiesas plēnuma lēmums “Par tiesu praksi, piemērojot likumus par nepieciešamo aizstāvēšanos” ir pieņemts balstoties uz KK normu piemērošanu tiesās.
Latvijas Kriminālkodeksā bija norādīti divi apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, kaut arī šajos apstākļos izdarītās darbības atbilst KK paredzēta nozieguma sastāva pazīmēm. Šādi apstākļi ir:
 Nepieciešamā aizstāvēšanās (KK 13.p.),
 Galējā nepieciešamība (KK 14.p.).
Neskatoties, ka likums paredzēja tikai divus kriminālatbildību izslēdzošus apstākļus, Augstākās tiesas plēnuma lēmumā norādīti arī tādi apstākļi kā kaitējuma nodarīšana personai sakarā ar viņas aizturēšanu un šķietamā aizstāvēšanās. Savukārt tādi apstākļi kā attaisnojams profesionāls risks un noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana nebija minēti ne likumā, ne publicētajā tiesu praksē.
Konkrētā KK norma, kas regulē nepieciešamo aizstāvēšanos ir diezgan nevajadzīgi sarežģīta un komplicēta.
Latvijas KK 13.p. nosaka, ka nav uzskatāma par noziegumu darbība, kas gan atbilst krimināllikumā paredzētā nodarījuma pazīmēm, bet izdarīta nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, tas ir aizsargājot pret sabiedriski bīstamu apdraudējumu Latvijas Republikas intereses, sabiedriskās intereses, savas vai citas personas tiesības tādējādi, ka apdraudētājam tiek nodarīts kaitējums, ja turklāt nav pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas.
Vēl jurists A. Niedre savā rakstā analizē tās KK normas, kuras saistītas ar nepieciešamo aizstāvēšanos. Viņš atzīmē, ka KK par apstākli, kas izslēdz nodarījuma sabiedrisko bīstamību un prettiesiskumu, atzīta vēl galējā nepieciešamība (KK 14.p.) – tāds personas stāvoklis, kurā viņa, izdarot krimināllikumā paredzēta nodarījuma pazīmēm atbilstošu darbību un nodarot ar to kaitējumu ar likumu aizsargātām interesēm, novērš cita, lielāka kaitējuma nodarīšanu Latvijas valsts, sabiedrības, personas (savas vai citas) interesēm, ja vien šis kaitējums konkrētajos apstākļos ar citiem līdzekļiem nav bijis novēršams. Tāpat kā nepieciešamā aizstāvēšanās, arī galējā nepieciešamība likumā atzīta par sabiedriski derīgu (tas ir, mūsu sabiedrības interesēm atbilstošu) darbību. Citi apstākļi, kas izslēdz nodarījuma sabiedrisko bīstamību un prettiesiskumu, Latvijas KK nav minēti. Par tādiem nevar uzskatīt KK 7.p. 2.d. (nodarījuma mazsvarīgums) vai KK 16.p. (labprātīga atteikšanās no nozieguma izdarīšanas) normas, jo tajās gan paredzēta personas atbrīvošana no kriminālatbildības un soda, taču viņas faktiskais nodarījums nekādi nav atzīstams par sabiedriski derīgu.

1.3. Nepieciešamās aizstāvēšanas jēdziens Krimināllikumā.

KL 29.p., kas regulē nepieciešamās aizstāvēšanās institūtu, nosaka, ka nepieciešamā aizstāvēšanās ir darbība, kas izdarīta, aizsargājot valsts vai sabiedrības intereses, savas vai citas personas tiesības, kā arī personu pret uzbrukumu vai uzbrukuma draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums. Kriminālatbildība par šo darbību iestājas, ja pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas.
Tādējādi saskaņā ar KL 29.p. 1.d., nepieciešamā aizstāvēšanās ir darbība, tomēr jāatzīmē, ka kriminālatbildību izslēdzoša ir nevis uzvedība (darbība vai bezdarbība), bet gan situācija (stāvoklis), kurā persona darbību veic. Tātad nepieciešamā aizstāvēšanās ir apstāklis, kura dēļ aizstāvēšanās nav uzskatāma par noziedzīgu rīcību, kaut arī tās sekas ir ārēji līdzīgas noziedzīgām darbībām, bet ir izdarītas, lai sasniegtu sociāli derīgu mērķi.
1995.gada 29.maija Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Plēnuma lēmuma Nr.3 “Par tiesu praksi, piemērojot likumus par nepieciešamo aizstāvēšanos” 1.punkts norāda, ka nepieciešamā aizstāvēšanās ir viena no garantijām, kas nodrošina personas tiesību aizstāvēt no sabiedriski bīstamiem apdraudējumiem Latvijas Republikas intereses, sabiedriskās intereses, savas vai citas personas ar likumu aizsargātās tiesības un intereses (īpašuma, valdījuma u.c.) vai personu (dzīvību, veselību, dzimuma neaizskaramību u.c.), nodarot apdraudētājam kaitējumu, kas paredzēts Latvijas KK Sevišķās daļas pantā, ja nav pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas.
Turklāt Plēnuma lēmumā uzsvērts, ka katrai personai ir tiesības aktīvi aizstāvēties no bīstama apdraudējuma, neatkarīgi no iespējām izvairīties no apdraudējuma, paslēpjoties vai aizbēgt no uzbrucēja vai griežoties pēc palīdzības pie citām personām vai varas iestādēm u.tml.
Augšminētais princips izriet no KL 29.p. 4.d., kas nosaka, ka personai ir tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos neatkarīgi no iespējām izvairīties no uzbrukuma vai griezties pēc palīdzības pie citām personām. Dažos gadījumos nepieciešamā aizstāvēšanās nav vairs personas tiesība vai morāls pienākums, bet gan tiesisks pienākums – piemēram, policijas darbiniekiem, apsardzes dienesta darbiniekiem, inkasatoriem u.c.
Tomēr jāatceras, ka nepieciešamā aizstāvēšanās nedrīkst pārvērsties par izrēķināšanos, “linča tiesu”, jo tā ir aizstāvēšanās nepieciešamības robežās, nepārkāpjot tās. Tādēļ ne mazāk svarīgi ir zināt, kāds un kādos apstākļos izdarīts uzbrukums dod tiesības personai aizstāvēt sevi vai valsts, sabiedriskās vai citas personas intereses, nodarot uzbrucējam kaitējumu, kas citos apstākļos ļautu atzīt personas rīcību par noziegumu.

1.4. Nepieciešamās aizstāvēšanās būtība.
Mūsu Krimināllikumā nepieciešamā aizstāvēšanās definēta kā darbība, kas izdarīta, aizsargājot valsts vai sabiedrības intereses, savas vai citas personas tiesības, kā arī personu pret uzbrukumu vai tā draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums. Kaut arī nepieciešamā aizstāvēšanās nav iedomājama bez rīcības, kas vērsta uz svarīgas intereses aizsardzību, ne visai korekti to definēt kā personas uzvedību. Acīmredzams, ka kriminālatbildību izslēdz nevis personas darbība, kas veikta nolūkā aizsargāt noteiktu objektu, bet situācija, kurā tā tiek realizēta. Personas rīcība, kura vērsta uz kaitējuma radīšanu uzbrucējam, ārēji neatšķiras no noziedzīga nodarījuma, sakarā ar ko pati par sevi tā nevar izslēgt atbildību par izdarīto. Tieši situācija, kurā persona spiesta lietot spēku aizstāvēšanās nolūkā, padara darbību par likumīgu un izslēdz pienākumu atbildēt par izdarīto.
Tādēļ, neraugoties uz Krimināllikumā formulēto, jāatzīst, ka kriminālatbildību izslēdz nevis personas darbība, bet situācija, respektīvi – ārējie apstākļi, kuros cilvēks ir spiests piemērot spēku nolūkā aizstāvēt nozīmīgu interesi.
Salīdzinot nepieciešamās aizstāvēšanās legālo un spēku zaudējušā kriminālkodeksā paredzēto definīciju, par precīzāko jāatzīst vecā redakcija. Atbilstoši kriminālkodeksa (turpmāk- KK) 13.pantam nepieciešamā aizstāvēšanās ir apstāklis, kura dēļ darbība, kas gan atbilst krimināllikumā paredzētājam nodarījuma pazīmēm, bet izdarīta, aizsargājot pret sabiedriski bīstamu apdraudējumu Latvijas Republikas intereses, sabiedriskās intereses, savas vai citas personas tiesības vai personu, nav uzskatāma par noziegumu, ja pie tam nav pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas.
Diemžēl arī speciālajā literatūrā nepieciešamo aizstāvēšanos ne vienmēr raksturo kā situāciju (apstākli), kas izslēdz kriminālatbildību. Tā piemēram, nepieciešamo aizstāvēšanos dēvē par aizsardzības līdzekļiem, par tiesisko aizsardzību, par sabiedriski derīgu darbību.
Nepieciešamās aizstāvēšanās izpratni sarežģī šī jēdziena daudznozīmīgums. Ar nepieciešamo aizstāvēšanos literatūrā apzīmē ne tikai apstākli, kas izslēdz kriminālatbildību, bet arī personas rīcību, atvairot uzbrukumu, kā arī indivīda tiesības uz uzbrukuma atvairīšanu. Nereti, analizējot apstākļus, kas izslēdz kriminālatbildību, autori pieļauj jēdzienu aizstāšanu, apzīmējot ar “nepieciešamo aizstāvēšanos” atšķirīgas parādības. Būtu jāievēro, ka krimināltiesību teorijā ar nepieciešamo aizstāvēšanos galvenokārt saprot situāciju, kurā persona ir tiesīga radīt kaitējumu uzbrucējam.
A.Judins nepieciešamo aizstāvēšanos interpretē kā tiesisko aizsardzību no sabiedriski bīstama nodarījuma, kas izpaužas kaitējuma nodarīšanā apdraudētājam. Tomēr šajā nepieciešamās aizstāvēšanās definīcijā atspoguļojas tās sociālais un nevis krimināltiesiskais novērtējums.
Analizējamais apstāklis nav saprotams kā kaitējuma nodarīšana citai personai. Nepieciešamā aizstāvēšanās tikai nosacīti pilnvaro personu veikt noteiktas darbības un pieļauj kaitējuma radīšanu uzbrucēja interesēm. Nepieciešamā aizstāvēšanās ir juridiskais fakts, kas pēc ārējām pazīmēm noziedzīgu rīcību transformē sociāli derīgā un likumīgā uzvedībā. Nepieciešamā aizstāvēšanās ir nevis tiesiskā aizsardzība, bet apstāklis, kura dēļ vardarbīgā rīcība atzīstama par tiesisko aizsardzību, bet nav vērtējama kā noziedzīgs nodarījums.
A.Judins uzsver, ka nepieciešamā aizstāvēšanās vienmēr ir saistīta ar vardarbību, tātad ar fiziskā spēka lietošanu pret citu personu, respektīvi, tādu līdzekļu izmantošanu, kuri visumā tiek vērtēti kā amorāli. Tomēr aizstāvēšanās laikā realizējamā vardarbība atzīstama par sociāli attaisnotu, jo tā ir atbildes reakcija uzbrukumam.
Šī institūta nosaukuma pirmais aspekts atspoguļojas terminā “aizstāvēšanās”, bet otrais – “nepieciešamā”. Nepieciešamība nozīmē, ka, realizējot aizstāvēšanos, var tikt izmantoti līdzekļi un pielietots spēks tādā apmērā, kas vajadzīgs uzbrukuma atvairīšanai. Persona nav tiesīga radīt kaitējumu, kas nav nepieciešams aizstāvībai.
Ja rīcībai piemīt administratīvā pārkāpuma pazīmes, to var atzīt par izdarītu apstākļos, kas izslēdz administratīvo atbildību. Atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa 18.pantam pie administratīvās atbildības nav saucama persona, kaut gan viņa ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, ja tas noticis nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, tas ir, aizsargājot no prettiesiskā apdraudējuma valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības, noteikto pārvaldes kārtību, tādējādi nodarīdama apdraudētājam kaitējumu.
Personu tiesības uz aizstāvēšanos un kaitējuma nodarīšanu uzbrucējam ir cieši saistītas ar valsts aizsargājošo funkciju. Kaut arī valsts apņemas aizsargāt sabiedrības intereses no prettiesiskiem apdraudējumiem, visai sarežģīti un pat neiespējami ir izveidot tādu mehānismu, kurš vienmēr varētu garantēt neatliekamu un efektīvu publisko palīdzību uzbrukuma atvairīšanā. Apzinoties to, valsts oficiāli atzīst katra indivīda tiesības aktīvi aizstāvēt nozīmīgās personiskās, sabiedriskās un valsts intereses no prettiesiskā uzbrukuma, garantējot personai, kura lieto spēku un nodara kaitējumu uzbrucējam, krimināltiesisko imunitāti.
Atbilstoši augstāk minētajam faktoram indivīdi ir tiesīgi lietot spēku aizstāvēšanās nolūkā ārkārtējā situācijā, kad valsts, nespēdama sniegt palīdzību, nevar nodrošināt apdraudētās intereses aizsardzību. Tieši tādēļ aizstāvēšanās kā kriminālatbildības izslēdzamības apstāklis ir dēvēta par nepieciešamo.
Nepieciešamās aizstāvēšanās institūts ietekmē atsevišķas personas uzvedību, atturot viņu no noziedzīga nodarījuma. Apzinoties, ka nelikumīga rīcība var radīt efektīvu pretdarbību, dažas personas atsakās no ieplānotiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tādējādi nepieciešamajai aizstāvēšanai ir zināma preventīva nozīme, sakarā ar ko to pamatoti var uzskatīt par vienu no noziedzības novēršanas mehānismiem. A.Judins atzīmē, ka personu tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos disciplinē tos cilvēkus, kuri ir spējīgi pārkāpt ar likumu noteiktus aizliegumus.
Kaut arī dažādas tiesību sistēmas un doktrīnas atšķirīgi skaidro nepieciešamās aizstāvēšanās nosacījumus, ir četras kopējas pazīmes, kas raksturo nepieciešamo aizstāvēšanos, proti:
• apdraudējuma esamība;
• nepieciešamība pēc aizstāvēšanās;
• aizstāvēšanās atbilstība apdraudējumam;
• vēlme atvairīt uzbrukumu.
Nepieciešamā aizstāvēšanās ir apstāklis, kas piešķir personai tiesības ar spēku aizsargāt nozīmīgas intereses. Pieļaujot kaitējuma nodarīšanu, likums garantē, ka persona netiks saukta pie kriminālatbildības par izdarīto. Ikviens cilvēks, konstatējot, ka ar uzbrukumu tiek apdraudētas svarīgas Krimināllikumā aizsargātas intereses, tiesīgs, piemērojot spēku, aktīvi pretoties apdraudētājam, vai izvairīties no kaitējuma nodarīšanas viņam. Spēka pielietošana pret uzbrucēju ir personas subjektīvas tiesības; tai nav pienākuma nodarīt kaitējumu uzbrucējam.
Pienākums aktīvi rīkoties, aizstāvot ar uzbrukumu apdraudētās intereses, un pat nodarīt kaitējumu, ja tas ir nepieciešams nolūkā glābt apdraudētu interesi, ir atsevišķu profesiju darbiniekiem. Piemēram, atbilstoši likumam “Par policiju” ikviena policijas darbinieka pienākums, konstatējot notikumu, kurš apdraud personu vai sabiedrības drošību, ir veikt pasākumus nolūkā novērst likumpārkāpumu un glābt cilvēkus. Tomēr arī šajā un citos līdzīgos gadījumos personai ir pienākums aktīvi aizstāvēt apdraudēto interesi, nevis radīt kaitējumu uzbrucējam.
Pienākums aktīvi aizstāvēt noteiktas intereses var tikt uzlikts ne tikai ar normatīviem aktiem, kas regulē atsevišķus profesionālās darbības veidus. Šī pienākuma tiesiskais pamatojums var būt arī līgumiskas attiecības starp personām. Piemēram, pienākums aktīvi pretoties uzbrukumam ir apsardzes darbiniekam un miesassargiem. Jāievēro, ka arī šīm personām ir uzlikts pienākums aizsargāt noteiktas intereses, nevis nodarīt kaitējumu uzbrucējam, jo kaitējuma radīšana ir pieļaujama, nevis obligāta.
Kaut arī katram cilvēkam nav tiesiska pienākuma aktīvi aizsargāt apdraudētu interesi, ikvienai personai tomēr ir morāls pienākums aktīvi reaģēt uz darbību, kas aizskar nozīmīgas intereses. Aktīvā reaģēšana var atšķirties, izejot no interesēm, kuras tiek apdraudētas uzbrukuma rezultātā. Ja agresīvs nodarījums apdraud indivīda personiskās intereses, cilvēks tiek nostādīts morālas izvēles priekšā, jo no tikumiskā viedokļa nav nosodāma nedz kaitējuma radīšana uzbrucējam, nedz izvairīšanas no uzbrukuma aizbēgot, aizbraucot vai apejot vietu, kur tā intereses varētu tikt apdraudētas.
Ja persona konstatē, ka ar uzbrukumu tiek apdraudētas svešas intereses, izvairīšanas no aizstāvēšanās nav morāli attaisnojama, kaut arī juridiski parasti nav sodāma. Konstatējot svešas intereses apdraudējumu, personai ir morāls pienākums savu iespēju ietvaros sniegt cietušajam palīdzību. Tas nenozīmē, ka šajā gadījumā personai obligāti jānodara kaitējums uzbrucējam, tomēr morāle pieprasa aktīvu svešas apdraudētas intereses aizstāvēšanu.
No tiesiskā viedokļa atteikšanās no tiesībām aktīvi aizstāvēties un aizstāvēt svešas intereses nerada negatīvas sekas. Atbildība par to vienīgi var iestāties, ja personai ir tiesisks pienākums aizsargāt apdraudētās intereses, bet cilvēks tīši izvairās no tā. Piemēram, pienākums aizstāvēt svarīgas intereses ir policistam, un viņš, konstatējot uzbrukumu, nav tiesīgs to ignorēt. Tomēr vispārīgos gadījumos tikai personas vēlme nosaka, vai subjektīvās tiesības uz aizstāvēšanos tiks/netiks realizētas.
Tiesības aizstāvēties no prettiesiska agresīva apdraudējuma, nodarot uzbrucējam fizisku vai materiālu kaitējumu, ir ikvienam cilvēkam neatkarīgi no dzimuma, profesijas, ieņemamā amata un citiem līdzīgiem faktoriem.
Tiesības uz vardarbīgu uzbrukuma atspēkošanu un samērīga kaitējuma radīšanu apdraudētājam ir ikvienai fiziskai personai neatkarīgi no viņas vecuma. Tomēr jāievēro, ka persona līdz četrpadsmit gadu vecuma sasniegšanas nevar būt noziedzīga nodarījuma subjekts, sakarā ar ko kriminālatbildība nevar iestāties un līdz ar to tā nevar tikt arī izslēgta. Tas nenoliedz mazgadīgas personas tiesības aktīvi aizstāvēties no vardarbīga uzbrukuma. Vēl vairāk -izslēdzot mazgadīgas personas pienākumu atbildēt par uzbrucējam radīto kaitējumu, procesuālos dokumentos ir vēlams atsaukties uz nepieciešamo aizstāvēšanos, lai tādējādi uzsvērtu šīs rīcības sociālo derīgumu un nepieļautu audzinoša rakstura līdzekļu piemērošanu mazgadīgam. Tomēr kā apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību, nepieciešamā aizstāvēšanās faktiski attiecas tikai uz personu, kas potenciāli var būt atzīta par noziedzīga nodarījuma subjektu.
Tāpat par izdarītu apstākļos, kas izslēdz kriminālatbildību, nevar tikt atzīt kaitējuma nodarīšana uzbrucējam, ko izdarījusi persona, kura psihisko traucējumu dēļ vēlāk tiek atzīta par nepieskaitāmo. Nepieskaitāmā persona nav noziedzīga nodarījuma subjekts, un tādēļ nav aktuāla kriminālatbildības izslēgšana. Turklāt nepieciešamās aizstāvēšanās neesamību norāda aizstāvēšanās motivācijas trūkums psihiski slimas personas uzvedībā.
Tādēļ nepieciešamās aizstāvēšanās subjekts ir fiziska pieskaitāma persona, kura ir sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu.
Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli rada ne tikai uzbrukums, kas tieši vērsts pret personu un apdraud viņas dzīvību un veselību. Kaut arī vēsturiski nepieciešamā aizstāvēšanās veidojusies no normām, kuras pieļāvušas pašaizstāvēšanos, mūsdienu krimināltiesību koncepcijas uzsver, ka vardarbīgi var būt aizsargāta indivīda tiesisko interešu sfēra, valsts un sabiedriskās intereses, kā arī citas personas tiesības. Tieši tāpēc notiek arī terminoloģiskā transformācija – atsakoties no jēdziena “pašaizstāvēšanās” likumdošanā parādījās termins “nepieciešamā aizstāvēšana”. Arī Krimināllikumā jēdzienu “nepieciešamā aizstāvēšanās” jāinterpretē paplašināti, saprotot ar to, ka faktiski kriminālatbildību izslēdz gan pašaizstāvēšanās, gan svešu interešu nepieciešamā aizstāvēšana.
Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis iespējams, ja ar uzbrukumu tiek apdraudēta interese, kura ir aizsargāta Krimināllikumā, piemēram, dzīvība, veselība, brīvība, dzimumneaizskaramība, valsts drošība, sabiedriskā kārtība utt. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis pastāv tikai tad, ja uzbrucēja rīcība ir noziedzīga vai pēc ārējām pazīmēm līdzīga noziedzīgam nodarījumam. Tikai gadījumā, kad ar uzbrukumu tiek nodarīts kaitējums svarīgām Krimināllikumā aizsargātām interesēm vai uzbrucējs mēģina nodarīt tādu kaitējumu, ir pamats uzskatīt, ka darbība, kas veikta nolūkā pārtraukt noziedzīgu rīcību vai novērst kaitējuma nodarīšanu, izdarīta nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī.
Interesi, kas, būdama aizsargāta ar Krimināllikuma normu, tiek apdraudēta, izdarot noziedzīgu nodarījumu, definē par noziedzīga nodarījuma objektu. Personai ir tiesības aizsargāt ikvienu interesi, kas apdraudēta ar jebkuru noziedzīgu nodarījumu. Taču aizstāvēties aktīvi, nodarot likumpārkāpējam kaitējumu, var tikai tad, ja tiek izdarīts uzbrukums- pēkšņa, agresīva un intensīva naidīga nolūka darbība, kas vērsta pret konkrētu objektu.
Krimināllikumā ir paredzēta atbildība par rīcībām, kas nesatur vardarbības pazīmes, piemēram, kukuļņemšanu, adopcijas noslēpuma izpaušanu, izvairīšanos no uzturēšanas, atstāšanu bez palīdzības u.c. Šīs noziedzīgas rīcības apdraud nozīmīgas personas, sabiedrības un valsts intereses. Tomēr šo interešu aktīva aizstāvēšana, nodarot kaitējumu apdraudētājam, nav pieļaujama.
Ievērojot nevardarbīga noziedzīga nodarījuma raksturu un tā ārējo izpausmi, likums neatzīst par nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī nodarīto kaitējumu personai, kas īsteno nevardarbīgu nodarījumu. Neraugoties uz to, ka arī ar kukuļņemšanu, izvairīšanos no uzturēšanas un ar citiem nevardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem tiek apdraudētas svarīgas intereses, to aizstāvēšana neprasa kaitējuma radīšanu likumpārkāpējam.
XX gadsimtā krimināltiesību doktrīna ir atzinusi, ka personai ir tiesības aizstāvēties, lietojot spēku un nodarot kaitējumu uzbrucējam neatkarīgi no tā, vai uzbrukums ir bijis pilnīgi negaidīts, vai persona bijusi spējīga paredzēt tā iespējamību, pat ja tā droši zinājusi, ka kāds cilvēks ir nolēmis ar spēku nodarīt kaitējumu ar Krimināllikumu aizsargātām interesēm un viņai bija iespēja griezties kompetentās iestādēs.
Līdzīgs viedoklis atspoguļojas arī mūsu likumdošanā. KL 29.panta ceturtajā daļā ir paredzēts, ka personas rīcība var tikt attaisnota ar nepieciešamo aizstāvēšanos neatkarīgi no iespējām izvairīties no uzbrukuma vai griezties pēc palīdzības pie citiem cilvēkiem. Līdzīgs skaidrojums ir arī Augstākās tiesas plēnuma lēmumā, kas norāda, ka personai ir tiesības aktīvi aizstāvēties no sabiedriski bīstama apdraudējuma tādējādi, ka apdraudētajam tiek nodarīts kaitējums, neatkarīgi no iespējām izvairīties no apdraudējuma, paslēpjoties vai aizbēgot no uzbrucēja vai griežoties pēc palīdzības pie citām personām vai varas iestādēm.
Ja tiek izdarīts uzbrukums, persona ir tiesīga, novērtējot situāciju un savas spējas, pieņemt lēmumu par uzbrukuma atvairīšanu, lietojot spēku, vai par izvairīšanos no tā. Iekļaujot Krimināllikumā šos noteikumus, likumdevējs noraidījis ārzemju speciālistu ieteikumus, kuri, atsaucoties uz Latvijas Kriminālkodeksa projektu, norādīja: “Būtu ieteicams ierobežot pašaizstāvēšanās doktrīnu uz situācijām, kad nav citu iespēju izvairīties no uzbrukuma, kā vienīgi spēks” .
Personai ir tiesības, lietojot spēku, aizstāvēties no jebkura uzbrukuma neatkarīgi no tā vai tas bijis gaidīts, vai notiek piepeši. Cilvēkam, apzinoties, ka pēc kāda brīža notiks uzbrukums, nav pienākuma izvairīties no uzbrukuma, aizbēgot vai aizbraucot no uzbrucēja.
Persona, ja ir tāda iespēja, var ziņot par uzbrukumu policijai vai citai valsts institūcijai. Tomēr uzbrukumu atvairīšana ar saviem spēkiem, neziņojot par tā iespējamību kompetentām iestādēm, atzīstama par izdarītu nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, ja vien ievēroti visi pārējie šī apstākļa tiesīguma nosacījumi. Šos nosacījumus autors analizē darba turpmākajā nodaļā.

2. Nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma nosacījumi.

2.1 Uzbrukšanas prettiesiskums.

Atbilstoši Krimināllikuma 29. pantam nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī atrodas persona, kas atvaira uzbrukumu vai tās draudus. Uzbrukums- tā ir ātra, strauja, varmācīga, agresīva un naidīga darbība, kas ir izpildīta ar mērķi kaitināt kādu kādai personai vai sabiedrībai, iznīcināt kādas vērtības, draudēt cilvēka dzīvei, veselībai, brīvībai vai neaizskaramībai . Uzbrukšanas pastāvēšanu neietekmē agresīvo darbību konkrētas realizēšanas formas. Bieži vien uzbrukums tiek īstenot pielietojot fizisko spēku, ieročus vai speciālus līdzekļus. Par uzbrukumu tiek atzīta arī darbība, kad kāda persona, velējoties kaitināt aizsargājamām interesēm, šim mērķim izmanto bīstamus dzīvniekus, piemēram, speciāli apmācītus suņus. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli var izveidot jebkura varmācīga darbība, kad apdraud kādas intereses, kurus aizstāv Krimināllikums.
Jebkurai personai ir tiesības aizsargāt un aizstāvēt svarīgas intereses, ja uzbrukums ir prettiesisks. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli izveido darbības, kas neatbilst tiesiskam prasībām un konkrētas personas subjektīvam tiesībām.
Draudi ir nelikumīgi, ja tie ir aizliegti ar pozitīviem noteikumiem, citiem vārdiem, ar normatīviem aktiem, un par prettiesiskumu liecina uzvedības neatbilstība tiesiskām prasībām.
Tādā veidā, par draudu netiesīguma nosacījumiem jāatzīst to prettiesiskumu un neatbilstību likumam.

2.2. Uzbrukuma bīstamība.

Uzbrukuma bīstamība kā nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma nosacījums nozīmē, ka uzbrucējs ar savu darbību nopietni kaitināja vai varēja kaitināt kādai personai, svarīgām sabiedrības vai valsts interesēm.
Šis nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma nosacījums ir cieši saistīts ar uzbrukuma nelikumību. Nelikumība nozīmē kādas personas uzvedības neatbilstību tiesiskām prasībām .
Uzbrukuma bīstamība nozīmē, ka uzbrucējs, pārkāpjot arējas aizlieguma normas, apdraud svarīgākām interesēm.
Nepieciešama aizstāvēšana ir pieļaujama, ja uzbrukums apdraud interesēm, kas ir aizsargāti ar Krimināllikumu. Par tādam interesēm tiek atzīti sekojoši: dzīve, veselība, neaizskaramība, personas brīvība, sabiedriskais drošums, īpašums, valsts organizāciju normāla darbība un citi.
Noteicot uzbrukumu kā bīstamu nelikumīgu darbību, krimināltiesību doktrīnā tiek uzsvērts, ka tam nav obligāti jābūt saistītam ar vainīgumu vai ar kriminālsodu. Darbība, kas sniedz tiesības aizstāvēties, var arī nesaturēt sevī noziegumu, bet pēc ārējam pazīmēm tai jāatbilst nozieguma darbībām.
Jebkurai personai ir tiesības varmācīgi atvairīt uzbrukumu neatkarīgi no sekojoša apdraudošas personas soda par nodarīto, vai no viņa atbrīvošanas no atbildības.
Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis nav atzīstams, ja ļaunums tika nodarīts personai, kas pieļāva noziedzīgo darbību.
Krimināllikuma 29. pants viennozīmīgi noteic, ka nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī var atrasties persona, kas atvaira uzbrukumu vai tā draudus, bet krimināllikums zem uzbrukuma saprot aktīvo agresīvo uzvedību, tādā veidā, darbības. Tāpēc kaitināšanu personai, kas pieļāva noziedzīgo bezdarbību, jānovērtē tikai kā ārkārtējo nepieciešamību.
Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli neatzīst, ja aizstāvētām interesēm draud bīstama darbība, ko nevar atzīst par noziedzīgo, un kura ārēji nav līdzīga noziedzīgai darbībai. Piemēram, nevar atzīst par izdarīto nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī vardarbību, kas ir novirzīta pret personu, kas veica administratīvo pārkāpumu.
Neskatoties uz to, ka Kodekss par administratīviem pārkāpumiem aizstāv svarīgas sabiedriskas, personiskas un valsts intereses, administratīvi pārkāpumi nav tik bīstami, lai pieļautu un attaisnotu tādu kaitinājumu likuma pārkāpējam, kas atbilst noziedzīgai darbībai.
Ja nav pamatojumu uzskatīt, ka nekavējoties var sākties noziedzīgs uzbrukums, persona, kas noteica, ka atbilstošas darbības satur sevī administratīvus pārkāpumus, kas apdraud noteiktam interesēm, var aizstāvēt objektu, pieprasot no pārkāpēja nekavējoties pārtraukt nelikumīgas darbības, nedodot viņam iespēju turpināt savu darbību, bet nekaitinot viņam, par ko Krimināllikums paredz atbilstošo atbildību.
Ja likumīgas prasības tika ignorētas, un pārkāpējs, pārvārējot šķēršļus, mēģināja kaitināt atbilstošai personai, apdraudēja cilvēka dzīvi, veselību vai citas intereses, rodas pamatojums novērtēt pārkāpēja darbību kā noziedzību. Šajā gadījumā atbilstošai personai rodas tiesības, aizsargājoties no bīstamām noziedzīgam darbībām, kaitināt uzbrucējam.
Atsevišķajos gadījumos atbilstoša persona, vērojot pārkāpumus, maldīgi secināja, kā tā ir noziedzīga. Vērojot, piemēram, kā viena persona uzmākas otrai, treša persona var maldīgi secināt, ka notiek noziedzīga darbība, kaut gan pirmās personas faktiskas darbības atrodas 167. panta kompetencē. ARK, kas paredz administratīvo pārkāpumu- sīks huligānisms.
Atbilstošai personai nav jāpilda darbības, lai izskaidrotu pārkāpuma īpatnības; arī zinot, ka pārkāpējs ir nepilngadīgs, psihiski slims vai izdarīja uzbrukumu faktiskas kļūdas rezultātā, neatņem šai personai tiesības atvairīt uzbrukumu, pielietojot spēku.
Augstākas tiesas plēnuma lēmumā „Par tiesu praksi, likumu par nepieciešamu aizstāvēšanu piemērošanu” noteic, ka varas pārstāvis, apkārtējas vides aizsardzības darbinieks vai apsardzes darbinieks, kā arī citas personas netiek sauktas pie kriminālatbildības par kaitinājumu, ko viņi izdara pārkāpējiem savus amata pienākumus izpildīšanas rezultātā. Pēc likuma personu, kuru apdraud, darbības nedrīkst izskatīt kā veiktus nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, piemēram, gadījumos, ja uzņēmumu, organizāciju, firmu darbinieku, fizisko personu vai apsardzes darbinieku darbības kavē varas pārstāvju likumīgiem prasījumiem. Ar nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli nevar attaisnot, piemēram, kaitināšanu policistam aizturēšanas, kratīšanas vai priekšmetu izņemšanas laikā, ja viņš darbojas savas kompetences ietvaros.
Tomēr acīmredzamas amatpersonu vai citu speciāli pilnvarotu personu nelikumīgas darbības var veidot nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokļus. Piemēram, ir pieļaujama varas pārstāvja vai cita amata personas kaitināšana, kas piemēro fizisko spēku nemaz nav pamatoti.
Varas pārstāvja prettiesiska darbība var būt par iemeslu, kuru rezultātā kaitinājums, kas ir izdarīts amatpersonas interesēm, var būt attaisnots. Gadījumā, ja šīs kaitinājums ir proporcionāls pārkāpumam, ko izdarīja amatpersona, atbilstošas personas darbības var būt attaisnotas ar nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli. Piemēram, nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī var būt izdarīts kaitinājums cietuma uzraugam, ja viņš saka sist ieslodzīto. Analoģiski tiek novērtēts kaitinājums, kas tika izdarīt policistam, kas mēģināja konfiscēt kādai personai viņai piederošo īpašumu bez tiesātāja sankcijas, neuzrādot dokumentus.
Atbilstoša persona neatrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, ja tā izdarīja uzbrukumu un apdraudēja noteiktam interesēm, un kāds cits cilvēks kaitināja viņam tieši šo draudu rezultātā. Laupītājs, piemēram, ir atbildīgs par kaitinājumu, kas tika nodarīts kādai personai arī tādos apstākļos, kad cietušais, aizstāvēšot savu īpašumu un veselību, mēģināja kaitināt uzbrucējam, bet viņš piemēroja spēku un kaitināja nevis ar mērķi piesavināt īpašumu, bet ar mērķi pārtraukt cietušas personas aktīvu aizstāvēšanu.
Ja kāda persona, kas nodara nelikumīgu uzbrukumu, piespieda citu cilvēku varmācīgi aizsargāt aizsargātas intereses, tai nav tiesību kaitināt indivīdam, kurš pamatojoties uz likumu aizstāv intereses, kuras ir apdraudētas. Tomēr, ja, aizstāvot intereses, kuras tika apdraudētas, atbilstoša persona pārsniedza nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, uzbrucējam ir tiesības piemērot samērīgu spēku, lai novērstu draudus, kas rodas nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanas rezultātā.
Ja cietušais, aizstāvēšot intereses, kuras ir apdraudētas, pārmērīgi kaitināja uzbrucējam, viņš arī tiek saukts pie kriminālatbildības par kaitinājumu, kas tika nodarīts nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanas rezultātā.
Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis netiek atzīsts, ja atbilstoša persona pati izprovocēja uzbrukumu ar mērķi izmantot viņu kā ieganstu agresora kaitināšanai.
Uz to norāda arī Augstākas tiesas plēnuma lēmums „Par tiesu praksi un likumu par nepieciešamās aizstāvēšanās piemērošanu”, kurā tiek atzīmēts, ka izraisīts uzbrukums, ko atbilstoša persona gribēja izmantot ar mērķi attaisnot kautiņa iniciēšanu, izrēķināties, atriebties u.t.l, tiek kvalificēts uz kopējiem pamatiem.

2.3. Uzbrukuma moments.

Aizstāvēšana ir pieļaujama tikai pret uzbrukumu, kas jau ir sācies, bet vel nav beidzies. Atbilstošie šiem tiesīguma noteikumiem personai ir tiesības aizstāvēt sava intereses tikai savlaicīgi. Aktīvā aizstāvēšana, kas ir saistīta ar kaitinājuma nodarīšanu, ir pieļaujama tikai noteiktā laika posmā. Šis laika posms ir noteikts ar uzsākšanas un pabeigšanas laiku.
Atbilstoša persona var aizstāvēties no uzbrukšanas sākuma momenta. Uzbrukums sākas, ja sākas bīstamas darbības, kas apdraud svarīgas intereses, precīzāk- agresors pielietoja fizisko spēku, ieročus vai speciālus līdzekļus ar mērķi kaitināt cilvēka dzīvei vai veselībai, iegūt savā īpašumā svešu īpašumu, vai izveidot citus draudus aizsargājamām interesēm. Ja draudi sastāv no vairākiem etapiem, ir pietiekami, ja atbilstoša persona uzsāka realizēt kaut vai uzbrukuma pirmo etapu.
Atbilstošai personai arī ir tiesības aizstāvēties no uzbrukuma, kas ir sagaidīts negaidīti, tas ir no agresijas, kas vēl nav sākusies, bet konkrētas personas uzvedība sniedz pamatu uzskatīt, ka pēc kāda brīža ar likumu aizstāvētas intereses tiks kaitinātas. Šajā gadījumā atbilstošai personai nav obligāti jāgaida, kamēr tiks realizētas uzbrucēja nodomās, un tiks kaitinātas aizstāvētas intereses. Šī personai ir tiesības atvairīt uzbrukumu un kaitināt tam, kurš īstenoja darbības, kas pēc brīža pārvērtīsies uzbrukumā. Šī persona ir tiesīga atvairīt kā uzbrukumu, tā arī tā draudus, kā par to ir atklāti ir teikts Krimināllikuma 29. panta redakcijā, ar nosacījumu, ka kaitinājuma nodarīšana ir pieejama. Krimināllikums pieļauj nepieciešama aizstāvēšanu pirms uzbrukuma tāpēc, ka dažos gadījumos aizstāvēšana pēc uzbrukuma uzsākšanas var būt neefektīva, un pat neiespējama.
Krimināltiesības pieļauj, piemēram, kaitinājuma nodarīšanu personai, kura izvilka no kabatas pistoli, lai ar tā palīdzību kaitināt cilvēka dzīvei un veselībai. Vienlīdzīgi ar nepieciešamo aizstāvēšanu var attaisnot kaitinājuma nodarīšanu personai, kas mēģināja izvilkt no kabatas pistoli, lai izmantotu to prettiesiskiem mērķiem. Ar Krimināllikuma 29. pantu var attaisnot kaitinājuma nodarīšanu personai, kura, apbruņojoties ar nazi, tuvinājās kādam cilvēkam ar mērķi pēc kāda brīža uzbrukt viņam.
Uzbrukuma draudi var būt dibināti arī ar neapbruņota cilvēka darbību. Gadījumā, ja indivīdam ir pamatojumi sargāties no nekavējoties gaidāmām neapbruņota cilvēka darbībām, kuru rezultātā var būt nodarīts nopietns kaitinājums svešām interesēm, atbilstošai personai arī ir tiesības aizstāvēties, nodarot kaitinājumu draudu avotam.
Aizstāvēšana pret uzbrukumu, kas vel nav sākusies, bet ir sagaidāms, ka tas sāksies negaidīti, ir pieļaujama tikai tad, kad ir pamatojumi uzskatīt, ka konkrēta persona tiešam plāno īstenot prettiesisku uzbrukumu un nekavējoties realizēs ieplānoto. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī neatrodas persona, kas tīšam nodarīja kaitinājumu ar mērķi atvairīt nevis tūlītēju uzbrukumu, bet uzbrukumu, kas ir sagaidīts nākotnē. Tādās darbības tiek sauktas par preventīvām un kvalificētas atbilstoši krimināltiesību kopējiem nolikumiem.
Piemēram, ar nepieciešam aizstāvēšanu nevar attaisnot kaitinājuma nodarīšanu šantāžistam, kas pieprasa naudu, kas piedraudēja nākotnē, ja prasības netiks piepildītas, kaitināt dotai personai. Vienlīdzīgi nepieciešama aizstāvēšana nepastāv, ja kaitinājums tika nodarīts personai, kas vel neapdraudēja aizsargātām interesēm, bet meklēja līdzdalībniekus, nodarbojas ar noziedzības darbarīku meklēšanu un plānoja noziedzīgo uzbrukumu.
Nepieciešamās aizstāvēšanās tiesības nerodas arī gadījumā, kad tiek atklāti atbilstošas personas nodomi, ja šī persona mutiski, rakstiski vai kādā citā veidā paziņoja par saviem plāniem izdarīt noziedzīgo uzbrukumu nākotnē, bet pašas noziedzīgas darbības vel nav uzsākušas un nevarēja uzsākties uzreiz pēc šo nodomu atklāšanas, šajā gadījumā nedrīkst kaitināt cilvēku, attaisnojoties ar nepieciešamību aizstāvēt noteiktas intereses.
Ja ar mērķi aizstāvēt svarīgas intereses no uzbrukuma, kas ir sagaidīts tūlītēji, tika nodarīts kaitinājums personai, kurai faktiski nebija tādu nodomu, nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis netiek atzīsts. Aizsardzība tiek atzīta par šķietamu, bet situācija tiek novērtēta atbilstoši Krimināllikuma 30. panta nolikumiem.
Tiesības aktīvi aizstāvēties, kaitinot uzbrucējam, eksistē līdz kamēr eksistē draudi. Par draudu darbības izbeigšanas momentu tiek uzskatīts laika periods, kad uzbrukums ir beidzies, bet bīstamības, kas ir saistīta ar draudiem, vairs neeksistē. Draudi tiek uzskatāmi par izbeigtiem, ja:
• Uzbrukums ir atvairīts;
• Tika sasniegts uzbrukuma mērķis;
• Uzbrucējs patvaļīgi atteicas no bīstamu darbību turpināšanas, un persona, kas aizstāvēja intereses, kuras tika padraudētas, atzina to izbeigšanas faktu.
Tāpēc nav pamatojumu uzskatīt, ka nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis eksistē līdz momentam, līdz noziedzīga darbība netiks pabeigta. Atbilstošas personas tiesības aktīvi aizstāvēties, kaitinot uzbrucējam, nebeidzas momentā, kad uzbrukums nodarīja pabeigto noziedzības darbību. Ja no krimināli- tiesiska viedokļa uzbrucēja darbība tika atzīta par pabeigto noziedzības rīcību, bet draudi vel nenovērsti, aizstāvējuša persona ir tiesīga turpināt kaitināt uzbrucējam. Piemēram, atbilstoši Krimināllikuma 159. pantam izvarošana tiek atzīta par īstenoto no dzimumakta uzsākšanas momenta. Tomēr nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis turpinās līdz brīdim, kamēr eksistē draudi cietušas persona veselībai, dzīvei un neaizskaramībai.
Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī neatrodas persona, kura apzinoties, ka uzbrukums ir pabeigts, kaitināja cilvēkam, kurš ar savam darbībām vairs neapdraud intereses, ko aizstāvē likums. Cietušas personas uzvedība tādā situācijā tiek novērtēta nevis kā aizstāvēšana, bet kā izrēķināšana un atriebība par uzbrukumu. Tāpēc kaitinājuma nodarīšana tādam uzbrucējam tiek kvalificēta atbilstoši krimināllikuma nolikumiem.
Gadījumā, ja persona, kas atrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, izveidojošo apstākļu dēļ neapzina, ka uzbrukums ir pabeidzies, un noteiktam interesēm vairs nekas neapdraud, un šādā stāvokli tā turpina aktīvi darboties pretī uzbrucējam, jābūt atzītam tam, ka kaitināšana agresoram tika nodarīta nepieciešamās aizstāvēšanās gadījumā. Acīmredzams, ka pēc uzbrukuma beigšanas cietuša persona jau neatrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, un aizstāvēšana ir šķietama. Tomēr, ņemot vērā, ka cietuša persona uzbrukuma rezultātā parasti nespēj aukstasinīgi novērtēt uzbrucēja uzvedību, un tai nevienmēr ir pareizs priekšstats par agresora spēku, viņa darbību motīviem un plāniem, kaitinājuma nodarīšana indivīdam, kurš īstenoja uzbrukumu, ir attaisnojama, jo situācija tiek pielīdzināta nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklim.
Tādā veidā, kaitinājuma nodarīšana uzbrucējam pēc uzbrukuma pabeigšanas atkarībā no cietušas personas situācijas uztveršanas var būt vai nu nelikumīga, vai attaisnota no nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokļa pastāvēšanas viedokļa.
Aizstāvēšot intereses, kurām draud briesmas, atbilstošai personai jākoriģē savas darbības, izejot no uzbrucēja uzvedības. Ja uzbrucējs, samazinot savu aktivitāti, darbojas jau ne tik enerģiski, kā uzbrukuma sākumā, vai vispār pārtrauca prettiesisko darbību, cietušai personai nevar pieprasīt, lai tā proporcionāli novājinātu savu darbību pretī prettiesiskai darbībai, vai pilnīgi atteiktos no aktīvas aizstāvēšanas. Arī uzbrucēja paziņojums par uzbrukuma pārtraukšanu, kas tika adresēt cietušam, viennozīmīgi nenozīmē, ka tiek izbeigts nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis.
Uzbrukuma pārtraukšana var liecināt netikai par uzbrucēja velmi pilnīgi atteikties no prettiesiskas darbības, bet arī par to, ka viņa mērķis ir koncentrēties un pēc īslaicīgas pauzes turpināt vardarbīgu uzbrukumu.
Cietuša persona ir tiesīga aizstāvēties, kaitinot uzbrucējam, līdz tā ir pārliecināta, ka pastāv prettiesisks uzbrukums, ka nav redzama neviena faktiska pazīme, kas liecinātu par to, ka uzbrukums ir pārtraukts un netiks uzsākts no jauna tuvākā laikā.
Analizējot aizstāvējušas personas uzvedību pēc uzbrukuma pabeigšanas, ir nepieciešams vērst uzmanību kā objektīvām, tā arī subjektīvām pazīmēm, kas raksturo konkrēto situāciju. Strīdus situācijās par aizstāvēšanas savlaicīgumu lemj tiesa.

2.4. Uzbrukuma realitāte.

Uzbrukuma realitāte vai īstenība kā nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma nosacījums nozīmē, ka uzbrukums tika reāli īstenots, citiem vārdiem- uzbrukums objektīvi eksistē, nevis cietušas personas iztēlē. Šis nosacījums prasa, ka darbības, ko cietuša persona uztvērēja kā agresiju, netikai reāli eksistētu, bet arī faktiski atbilstu uzbrukuma pazīmēm.
Uzbrukuma realitāte tiek atzīta par nepieciešamās aizstāvēšanās tiesiskuma nosacījumu nevis ar mērķi uzsvērt acīmredzamo, citiem vārdiem, ka pēc agresijas jāseko uzbrukumam, bet ar mērķi norobežot īsto nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli un maldīgo priekšstatu par šāda stāvokļa pastāvēšanu. šis tiesīguma nosacījums prasa, lai cietuša persona pareizi novērtētu konkrēto situāciju un nepieļautu kļūdas.
Par uzbrukumu tiek atzīta agresīva draudoša uzvedība, pie kuras objektīvi tika nodarīts vai varētu būt nodarīts kaitinājums interesēm, ko aizsargā Krimināllikums. Ja draudi eksistē tika atbilstošas personas iztēlē, bet faktiski aizstāvējušai personai nekas nedraud, nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis netiek atzīsts. Aizstāvēšana, kuras iemesls ir maldīgs priekšstats par uzbrukuma eksistēšanu un vēlme aizstāvēt intereses, kurām reāli nekas neapdraud, tiek atzīsta par šķietamu. Tās nosacījumi ir izklāsti Krimināllikuma 30. pantā.

2.5. Aizstāvēšanas mērķis.

Atbilstoši šiem tiesīguma nosacījumiem nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī var atrasties persona, kas pielieto spēku un kaitina citam cilvēkam ar mērķi izbeigt uzbrukumu un aizstāvēt intereses, kas ir norādītas Krimināllikumā- dzīve, veselība, brīvība, neaizskaramība, cietušas personas gods, sabiedriska kartība, valsts drošība u.t.t.
Krimināltiesību teorija viennozīmīgi atzīst cilvēku tiesības aktīvi aizstāvēt savu dzīvi, veselību, dzimuma neaizskaramību un citus labumus.
Atbilstoši Krimināllikumam ar nepieciešamo aizstāvēšanu nevar attaisnot kaitinājuma nodarīšanu personai, kas padraud interesēm, kas ir aizsargātas tikai ar civilu, administratīvu, darba un citu tiesību normām.
Ja kaitinājums kādai personai tika nodarīts nevis ar mērķi aizstāvēt intereses, ko aizsargā Krimināllikums, bet kādu citu iemesli dēļ, tādas darbības nevar attaisnot ar nepieciešamo aizstāvēšanu.

2.6. Nodarīta kaitējuma norobežojumi.

Atradoties nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī un aizstāvēšot noteiktus labumus, atbilstošai personai ir tiesības aktīvi darboties pretī un atvairīt uzbrukumu. Atvairot uzbrukumu, kaitināt var tikai tai personai, kura ar savam agresīvam darbībām apdraud intereses, ko aizsargā Krimināllikums.
Ja noziedzīga darbība tiek realizēta ar līdzdalībniekiem, ar nepieciešamo aizstāvēšanu var attaisnot kaitējuma nodarīšanu līdzdalībniekiem, kuri nodarīja ļaunumu- organizētiem kūdītājiem, kuri sniedz atbalstu- radošo apstākļu robežās, izņemot citu kriminālatbildību. To var attaisnot ar Krimināllikuma 31. pantu, klasificējot to, kā aizturēšanu kaitējuma nodarīšanas personai ceļā.
Ja nodarot kaitinājumu līdzdalībniekam, atbilstoša persona vēlas netikai aizturēt viņu, bet arī aizstāvēt intereses, kuriem draud briesmas, un maldīgi domā, ka līdzdalībnieks ir noziedzīgas darbības īstenotājs, kaitējuma nodarīšana šai personai jānovērtē atbilstoši Krimināllikuma 30. panta nolikumiem, citiem vārdiem, kā kaitējuma nodarīšana šķietamas aizstāvēšanas stāvoklī.
Kaitējuma nodarīšana ir obligāts nepieciešamās aizstāvēšanās nosacījums. Svarīgo interešu aizstāvēšana, kas nav saistīta ar kaitējuma nodarīšanu uzbrucējam, nevar būt izskatīta kā īstenota nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Izvairīšanas no draudam- bēgšana vai aizbraukšana no noziedzības vietas, izvairīšana no sitiena vai naža dūriena u.t.l. – nav izskatīti kā darbības, kas tika īstenotas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Analoģiski tiek novērtētas personas darbības, kura, atvairot uzbrukumu, nenodara uzbrucējam nekādu kaitējumu.
Vadoties ar humānisma idejām, jātiecas novērst draudus, nodarot uzbrucējam minimālo kaitējumu. Tomēr to var novērtēt kā „rekomendāciju” personai, kas darbojas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, nevis kā nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma nosacījumu.

2.7. Aizstāvēšanas samērība.

Ja, atvairot uzbrukumu, kāda persona iznīcinās vai bojās īpašumu, kas pieder uzbrucējam, pie tā nepārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, tad nav nekādu pamatojumu ierosināt pret to tiesas prāvu pēc Krimināllikuma 185. panta (īpašuma tīša iznicināšana un bojāšana) vai atzīt uzbrucēju par civilprasītāju, jo kaitējums tika nodarīts nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Līdzīgi ar nepieciešamo aizstāvēšanu var būt attaisnota uzbrucēja sasiešana, un viņa brīvības ierobežošana ar mērķi pārtraukt pretlikumīgus draudus.
Atrodoties nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī šī persona ir tiesiska padarīt tādus zaudējums, kas atbilst uzbrukumam, tomēr, aizstāvēšoties, nav atļauts pārkāpt nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus. Aizstāvēšanai jābūt proporcionālai draudu raksturam un bīstamības pakāpei. Analizējot zaudējumus, kas tika nodarīti aizstāvēšanas laikā, ir jāņem vērā to, ar kādu mērķi aizstāvēšanas laikā tika nodarīti zaudējumi. Noteicot zaudējumu, kas tika nodarīti nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, samērīgumu, jāsalīdzina aizstāvētas intereses ar vērtībām, kuriem tika nodarīti kaitinājumi aizstāvēšanas laikā.
Sakarā ar zaudējumu, kas tika nodarīti nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, izmēru, prasība par to, ka novēršot uzbrukumu tiem jābūt pēc iespējas mazākiem, nav izvirzīta. Pirmkārt, aizstāvēšoties no uzbrukuma, aizstāvējuša persona nevienmēr var precīzi novērtēt, kādi zaudējumi var būt nodarīti uzbrukuma rezultātā. Otrkārt, nodarot uzbrucējam mazāko vai līdzvērtīgo kaitējumu nevienmēr būs pietiekami, lai izbeigtu uzbrukumu un aizstāvēt aizstāvējušas personas intereses.
Lai noteiktu, vai tika ievēroti nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumi, jāizpēta visus apstākļus, kas raksturo konkrēto situāciju. Ir nepieciešams noteikt, kā darbojas uzbrucējs, kādu mērķi viņš gribēja sasniegt, vai viņš bija apbruņots, vai uzbrukumā piedalījās viena persona vai vairākas, kur un kādā laikā tika veikt uzbrukums; kādām vērtībām uzbrukums izveidoja draudus, u.t.t.
Tādā veida nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumi tieši tiek noteikti ar uzbrukuma raksturu un bīstamību. Noteicot uzbrukuma raksturu īpašu uzmanību jāvelta sekojošam:
• Uzbrucēja aktivitātes pakāpe (uzbrukuma intensitāte);
• Uzbrucēja raksturīgas īpašības (vecums, fiziskus spēkus, alkoholiska vai narkotiska reibuma stāvoklis, veselības stāvoklis un t.t.);
• Uzbrucēja apbruņošanu (šaujamas/ auksts ierocis vai pastāv priekšmeti, kas spēj kaitināt cilvēka ķermeni, un t.t.);
• Uzbrucēju skaits (dalībnieku vai līdzdalībnieku pastāvēšana);
• Uzbrukuma vieta;
• Uzbrukuma laiks;
• Agresijas upura fiziska attīstīšana.
Novērtējot uzbrukuma bīstamību, faktiski jāizanalizē zaudējumus, ko uzbrucējs vēlējas vai varēja nodarīt aizstāvējuša interesēm, ja viņš nesatiktu pretestību. Novērtējot uzbrukumu, jāievēro netikai objektīvu, bet arī iespējamo bīstamību, precīzāk- nedrīkst norobežoties tikai ar objektīvo apstākļu izskaidrošanu, ir svarīgi novērtē arī subjektīvus faktorus, piemēram, kā aizstāvējuša persona uztvēra agresīvu uzvedību.
Ja aizstāvējuša persona, atstājot intereses, kuri tika apdraudēti, pārkāpa nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus un nopietni kaitināja uzbrucējam, kas neatbilst uzbrukuma pakāpei, uzbrucējs nav atbrīvots no kriminālatbildības par bīstamu uzbrukumu, kas veidoja nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli.
Likumdevējs paredzēja, ka nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšana ir aizstāvēšanas acīmredzama neatbilstība uzbrukuma bīstamībai. Tas nozīmē, ka nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumi tika pārkāpti, ja aizstāvējuša persona, nodarot kaitējumu uzbrucējam, apzinājās vai varēja apzināties, ka tā aizstāvēšanai pielietoja paņēmienus un/vai izmantoja līdzekļus, kas nav tik nepieciešami uzbrukuma atvairīšanai un noteikto interešu aizstāvēšanai.

3. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis.

Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokļa izprašana un precīza saprašana arī ir nepieciešama tālākai dota diploma darba tēmas izskatīšanai. Ir neapšaubāmi, ka nedrīkst pārkāpt nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, ja tiks noteikts, ka nepastāv nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis.
Lai atzītu, ka persona atrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, jābūt noteiktam, ka tieši pastāv apdraudējums ar likumu aizsargātām interesēm, vai ka apdraudējums jau ir sācies bet vel nav beidzies.
Juridiskajā literatūrā tiek izdalīti apstākļi, kas pieder pie apdraudējumiem un kas noteic nepieciešamās aizstāvēšanās apstākļus:
1. Apdraudējumam, pret ko ir pieļauta nepieciešama aizstāvēšana, jābūt sabiedriski bīstamam, tas ir tādam, kas nodara kaitējumu labumiem, interesēm vai apdraud tos. Likums norobežo apdraudējuma sociāli- politisko raksturojumu tikai ar sabiedrisko bīstamību (ar materiālo pazīmi), un neprasa, lai apdraudējums būtu vienlaikus arī pretlikumīgs.
Bet no tā seko, ka nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis rodas arī tajos gadījumos, kad sabiedriski bīstamas darbības notiek no personas puses, kas atrodas efekta stāvoklī, puses; no personu, kas nesasniedza kriminālatbildības vecumu, puses vai arī dažos citos gadījumos.
Ar šo nosacījumu likums pieļauj un attaisno nepieciešamu aizstāvēšanu.
Darbības, kas ir virzītas atvairīt sabiedriski bīstamu apdraudējumu, izriet no cilvēka neatņemamas tiesības uz aizstāvēšanu, tie ne tikai nesatur noziedzības sastāvu, kā neradošo sabiedrisko bīstamību, bet, tieši otrādi, sekmē sabiedriskas tiesiskas kartības uzlabošanu, krimināllietu pareizo atrisināšanu, kas ir saistītas ar nepieciešamo aizstāvēšanu, sekmē iedzīvotāju aktivizēšanu cīņā ar noziedzību.
Tā, Meļņikova kungs tika aizstūrēts, jo ir turēt aizdomās par tīšas slepkavības nodarīšanu, bet tiesas izmeklēšanas laikā, un pēc tam tiesas sēdes laikā, tika noskaidrots, ka Meļņikovs darbojas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, nepārsniedzot norobežojumus.
Meļņikovs, jau ilgstošo laiku nedzīvojošs ar savu sievu, pirms doties komandējumā uz ziemeļiem nolēma apciemot viņu.
Dzīvoklī viņš satika dzīvojošo ar sievu Rikovu. Par viņu attiecībām Meļņikovs jau sen zināja, kaut gan faktiski laulības attiecības nebija pārtrauktas. Meļņikovs sarunājas gaitenī, stāvot ar muguru pret durvīm, jo Rikovs neielaida viņu istabā. Toņa paaugstināšana pārauga par strīdu. Pēc tam viss nonāca līdz roku palaišanas, un vienā momentā Rikovs uzmetas virsū Meļņikovam, paķerot guļošus gaitenī nunčakus. Aizstāvēšoties no draudoša uzbrukuma, Meļņikovs izrauj nazi un saka cīnīties.
Tomēr, Rikovs jau paspēja dot pāris sitienus ar nunčakām pa Meļņikova ķermeni. Meļņikovs nevarēja aizskriet no dzīvokļa, jo tā tika aizslēgta, bet pagriezties lai to attvertu bija bīstami. Tad viņam izdevās iedurt ar nazi Rikova krūtī, pēc kā pēdējais ar stipro sitienu izsita Meļņikova galvu. Pēc tā Meļņikov izdarīja pēdējo dūrienu ar nazi , pēc kā Rikovs nomira.
Dota darbība tika pareizi klasificēta atbilstoši Krimināllikuma 121. pantam, jo Meļņikovs atrodoties nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, atvairīja sabiedriski bīstamu apdraudējumu no Rikova puses. Bet nevar būt atzītas par atradošiem nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī personas, kas nodarīja kaitējumu citai personai sakarā ar to, ka pēdējais izdarīja darbības, kuri kaut arī formāli satur kādas noziedzīgas darbības pazīmes, ko paredz krimināllikums, bet iepriekšēji nedraudēja ar sabiedrisko bīstamību. Nesniedz tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanu arī noziedzīgi darījumi, kas ir saistīti ar šantāžu, amata nevīžību, spekulāciju ar citam noziedzībām, jo šādās noziedzībās zaudējumi, parasti, tiek atklāti pēc kāda laika perioda pēc sabiedriski bīstamas darbības. Un arī sabiedrības un atsevišķo personu interešu aizstāvēšana no minētam noziedzībām ir ar lielāku efektivitāti garantēta griežoties atbilstošos orgānos.
Nolikumi par nepieciešamo aizstāvēšanu arī ir piemēroti ar darbībām, kas vispār nevar būt nosodīti pēc pazīmēm, ko paredz krimināllikums, bet tie pieder pie administratīviem pārkāpumiem. Tādos gadījumos personai, kas nodarīja kaitējumu, jāatbild atbilstoši vispārējiem pamatojumiem.
2. Otrs nosacījums, kas noteic nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, ir paša apdraudējuma pastāvēšana. Par apdraudēšanas pastāvēšanu tiesību praksē sauc pazīmi, kas raksturo darījumu laikā un telpā.
Runa iet par tādu uzbrukumu, kas jau ir sākusies vai tieša vai pastāv tās tiešie draudi, tas ir ka tā tūlīt sāksies. Pēdējā gadījumā tā ir tāda situācija, kad neveiktie brīdinošie pasākumi neizbēgami novedīs līdz nepatīkamam sekām.
Par šo vel Pētera I kara artikulos tika teikts: „Nav jāgaida no pretiniekiem pirmo sitienu, jo tāds sitiens var tā kaitināt, kā vairs nebūs spēku pretoties”.
Praksē tiek sastopami gadījumi, kad persona sagaida uz to gatavojušo uzbrukumu. Tad tai ir tiesības veikt sagatavošanas pasākumus aizstāvēšanai, bet ar nosacījumu, ka tie neapdraudēs sabiedrisko drošumu, kā arī ir tiesīga aizstāvēšoties izmantot iepriekšēji sagatavotus līdzekļus.
Tā, Stivriņš tika notiesāts pēc Krimināllikuma 116. panta (slepkavība) par Mangiļejeva slepkavību pie sekojoša rakstura apstākļiem.
Stivriņš, strādājot par grāmatvedi, atklāja amatpersonu dažādas ļaunprātības un par to paziņoja vietējas varas orgānos. Par notikušu kļuva zināms Menģiļējevam. 1999. gada 9. jūnijā Menģiļejevs, visādi apvainojot Stivriņša, piekauta viņu, pēc kā, nogāžot viņu uz grīdu, sāka žņaugt.
Menģiļejevu neizdevās nogalināt Stivriņšu tikai pateicoties tam, ka iejaucas Ozols. Pēc dažām dienām Menģiļejevs atkal apdraudēja Stivriņšu ar nogalināšanu.
Stivriņš, vēl agrāk zināšot, kāds cilvēks ir Menģiļejevs, nešaubās, ka Menģiļejeva nodomi ir nopietni. Un baidoties no draudu izpildīšanas, ar pašaizsardzības mērķi apbruņojas ar mazkalibra šauteni.
Un tiešām, 1999. gada 8. augustā Menģiļejevs, atradoties alkoholiska reibumā stāvoklī, atkal uzsaka atklāti izteikt draudus attiecībā pret Stivriņšu. Stivriņš brīdināja, ka tuvošanās gadījumā sāks šaut. Bet Menģiļejevs neuztvēra brīdinājumu un tuvinājās Stivriņšam, paķerot viņu aiz jakas apkakli, Stivriņš izšauj un atkal pārlādēja ieroci. Minģeļējivs uzmetas Stivriņšam virsū , saka izraut ieroci no rokām. Starp viņiem sakas cīņa, kuras gaitā Stivriņš iesita Menģeļejevam ar laidi pa galvu, no kā pēdējais drīz nomira.
Bet Kurzemes rajona tiesas spriedums tika atcelts ar LR Augstākas Tiesas Plēnumu, bet lieta tika pārtraukta noziedzības sastāva nepastāvēšanas dēļ.
Tāds augstāk minētas tiesas lēmums ir izskaidrots ar to, mēģinājuma draudi atņemt Stivriņšam dzīvi kļuva tik reāli un acīmredzami, ka aizstāvēšanas pasākumu īstenošanas kavēšana stādītu viņu bīstamā stāvoklī. Pie tā, Stivriņš izpildīja savu pilsoņa pienākumu, atklājot amatpersonu ļaunprātības.
Ja vien aizstāvējušam par lietas apstākļiem nebija skaidrs sabiedriski bīstama apdraudējuma beigšanas moments, un aizstāvība sekoja jau tieši izbeigta apdraudējuma akta, tas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis arī tiek atzīsts.
3. Trešais nosacījums, kas attiecas pie apdraudējuma un noteic nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli, ir sabiedriski bīstama apdraudējuma reāla īstenība.
Tas nozīmē, ka aizstāvēšana ir pieļaujama tikai no reāla, īstenībā eksistējoša apdraudējuma. Kad nepastāv reāls sabiedriski bīstama apdraudējums, un persona tikai maldīgi uzskata, ka pastāv tāds apdraudējums, tad runa ies par šķietamo aizstāvēšanos. Šķietamas aizstāvēšanas jautājumu autors sīkāk izskatīs sekojošās nodaļās.
Tādā veidā, kaut vienas no augstāk minētam apdraudēšanas pazīmes trūkums vai nu izslēdz nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli, vai liecina par tās robežu pārkāpšanu.
Tā, nevar uzskatīt, ka persona darbojas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, ja tā „aizstāvējās no amatpersonu vai pilsoņu likumīgām darbībām, piemēram, ja tiek apstādināt tās sabiedrībai bīstamas darbības, vai iegādājot to varas orgānos vai aizstūrējot. Tas ir skaidrojams ar to, varas pielietošana pret noziedznieku aizstūrējot viņu nevar būt izskatīta kā noziedzīga apdraudēšana.
Tas ir, nepastāv pirmais no augstāk minētiem nosacījumiem, kas noteic nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli.
Nevar atsaukties uz nepieciešamo aizstāvēšanu arī tad, kad persona, kas iejauca kautiņā un kas atbalstīja tās uzsācēju, izskaidro slepkavību vai smagu vai vidējas pakāpes trešās personas miesas bojājumus ar to, ka pēdējais saka pārvarēt uzbrukumu, un tāpēc bīstamība jau draudēja kautiņa iniciatoram. Šo gadījumu nedrīkst sajaukt ar situāciju, kad persona iejaucas kautiņā ar mērķi pārtraukt sabiedriskas kārtības pārkāpšanu, neatbalstot nevienu kautiņa iniciatoru, vai tiecoties atvairīt vardarbību no iniciatora puses.
Ja aizsargājoša persona pārkāpj sabiedrībai bīstama apdraudējuma atvairīšanas nepieciešamības norobežojumus, tad tādas viņa darbības no sabiedrībai lietderīgiem pārvēršas sabiedrībai bīstamos un nepieciešamas aizstāvēšana no tiem no trešo personu puses ir pieļaujama.
Mēs nonācām līdz nepieciešamās aizstāvēšanās citas puses noteikumu raksturojumam (aizsardzība), kas noteic darbību, kas vērstas uz apdraudēto labumu aizstāvēšanu nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, likumību.
Tātad, aizstāvēšana ir pieļaujama atvairot uzbrukumu uz ar likumu aizsargātam individuālam un kolektīvam, savām un svešam interesēm. Tas nozīmē, ka mīnēto interešu aizstāvēšanu var īstenot kā personas, kuru intereses ir apdraudētas, tā arī citas personas, kas kļuva par valsts, sabiedrības interešu apdraudēšanu vai kādu personu dzīves vai īpašuma apdraudēšanas lieciniekiem.
Tomēr tiesu praksē vēl joprojām ir satiekami gadījumi, kad tādas darbības netiek izskatītas kā veiktas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī tikai tāpēc, ka noziedzīga darbība netika vērsta tieši uz pašu aizstāvējušo.
Tā, pareizs bija Rīgas novada krimināllietu tiesas Tiesas kolēģijas spriedums, kas atcēla apsarga Levina saukšanu pie kriminālatbildības par KL 121. pantu.
Aizstāvēšot aizsargājamu namu, viņš ar ieroča šāvienu nāvīgi ievainoja Tarašuka laikā, kad viņš kopā ar citu personu grupu īstenoja sveša īpašuma laupīšanu. Tika atzīsts, ka viņš nogalināja Tarašuka nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, aizstāvēšot no zādzības aizsargāto īpašumu, bet pārkāpa tās norobežojumus, un viņa darbības bija kvalificētas atbilstoši KL 121. pantam.
Nepieciešama aizstāvēšana ir tiesiska tikai gadījumos, kad kaitējums tiek nodarāms ne tikai uzbrucējam, bet arī trešām personām. Tāda ir sekojoša nosacījuma būtība, kas attiecas uz aizsardzību.
Aizsardzībai nepieciešamās aizstāvēšanās gadījumā jābūt aktīvam raksturam, kas izpaužas kaitējuma nodarīšanā uzbrucējam. Bet aizsardzība, kas izpaužas novirzīšanā no uzbrukuma, sitiena atvairīšanā, vēl nav tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanu īstenošana.
Bieži gadās, ka nepieciešamās aizstāvēšanās jēdzienā tiek iekļauta iespēja atvirzīties no uzbrukuma ar bēgšanu vai ar jebkādu citu pasīvu paņēmienu. Tāda pieeja dažreiz izraisa iedzīvotāju nepamatotu saukšanu pie atbildības par nelikumīgām darbībām. Tas ir ne tikai pretrunā ar likuma burtu un Garu, bet arī tieši grauj iedzīvotāju apņēmību piedalīties cīņā ar sabiedriskas kārtības pārkāpējiem.
Persona nevar būt atzīta par esošo nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, ja tā tīšam izraisīja uzbrukumu, lai izmantotu to kā iemeslu pretlikumīgo darbību īstenošanai (kautiņa izraisīšana, izrēķināšanas sacelšana, atriebības akta īstenošana u.t.l).
Personas, kas izraisīja uzbrukumu (aizstāvēšanas provokācija), tādas darbības jānovērtē uz kopējiem pamatojumiem, kā īstenotus pēc huligāniskiem vai citiem mudinājumiem.
Un trešais darbības, kas attiecas pie aizsardzības, likumības nosacījums sastāv no prasības, lai aizsardzība nepārkāptu nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, ko saprot kā aizsardzības acīmredzama neatbilstība apdraudējuma raksturam un bīstamībai.

4. Noziedzīgo nodarījumu pret personu jēdziens un pazīmes, kas tika veikti pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus.

4.1. Nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanas jēdziens slepkavības gadījumā, vai nodarot smagas vai vidējas pakāpes miesas bojājumus.

Principiāli svarīga nozīme ar likumu noteiktu iedzīvotāju tiesību aizsargāties pret noziedzīgu apdraudējumu realizēšanai ir pareizs darbību, kas tika īstenotas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, bet kādu iemeslu dēļ ar tā norobežojumu pārkāpumiem, tiesisks novērtējums. Tā kā likumdošana nesatur nepieciešamās aizstāvēšanās formālus norobežojumus, jautājuma risināšana par to, vai tiek pieļauta šo norobežojumu pārkāpšana, attiecas katrā konkrētā gadījumā uz tiesas kompetenci, kuram jālemj to ievērojot lietas apstākļus un KL 2. daļas 29. panta principiālo nolikumu par to „ka par nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanu tiek atzīsta aizsardzības acīmredzama neatbilstība apdraudējuma raksturam un bīstamībai, kā rezultāta uzbrucējam tiek nodarīts kaitinājums, kas nebija vajadzīgs, lai atvairīt vai izbeigtu uzbrukumu.”
Aizsardzības līdzekļu proporcionalitāte (atbilstība) uzbrukumam- tas ir jautājums par to, kādus līdzekļus izmantoja uzbrucējs uzbrukumā un ar ko, kādā veidā aizsargājas aizstāvējušais. Gadījums, kad aizstāvējušais izmanto tādus pašus līdzekļus kā uzbrucējs, parasti neizraisa grūtumu novērtēšanā. Problēmas rodas tad, kad aizsardzībā tiek izmantoti efektīvāki līdzekļi, nekā uzbrukumā.
Piemēram, izskatot nepieciešamās aizstāvēšanās institūtus štata Ņujorka krimināllikumā, piedāvā veselo nodaļu „Aizsardzība”. 35. pantā tiek teikts par to, ka persona var pielietot fizisko spēku un nomierinošo fizisko spēku pret citu personu tad un tādā pakāpē, kad tā prātīgi domā, ka ir nepieciešams aizsargāt sevi un trešo personu.
Vācijas krimināllikumā ir teikts, ka nepieciešamas aizstāvēšana ir aizsardzība, kas ir vajadzīga, lai atvairīt pretlikumīgu uzbrukumu uz sevi un uz kādu citu.
Izskaidrojot jautājumu par aizsardzības proporcionalitāti uzbrukuma raksturam un bīstamībai būtu kļūdaini padarīt tos par identiskiem. Aizsardzība var būt nosaukta par likumīgu ne tikai tad, kas uzbrucējam tika nodarīt kaitējums, kas ir mazāks vai vienāds tam, ko viņš grasījās nodarīt, bet arī gadījumā, ka zaudējumi, kas ir uzbrucēja darbību rezultāts, izrādījās nedaudz lielāks. Tas ir nosakāms ar vairākiem iemesliem.
Pirmkārt, jebkāds apdraudējums, it īpaši negaidīts, ierosina cilvēka psihi. Tas noved, parasti, pie bīstamības pārspīlēta novērtējuma un pie tīšas aizsardzības enerģijas pastiprināšanai. Rodas garīgs nemiers, kura stāvoklī cilvēks var īstenot tādas darbības, uz kuriem nebūtu spējīgs mierīgos apstākļos, tas ir viņš ne vienmēr spēj precīzi novērtēt bīstamības raksturu un izvelēties atbilstošus aizsardzības līdzekļus. Otrkārt, ir zināms, ka personas, kuri pārcieš uzbrukumu, atkarībā no nervu sistēmas tipa, vecuma un t.l. dažādi novērtē vienus un to pašus apstākļus. Tā ar vecumu samazinās uzmanības pārslēgšana un paaugstinās emocionālas traucējums nemierīga- depresijas stāvoklī. Šie faktori palielina emocionālus nemierus uzbrukumā un atņem aizstāvējušam spēju pareizi novērtēt situāciju.
Cilvēks, parasti, tādos apstākļos izmanto uzbrukumam neproporcionālus aizsardzības līdzekļus, ko tiesas dažreiz novērtē kā nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanu.
Kad tiesas pielieto likumdošanas, kas nodrošina tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanu no sabiedriski bīstamiem apdraudējumiem, aizstāvētājam dažreiz praktiski nav iespējas izvēlēties aizsardzības līdzekļus, kas atbilst uzbrukumam. Šos apstākļus var noteikt ievērojot apsūdzēta personības datus, viņa nervu sistēmas tipu, reakciju uz kairinātājiem dažādā diennakts laikā, vecuma īpatnības u.t.t.
Treškārt, apdraudētājam ir priekšrokas stāvoklis, jo, parasti, jau iepriekš gatavojas uzbrukumam uz īsteno to upurim negaidīti. Sakarā ar to N.I. Zagorodnikovs atzīmē, ka īstenojot noziedzību pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus „vainīgais, kaut arī pārkāpa nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, kas noliedz kriminālatbildību, tomēr izdarīja sabiedrībai bīstamu darbību, kas ir sodīts ar likumu apstākļos, kas pelna toleranto attieksmi pret viņu”
Tātad, nepieciešamajā aizstāvēšanā nevar būt runas par pūļu, kas tika pielikti aizstāvēšanā, proporcionalitāti pūlēm, ko pielieto uzbrucējs.
Atbilstoši V.I.Tkačenko viedoklim, dotas krimināli- tiesiskas kategorijas būtībai ir divas puses, viena „raksturo ārēju, objektīvu, krāsu apdraudējuma neatbilstību aizstāvēšanai, no citas puses, tā nozīmē, ka neatbilstību uztver aizstāvējušais, un tas ir viņam saprotams, neapšaubāms.”
Sīkāko šā jautājuma izskaidrošanu sniedz A. Andrejevs: „ izstāvējuša persona apzinās, ka nodara uzbrucēja nopietno kaitējumu, kas acīmredzams nav vajadzīgs dotajā situācijā, vēlas nodarīt tādu kaitējumu vai apzināti pieļauj tā nodarīšanu”
Tā Latvijas Augstākas Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija atzina, ka Auders nogalināja Prokoviču pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, kvalificējot izdarīto kā atbilstošo Latvijas KL 121. pantam.
Krastiņa paziņoja savam patēvam Audersam par gaidāmo Prokoviča vizīti. Viņa prasīja Audersam ienākt pie viņas, lai palīdzētu neielaist mājās Prokoviču. 1999. gada 10. augustā ap pulksten 21:00 Auders alkoholiska reibuma stāvoklī ierodas dzīvoklī, kas atrodas Rīgā, Kr. Valdemāra ielā 30, dzīvoklis 13, kas pieder Krastiņai, un aizslēdza durvis. Ierādoties, Prokovičs sāka klauvēt durvīs, un tā kā viņam to neattvēra, izlauza to. Pēc tā viņš uzbruka Audersam un nodarīja dažus sitienus pa viņa galvu. Ar pašaizstāvēšanās mērķi, cietušais sagrāba no galda virtuves nazi un ar to iedūra Prokoviču. No nodarītiem ķermeņa kaitējumiem pēdējais nomira uz vietas.
Audersa aizstāvēšana pārkāpa nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, kas bija pieļaujama un tiesiska dotajā gadījumā. Viņš aizstāvējās ar tādiem priekšmetiem un paņēmieniem, ko pielietošana neapšaubāmi nebija izraisīta ne ar uzbrukuma raksturu, ne ar reāliem apstākļiem un bez vajadzības noslepkavot Prokoviču.
Nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu var būt pārkāpti kā aizstāvēšanas un uzbrukuma līdzekļu neatbilstības rezultātā, tai skaitā pušu darbības intensitāte un aizstāvēto interešu vērtība, tā arī nesavlaicīgas (nokavētas) aizstāvēšanas gadījumā.
Aizstāvēšanas un uzbrukuma intensitātes attiecību analīzei daudzās šās kategorijas lietās ir ļoti svarīga nozīme. Īstenībā, jo intensīvāk darbojas uzbrucējs, jo lielākus draudus viņš veido aizstāvējušam, piespiežot viņu arī darboties intensīvāk.
Nepieciešams ievērot, ka uzbrukuma intensitātes jēdziens ne vienmēr var būt pielietots uzbrukuma raksturošanai. Piemēram, nevar vienu šāvienu no šautenes veikt ar lielāko vai mazāko efektivitāti. Šeit sabiedriska bīstamība pietiekami pilni tiek raksturota ar uzbrukuma līdzekli.
Aizstāvēšana no sabiedrībai bīstama apdraudējuma paredz aizstāvēto interešu (labumu) atbilstību (tās aizstāvēšanas svarīgums) tam ļaunumam, kas var būt nodarīts, bet tas var būt tikai kopējos raksturojumos. Likums atzīst kaitējumu par nelikumīgu tikai tad, ja labuma, kas tiek aizstāvēts, neapšaubāmi neatbilst tiem zaudējumiem, ko nodarīja uzbrucējs.
Bez tīšas nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanas gadījumiem, tiesu praksē tiek sastopamas lietas par nepiesardzīgiem aizstāvēšanas ekscesiem, kas rodas tikai atvairot apdraudējumus, kas nerod lielas sabiedriskas bīstamības.
Nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšana var būt atzīsta par nepiesardzīgo gadījumos:
1. Ja aizstāvējušais piemēro objektīvi pieļaujamas aizsardzības darbības, tādus kā sitiens, grūdiens, bet tie nesekmē uzbrucēja nāvi vai smagus ķermeņa kaitējumus. Aizstāvējušais nevēlās tādu seku veidošanu, neparedz tos, kaut arī viņš varēja tos paredzēt.
2. Kad aizstāvējušais kļūdas dēļ apdraudējumā, kas faktiski neveido lielo sabiedrības bīstamību, redz apdraudējumu, kas ir bīstams viņa svarīgākām interesēm vai labumiem.
Tā, Latvijas Augstākas Tiesas Prezidijs pārtrauca A. Krimināllietu, atzinot, ka viņš pieļāva nepiesardzīgo nepieciešamās aizstāvēšanās pārkāpšanu sekojošos apstākļos.
A. , vadot inkasatoru grupu, atbrauca „Slovjanskij” restorānā. Jau aizvērojuša restorāna zāles ieejā daži vīrieši, kas atrodas alkoholiskā reibumā, mēģināja iekļūt zālē. Ieraugot A., kuram arī bija nepieciešams ieiet restorānā, divi piedzēruši vīrieši, saķerot viņu aiz rokām, sāka grūst viņu pie kāpņu margām, draudot nomest viņu no otra stāva. Ar viesmīļa palīdzību A. izdevās atbrīvoties un ieiet restorānā. Kad pēc ieņēmumu inkasēšanas viesmīlis attvēra durvis, tajā uzreiz metas piedzēris L. Inkasators V., mēģinot aizturēt L., saķēra viņu aiz svārku piedurkni, par ko D. Iesita viņam pa sēju. A. izvilka pistoli un piedraudēja, ka šaus, ja L. kopā ar savu grupu neizbeigs. L. turpināja kustēties A. virzienā, neskatoties uz brīdinājumu. A., uzskatot, ka piedzērušie īsteno noziedzīgu uzbrukumu ar mērķi piesavināt naudu, veica brīdinošo šāvienu, kas arī neapturēja L. Tad A. izšāva L, smagi kaitinot viņam. Kā bija vēlāk noskaidrots, cietušam nebija nodomu veikt noziedzīgo uzbrukumu, viņš tikai gribēja ar spēku iekļūt restorāna zālē. Viņam tika nodarīts kaitējums, kas neapšaubāmi neatbilsta ļaunumam, kas bija nodarīts B., kas izpaužas viegla ķermeņa kaitējumā. A. pieļāva nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanu, bet viņš uztvēra cietuša darbību kā noziedzīgo uzbrukumu un aizstāvējās tieši no tā, tas ir viņš kļūdījās par apdraudējuma raksturu, sakarā ar ko un pieļāva nepiesardzīgu nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanu. Lietas pārtraukšana tiek motivēta ar to, ka no A. puses nepastāv nodoms- nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanas galvenā raksturīga īpašība, tādā veidā, aizstāvēšanas nepiesardzīgo ekscesu jāattiecina pie nepieciešamās aizstāvēšanās- kas ir likumīga darbība kas izslēdz kriminālatbildību.
Apdraudējuma bīstamības pareizas novērtēšanas kļūdu iemesli var būt: negaidīts uzbrukums, bailes, izbailes, vairāku cilvēku piedalīšana uzbrukumā un daudzi citi iekšēji un ārējie faktori.
Tātad, lai pareizi atrisinātu jautājumu par nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanas pazīmju pastāvēšanu vai nepastāvēšanu, tiesām jāvadās un jāievēro ne tikai uzbrukuma un aizstāvēšanas līdzekļu atbilstību vai neatbilstību, bet arī bīstamības, kas draud aizstāvējušam, raksturu, viņa spēkus un iespējas atraidīt uzbrukumu, kas varēja ietekmēt reālu uzbrucēja un aizstāvējuša spēku attiecību.

4.2. Noziedzīgo nodarījumu, kas paredzēti Krimināllikuma 121. un 128. pantā, sastāvu analīze.

Noziegumu, kas ir paredzēti KL 121. un 128. pantā, sastāva analīze ir vajadzīga, lai pareizi kvalificētu izdarītus noziegumus un norobežot tos no citiem sastāviem.
Tiesu praksē, izskatot konkrētas krimināllietas, rodas lielas grūtības noteicot to, kāds sastāvs bija: nepieciešamas aizstāvēšana, nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšana vai tīšas noziedzības izdarīšana maskējot to kā nepieciešamo aizstāvēšanu, vai cits noziegums, ko paredz Krimināllikums.
Pareizi novērtēt izdarīta nozieguma tiesisko un sociālo aspektu ļauj tikai precīza likuma ievērošana. Izdarīto noziegumu jākvalificē precīzi atbilstoši likumam, kas paredz kriminālatbildību par šo nodarījumu un nekāda atkāpšana no šās prasības nav pieļaujama.
Izejot no tā, izskatīto sastāvu analīze jāveic stingri atbilstoši Krimināllikumam, dažos gadījumos apstājoties uz atsevišķo autoru viedokļa izskatīšanas.
Nozieguma objekti, kas ir paredzēti Krimināllikuma 121. pantā (slepkavība pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus) un 128. pantā (smagas un vidējas pakāpes ķermeņa kaitējumu nodarīšana pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, ja vien šis kaitējums nav nodarīts aizstāvēšoties no dzīves apdraudēšanas vai izvairošanas) ir cilvēka dzīve un veselība. Bet īpatnība ir tā, ka doto noziegumu objekts ir neaizkārta cilvēka dzīve un veselība, bet tāda cilvēka, kas apdraud uz ar likumu aizsargātām sabiedrības attiecībām. Bet nevar būt par slepkavības, smagas vai vidējas pakāpes kaitējuma nodarīšanas, objektu, uzbrucēja dzīve vai veselība jau pēc viņa uzbrukuma pārtraukšanas, vienlīdzīgi personas dzīve un veselība, kas bija maldīgi uztverta par uzbrucēju. Šeit pastāvēs nozieguma citi sastāvi.
Tā, Krastiņu, kad viņš atgriežas mājās, pie vārtiem apturēja nepazīstams puisis, kas aizsprostoja viņam ceļu. Vēl divi puiši pieskrēja pie viņiem, kad nepazīstams sita Krastiņu pa sēju. Pēc tam Krastiņs izraujoties aizbēga mājās. Tur sameklēja medību bisi, kas bija izjaukta stāvoklī, salika to, uzlādēja un izskrēja no mājas. Uz ielas viņš maldīgi pieņēma par saviem pāridarītājiem trīs puišus, kuriem nebija nekādu sakaru ar uzbrukumu.
Tad, veicot vienu brīdinošo šāvienu, ar otru nāvīgi ievainoja neparko nevainīgo nepilngadīgo Liepiņšu. Krastiņš maldīgi pieņēma Liepiņšu par viņa uzbrucēju un nodarīja viņam nāvīgus ievainojumus. Liepiņa dzīve nav nozieguma objekts, ko paredz KL 121. pants. Un tā kā Krastiņš tika atzīsts par vainīgu tīšā slepkavībā ar atriebības mērķi vienkāršas uzbudinātības stāvoklī, tad arī Lipiņša dzīve ir tieši šā nozieguma objekts.
Izskatīto sastāvu objektīvas puses dziļa analīze sniedz iespēju izskaidrot- vai subjekts apzināja darīta un izveidojušo seku sabiedrisko bīstamību, kā arī noteikt viņa gribas virzienu sabiedrībai bīstama apdraudējuma atvairīšanas momentā no cietuša puses.
Tīšas vainas formā subjekts apzina netikai pasākumu, kas ir nepieciešami lai padarīt galu noziedzīgai apdraudēšana, sabiedriski bīstamu raksturu, bet arī paredz, ka tā rezultātā veidojas sabiedrībai kaitējošas sekas, tas ir apdraudētāja nāve vai smagas vai vidējas pakāpes kaitējumu nodarīšanu viņam.
Dažreiz sabiedrībai bīstamo seku veidošana pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus ir divu vai vairāku uzbrucēju slepkavība.
Ja slepkavība izdarīta apgrūtinošos apstākļos, kas ir norādītas KL 117. panta 3.1.4 punktā, tas ir: slepkavība, kas ir izdarīta ar paņēmienu, kas ir bīstams vairāku cilvēku dzīvei; sievietei, kura ir grūtniecības stāvoklī un par ko zina vainīgais; slepkavība, kas ir izdarīta ar sevišķo cietsirdību, bet īstenojot nepieciešamu aizstāvēšanu, pat pārkāpjot tās norobežojumus, vienalga jākvalificē atbilstoši KL 121. pantam. Tas ir izskaidrojams ar to, ka, neskatoties uz to, ka ir izdarīta slepkavība- un tas ir smags noziegums, pastāv nepieciešamās aizstāvēšanās apstākļi, kas vienmēr ir kā vainu mīkstinošie apstākļi.
Izskatot objektīvo pusi, ir nepieciešamas noradīt uz iemeslu sakaru obligātums starp sabiedrībai bīstamam darbībām un sabiedrībai bīstamam sekām, kas noradīti KL 121. un 128. pantā. Ja izveidojušas kaitējušas sekas atrodas nejauša iemeslu saite ar vainīga darbībām, tad kriminālatbildība tiek nepieļauta.
Juridiskā literatūrā eksistē daudzi uzskati par nozieguma, kas tiek pārsniedzot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, subjektīvo pušu jautājumiem. Nav precīza un pamatota lēmuma par vainas iespējamām formām, kas ir saistītas ar šiem noziegumiem.
Tā M.I. Jakubovičs netikai pilnīgi pieļauj nepiesardzīgo slepkavību, smagas vai vidējas pakāpes kaitējumu nodarīšanu, pārsniedzot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, bet arī uzskata šo vainas formu par vienīgu iespējamu, izslēdzot ļaunu nodomu.
Tādu viedokļi arī atbalsta Z.A Višinska.
Citi autori uzskata, ka dotajā gadījuma ir iespējama tikai tīša vaina.
Cita kriminālistu grupa pieturas pie viedokļa, atbilstoši kuram noziegumi, ko paredz KL 121. un 128. panti, var būt kā tīši tā arī nepiesardzīgi.
Acīmredzams, pamatotāks ir triju autoru viedoklis, kuri uzskata par vienīgi iespējamu tīšo nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanu. To apliecina KL 29. panta 2. daļa, kur par nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanu tiek atzīta aizstāvēšanas neapšaubāma neatbilstība apdraudējuma raksturam un bīstamībai, un bez neapšaubāmas neatbilstības tiek izdalīta arī acīmredzama aizstāvēšanas neatbilstība apdraudējuma raksturam un bīstamībai. Izejot no šā un augstāk izskatīta materiāla par aizstāvēšanas neapšaubāmu un acīmredzamu neatbilstību apdraudējuma raksturam un bīstamībai, var secināt, ka noziegumu, kas ir paredzēti KL 121. un 128. pantos, subjektīva puse tiek raksturota ar ļaunu nodomu.
Tad kāpēc likumdevējs konkrēti nenoteic noziegumu, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, subjektīvo pusi, un neiekļauj KL 121. panta nosaukumā vārdu „tīša” , kā tas ir, piemēram, KL 120., 127., 128. pantos, un kā dažu republiku kriminālkodeksu atbilstošos pantos, piemēram Baltkrievijas KL 103., 109. pantos, Krievijas KL 105., 111 pantos.
Tai paša laikā Baltkrievijas Kriminālkodeksa Zinātniski- praktiskā komentārā V. Timošenko uzsver, ka noziegums, kas ir veikts pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās apstākļus, var būt izdarīts tikai tīšām.
Tāpat tikai ļauns nodoms tiek izdalīts raksturojot nozieguma, ko paredz Krievijas KL 105., 111. panti, subjektīvo pusi.
Liekas, ka tāda situācija tikai apmulsina izmeklēšanas orgānus un tiesas, kad tie analizē nozieguma sastāvu un kvalificē izdarīto. Pēc autora viedokļa, ir nepieciešams atspoguļot izskatīto noziegumu subjektīvo pusi republikas kriminālkodeksu atsevišķo pantu nosaukumos.
Noziegumu, kas ir saistīti ar nepieciešamās aizstāvēšanās pārkāpšanu, ar tīšo ļaunu nodomu sastopas reti. Īstenībā, aizstāvējušais nekad iepriekšēji negrib, lai izveidotus sekas, kas noradītas KL 121., 128. pantos. Viņa galvenais mērķis ir aizstāvēt sevi vai citus no sabiedrībai bīstama apdraudējuma, viņš darbojas tikai ar šo mērķi.
Neapšaubāmi, ja vainīgais neapzina savas aizstāvēšanas pārmērīgumu, tad nav skaidrības. Pie tā neatbilstība paliek, bet tikai kā objektīva kategorija, kas neatspoguļojas aizstāvējuša apziņā. Tā kā viņam nav skaidri, tad viņš neuzskata noslepkavošanu, smagas vai vidējas pakāpes bojājumu nodarīšanu par sabiedrībai bīstamu darbību.
1999. gada 15. septembrī Emma Veļičko un viņas vīrs Jūrijs tikai uzaicināti Somijas pirtī svinēt pazina dzimšanas dienu. Tur starp laulātiem notika strīds, un Jūrijs gandrīz uzreiz aizbrauca mājās. Emma, vēlāk atgriežoties mājās, konstatēja, ka durvis ir aizvērtas. Emma sāka klauvēt, durvis attvēra dēls Alik. Līdz viņa šķērsoja dzīvokļa slieksni, vīrs sāka viņu apvainot ar nepieklājīgo runu. Tad viņš, ietīšot Emmas matus sev ap roku, nogāza viņu uz grīdu un saka smacēt. No sekojošiem roku un kāju sitieniem pa ķermeni Emma vairākkārt zaudēja samaņu. Pēc kāda laika Emmai izdevās izrauties, bet Jūrijs, paņemot no galda nazi, sāka dzīties viņai pakaļ. Bet kad viņš panāca sievu, viņa izrauj nazi no Jūrija rokām. Un kad viņš atkal metas viņai virsū, iedūra viņam ar nazi, no kā pēdējais nomira.
E. Veļičķo darbības tika kvalificētas atbilstoši KL 121. postenim. Sieviete iepriekšēji negribēja nogalināt savi vīru. Ir acīm redzama aizstāvēšanas neatbilstība apdraudējuma raksturam, bet vainīga neapzina savu pārmērīgu aizstāvēšanu. Tāpēc šajā gadījumā runa iet tikai par nosacītu ļaunu nodomu.
Motīvs un mērķis, kā subjektīvas puses obligātas pazīmes, īstenojot noziegumu ar nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanu, parasti, sakrīt un tie ir ar likumu aizsargāto interešu aizstīvēšana.
Un tā, īsi secināsim. Lai kvalificētu darījumu kā atbilstošo KL 121., 128. pantam ir nepieciešams:
1. Sabiedrībai bīstamas darbības pastāvēšana, pret kuru ir pieļaujama nepieciešama aizstāvēšana;
2. Ļaunuma nodarīšana ar likumu aizstāvēto interešu aizstāvēšanas motīviem;
3. Seku veidošana, kas ir noradīti KL 121., 128. pantos, bez vajadzības, kas acīmredzams nav izraisīts ar uzbrukuma raksturu un bīstamību;
4. Vainīga tīšo darbību pastāvēšana.
Krimināla likumdošana attiecina šās darbības pie noziegumiem, kas nav smagas, un paredz divas speciālas normas, kas nosaka atbildību par noziegumiem pret dzīvi un veselību.
Uz kopējiem pamatojumiem atbildībā stājas no četrpadsmit gadu vecuma un tikai gadījumos, kad apdraudētājam nodarīts smags kaitējums. Vieglo miesas bojājumu nodarīšana tiek aptverta ar nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumiem.
VFR Krimināllikumā par nepieciešamas aiznāvēšanas pārkāpšanu tiek teikts, ka, ja persona pārkāpj nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus apjukuma, baiļu un izbaiļu dēļ, tad tā nav sodīta. Noteicot sodu, kas ir saistīts ar brīvības atņemšanu, tiesai jādod motivējumu tiesas spriedumā.

4.3. Darbību, kas nodarīja kaitējumu cietuša dzīvei vai veselībai šķietamas aizstāvēšanas stāvoklī, un darbību, kas nodarīja kaitējumu cietuša dzīvei vai veselībai personas aizturēšanas laikā kvalifikācija.

Atbilstoši Krimināllikuma 121., 128. pantiem jākvalificē darbības, kas nodarīja kaitējumu cietuša dzīvei un veselībai, kas ir veiktas kā šķietamas aizstāvēšanas stāvoklī, gan aizturot noziedznieku.
Par šķietama aizstāvēšanas stāvokli autors jau minēja izskatot nepieciešamās aizstāvēšanās tiesīguma apstākļus, kas attiecas pie apdraudējuma. Turpinot šo tēmu, atcerēsimies, ka šķietama aizstāvēšana- tas ir kad KL 29. pantā norādīts reāls uzbrukums nenotiek, bet persona maldīgi uzskata, ka tas notiek. Šķietama aizstāvēšana pastāv gadījumos, kad vienas personas darbība nav ļaunuma nodarīšana sabiedriskam attiecībām, bet cita persona maldīgi uztver to kā sabiedrībai bīstamu apdraudējumu un tas izraisa tajā nepieciešamību īstenot aizstāvēšanas darbības. Liekas, ka būtu pareizāk nosaukt par aizstāvēšanu no šķietama apdraudējuma, jo aizstāvējušam tāda aizstāvēšana neliekas par šķietamu, gadījumos, kad „persona nodara kaitējumu, neapzinot apdraudējuma šķietamību, bet pēc lietas apstākļiem tai bija jāapzina un tā varēja apzināties to.”
Lemjot jautājumu par šķietami aizstāvējuša vainīgumu vai nevainīgumu, tiesas bieži pieļauj kļūdas, vajadzīgā mērā neievērojot notikuša apstākļu kopumu, kā rezultātā redz šķietamas aizstāvēšanas pazīmes tur, kur tā īstenībā nepastāv, vai otrādi, noliedz to, kad tā reāli pastāv.
Bet, neatkarīgi no tā, vai šķietama aizstāvēšana ir atzīta par vainīgi vai nevainīgi atbilstoši KL pantiem, tā vienmēr paliek sabiedrībai bīstama, jo nodara kaitējumu personai, kas vai nu vispār neveic nekādus sabiedrībai bīstamus darījumus, vai personai, kas jau pārtrauca tos veikt.
Pēc savas juridiskas būtības ir līdzīgas darbībām, kas veiktas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, arī darbības, ko veica persona aizturot noziedznieku, ( KL 129. pants) kas noveda līdz pēdēja nāvei vai līdz smagas vai vidējas pakāpes kaitējumu nodarīšanas viņām. Tas nozīme, ka jautājumu par viņas dzīves atņemšanu vai veselības kaitējumu nodarīšanu jārisina pielietojot noteikumus par nepieciešamo aizstāvēšanu.
Kriminālatbildība par kaitējumu nodarīšanu aizturētam var stāties tikai gadījumā, ja tādas darbības nebija nepieciešamas aizturēšanā, acīmredzami neatbilsta apdraudējuma raksturam un bīstamībai.
Izskatīta nozieguma objektīva puse izpaužas kaitējumu nodarīšanā noziedzniekam, kaut arī ar aizturēšanas mērķi, bet kas acīmredzami pārsniedz to zaudējumu robežas, ko būtu pieļaujami nodarīt dotajos apstākļos vai kaitējumu nodarīšanā noziedzniekam, kaut arī piespiesta, bet kas acīmredzami neatbilst nozieguma raksturam un bīstamībai, kas bija par pamatu aizturēšanai.
V.P. Didenko, izskatot kaitējuma nodarīšanu noziedznieka aizturēšanas laikā tiesiskumu, sniedz izskaidrošana šīm faktam: „Pirmajā gadījumā kaitējums noziedzniekam tiek nodarīts kaut arī ar aizturēšanas mērķi, bet nepiespiesti, tas ir vai nu kaitējums bija nevajadzīgs, vai pārmērīgs. Šajos apstākļos varēja uzturēt noziedznieku, fiziski viņu nekaitējot, vai ja arī vajadzēja nodarīt kaitējumu, tad netādu smagu. Otrajā gadījumā kaitējums noziedzniekam tiek nodarīts kaut arī ar aizturēšanas mērķi, un piespiesti, bet tas neapšaubāmi neatbilst nozieguma raksturam un bīstamībai”.
Par mēru, kas ir nepieciešama noziedznieka aizturēšanā, pārkāpšanu var runāt tikai, ja pastāv noteikti nosacījumi:
1. Kad tiek izdarīta sabiedrībai bīstama darbība (darbības veikšanas gadījuma, kas neveido lielu sabiedrības bīstamību, pamatojumu, lai nodarīt fizisko kaitējumu noziedzniekam, viņa aizturēšanā nebūs).
2. Kad noziedzniek izvairās no aizturēšanas.
3. Kad kaitējums tiek nodarīts ar aizturēšanas mērķi. Ja vien kaut viens no šiem nosacījumiem nepastāvēs, kaitējuma nodarīšana aizturētam tiks kvalificēta kā tīšs noziegums.
Tā, V.J. Kozlovskijs tika atzīts par vainīgu Madickova tīšā slepkavībā sekojošos apstākļos.
Madickijs un viņa draugs Berziņs, atrodoties stipra alkoholiskā reibumā, nolēma apmeklēt viņu paziņu Zoju Kozlovskuju. No klauvējiena durvīs pamodās Zojas tēvs, izbaidoties, sāka saukt savu brāļi V.Kozlovskogo palīgā, kurš dzīvoja kaimiņos. Sadzirdot palīdzības saucienu, ieraugot blakus brāļa mājas logiem viņam nepazīstus cilvēkus, viņš paķēra medības šauteni, izskrēja ārā un iešaujas uz augšu.
Puiši saka skriet prom, Vladimirs skrēja Madickam pakaļ, uz iedzīšot viņu šaurajā vietā starp žogiem, no kurienes nebija iespējas aizskriet, izšāva viņa krūtīs. Pēc tam vēl divas reizes sita viņam pa galvu ar laidi.
Latvijas Augstākas Tiesas Plēnums atlika rajona tiesas spriedumu bez izmaiņām.
Tiešām, minētā piemēra neapšaubāmi nepastāv nepieciešami nosacījumi, lai atzīstu nodarīto par veikto ar mēru pārkāpšanu aizturot noziedznieku. Kozlovskijs neiesāka nekādas darbības, lai aizturētu Madickovu un piegādāt viņu varas orgānos, un acīmredzami viņam nebija tādu nodomu. Tā kā dotajā gadījumā nebija iesāktas nekādas darbības noziedznieka aizturēšanai, nevar būt stādīts priekšā jautājums par mēru, kas ir vajadzīgas aizturēšanā, pārkāpšanu.
Tādu darbību sabiedriskas bīstamības pakāpe ir zemāka, nekā darbību, kas nav saistītas ar mēru pārkāpšanu, kas ir vajadzīgi aizturēšanai. Tā arī nepieciešamās aizstāvēšanās gadījumā, tie tiek atzīti par apstākļiem, kas var mīkstināt atbildību.
4.4. Noziedzīgo nodarījumu, kas paredzēti Krimināllikuma 120., 127. pantos un 121., 128. pantos, sastāvu jēdzienu norobežošana.

Tiesu praksē ievērojamas grūtības izraisa slepkavības, smagas vai vidējas pakāpes ķermeņa kaitējumu nodarīšanas norobežošana, kas tika īstenoti pēkšņi izveidojuša stipra garīga satraukuma stāvoklī, kas tika izraisīti ar cietuša prettiesiskām darbībām no tādu pašu seku nodarīšanas, bet pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus.
Precīza šo noziegumu sastāvu norobežošana ir vajadzīga, lai pareizi izskatītu krimināllietas un lai uzliktu taisnīgu sodu. Atbilstoši KL, atbildība par noziegumiem, kas ir paredzēti KL 120. pantā (slepkavība, kas ir izdarīta stipra garīga nemiera stāvoklī, kas tika izraisīti ar vardarbību vai ar goda aizvainošanu no cietuša puses) un KL 127. panta (tīša smagas vai vidējas pakāpes kaitējumu nodarīšana, kas tika nodarītas pēkšņa stipra garīga nemiera stāvoklī, kas tika izraisīts ar vardarbību vai goda aizvainošanu no cietuša puses) ir daudz augstāka, nekā īstenojot noziegumus, kas ir norādīti KL 121. un 128. pantos. Tas ir izskaidrojams ar to, ka dotiem noziegumu sastāviem ir nevienādas tiesiskas sekas. Tā ,darbības, kas tika izdarītas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī nepārsniedzot tās norobežojumus, ir vispār tiesiski un tikai pārkāpjot šos norobežojumus darījumi kļūst par noziedzīgiem. Ja vien analoģiskas darbības ir īstenotas pēkšņi izveidojuša stipra garīga nemiera stāvoklī bez nepieciešamās aizstāvēšanās pazīmēm, tad tie ir sabiedrībai bīstamas. Tomēr, sods tiek mīkstināts, ja noziegums tiek veikts stipra garīga nemiera, ko izraisīja cietuša prettiesiskas darbības, ietekmē.
Ar ko tad jāvadās norobežojot šos noziegumus?
Ir domāts, ka ir svarīgi lai būtu skaidrs priekšstats atsevišķi par katru no šiem nozieguma sastāviem. Un tā kā jautājumi par nepieciešamo aizstāvēšanu un tās norobežojumu pārkāpumiem tikai izskatīti iepriekšējas nodaļās, ir vērts apstāties uz dažiem nolikumiem, kas skar noziegumus, kas tika īstenotas pēkšņi izveidojušas stipra garīga nemiera stāvoklī.
„Noziedzīga darbība tiek īstenota cietuša prettiesiskas un amorālas uzvedības ietekmē” ( KL 47. panta 7. daļa) tai ir ne tikai juridisks, bet arī psihisks sastāvs, jo tas ir nekas cits, ka viens no cilvēka normālas psihes stāvokļiem, ko pēta „Psiholoģijas” zinātne. Prettiesiskas vai amorālas uzvedības jēdzienam šeit atbilst stipram garīgam nemieram. Bet stiprs garīgs nemiers ir fizioloģiska afekta jēdziens- tas ir cilvēka atrašana ļoti spēcīga, pēkšņi izveidojuša un vētraini paiet, emocionālā, īslaicīgā stāvoklī, kurā tiek dezorganizētas vainīga intelektuālas un vaļas sfēras. Pie tā sašaurinās apziņa, uzmanība koncentrējas uz emocionāli svarīgiem pārdzīvojumiem, īstenības uztveršana kļūst neadekvāta pašai īstenībai, un kļūst praktiski neiespējams izvelēties dotajai personai raksturīgāko un labāko izveidojušā situācijā uzvedības variantu. Līdz ar to, cilvēkam paliek iespēja apzināties, ko viņš dara, un var ‘”saņemties”. Tāpēc vainīga, kas īstenoja slepkavību vai nodarīja smagas vai vidējas pakāpes kaitējumus, atradoties pēkšņi izveidojuša stipra garīga nemiera stāvoklī, atbildība nav noliedzama, bet var būt mīkstināta. tā, ja tādu stāvokli izraisīja cietuša prettiesiska uzvedība, un tika īstenota slepkavība vai nodarīti smagas vai vidējas pakāpes ķermeņa kaitējumi, tad tiek piemēroti KL 120. un 127. panti. Salīdzinot dotus noziegumus ar noziegumiem, kas tika īstenoti pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, redzam, ka šeit nereti sakrīt nodarīta objektīvas pazīmes. Parasti, tiem ir piespiests raksturs sakarā ar cietuša prettiesiskām darbībām un tiek virzītas uz prettiesiska apdraudējuma atvairīšanu.
Pēc vainas formas noziegumi, kas ir paredzēti Krimināllikuma 120., 127., un 121., 128. pantos, ir vienādas- tie var būt izdarīti tikai tīšam.
Kā cietuša prettiesiskas darbības saprot objektīvi pretlikumīgu uzvedību, kas ir aizliegta ar kādu tiesas nozari, neatkarīgi no tā, vai tādas darbības ir vainīgas vai nē.
Pie cietuša pretlikumīgas uzvedības Latvijas likumdevējs attiecina vardarbību vai rupju aizvainojumu ( KL 120.,127. panti).
Vardarbība, kā krimināltiesisks jēdziens, aptver jebkuru fizisko iedarbību uz cilvēku, līdz pat dzīves atņemšanai. Vardarbības, ko piemēroja cietušais, rakstura pētīšanai ir svarīga nozīme izskatāmo noziegumu norobežošanai. Tā, pielietojot vardarbību kā nozieguma iemeslu, kas tie īstenots afekta stāvoklī, cietušais tiecas, parasti, aizskart vainīga patmīlību, pazemot viņa pašcieņu, apvainot ar sitiena, plauka palīdzību vai ar kādu citu fiziskas iedarbības palīdzību. Gadījumā, ja tika pārkāpti nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu, cietušais pielieto vardarbību, kas pēc sava rakstura un intensivitātes pakāpes var būt izskatīta kā uzbrukums. Tam atbilstoši, vardarbība no aizstāvējuša puses tiecas pie mērķa aizstāvēt ar likumu aizsargātas personiskas un sabiedriskas intereses, bet kaitēšana uzbrucējam ir tikai paņēmiens, kā nodrošināt tādu aizstāvēšanu. Par cietuša darbībām, kas izpaužas „smaga apvainojumā” var runāt tikai tad, kad tiek kvalificēts noziegums, kas tiek īstenos afekta stāvoklī. Apvainojums, parasti, ar tiesu tiek atzīst par smagu, nepamatotas apsūdzēšanas par noziegumu vai par rupjas amorālas rīcības īstenošanu, cinisko uzvedību attiecībā pret sievietēm, apsūdzēta radiniekiem un tuviniekiem, laulāto nodevību un dažos citos gadījumos. Risinot šo jautājumu tiesnešiem jāievēro apsūdzēta intelektuāli- morālo seju; apstākļus, kuros viņam tikai uzmests apvainojums, un citus faktorus, kuriem var būt ievērojama nozīme. Bet ar šiem diviem jēdzieniem nav pilnīgi aptverta cietuša prettiesiska uzvedība. Jo liels garīgs nemiers var pēkšņi izveidoties krāpšanas, patvaļas, cilvēka politisko, darba un citu tiesību rupjas pārkāpšanas gadījumā vai arī darbību, kuriem ir apsmiešanas vai ņirgāšanās raksturs, rezultātā, piemēram, ņirgšana par apsūdzēta mīļāko suni.
Bet nepieciešamai aizstāvēšanai, kā redzam, līdzīgos gadījumos nav pamatojumu.
Juridiskā literatūrā nav vienota viedokļa par izskatāmo sastāvu norobežošanas jautājumu.
Tā, daži autori uzskata, ka par galveno norobežošanas kritēriju jābūt noziegumu īstenošanas motīvam un mērķim.
Tiešām, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus motīvs un mērķi sakrīt un tie nav amorāli. Atvairot sabiedriski – bīstamu apdraudējumu, persona vadās ar motīviem, ka nepieciešamas aizstāvēt valsts, sabiedriskas vai pašu, un citu cilvēku tiesības. Atvairot sabiedrībai bīstamo apdraudējumu mērķis arī ir minēto tiesību un interešu aizstāvēšana.
Ir grūti piekrist V.M Kozaka mēģinājumam pretstatīt mērķi un motīvu pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus.
Bet, pēc I.P. Portnova viedokļa, par personas, kas pārsniedza nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, rīcības motīviem var būt ne tikai aizstāvēšanas motīvs, bet arī atriebības motīvs. Jautājuma tādu risinājumu var nosaukt par pārāk kategorisko. Bet tai paši laikā nav noliedzams, ka, kad persona apzina, ka viņas aizstāvēšana neapšaubāmi pārsniedz nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, neatbilst apdraudējuma raksturam un bīstamībai, kā bez aizsardzības motīva pastāv arī atriebība. B.S. Volkovs sakara ar šo raksta: „Ja…aizstāvējušais kaitina uzbrucējam, pie tā vadoties ar motīviem, kas tiešam nav savienojami ar aizstāvēšanas mērķi (piemēram, atriebība, naids, greizsirdība un citi modinājumi), tad tādas darbības jāizskata kā īstenotus liela garīga nemiera stāvoklī.”
Bet noziegumu, kas tika īstenoti pēkšņi izveidojušo liela garīga nemiera stāvoklī, motīvi un mērķi ir atšķirīgi.
Tā I.P. Panfilovs un A.J. Tupica noliedz viedokli par to, ka atriebība var būt par motīvu afektētā noziegumā. Tie secina no tā, ka atriebības motīviem pastāv savu darbību, mērķu, kas ir virzīti uz cietuša tīšo dzīves un veselības kaitējumu, apzināšana. Parasti, pēc nozieguma, kas tika īstenots ar atriebības motīviem, vainīgais sajūt apmierinātību no savas rīcības un nenožēlo par izdarītu. Afekta stāvoklī, otrādi, vainīgais dara to, ko viņš sev nepieļautu mierīgā stāvoklī un ļoti nožēlo kad afekts paies.
Diplomdarba autors atbalsta I.P. Panfilova un A.J. Tupica viedokli par to, ka atriebība nav noziegumu, ko paredz KL 120., 127 panti, motīvs, bet tas var būt par motīvu tikai tīšanas noziegumos, bez mīkstinošiem apstākļiem.
Par noziegumu, kas ir paredzēti KL 120., 127. pantos, nereti sauc arī dusmas, aizvainojuma, greizsirdības jūtas un tā tālāk. Pēc mana viedokļa būtu precīzāk, nosaukt šās jūtas par netiešiem motīviem. Jo tie tikai kļūst par iemesliem liela garīga nemiera stāvokļa paradīšanai. Centrālo vietu cilvēka psihē ieņem nevis pašas jūtas, bet tieši afekts, tas kļūst par uzvedības stimulu. Bet par izskatīto noziegumu tiešu motīvu jāuzskata pašu afektu.
Afekta stāvoklim jābūt raksturīgam, pirmkārt, vēlmei tūlītēji sodīt apvainotāju par prettiesisko darbību un ar to atveidotu taisnīgumu- nodoms,, kas neizpauž antisociālo būtību, kam nav nekā kopīga ar naidu.
Noziegumiem, kas tika īstenoti pēkšņi izveidojušas liela garīgas nemiera stāvoklī, ir raksturīgs ļaunuma nodarīšana cietušam nevis ar mērķi aizstīvēties no apdraudējuma, tātad, ne nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Nevar būt par mērķi arī izrēķināšanās, jo izrēķināšanas pamatā ir atriebība- motīvs, kas nav raksturīgs noziegumiem afekta stāvoklī.
Bet noziegumu, kas ir paredzēti KL 120., 127. pantos, mērķi vainīgais nevar skaidri uztvert, jo viņš pat nevar precīzi uztvert īstenoto rīcību raksturu.
Tiesiskā literatūra izdala tādu objektīvu norobežošanas pazīmi, ka paša pēkšņi izveidojušas liela garīga nemiera stāvokļa pastāvēšana. Tas ir obligāts noziegumiem, ko paredz KL 120. un 127 pants, jo noziegumiem, kas noradīti KL 121. un 128. pantos, liela garīga nemiera stāvoklis nav obligāts. Un nav nekādas nozīmes, vai tas bija pēkšņi izveidots.
Ja vien rodas divu mīkstinošo apstākļu ideāls kopums, noziedzīga darbība tika īstenota cietuša pretlikumīgas un amorālas uzvedības ietekmē, un nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklis ar tā norobežojumu pārkāpšanu, tad tādu darbību jāizskata tikai atbilstoši KL 121. un 128. pantam.
Ir vērts norādīt vēl uz vienu objektīvo pazīmi, kas norobežo izskatītus noziegumus – tas ir apdraudējuma pārtraukšanas fakts no cietuša puses un vainīga pretdarbību laiks.
Pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus subjekts atvaira apdraudējumu, kas kaitējuma cietušam nodarīšanas momentā vēl nebija pārtraukts. Ir pazīstams, ka ar sabiedrībai bīstama apdraudējuma pārtraukšanas momentu beidzas arī nepieciešamās aizstāvēšanās moments.
Tāpēc, ja vainīgais apzinās, ka apdraudējums ir izbeigts, un ka vairs nepastāv uzbrukuma reāli draudi un tādos apstākļos nodara kaitējumu cietušam, tad viņa darbības nedrīkst izskatīt kā nepieciešamu aizstāvēšanu vai tās norobežojumu pārkāpšanu.
Latvijas Augstākas Tiesas Plēnuma nolikumā 1992. gadā tiek noradīts uz šo apstākli:
„Aizstāvējuša darbības, kas nodara kaitējumu apdraudētājam, nevar būt uzskatītas par veiktiem nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, ja kaitējums tika nodarīts jau pēc tā, ka apdraudējums tika pārtraukts vai izbeigts un pielietot aizstāvēšanas līdzekļus acīmredzami jau nebija vajadzīgi. Tādos gadījumos atbildība stājas uz kopējiem pamatiem.” ]
Tā pilsoņi K. un G-a. uzsāka strīdu un kautiņu ar pilsoņi G-b. G-a izvilka nazi. Pēc tam K. apbruņojas ar koku, G-a ar montāžas stienīti. Viņi izsita no G-b rokām nazi un saka dauzīt atbruņotu, sitot ar koku un montāžas stienīti pa galvu. Cietušais nomira trešajā dienā pēc notikuša slimnīcā no asinsizplūduma smadzenēs. Vainīgie K. un G-a tika tiesīgi nosodīti par tīšo slepkavību bez mīkstinošiem apstākļiem- bez nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumu pārkāpšanas. Pēc tā, ka no uzbrucēja G-b rokām tika izsists nazis, sabiedrībai bīstams apdraudējums tika atvairīts un vairs nepastāvēja nepieciešamība aizsargāties. Bet G-a un K, atbruņojot G-b, ar to likvidējot tiešo bīstamību, vienkārši nogalināja viņu, nodarot dažus sitienus pa galvu.
Nevar uzskatīta par nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokļi likvidēšanu, ja pašaizstāvēšanās akts, kaut arī sekoja izbeigtam uzbrukuma aktam, bet aizstāvējušam pēc lietas apstākļiem nebija skaidrs uzbrukuma pārtraukšanas moments. Efekta stāvokļa vainīgam, vairākos gadījumos, rodas prettiesisko darbību īstenošanas momentā, tas ir laika posmā starp apstākļiem, kas kļuva par efekta iemeslu, un sekojošu cietušam kaitējuma nodarīšanu nav.
Bet, tai paši laikā, tiesu praksē ir pazīstami gadījumi, kad afekta stāvoklis vainīgam var turpināties vai sākties arī pēc cietuša pretlikumīgo darbību pārtraukšanas. Tāda neievērojama laika starpība ļauj kvalificēt nodarītu arī atbilstoši KL 120. un 127. pantam.
Tā S. Voicehoviča sāka slepeni no vīra satikties ar Georgievu. Voicehovičs sāka turēt sievu aizdomās par neuzticību, sakarā ar to mājās bieži notika strīdi. Viņš runāja par to kā ar sievu, tā ari ar Georgievš. Viņi noliedza kādu tuvību. 2000. gadā 8. martā viņi aicināja ciemos viesus, viesu starpā bija arī Georgievs. Ap pulksten 21:00 viņš aizgāja, Svetlana Voicehoviča sāka nodarboties ar saimniekošanu, bet Voicehovičs aizmiga bērnu istabā. Pamodoties 9. martā ap pulksten pieciem no rīta, viņš gāja virtuvē, lai padzertu ūdeni. Ejot garam viesistabai, pamanīja, ka sieva guļ uz dīvāna ar Goergievu. No Voicehoviča vārdiem, viņš „apjuka”, pēc tam aizgāja virtuvē, un atgriežoties viesistabā sāka sist Svetlanu pa galvu, no kā viņa nomira uz vietas, un Georgievu, kas saņēma smagus ķermeņa kaitējumus.
Latvijas Augstākas Tiesas krimināllietu Tiesu kolēģija nāca pie secinājuma par to, ka Voicehoviča darbības jāizskata kā slepkavību un slepkavības mēģinājumu, kas tika izdarītas pēkšņi izveidojušas liela garīga nemiera stāvoklī, jo laika starpība starp apstākļiem, kas izraisīja smagu garīgu nemieru, un slepkavību ir visādi neievērojama un tai nav jāietekmē uz kvalificēšanu.
Dotajā gadījumā, tāda laika starpība notika tāpēc, ka Voicehovičs atrodas pusmiegainā stāvoklī un viņa samaņa uzreiz neuztvēra visa ieraudzīta jēgu.
Dažos citos gadījumos neievērojama laika atšķirība tiek izskaidrojama ar to, ka vainīgais noturēja sevi no pretdarbības paša apdraudējuma laikā, bet viņam neizdevās to izdarīt pēc tā izbeigšanas.
Neapšaubāmi, ievērojama laika starpība noliedz ne tikai noziegumu, kas ir paredzēti KL 121. un 128. pantos, izdarīšanas faktu, bet arī noziegumu, ko paredz KL 120. un 127 panti, faktu. Līdzīgos gadījumos runa var iet par atriebību, izrēķināšanu u.t.t, kas neatbilst šiem nozieguma sastāviem.
Tādā veidā pretdarbību laiku arī nedrīkst uzskatīt par slepkavības, smagas un vidējas pakāpes ķermeņa kaitējumu nodarīšanu, kas tika īstenoti pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, norobežošanas no to pašu seku nodarīšanas, kas tika īstenotas pēkšņi izveidojušo smaga garīga nemiera stāvoklī, universālo pazīmi.
Kā ir redzams no augstāk izklāstīta, jautājums par izskatāmo noziegumu norobežošanas pazīmēm ir ļoti grūts. Juridiskā literatūrā ir satopami visdažādākie viedokļi par šo jautājumu. Nav brīnums, ka praksē bieži tiek pieļaujamas rupjas kļūdas. Tikai ievērojot izskatāmas lietas konkrētas raksturīgas īpašības, tiesa var pareizi kvalificēt nodarīto.

SLĒDZIENS

Pareizai likumdošanas par nepieciešamo aizstāvēšanu saprašanai un pielietošanai ir liela nozīme, jo no tā ir atkarīgs, pirmkārt, vai nu personas izdarītas darbības būs atzīstas par sabiedrībai lietderīgiem vai noziedzīgiem.
Galvenās metodes, ko izmantoja autors rakstot šo darbu- tas ir salīdzinoši –tiesiska un analīzes metode.
Izpētot dota diplomdarba materiālus autors satiekas ar to, ka tiesiski – izmeklēšanas praksē līdz šīm tiek pieļautas daudzas kļūdas, kas ir saistītas ar iedzīvotāju, kas atrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, darbību formālo un virsējo novērtēšanu. Bieži tiek ignorēti tādu personu motīvi. Nav retas kļūdas, kad iepriekšējas izmeklēšanas dienests un tiesneši nepareizi kvalificē apsūdzēta, kas pārcieta uzbrukumu, darbības, nepareizi nolemj jautājumu par viņa vainu. Rezultātā, iepriekšējas izmeklēšanas dienests un tiesa dažreiz nepamatoti sauc pie kriminālatbildības iedzīvotājus, kas, atrodoties nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī, tiesīgi nodarīja kaitējumu uzbrucējam vai, otrādi, piemēro nepieciešamās aizstāvēšanās likumdošanu, kad nepastāv tam likumīgi pamatojumi.
Otra kļūdu grupa ir saistīta ar to, ka, saredzot nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokli, iepriekšējas izmeklēšanas orgāni nevar pariezi atrisināt jautājumu par to, vai tika pārkāpti tās norobežojumi.
Kļūdas bieži rodas iepriekšējas izmeklēšanas dienestu un tiesu nevīžības dēļ. Nepietiekami tiek vērtēti visi objektīvi apstākļi, kuros tika īstenots noziegums, nav noteicams personas, kas pārsniedza nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, stāvoklis, kā arī nav pētīta cietuša personība un uzvedība. Un dažreiz iepriekšējas izmeklēšanas darbinieki kvalificē noziegumu atbilstoši krimināllikuma stingrākam pantam, cerot, ka tiesa izmainīs lēmumu, ko viņi pieņēma, pārkvalificēs noziegumu, un atbilstoši samazinās soda mērus nenovirzot papildus izmeklēšanai.
Kļūdām tiesiski- izmeklēšanas praksē ir arī cita negatīva puse.
Kā ir atzīmēt juridiskā literatūrā, tad viens no iedzīvotāju nepietiekama aktivitātes nepieciešamās aizstāvēšanās tiesības izmantošanā iemesliem ir bailes būt sauktam pie kriminālatbildības un „tas ir kļūdu, ko pieļauj tiesiski- izmeklēšanas orgāni pielietojot nepieciešamās aizstāvēšanās institūtu, sekas”.
Un „sakarā ar to, pat vienreizēji tiesu kļūdu gadījumi pielietojot nepieciešamās aizstāvēšanās likumdošanu … ierosina cilvēkos nepārliecību tajā, ka likums ir viņu interešu pusē.”
Bet ir acīmredzams, ka kļūdas rodas ne tikai iepriekšējas izmeklēšanas darbinieku un tiesnešu vainas dēļ, bet arī tāpēc, ka sakarā ar daudziem aspektiem, kas ir saistītas ar nepieciešamu aizstāvēšanu, nav vienota viedokļa juridiskajā literatūrā. Tie ir jautājumi par noziegumu, kas ir paredzēti Krimināllikuma 121. un 128. pantos, vainas formām, jautājumi par doto noziegumu motīviem un mērķiem un daži citi jautājumi.
Liekas, ka lai likvidētu kļūdas tiesiski – izmeklēšanas praksē ir nepieciešams noteikti pilnveidot pašu likumdošanu. Tā, lietderīgu būtu atspoguļot noziegumu, kas tika īstenoti pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās norobežojumus, subjektīvo pusi Krimināllikuma 121. un 128. pantu nosaukumos.
Liekas arī nepieciešams iekļaut Krimināllikuma 120. un 127. pantu saturā papildinājumus, ka pēkšņi izveidojuša smags garīgs nemiers var būt arī izraisīts ar citām pretlikumīgām darbībām (argumentēšana sniegta 3. nodaļā).
Pēc dota darba autora viedokļa šie pasākumi labvēlīgi ietekmēs iedzīvotājiem nesamierināmības ar noziedzīgām darbībām sajūtas attīstību un sekmēs nozieguma apjomu samazināšanu visa valstī

IZMANTOTAS LITERATŪRAS SARAKSTS
Normatīvie akti.

1. Krimināllikums. Rīga, 1998.
2. Likums par policiju. Likumdošanas akti par policiju, valsts drošību, zemessardzi un valsts robežu. – Rīga/ 1999.
3. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2000.
4. Latvijas Kriminālkodekss. – Rīga: TIC, 1995.
5. Уголовный Кодекс РСФСР. – М.,1980.

Speciāla literatūra.

1. LR Augstākas Tiesas kolēģijas krimināllietu Plēnuma nolikumu un apzīmējumu krājums. //1981-1988//,-Rīga,,1989.
2. LR Augstākas Tiesas Plēnumu nolikumu krājums /1979-1989/.Rīga.,1989
3. LR apelācijas instances nolēmumu apkalpojums krimināllietas / 2000.g. – 2003g. /
4. Judins A. Kriminālatbildības izslēdzamības apstākļi. Rīga, Tiesu namu aģentūra. 2000. g.
5. Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma komentāri. Rīga. 2000.g.
6. Tiesu prakse krimināllietas, tiesu nolēmumi un dr. jur. V. Liholaja komentāri, Rīga, 2002.g.
7. Latvijas kriminālkodeksa projekta analīze.- Rīga, Latvijas Policijas akadēmija. 1996.g.
8. Андреев А. К вопросу о субъективной стороне превышения пределов необходимой обороны//Сборник научных студенческих работ. Вып.3.- Воронеж,1990.
9. Андреева Л.А. Квалификация убийств и причинения, телесных повреждений при превышении пределов необходимой обороны, – Санкт – Питербург.,1997
10. Аниянц М.Х. Ответственность за преступления про¬тив жизни по действующему законодательству союзных республик. – М.,1984.
11. Бойко. А.И. Римское и современное уголовное право. Sankt-Peterburg 2003.г.
12. Бородин С.В. Преступления против жизни. Юр. центр, Санкт – Петербург, 2003 г.
13. Бородин С.В. Квалификация убийств по действующему законодательству. М. ,, 1986.
Волков И.П. Мотивы преступлений. – Киев, 1992
14. Вышинская Э.А. Некоторые вопросы необходимой обороны по советскому уголовному законодательству//Ученые записки ВИЮН. Вып.16.-М.,1989.
15. Диденко В.П. Правомерность причинения вреда преступнику при задержании: Учебное пособие. Киев, 1994.
16. Загородников Н.И. Преступления против жизни по советскому уголовному праву. – М .,1961.
17. Кириченко В.Ф. Основные вопросы учения о необходимой обороне. Москва,1980 г.
18. Комментарии к Уголовному кодексу России. – М.,1996,
19. Козак И.Н Право граждан на необходимую оборону. Саратов,1992.
20. Кругликов Л. Совершение преступления под влиянием сильного душевного волнения //М., 1990. N 14.
21. Курс советского уголовного права. Т.5. – М.,1970.
22. Научно – практический комментарий к УК Белорусской ССР, – Минск, 1989.
23. Орехов В.В. Необходимая оборона и иные обстоятельства, исключающие преступность деяния, Санкт – Петербург, 2003.г.
24. Панфилов И.П., Я. Тупица. К вопросу о разграничении составов преступлений, предусмотренных ст. ст. 104, 110 и 105, 111 УК РСФСР. – Свердловск, 1985.
25. Пионтковский Д.А. Курс советского уголовного права. – М., 1979.Т.2.
26. Подольная Н.А. Оценка действий лица, оборонявшегося от нападения//Советская юстиция. 1986.
27. Портнов И.П. Разграничение состава преступлений, предусмотренных ст.ст.104, 110 и 105, 111 УК России//Советская юстиция,1972.N 2
28. Ромашкин П. С. Основные начала уголовного и военно-уголовного законодательства Петра 1,- М., 1947.
29. Слуцкий И.И. Обстоятельства исключающие уголовную ответственность. Москва, 1989 г.
30. Смоленцев В.А. Практика применения судами законодательства о необходимой обороне//1994.Nr.12.
31. Ткаченко. И. Необходимая оборона – одна из гарантий прав личности//Гарантии прав личности в социалистическом уголовном праве – и процессе. – Яросл.,1989
32. Уголовное право зарубежных стран. Москва.2001.г.
33. УК штата Нью-Йорк. Уголовный процесс государств Западных стран. Москва, Изд. „Зерцало”. 2002. г.
34. УК ФРГ. Уголовный процесс государств Западных стран. Москва, Изд. „Зерцало”. 2002. г.
35. Шаргородский Н.Д. Избранные работы по Уголовному праву, Санкт – Петербург, 2003.г.
36. Якубович М. И. Вопросы теории и практики необходимой обороны, М.,1991.