Dievs novietojis cilvēku pasaules centrā.
15.gs. beigās – 16.gs. sākumā Itālijas mākslā aizsākās jauns, neredzēta pacēluma pilns laiks, kaut šajā periodā Itālija vērojama ekonomiskā krīze un politiskā novājināšanās. Renesanse nozīmē atdzimšanas. Atdzimšanas jēdziens bija pazīstams kristīgajā reliģijā, Bībelē runāts par cilvēka garīgu atdzimšanu, pārveidošanos, sirds prāta maiņu, jauna cilvēka veidošanos. Renesansē tieši cilvēka garīgā pilnveidošanās, sevis izkopšana ar izglītības un mākslas palīdzību kļuva par ideālu.
Viens no pirmajiem jaunu pasaules skatījumu piedāvāja Nikolajs 1401-1464. Viņš mācīja par Visuma bezgalību, redzamo debesu un zemes kvalitatīvo vienādību. Dievs ir visur un visas lietas ir vienādi tuvas Dievam.
Renesanses mākslas attīstību veicināja antīkās kultūras mantojums, jo atdzima interese par grieķu un romiešu klasisko dzīvi. Renesanses kultūrā dominēja ideja par cilvēka spēju visvarenību, Šajā laika periodā raksturīgs humānisms, īpašs pasaules uzskats un dzīvesveids. Humānistu zinātniskais ideāls bija filoloģiska precizitāte un vēsturisks patiesīgums. Aktuāla bija kristīgā pasaules uztvere, saskaņā ar kuru cilvēks ir Dieva bērns un viss, kas notiek ap to ir atkarīgs no Dieva gribas. Interese par antīko literatūru un agrīnu kristiešu sacerējumu noveda humānistus pie atziņas par cilvēka īpašo vietu pasaulē. Cilvēku sāka uzskatīt par Dieva radītās pasaules centru. Kā jau pilsētniekiem, humānistiem veidojās īpaša attieksme pret dabu.
Renesanse ir personību laiks. Izcilākajiem renesanses cilvēkiem raksturīgs:
• Sevi realizēt daudzās zinātnes jomās un mākslā;
• Šajā ziņā nepārspēts bija Leonard oda Vinči;
• Titānisms- katrs vienas dzīves ietvaros paveic tik, cik nav pa spēka daudziem;
• Cilvēks ir šīs pasaules vispilnīgākais un skaistākais zieds, kuru Dievs radījis pēc savas līdzības. Gan cilvēks, gan daba ir Dieva radīti.
• Lai tuvinātos Dievam, cilvēkam jākļūst par savas dzīves lielo mākslinieku.
Renesanses kultūra vairs nav baznīcas gādībā. Sākās triumfāta laicīgās mākslas (literatūras, arhitektūras, mūzikas, glezniecības, tēlniecības, teātra) attīstība, tiek likti pamati Jaunā laikmeta zinātnei, un abi gan māksla, gan zinātne ir viss mūsdienu civilizācijas sākums. Vēlāk tas viss atspoguļojās arī mūsdienu daiļradē.
Tēlotāja mākslā dižrenesansi Itālijā pārstāvēja vairāki izcili mākslinieki, kuri, neapšaubāmi, ir atzīmējami mūsdienās: Leonard oda Vinči, Rafaēls, Mikelandželo. Mākslinieku kopa veidoja vēl daudzi atzīti mākslinieki, tomēr viņu sasniegumi nebija tik īpaši kā šo mākslinieku. Mainījās arī attieksme pret mākslinieku kā personību. Mākslinieki tagad ieņēma augstu sociālo stāvokli, viņus cienīja un respektēja. Dižie meistari ar savu radošo spēku spēja ietekmēt pat augsti stāvošās politiskās personas.
Rietumu pasaulē izvērsās Lielie ģeogrāfiski atklājumi, kas izmainīja tirdzniecības ceļu virzienus. Jebkura veida darbībai tika meklēts teorētiskais pamats, un ģeogrāfiskie atklājumi pilnībā izmainīja cilvēka priekšstatus par pasauli. Izglītoti 15.gs. cilvēki jau sāka saprast, ka pasaule ir apaļa, taču viņam vēl joprojām nebija skaidrs, cik liela ir Zeme. Lielie jūras braucieni šos priekšstatus padarīja pilnīgākus un konkrētākus. Nozīmīgākas bija izmaiņas eiropiešu zināšanās un uzskatos par apkārtējo pasauli. Lieli ģeogrāfiskie atklājumi deva nozīmīgas ekonomiskās attīstības priekšrocības Eiropas valstīm, kurām bija jūras robežas. Eiropā parādījās moderns kuģa stūres rats, ļoti tuvs tam ,kādu izmanto mūsdienās. Sāka būvēt lielus kuģus, kuri spēja peldēt pretī vējam. Un jau 1492. gadā cilvēkam izdevās šķērsot Atlantijas okeānu.
Roterdamas Esasms 1469-1536, kurš uzskatīja, ka cilvēka garīgā atdzimšana un pilnveidošanās panākama ar izglītības palīdzību. Viņš tulkoja Bībeli no grieķu valodas rokrakstiem un akcentēja iekšēju reliģiozitāti, pretstatā tā laika rituālismam un ārišķībām.
Viljams Šekspīrs 1564-1616, savā dramaturģijā iezīmē renesanses beigu posmu, parādot humānisma un individuālisma pretrunas. Cilvēka izvirzīšana centrā, baudas meklējumi un galējais individuālisms ved pie egoisma un patvaļas.
Cilvēks pasauli iepazīst arvien vairāk, cenšas visu uzzināt un izzināt. Viņam ir vēlme darīt to, ko līdz šim nav varējis.