Renesanses kultūras būtība, tās objektīvā vēsturiskā jēga bija tā, ka .renesanses kultūra sāka ideoloģisku cīņu pret feodālismu un visām tā izpausmēm reliģijā, filozofijā, zinātnē, literatūrā un mākslā. Toreizējie kultūras darbinieki – jaunās, laicīgās inteliģences pārstāvji nesamierināmi cīnījās pret teoloģiju, sholastiku, askētismu, mistiku, pret feodālisma laikmetam raksturīgo literatūras un mākslas pakļaušanu reliģijai. Viņi tiecās radīt jaunu kultūru, kas balstītos uz autonomās cilvēka personības brīvas attīstības principu, uz personības atbrīvošanu no reliģijas un baznīcas apgrūtinošās aizbildnības. Viņi cildināja laicīgās dzīves priekus, tiecās kritiski izprast apkārtējās parādības un analizēt kā cilvēka ārējo, tā arī iekšējo pasauli. Viņi sauca sevi par h u m ā n i s t i e m (no latīņu vārda ,,humanus” – cilvēcīgs), ar to uzsvērdami viņu veidojamās kultūras laicīgo raksturu, tās slieksmi apmierināt tīri cilvēciskas, pasaulīgas intereses. Visai raksturīga līnija renesanses laikmeta humānistu darbībā bija ,,pasaules un cilvēka atklāšana”, dedzīgas zinātalkas, tieksme izdarīt atklājumus un izgudrojumus visās dzīves jomās
Tās bija vislielākais progresīvais apvērsums, kādu vien līdz tam cilvēce bija piedzīvojusi, laikmets, kam bija vajadzīgi titāni un kas radīja titānus pēc sava domāšanas spēka, dedzības un rakstura, pēc savas daudzpusības un zināšanām. Tolaik nebija gandrīz neviena ievērojama cilvēka, kas nebūtu veicis tālus ceļojumus, nerunātu četrās vai piecās valodās, nemirdzētu vairākās jaunrades nozarēs… Tā laika varoņi vēl nebija kļuvuši par vergiem darba dalīšanai, kuras ierobežojošo, vienpusību radošo ietekmi mēs tik bieži novērojam viņu pēctečos. Bet sevišķi raksturīgs viņiem ir tas, ka gandrīz visi viņi dzīvo pašā sava laika interešu degpunktā; rosīgi piedalās praktiskā cīņā, nostājas vienas vai otras partijas pusē un cīnās viens ar spalvu un vārdiem, otrs ar šķēpu, bet daži ar tiem abiem kopā.
Antīkos autorus izmantoja jau viduslaikos, bet pavisam citādi nekā renesanses literatūrā. Viduslaiku rakstnieki ņēma no antīkajiem autoriem ,,burtu”, t. i., atsevišķas ziņas, sentences, motīvus, kas bija izrauti no konteksta un turklāt vēl ņemti nevis no pilnajiem tekstiem, bet parasti no dažādiem kompendijiem un komentāriem. Turpretim renesanses rakstnieki sāka lasīt un studēt pašus antīko autoru darbus un pievērst uzmanību visbūtiskākajam šais sacerējumos – to laicīgajam, pagāniskajam garam, to idejām un tēliem, kas ļoti atšķīrās no ideju un tēlu sistēmas viduslaiku daiļdarbos.
Kopumā renesanses laika cilvēki ņēma no antīkās literatūras to, kas viņiem palīdzēja paplašināt redzesloku.
Tas bija lielais progresīvais rezultāts, ko deva renesanses laika humānistu milzu darbs antīkās kultūras studēšanā: Turklāt antīkā kultūra tika izmantota pirmām kārtām par atbalsta punktu, lai nostiprinātu jaunās idejas un jaunās kultūras tendences, kas organiski izauga no šī laikmeta cilvēku sabiedriskās prakses.
Lielu palīdzību renesanses laika cilvēkiem viņu cīņā par. cilvēka personības pašnoteikšanos sniedza pievēršanās tautas daiļradei, folklorai, tautas gudrībai, starp citu, tautas sniegtajiem sabiedrisko attiecību vērtējumiem. Tieši tur renesanses humānisti varēja atrast vēl spilgtāk nekā antīkās pasaules rakstnieku daiļradē paustas idejas par taisnīgumu, vienlīdzību, brīvību no jebkuriem spaidiem un aizspriedumiem, īstu dzīvesprieku un cilvēka instinktu likumības atzīšanu. Visi lielie renesanses rakstnieki tiklab Itālijā, kā arī citās zemēs savai daiļradei daudz guvuši no šī tautas avota. Turklāt antīkā un tautiskā strāva renesanses literatūrā nebija pretrunā, bet, gluži otrādi, izpaudās paralēli, reizēm savīdamās, tomēr parasti līdz galam nesakrizdamas.
Visas Eiropas renesanses dzimtene bija Itālija, jo tur šai kustībai bija spēcīgi sociāli ekonomiskie priekšnoteikumi, kas izpaudās agrā pilsētu un pilsētas kultūras uzplauksmē. Tomēr bija vērojama zināma ideoloģisko parādību aizkavēšanās salīdzinājumā ar zemes sociāli ekonomiskās attīstības procesiem. Piemēram, kaut arī Itālijas lielākās pilsētas ekonomisko uzplaukumu sasniedza jau XIII gadsimtā, visā XIII gadsimtā itāliešu literatūrā un mākslā valdīja feodālā ideoloģija. Tikai XIII un XIV gadsimta mijā Itālijas dižākā dzejnieka Dantes daiļradē sāka parādīties atsevišķas renesanses iezīmes. Pati renesanses kustība sākās XIV gadsimtā tās rakstnieku paaudzes darbos, kas nāca pēc Dantes.
Aptverdama divarpus gadsimtus, itāliešu renesanse piedzīvoja trīs attīstības posmus, kas bija saistīti ar dažādiem Itālijas sociāli politiskās dzīves periodiem XIV-XVI gadsimtā.
Lielā renesanses priekšteča Dantes un pirmo itāliešu humānistu Petrarkas un Bokačo darbībā tautiskie un zinātniskie elementi savijās un savstarpēji bagātinājās, turklāt zinātniskie elementi vēl nenomāca un neatbīdīja sānis tautiskos. Pati pievēršanās antīkajai kultūrai, klasiskās senatnes kults Petrarkas darbos nebija izglītotu, no tautas dzīves un tautas vajadzībām atrautu cilvēku untums. Gluži otrādi, pievēršanos antīkajai kultūrai Itālijā izraisīja ļoti plašu sabiedrības aprindu vajadzības, turklāt tās pamats bija latīņu kultūras tradīcija, kas Itālijā īstenībā nekad nebija pārtrūkusi.
XV gadsimtā humānistu literatūras vispārīgais virziens un saturs krasi mainījās, ko izraisīja ievērojamas pārmaiņas Itālijas pilsētu sociāli politiskajā struktūrā. Pilsētu galīgas apspiešanas rezultātā humānisti zaudēja sakarus ar tautas kustību, viņi cīnījās pret agro humānismu, kam daļēji vēl piemita viduslaiku tradīcijas. XV gadsimta humānisms kļuva par antīko ideju un tēlu mākslīgu atveidojumu, kas bija adresēts šauram izglītoto cilvēku lokam, kuri grupējās ap valdnieku galmiem. XV gadsimta humānistu antidemokrātiskais noskaņojums izpaudās necieņā pret itāliešu valodu, ko aizstāja ar latīņu valodu.
Tomēr arī šai jaunajā, aristokrātiski aprobežotajā formā humānismam piemita vesela virkne progresīvu iezīmju. Pirmām kārtām XV gadsimta humānisti daudz konsekventāk norobežojās no feodālo viduslaiku tradīcijām un to reliģiskās ideoloģijas. Šie rakstnieki bija skeptiskāk noskaņoti pret kristiānismu nekā Petrarka un Bokačo. Vēsturiskās situācijas pretrunas pavēra plašas iespējas tādas personības attīstībai, kas bija brīva no jebkuriem feodāliem vai korporāciju sakariem un ierobežojumiem. Tā īpatnajos itāliešu XV gadsimta dzīves apstākļos attīstījās un nobrieda renesanses humānisma galvenā ideja – autonomās cilvēka personības atbrīvošanas ideja.
Humānisma augstākā uzzieda posms bija saistīts ar lieliem zaudējumiem literatūrai nacionālajā valodā. Lielā daļā XV gadsimta valdīja literatūra latīņu valodā, antīkā tradīcija nobīdīja malā nacionālo tradīciju, kura sāka atdzimt tikai pašās XV gs. beigās. Īpaša vieta piederēja Florencei Lorenco Mediči laikā, kad notika mēģinājums. samierināt antīko un nacionālo tradīciju. Lorenco un viņa pulciņa galvenais sasniegums bija tas, ka viņi atjaunoja itāliešu literatūru, ievērojami bagātinot to ar humānistu latīniskās literatūras sasniegumiem.
Beidzot, trešais posms itāliešu renesanses !literatūrā bija VI gadsimts, kas kļuva sākums ilgstošai feodāli katoliskai reakcijai, kuru nosacīja Itālijas ekonomiskais un politiskais pagrimums. Feodāli katoliskās reakcijas apstākļos Itālijā notika humānistiskās kultūras krīze. Literatūra pakāpeniski zaudēja agrāko satura bagātību un reālistiskos centienus; tajā sāka valdīt formālisms un lielo antīkās pasaules un agrās renesanses rakstnieku atdarināšana. Tomēr arī renesanses sairšanas posmā parādījās atsevišķi izcili rakstnieki, kas deva manāmu ieguldījumu renesanses kultūras dārgumu krātuvē. Starp citu, XVI gadsimtā Itālijā tika radīts jauns mākslas stils – k l a s i c i s m s, kas pēc tam attīstījās un guva ļoti lielus sasniegumus XVII gadsimtā Francijā.
Dažādos itāliešu renesanses posmos aizraušanās ar antīko kultūru ieguva milzīgu nozīmi, bet šīs kultūras pazīšanas pakāpe un pētīšanas raksturs bija atšķirīgi. Pirmajā renesanses posmā studēja galvenokārt latīņu autorus, jo grieķu valoda Itālijā bija maz izplatīta: to neprata pat tik izglītots cilvēks kā Petrarka. Ar grieķu autoriem īsti iepazinās tikai renesanses otrajā posmā, XV gadsimtā. Lūzuma punkts šai ziņā bija 1453. gads, kad Bizantijas impēriju iekaroja turki. Bizantijas iekarošana izraisīja plašu Bizantijas zinātnieku emigrāciju uz Itāliju, kur viņi sāka pārcelties kopš XIV gs. beigām, kad sākās pirmie turku uzbrukumi. Šie Bizantijas zinātnieki bija pirmie īstie grieķu valodas skolotāji Itālijā. Turpmāk grieķu valodas prašana izplatījās itāliešu humānistos tādā mērā, ka daži no viņiem (piemēram, Policiāno) sāka pat dzejot grieķiski. Iepazīšanās ar grieķu dzeju ārkārtīgi bagātināja itāliešu XV gadsimta dzejnieku daiļradi. Antīkā kultūra, vispirms latīņu, bet pēc tam arī grieķu, kļuva par neapšaubāmu autoritāti renesanses laika cilvēkiem. Itāliešu humānisti, bet pēc tiem arī citu zemju humānisti atrada klasiskajā senatnē patstāvīgu, no reliģijas neatkarīgu filozofiju un zinātni, kas aptvēra visas zināšanu jomas; viņi atrada lielisku laicīgo dzeju un mākslu, kas bija sasniegušas neredzētu māksliniecisko pilnību; viņi atrada sabiedriskos institūtus, kas bija veidoti pēc demokrātiskiem principiem. Antīkie rakstnieki atbildēja uz daudziem jautājumiem, uz kuriem viduslaiku autoritātes nedeva atbildes. Bez tam. seno autoru studēšana izvirzīja virkni jaunu jautājumu kultūras plāksnē, iekustināja visai plašas sabiedriskās aprindas. Petrarka ironizēja par šo vispārējo aizraušanos ar klasisko senatni. ,,Juristi un mediķi,” viņš teica, ,,aizmirsuši Justiniānu un Eskulapu, viņus apstulbinājuši Homēra un Vergīlija vārdi; namdari, tūbas vēlēji, zemnieki pametuši savu darbu un spriež par mūzām un Apolonu.” Petrarka, protams, pārspīlēja, tomēr viņš pareizi atspoguļoja daudzu savu laikabiedru dedzīgo aizraušanos ar antīko kultūru.
Šī aizraušanās izpaudās dažādās formās un sadalīja humānistus divās lielās grupās. Daļa humānistu aizrāvās ar senatni tiktāl, ka. pārvērta to no kulturālas pašnoteikšanās līdzekļa par pašmērķi, par absolūtu normu. Šie cilvēki, kurus par humānistiem var saukt vienīgi vārda šaurā nozīmē, ziedoja visus spēkus un dzīvi senās pasaules pētīšanai. Viņi tā iedziļinājās dievinātās antīkās kultūras pētīšanā, ka pilnīgi ignorēja savu dzimto valodu un rakstīja vienīgi latīniski: Šie izglītotie kosmopolīti samērā maz veicināja. nacionālās kultūras attīstību. Tādi bija daudzi itāliešu XV gadsimta humānisti; Reihlīns Vācijā, agrīnie franču un angļu humānisti.
Šiem humānistiem vārda šaurā nozīmē pretstatāmi humānisti vārda plašā nozīmē, kuri mācījās no antīkajiem paraugiem, taču redzēja tajos nevis pašmērķi, bet tikai palīglīdzekli sava galvenā mērķa sasniegšanai. Pirmā. veida humānisti bija galvenokārt zinātnieki – filologi, filozofi, vēsturnieki, bet otrā veida humānisti – pirmām kārtām rakstnieki: Šo rakstnieku darbība deva vārdam ,,humānisms” tā pamatnozīmi – ,,cilvēcība”, kas apliecināja cilvēka personības brīvību un tiesības. Pie šādiem humānistiem vārda plašā nozīmē piederēja visi lielie vēlās renesanses rakstnieki Itālijā un citās zemēs – Ariosto, Servantess, Rablē, Šekspīrs.
Itālijas loma Eiropas humānisma izveidošanā bija ārkārtīgi liela. Itālijā humānisms attīstījās agrāk nekā citur un tāpēc ļoti ietekmēja humānisma kustību citās zemēs, kas ar antīko kultūru iepazinās ne vien tieši, bet arī ar itāliešu renesanses starpniecību. Franči, vācieši, spāņi un angļi guva no itāliešiem ne vien zināšanas par antīko kultūru, bet arī mācījās uz antīkā pamata Itālijā izaugušo augsto mākslas meistarību, jaunās, dziļi oriģinālās mākslas formas. Līdzās idejiskajiem stimuliem Itālija deva citām Eiropas literatūrām daudz sižetu un tēlu.
Humānisms veicināja arī viduslaiku skolas un pedagoģijas radikālu pārkārtošanu. Viduslaiku skola balstījās uz viduslaiku pasaules uzskata pamatprincipa, kas apliecināja visu zinātņu atkarību no teoloģijas. No otras puses, viduslaiku pedagoģija vadījās no askētiskā uzskata par cilvēku kā grēcīgu, netikumos iegrimušu būtni. Tāpēc viduslaiku audzināšanas vienīgais mērķis bija nomākt to, ko uzskatīja par audzēkņu ,,sliktajām” tieksmēm. Mācībām viduslaiku skolā bija šauri formāls, dogmatisks, sholastisks raksturs.
Humānisti asi kritizēja visu viduslaiku audzināšanas sistēmu. Ticēdami, ka cilvēks pēc dabas ir labs, humānisti noraidīja askētisko virzienu viduslaiku pedagoģijā. Viņi sāka cīņu pret sholastiku pedagoģijā, noteikti noraidīja principu par zinātnes un filozofijas pakļaušanu teoloģijai un izvirzīja domu par cilvēka personības vispusīgu attīstību visā tās garīgo un fizisko īpašību daudzveidībā. L e o n a r d o B r u n i savā izcilajā traktātā ,,Par jaunekļu audzināšanu” izteica domu, ka jālīdzsvaro intelektuālā un fiziskā audzināšana. Viņš pirmais sāka runāt par pedagoga individuālu pieeju audzēkņiem atbilstoši viņu psihiskajām īpašībām un spējām. Bruni ierādīja svarīgu vietu estētiskajai audzināšanai, apmācībai galvenajos mākslas veidos. Viņš pirmais sāka domāt par sieviešu audzināšanas problēmu.
Ne uzreiz humānistiem izdevās savas pedagoģiskās teorijas īstenot dzīvē. Viņiem nācās pārvarēt sholastisko pedagogu ļoti neatlaidīgu pretošanos. Pirmo humānistisko skolu nodibināja V i t o r ī n o d a F e l t r e Mantujā 1425. gadā. To nosauca par ,,Līksmes mājokli”, jo Vitorīno tiecās mācībām piešķirt prieka, nevis piespiedu iekalšanas raksturu.
Tūliņ pēc skolu reformas humānisti ķērās arī pie augstākās, zinātniskās izglītības reformas. Itālija šai ziņā jau agrajos viduslaikos bija aizsteigusies priekšā citām Eiropas zemēm. Pirmās viduslaiku Eiropas augstskolas radās Itālijas pilsētās. Īpaši slavenas Itālijā bija juridiskās skolas, senākā no kurām radās Boloņā jau IX gadsimtā; no tās izauga slavenā Boloņas universitāte, kas ir vecākā Eiropā (dibināta XII gadsimtā). Boloņas juristi izdarīja īstu apvērsumu romiešu tiesību studēšanā, kuras viņi uzskatīja par kopējām visiem latīņu rietumiem, kas pēc viņu domām bija senās Romas tiešie turpinātāji. Šai koncepcijai, ko sauc par juridisko renesansi, bija zināma loma renesanses ideju sagatavošanā. Pēc Boloņas universitātes Itālijā XIII gadsimtā radās deviņas universitātes, XIV gadsimtā – sešas, XV gadsimtā – trīs, bet XVI gadsimtā – vēl četras. Šie skaitļi uzskatāmi rāda kultūras un zinātniskās domas augšanu, milzīgo tieksmi pēc izglītības Itālijas progresīvajās aprindās.
Ļoti būtiska parādība itāliešu renesanses kultūrā bija uzskatu maiņa jautājumā par sievieti, tās tiesībām, tās stāvokli ģimenē un sabiedrībā. Pilsētu dzīves attīstība Itālijā, tīrīguma augšana pilsētas iedzīvotāju augstākajās šķirās, laicīgās morāles attīstība – tas viss veicināja cīņu par sieviešu emancipāciju renesanses laikmeta Itālijā. Protams, šī emancipācija bija tikai daļēja, jo runa bija vienīgi par augstāko šķiru sievietes iesaistīšanu kultūras dzīvē, par viņas atbrīvošanu no viduslaicīgajiem mājas dzīves ietvariem; jautājums par sociālo emancipāciju, par sievietes iesaistīšanu politiskajā dzīvē vēl netika izvirzīts. Bet pat šai daļējai, sabiedriski ierobežotajai emancipācijai bija liela vēsturiska nozīme, jo tā paplašināja izglītoto cilvēku loku, ļaudama sievietei nodoties mākslai, zinātnei un literatūrai. Jau XV gs. vidū parādījās jauns sievietes tips – sieviete – humāniste, kas brīvi runāja latīņu valodā, piedalījās laikmeta zinātniskajā un literārajā dzīvē.
Milzīgais idejiskais pagrieziens, ko renesanses laikmets izdarīja visās kultūras jomās, spilgti izpaudās arhitektūrā, tēlniecībā un glezniecībā, kas renesanses laika Itālijā sasniedza Eiropā neredzētu uzziedu. Šai pārsteidzošajā mākslu plauksmē sevišķi skaidri izpaudās laikmeta diženums, tā progresīvie centieni, viss milzīgais pavērsiens, kas bija noticis renesanses laika cilvēku apziņā, tiem pievēršoties šīszemes dzīves un jutekliskā skaistuma kultam. Itāliešu renesanses arhitektūra, tēlniecība un glezniecība nesalīdzināmi spilgtāk nekā literatūra pauda un ideoloģiski cildināja sava laikmeta kultūras sasniegumus. Šo mākslu uzplaukums bija saistīts ar itāliešu pilsētu materiālās labklājības vispārējo celšanos, ar materiālās kultūras vērtības atzīšanu, ar laicīgās dzīves nostiprināšanos un sabiedrības virsotnes labklājības pieaugumu.
Arhitektūras, tēlniecības un glezniecības neparastie panākumi Itālijā nevarēja neietekmēt arī vārda mākslas attīstību. Vairumu problēmu, ko izvirzīja un risināja arhitektūra un tēlotājas mākslas, izvirzīja arī literatūra, kura risināja tās ar saviem specifiskajiem līdzekļiem. Itāliešu renesanses rakstnieki līdzīgi tālaika māksliniekiem reliģiskos sižetus transformēja zemes dzīves plāksnē, apguva varoņu portreta un. psiholoģiskā raksturojuma mākslu.
Renesanses literatūrai raksturīga ne vien jauna tematika, bet arī visu dzejiskās izteiksmes līdzekļu atjaunošana, jaunas poētikas radīšana. Šai poētikai raksturīga noteikta rakstnieku pievēršanās r e ā l i s m a m , kas saistīta ar pakāpenisku atteikšanos no viduslaiku literatūras alegorisma.
Tiesa, vecos, simboliskos tēlojuma paņēmienus agrās renesanses rakstnieki neatmeta uzreiz. Tiem vēl bija visai būtiska loma galvenajos Dantes darbos, arī viņa ,,Dievišķajā komēdijā”, lai gan Dante zināmā mērā bija pirmais jauno laiku dzejnieks. Tāpat pirmo humānistu – Petrarkas un Bokačo darbos var atrast ne mazumu Dantes simbolikas atskaņu, tomēr šiem nereālistiskajiem momentiem agrīno humānistu daiļradē vairs nebija vadošās lomas un viņu daiļrade visumā bija reālistiska. Specifiska šo mākslinieku daiļrades iezīme bija tieksme atveidot apkārtējās īstenības tipiskās iezīmes un raksturīgās detaļas.
Lielākajai daļai itāliešu renesanses rakstnieku bija raksturīgs arī jūtīgums pret cilvēku un lietu materiālo, juteklisko pusi, kas allaž bija savienots ar mīlestību pret juteklisko skaistumu un rūpēm par formas smalkumu. Plašā reālistiskā pieeja īstenībai, kas piemīt renesanses dzejai un prozai, atbilda rakursa un perspektīvas ienākšanai glezniecībā, kur beidzās viduslaiku miniatūrām raksturīgais cilvēku un lietu attēlojums plaknē. Līdz ar to arī dzejas tēli zaudēja agrāko abstraktumu, aprakstos un raksturojumos beidzās sastingušo formulu un shēmu kundzība, bet pašā fabulā parādījās tieksme pēc maksimālas individualizācijas. Mainījās arī attiecība starp izklaidējošiem un didaktiskiem elementiem literāros darbos. Pamācība nu izrietēja no paša vēstījuma, kurš centās objektīvi atspoguļot īstenību, uzgleznot dzīves īstenībai tuvus tēlus.
Par galveno tēlojuma priekšmetu literatūrā kļuva cilvēks, tverts dzīves attīstībā un maiņā. Visi renesanses rakstnieki savos darbos attēloja cilvēcisko kaislību cīņu un sliecās radīt varoņu individuālistu tēlus ar spēcīgiem raksturiem, kuros plaši un pilnīgi iemiesotas cilvēciskās īpašības. Šos varoņus parasti tēloja brīvus no nomācošām sabiedriskajām attiecībām. Šādu varoņu raksturi lielāko renesanses rakstnieku darbos .(pirmām kārtām Šekspīra daiļradē) ieguva titāniskus mērogus. Šis raksturu titānisms bija viena no svarīgākajām renesanses reālisma īpatnībām, kas to atšķīra no jauno laiku reālisma vēlākajām formām.
Cita raksturīga renesanses reālisma īpatnība bija īstenības tēlojuma plašums un drosmīgs īstenības pretrunu atveidojums vienlaikus ar lakonisku un koncentrētu tvērumu. Atšķirībā no XIX gadsimta rakstniekiem -reālistiem, kas tiecās sīki jo sīki atveidot visas īstenības formas, visas daudzveidīgās sava laika sabiedrības sociālās kategorijas, renesanses reālisti attēloja cilvēci nedaudzos tipiskos, vērienīgos tēlos. Renesanses rakstniekiem vēl bija sveša konkrētā vēsturiskuma izjūta. Viņi attēloja vienīgi savu laiku un piešķīra tā tipiskās iezīmes arī citiem laikmetiem, kuriem tie pievērsās reti (tā radās daudzi anahronismi, piemēram, Bokačo jaunībā rakstītajos romānos un poēmās).
Jauns elements renesanses literatūrā bija arī dabas tēlojums; daba vairs nesimbolizēja (kā tas bija Dantes daiļradē) dzejnieka dvēseles pārdzīvojumus, tai vairs nebija jāpauž dieva žēlastība, bet tā kļuva dzejniekam mīļa ar saviem reālajiem jaukumiem. Renesanses rakstnieki līdzīgi sava laika gleznotājiem tiecās notēlot ainavu visā tās jutekliskajā uzskatāmībā un plastiskajā izteiksmībā. Piemēram, XV gadsimta humānista Eneja Silvio Pikolomīni darbā pieminētas vīnogulāju apēnotas klinšu .terases, kas strauji nolaižas līdz jūras krastam, starp klintīm augoši mūžzaļi ozoli, zili vilnījoši linu lauki, vientuļi koki un burbuļojoši avoti. Tāds gleznains dabas tēlojums krasi atšķīrās no dabas tēlojuma viduslaiku rakstnieku, darbos, kur ainavai bija tikai utilitārs uzdevums – rādīt darbības vietu un kur tai nebija patstāvīgas mākslinieciskās vērtības. Pievēršanos dabas tēlojumam veicināja arī antīkās pasaules rakstnieki, kuri tiešām prata saskatīt dabu un priecāties par to.
Renesanses mākslas īpatnība un spēks bija tās varenajā apliecinājuma patosā. Pat cilvēka miesīgā daba ar tās zemajām funkcijām tika tēlota cildenos toņos. Dižie renesanses rakstnieki radījuši veselu galeriju pozitīvo varoņu tēlu, kas bieži vien pārstāv tautu (piemēram, Lopes de Vegas un Roberta Grīna drāmās) vai arī savā liktenī atspoguļo tautas masu traģisko dzīvi un dedzīgi meklē izeju no laikmeta pretrunām (piemēram, Šekspīra traģēdijās). Pat tad, ja šo pozitīvo varoņu dzīve beidzas traģiski, viņi saglabā pārliecību par savu ideālu galīgo uzvaru. Šis optimisms, ko rosina rakstnieku ticība cilvēka spēkam un tautas spēkam, ir viena no raksturīgajām renesanses reālisma iezīmēm.
Citāts no M. Lapiņas, D. Blūmas un L. Zitānes grāmatas ,,Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām”. – RaKa, 1999, 55. – 56. lpp.
Renesanse ir saistīta ne tikai ar interesi par antīko kultūru, bet arī ar jaunu, īpašu pasaules uzskatu un pat dzīvesveidu, kuru kopumā dēvē par humānismu. Renesanse ir personību laiks. Izcilākajiem renesanses cilvēkiem raksturīgs:
O universālisms (renesanses personība parasti sevi realizē daudzās zinātnes un mākslas jomās, nepārspēts šajā ziņā bija Leonardo da Vinči),
O titānisms (katrs no viņiem vienas dzīves ietvaros paveic tik, cik nav pa spēkam daudziem).
Cilvēks vairs nav viduslaiku ,,grēka trauks”, bet gan radības kronis, šīs pasaules vispilnīgākais un skaistākais zieds, kuru Dievs radījis pēc savas līdzības. Gan cilvēks, gan daba ir Dieva radīti, un kā tādi ir pati pilnība, apbrīnas un mīlestības vērti.
Lai tuvinātos Dievam, dzīve vairs nav jāpavada askētismā vai tuksnesī, bet gan jānododas daiļradei, cilvēkam jākļūst par savas dzīves lielo mākslinieku.
Renesanses kultūra vairs nav baznīcas gādībā. Sākas triumfāla laicīgās mākslas (literatūras, arhitektūras, glezniecības, tēlniecības, mūzikas, teātra) attīstība, tiek likti pamati Jaunā laikmeta zinātnei, un abi šie stūrakmeņi – gan māksla, gan zinātne – ir visas mūsdienu civilizācijas sākums.
AGRĀ RENESANSE
Laikmeta raksturojums (literatūras un zinātnes attīstība).
Protorenesanse Agrā renesanse Dižrenesanse Vēlā renesanse
13.gs. 2.puse–
14.gs. 15.gs.sākums
un vidus 15.gs.beigas–16. gs. 30. – 40.gadi 16.gs. 2.puse
Renesanse Vidus-itālijā vētraini un savdabīgi ielaužas gotikā.
Pasaule kļūst par plastiski perspektīvo at-tiecību sistēmu Visaugstāko sa-sniegumu laiks visās kultūras jomās. Līdztekus spo-žām mākslas lap-pusēm kultūru spēcīgi ietekmē kontrreformācija un baroka laik-meta sākums.
XII gadsimtā un XIII gs. pirmajā pusē, kad Itālijas ekonomika izvirzīja šo zemi Eiropas priekšgalā, kultūras jomā tā vēl ne ar ko īpaši neizcēlās. Tāpat kā citur; Itālijas. kultūrā valdīja baznīcas ideoloģijas sistēma. Baznīca sludināja pasīvu pakļaušanos dieva gribai, noraidīja reālo, ķermenisko dzīvi; aicināja pievērsties gara pasaulei, labākas viņpasaules dzīves gaidīšanai. Tā darīja visu iespējamo, lai iepotētu tautai aklu ticību brīnumiem un pārliecību, ka garīdzniecība esot vienīgā dieva svētības nesēja. Baznīca nicināja laicīgās zinātnes; naidīgi izturējās pret antīko mantojumu: Daudzi antīkās literatūras un filozofijas pieminekļi gāja bojā tādēļ, ka mūki izkasīja pergamentā rakstītos senos tekstus un to vietā uzrakstīja ,,svētos” tekstus vai arī parastus klostera saimnieciskos rēķinus.
Bet, lai arī kā augstākā garīdzniecība un mūki centās, viņiem neizdevās iznīdēt antīko mantojumu. Pirmām kārtām jau tādēļ, ka viņi paši bez tā nevarēja iztikt: klosteru skolās, kur gatavoja nākamos garīdzniekus, latīņu valodu mācīja no antīko autoru sacerējumiem, kuri glabājās klosteru bibliotēkās. Bet galvenais cēlonis ir tas, ka tieši Itālijā antīkās kultūras tradīcijas bija spēcīgākas nekā jebkurā citā zemē. Nebija aizmirsta pagānu mitoloģija, leģendas par pilsētu izcelšanos un romiešu karavadoņiem, dzejnieku vārdi un darbi. Visur bija redzami antīki mākslas pieminekļi, celtnes vai to paliekas. Izglītotākajiem teologiem nebija sveši daži antīko filozofu sacerējumi, bet miniatūrās, ar kurām ilustrēja svētos tekstus, nereti pavīdēja pagānu mitoloģijas tēli un antīkie dekoratīvie elementi. Šo tradīciju ietekmē XI un XII gadsimta literatūra izrādīja arī zināmu interesi par sava laika politiskajiem un militārajiem notikumiem:
Latīņu valoda ilgi saglabājās kā tautas sarunu valoda. Itāļu valoda izveidojās samērā vēlu. Pirmais paraugs ir no 960. gada (franču valodas vecākais teksts – no 842. gada). No XI un XII gadsimta saglabājušies tikai trīs nelieli fragmenti itāļu valodā. Pirmais Toskānas dialekta paraugs datējams ar XIII gs. sākumu, bet jau pēc viena gadsimta uz šī dialekta pamata bija izveidojusies literārā valoda, ko saprata visā Itālijā. Toreiz, t. i., pirms sešarpus gadsimtiem, Dante sarakstīja ,,Dievišķo komēdiju” valodā; kas daudz neatšķiras no mūsdienu itāļu valodas. Neviena cita Eiropas tautas valoda nav izveidojusies tik strauji. Nav šaubu, ka šis īpatnējais valodas veidošanās process ir saistāms ar spēcīgām antīkajām tradīcijām.
XIII gadsimts ir pārmaiņu un lūzuma periods visā kultūras attīstībā. Aizvien vēl valdoša ir vecā, gadsimtu gaitā izveidojusies ideoloģiskā sistēma. Literatūrā noteicošā loma ir reliģiskām leģendām, kulta drāmām, bruņinieku romāniem un alegoriski moralizējošām poēmām, bet mākslā – reliģiskiem sižetiem, abstraktai simbolikai un sastingušām formām. Bet tai pašā laikā dzimst jaunas vajadzības, idejas un formas.
Literatūras un zinātnes jomā XIII gadsimts nav devis nedz izcilas personības, nedz arī izcilus pieminekļus. Laicīgā literatūra atradās franču literatūras ietekmē, bet ievērojamākie teologi bija saistīti vairāk ar. Parīzi nekā ar Itāliju. Šeit nebija augsnes klasiskās bruņinieku literatūras un sholastiskās zinātnes uzplaukumam. Feodālā šķira bija novājināta, bet pilsētniekiem šāda kultūra nebija vajadzīga. Viņi krāja bagātības un karoja ar feodāļiem. Viņiem bija vajadzīgi nevis rakstnieki, bet pirmām kārtām juristi, ārsti, matemātiķi.
Divi ievērojamākie XIII gadsimta Itālijas filozofi – franciskānis Bonaventura (1221-1274) un dominikānis Akvīnas Toms (1227-1271) – bija izcilākie sholastiskās filozofijas pārstāvji. Ar Itāliju viņus faktiski saistīja tikai izcelšanās – viņi galvenokārt darbojās Parīzē.
Bonaventūra centās radīt sholastikas un mistikas sintēzi. Viņa uztverē visa esošā radītājs un cēlonis ir dievs, bet pasaule un reālā dzīve tikai bāls radītāja varenības atspoguļojums. Cilvēka augstākais mērķis ir dieva izzināšana un tuvošanās viņam, ko var sasniegt ar dieva tēla kontemplāciju un iedziļināšanos savā dvēselē. Sasniedzot šādā ceļā pārdabisku ekstāzi, cilvēks it kā saplūst ar dievu. Kontemplācijai jāsagatavojas ar svētu dzīvi un karstām lūgšanām.
Lai cik liela bija Bonaventūras popularitāte Eiropā, to nevar salīdzināt ar Akvīnas Toma ietekmi. Dižciltīgo grāfu atvase kļuva par ortodoksālās sholastikas sistematizētāju. Viņa ievērojamākais sacerējums ,,Teoloģijas summa” ir savdabīga viduslaiku oficiālās ideoloģijas enciklopēdija. Akvīnas Toms centās pamatot kristīgās ticības dogmas ar Arīstoteļa mācības palīdzību. Viņš uzskatīja, ka filozofijas priekšmets ir prāta patiesība, bet teoloģijas priekšmets – atklāsmes patiesība. Galējais abu patiesību objekts un avots ir dievs, tādēļ nevar būt pretruna starp abām patiesībām. Filozofija kalpo teoloģijai un ir zemāka par to tādēļ, ka cilvēka ierobežotais prāts ir zemāks par dieva gudrību. Akvīnas Toms savā filozofiskajā sistēmā ir ietvēris visas zināšanu nozares, to skaitā arī ekonomiku.
Savdabīgi veidojās laicīgā literatūra itāļu valodā, ko ietekmēja Provansas, Ziemeļfrancijas un arābu literatūra. Jau XII gs. beigās atsevišķi Provansas trubadūri pārcēlās uz Itāliju, bet pēc albiģiešu kariem daudzi no viņiem meklēja patvērumu Itālijas feodāļu galmos. Sākās aizraušanās ar trubadūru liriku, kas kļuva par vispāratzītu paraugu. Vietējie atdarinātāji rakstīja provansiešu valodā. Bet drīz sāka parādīties tādi dzejnieki, kas izmantoja savdabīgu franču un vietējo dialektu mistrojumu. Par nozīmīgāko šīs literatūras centru kļuva Frīdriha II galms Sicīlijā. Šeit dzejoļus rakstīja visi: pats ķeizars, viņa dēli, viņa kanclers, galminieki. Izveidojās īpatnēja ,,Sicīlijas dzejas skola”. Pēc satura un formas šī dzeja maz atšķīrās no Provansas trubadūru darbiem. Mīlestību apdziedāja kā savdabīgu mākslu ar savu likumu kodeksu. Ideāla bruņinieka mīlas objekts bija vispārināta sieviete ar stingri noteiktām rakstura īpašībām.
Visumā šī lirika ir retoriski sausa, tomēr vienā otrā dzejolī pavīd patiesas jūtas un pārdzīvojumi. Panti kļūst vienkāršāki, īsāki un dzīvāki, parādās sonetu formas. Taču galvenais ir tas, ka šeit sāk rakstīt itāļu valodā, izmantojot galvenokārt Toskānas dialektu, kas jau toreiz skaitījās vistīrākais. Kaut arī šī literatūra skāra tikai sabiedrības augstākos slāņus, tomēr jaunais radās tiešā tautas daiļrades ietekmē, kas bija sevišķi aktivizējusies un attīstījusies XIII gs. pirmās puses vēsturisko notikumu gados. Tautas daiļrades paudēji bija ielu dziedātāji, spēlmaņi un aktieri, kas pastāvīgi pārvietojās no viena apgabala uz otru, līdz ar to neapšaubāmi veicinot arī vienotas tautas valodas izveidošanos.
XIII gs. otrajā pusē sākās Ziemeļitālijas literatūras strauja attīstība. Šeit savdabīgi savijās tradicionālās bruņinieku literatūras elementi ar tautas literatūrai raksturīgām īpatnībām. Šeit arī sāka skaidri izpausties jaunas idejas un tendences – nākamās Renesanses literatūras iedīgļi.
Pie tā laika nozīmīgākajiem prozas darbiem pieder Dantes skolotāja un drauga florencieša Bruneto Latīni (ap 1220.-ap 1294. g.) ,,Grāmata par dārgumiem”, kas sarakstīta franču valodā.
Pretrunīgas tendences piemita arī Parmas franciskāņu mūka Salimbenes (1221-1287) hronikai, kas, uzrakstīta dzīvā, tēlainā viduslaiku latīņu valodā, reģistrē sava laika notikumus, temperamentīgi un aizraujoši stāsta par tā laika ikdienas dzīvi. Stāstījumā ietvertas no dzīves aizgūtas anekdotes. Spilgti raksturotās personas neatgādina vairs viduslaiku literatūrā atrodamos abstraktos grēciniekus un taisnos cilvēkus, bet gan ļaudis, kas bija sastopami ikdienas dzīvē.
Arī dzejā ierasto motīvu un formu ietvaros jau sāka parādīties jaunas tendences. Florencē un Boloņā izveidojās tā saucamā ,,jaunā maigā stila” dzejas skola, kuras pirmais pārstāvis bija Boloņas notārs Gvido Gviničelli (starp 1230. un 1240.-1276. g.). Viņa lirika, kas vēl cieši saistīta ar Dienviditālijas un Provansas trubadūru tradīcijām, jau sāk pārvietoties no galma vides uz pilsētām. Pilsētnieku morāle aizstāj bruņinieku tradīcijas. Gviničelli izjūt reālo pasauli un prot to attēlot spilgtās krāsās. Viņš pirmais saista dzeju ar zinātni un skatās uz mīlestību un skaistumu ar filozofa acīm. Viņa dzeja liecina par to, ka ir ierosināta domāšana un sākusi darboties fantāzija.
Florences dzejnieki, sekojot Gviničelli paraugam, tuvina savu dzeju filozofiskiem apcerējumiem. Tas sevišķi spilgti izpaužas Dantes labākā drauga, aktīva politiska darbinieka Gvido Kavalkanti (1259-1300) dzejā. Kavalkanti vienlaikus ir dzejnieks un filozofs. Cildeno mīlestību pret dāmu viņš traktē kā vispasaules spēku, kas izriet no dieva – radītāja un ļauj cilvēkam pacelties līdz dieva kontemplācijai. Taču visspilgtākie ir viņa intīmie dzejoji. Tajos izpaužas patiesas jūtas, prasme saredzēt un izjust dabas skaistumu. Trubadūru tradicionālās tēmas viņš papilda ar realitātes izjūtu. Kavalkanti pilnveido arī dzejas māksliniecisko izteiksmi.
Gviničelli un Kavalkanti dzejas manierei bija daudz sekotāju. Viens no ievērojamākajiem – Čino da Pistoja (1265-1337) – pirmām kārtām bija zinātnieks un tāpēc arī dzejā analizēja savas jūtas. Bet, jo mazāk viņš atklāj sevi kā zinātnieku, jo augstāka ir viņa dzejas mākslinieciskā vērtība. Viņa labākie dzejoļi ir piesātināti ar maigu melanholiju un prātojumiem par cēlu mīlestību.
XIII gadsimta literatūras sarežģītā daudzveidība sagatavoja ceļu dižajam milzim Itālijas un pasaules literatūrā – Dantem Aligjēri (1265-1321). Viss nozīmīgākais, kas literatūrā līdz tam laikam bija radīts, sākot ar Sicīlijas dzejas skolu un beidzot ar tautas dzeju un prozu, ieplūda viņa daiļradē un ar Dantem piemītošo ģenialitāti tika tajā pārkausēts. Viņa darbi sniedza visa tā laikmeta literāro un ideoloģisko strāvojumu sintēzi un pavēra ceļu jaunam literatūras attīstības posmam. Dantes personība ir tikpat sarežģīta, cik sarežģīta bija tā laika Itālijas dzīve.
Tās idejas, ko XIII gadsimta literatūra nesa sevī iedīgļa veidā, pilnīgu izpausmi ieguva XIV gadsimtā. XIV gadsimts ir Renesanses literatūras sākuma periods un Renesanses ideoloģijas uzvaras gājiena pirmais cēliens. Jaunās idejas, kas iepriekšējā gadsimta labāko rakstnieku darbos bija parādījušās intuitīvi un stihiski, tagad kļuva par īpašu vērtību un kritēriju sistēmu. Sholastu vietu ieņēma filologi un rakstnieki. Teoloģiskā pasaule ar tās mistiskajiem pamatiem un sholastiski alegoriskajām formām tika atzīta par barbarismu. Beidzās abstraktu traktātu laikmets, pirmajā vietā izvirzās dzīves realitāte. Par pamatvērtību kļuva cilvēks ar savu sarežģīto iekšējo pasauli, savām patiesajām jūtām un interesēm, skaistuma izjūtu un izpratni, cilvēks, kas meklēja un atrada savu sūtību un laimi šajā dzīvē. Senās Romas vēsture kļuva par visas Itālijas vēsturi, antīkā pasaule – par skolotāju un neapstrīdamu autoritāti.
Pirmais, kurš apzināti sludināja jauno ideoloģiju un kura pasaules uztverē un uzskatā jau iezīmējās visas jaunās ideoloģijas pamatiezīmes, bija Frančesko Petrarka (1304-1374). Laikabiedri uzskatīja viņu par izcilāko rakstnieku, savu garīgo vadoni un neapstrīdamu autoritāti. Romas Kapitolijā viņu kronēja ar lauru vainagu, kas simbolizēja jaunās ideoloģijas sistēmas uzvaru. Petrarkas dzīve un darbība .liecina par cilvēku ar jaunu apziņas tipu. Viņš dzīvoja ar sava laikmeta interesēm un aktīvi iejaucās visos Itālijas notikumos. Viņš izprata savu vērtību un nozīmi. Viduslaiku pazemības vietā nāca godkārība un tieksme pēc slavas; slava arī ir nemirstība, taču nemirstība šajā pasaulē.
Petrarka visvairāk interesējās par savu iekšējo pasauli un nekautrējās atklāt savas dziļākās jūtas un pārdzīvojumus, šaubas un svārstīšanos, sajūsmu, izmisumu un bēdas. Mīlestība, ko apdzied Petrarka skanīgos sonetos un kanconēs, ir viņa paša jūtas pret sievieti. Šī sieviete vairs nav vispārināts simbols. Kaut arī tā vēl ir neaizsniedzama, vēl it kā pacelta uz pjedestāla, tomēr jau konkrēta un vienreizēja. Petrarka redzēja un izjuta dabu tā, kā neviens cits pirms viņa to nebija pratis; viņš jūsmoja nevis par tipisko, bet gan par konkrēto, attiecīgajā brīdī saskatīto dabas daiļumu. Kalni, koki, puķes bija viņa jūtu un pārdzīvojumu līdzgaitnieki. Dabā viņš atrada dzīves gaišās un priecīgās uztveres galveno avotu.
Petrarka lauza viduslaiku priekšstatu par cilvēka dabu kā kaut ko grēcīgu un netīru. Viscēlākais uz šīs zemes viņam šķita reālais un iekšēji brīvais cilvēks. Līdz ar to viņa uzmanības centrā izvirzījās ētikas problēmas. Petrarka lika pamatus šīs zinātnes attīstībai Renesanses laikmetā.
Jauna bija arī Petrarkas attieksme pret sabiedrību. Kaut arī dzejnieks nicināja ,,pūli”, toreizējos apstākļos viņš tomēr uzskatāms par demokrātu, jo ienīda feodālo aristokrātiju, noliedza dižciltīgumu, kas mantots no vecākiem, asi un kaismīgi uzbruka baznīcai, garīdzniekiem, mūkiem un reliģiskajiem aizspriedumiem, lai gan, protams, pats bija ticīgs cilvēks.
Kad Petrarka runāja par politiskām problēmām, viņš runāja savas dzimtenes – Itālijas vārdā, kuras likteni viņš nožēloja. Pamatojumu savam ideālam par spēcīgu, laimīgu un apvienotu Itāliju viņš atrada antīkajā pasaulē.
Petrarka aizrāvās ar senās Romas vēsturi un iekārtu; ar tās rakstniecību, filozofiju un valodu. Antīkā pasaule deva viņam kritērijus cilvēku, notikumu, literatūras un zinātnes novērtēšanai. Ar Petrarku sākās humānistu jūsmošana par seno pasauli, un ar viņu šī pasaule stabili iegāja humānistu ideoloģiskajā bagāžā.
Daudzas Petrarkas idejas rada tālāku attīstību viņa drauga un cienītāja Džovanni Bokačo (1313 – 1375) daiļradē. Viņa slavenākais darbs ,,Dekamerons” ir savdabīga tā laika Itālijas sabiedrības enciklopēdija, kurā ne tikai atspoguļota šī sabiedrība, bet arī spilgti izpaužas tās domas. Petrarka noraidīja viduslaikus, Bokačo tos izsmēja. Bokačo noveles ir izaicinājums viduslaiku askētismam. Viņš sludina cilvēka un dabas, gara un miesas harmoniju. Viņa personāži kļūst par literārajiem varoņiem ar savu iedzimto prātu un veiklību, uzticību un augstsirdību. Gandrīz visus tos raksturo vienaldzīga attieksme pret ticību. Bokačo pirmajā plānā izvirza drosmīgu, viltīgu, apķērīgu un asprātīgu cilvēku, kas, pateicoties savām spējām, enerģijai un apņēmībai, kļūst pats sava likteņa noteicējs.
Bokačo izsmej lētticīgus un māņticīgus cilvēkus, atmasko garīdznieku grēcīgo un nešķīsto dzīvi, mūku svētulību un liekulību. Viņu izdarības tomēr neizraisa Bokačo sašutumu, jo mūku solījumi viņa izpratnē ir pretrunā ar cilvēka dabu, un tādēļ nav brīnums, ka tie tiek pārkāpti. Bokačo, būdams tipisks humānists, māca, ka cilvēkam ir kaitīgi pretoties dabas likumiem. Viņš nenosoda grēcīgo mīlestību reliģiskās morāles vārdā, bet slavē to no cilvēka prieka un baudas viedokļa. Bokačo aicina cilvēku dzīvot aktīvi un mērķtiecīgi, veikt tādus darbus, kas piešķir viņam cildenumu un diženumu. Tikai tā cilvēks var iegūt slavu šajā pasaulē.
Bokačo daiļradē izskan sapnis par pilnvērtīgu un harmonisku cilvēku, kas gūst laimi saskarē ar citiem un bauda apkārtējās pasaules skaistumu. Bokačo nebaidījās pretoties baznīcas sludinātajai morālei, nebaidījās atmest tradicionālos uzskatus par cilvēku. Nav nejaušība, ka ,,Dekamerons” kļuva tik populārs tā laika Itālijā un ka baznīca tajā saskatīja pat ticības graušanu.
Bokačo daiļradē jauno vērtību sistēma bija ieguvusi stingru formu. Tomēr vecā ideoloģija nebija ne aizmirsta, ne arī uzvarēta. Bokačo pats vecumdienās nosodīja savu jaunības gadu darbu: Dažādos veidos cīņa starp jauno un veco ideoloģiju turpinājās.
Jaunās idejas, ko pirmie bija izvirzījuši divi izcilie florencieši, visjūsmīgāko atsaucību rada tieši Florencē. Šeit izveidojās inteliģences slānis, kura pārstāvji visu mūžu veltīja jaunās ideoloģijas pamatojumam un sludināšanai un tiek dēvēti par humānistiem.
Jaunu zemju atklājumi
Vieni no motivētākajiem jūras ceļu apgūšanā un jaunu zemju atklāšanā bija portugāļi, jo no sauszemes puses to piekļūšanu pārējai Eiropai norobežoja Spānijas teritorija. Viens no pirmajiem lielākajiem to atklājumiem bija Kanāriju salas (1339.g.) un Madeira, kur tie sāka apmesties pēc 1420.g.
Tālāk portugāļu atklājumi sekoja viens otram. Tā, 1445.g. tie sasniedza Senegālu un drīz šeit uzbūvēja pirmo eiropiešu fortu Āfrikā. Taču tikai pēc gandrīz trīsdesmit gadiem, 1473.g. portugāļu kuģi šķērsoja ekvatoru, bet 1487.g. tie sasniedza Labās Cerības ragu, paverot Eiropai durvis uz Indijas okeānu. Vasko da Gama 1498.g. ar arābu loču palīdzību, kuri labi pārzināja Indijas okeānu, sasniedza Indijas rietumu piekrasti. Eiropai ceļš uz Austrumiem kopš šī brīža atkal bija atvērts.
Portugāļiem bija lieliska izdevība piesaistīt kādu izcilu jūras braucēju arī citiem jaunu zemju atklājumiem – dženovieti Kristoforu Kolumbu, kura mērķis bija atklāt Āziju, dodoties rietumu virzienā. Taču pie portugāļiem, aizņemtiem ar ceļa apkārt Āfrikai apgūšanu, viņam neizdevās rast atbalstu. Taču to viņam neliedza Kastīlijas Izabella.
Kolumba ekspedīcija 1492.g. sasniedza Bahamu salas, bet desmit dienas vēlāk tā atklāja Kubu, kuru Kolumbs nosauca par Hispanjolu. Gadu vēlāk Kolumbs devās jaunā ekspedīcijā un apsekoja Vestindijas salas, kuras tā arī nosauca Kolumbs, kļūdaini uzskatīdams, ka tās ir viņa atklātās Āzijas sastāvdaļa.
Līdz pat pēdējai savai dzīves stundas Kolumbs bija nesatricināmi pārliecināts, ka viņš atklājis Āzijas salas un nevis pilnīgi jaunu kontinentu starp Eiropu un Āziju. Daudzo ģeogrāfisko atklājumu vidū gadījās arī pa kādai brīnumainai nejaušībai ar tālejošām sekām. Tā, kāda portugāļu eskadra 1500.g., kuras kurss sākotnēji bija nosprausts, apliecot Āfriku, sasniegt Indijas okeānu, stipra pretvēja dēļ bija spiests kādu laiku dreifēt Atlantijas okeānā. Cīnoties ar nelabvēlīgu laiku viņi, sev par lielu pārsteigumu, uzdūrās nezināmai cietzemei Āfrikai pavisam pretējā pusē. Tā izrādījās Brazīlija, ar kuru vairākos nākamos gadsimtus Portugāle bija cieši saistīta.
Vēl ilgi, līdz pat 1726.g., nebija arī skaidrs, vai Amerika ar Āziju ir savienoti vietā, kura pazīstama kā Bēringa šaurums, vai nē.
Lielo ģeogrāfisko atklājumu politiskās sekas
Lielie ģeogrāfiskie atklājumi drīz vien piespieda Eiropā mainīt uzskatus par starpvalstu attiecībām. Eiropas karaļnamos ausa nojausma, ka to savstarpējās attiecības jaunatklāto zemju sakarā nepieciešams regulēt. Tā, pirmais līgums starp Portugāli un Kastīlijas hercogisti par tirdzniecību tika noslēgts 1479.g.
Taču nozīmīgākās bija izmaiņas eiropiešu zināšanās un uzskatos par apkārtējo pasauli. Lielie ģeogrāfiskie atklājumi deva nozīmīgas ekonomiskās attīstības priekšrocības Eiropas valstīm, kurām bija jūras robežas. Tās sākotnēji bija Portugāle un Spānija, tām drīz vien sekoja Francija, tad Holande un Anglija.
Daudzi vēsturnieki uzskata, ka viens no Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātiem, kad eiropieši sastapās ar jaunām civilizācijām un neizbēgami sāka tās salīdzināt ar savējo, ir arī Eiropas identitātes idejas rašanās. Tas ir, eiropieši sāka sevi apzināties kā vairāk vai mazāk vienotu civilizāciju, ar daudzām kopīgām kultūras pazīmēm, atšķirīgām no citām civilizācijām. Jēdziens „eiropieši” sāka iegūt reālu saturu
RENESANSES KULTŪRA
15. gadsimtā par renesanses centru kļūst Toskānas pilsēta Florence. Renesanses mākslas attīstību veicināja antīkās kultūras mantojums, jo atdzima interese par grieķu un romiešu klasisko dzīvi. Antīkās kultūras ietekme ir saistīta ar klasiskā mantojuma atdarināšanu. Atdarināšana bija plaši izplatīta, un šajā procesā radās arī oriģināli darbi. Renesanses kultūrā dominēja ideja par cilvēka spēju visvarenību. Šajā laika periodā raksturīgs humānisms, zinātnisks reālisms un tam laikam neparasts individuālisma uzplaukums.
Humānisma jēdzienu skaidro kā uzskatu sistēmu, kas centrēta uz cilvēku, tā vērtībām un prasībām. Humānisms bija zinātniska grieķu un latīņu klasiķu, kā arī seno baznīcas tēvu darbu studijas cerībā atjaunot antīkās normas un vērtības. Humānistu zinātniskais ideāls bija filoloģiska precizitāte un vēsturisks patiesīgums. Aktuāla bija kristīgā pasaules uztvere, saskaņā ar kuru cilvēks ir Dieva bērns un pilnīgi atkarīgs no Viņa žēlastības.
Reālisms – ticība dabiskajam, priekšstats, ka apkārtējā pasaule pastāv neatkarīgi no cilvēka apziņas. Galvenais zinātniskais virziens tika vērsts uz pasaules izzināšanu. Tika vērotas dabas norises, izzināta cilvēka miesas uzbūve, kaulu konstrukcija, un galvenais pamatnosacījums zinātnes pētījumos bija acīmredzamība, empīriskās attieksmes pierādījums.
Individuālisms vienmēr ir bijis visos laikos. Taču renesanses periodā cilvēka personībai un individualitātei tika pievērsta jauna, iepriekšējā laikam neparasta uzmanība. Līdz šim mākslas darbus lielākoties pasūtītāja baznīca, bet renesanses periodā radās arvien vairāk individuālo pasūtītāju, kuri bagātīgi apmaksāja slavenu mākslinieku darbus.
Renesanses laikmetā bija arī kaut kas neparasts, tomēr cieši saistīts gan ar individuālismu, gan personības vispusīgu attīstību – jautrība un vieglprātība, zināmā mērā – to laiku bohēma. Ļoti bieži tika rīkoti turnīri, balles, karnevāli un izjādes. Visur valdīja nepiespiestība un izsmalcinātība – gan ikdienā, gan zinātnē, gan mākslā, gan sarakstē. Aristokrāti tiecās apgūt itāļu, grieķu, latīņu un citas valodas, sajūsminājās par cilvēka un dabas skaistumu. Vienlaikus ikviens aizrāvās ar alķīmiju, astroloģiju un maģiju, visiem spēkiem mēģinot atklāt dabas noslēpumus.
Jebkura veida darbībai tika meklēts teorētisks pamats, un ģeogrāfiskie atklājumi pilnībā izmainīja cilvēka priekšstatu par pasauli. Izglītots 15. gadsimta florencietis jau sāka saprast, ka pasaule ir apaļa, taču viņam vēl joprojām nebija skaidrs, cik liela ir Zeme.
Lielie jūras braucieni šos priekšstatus padarīja pilnīgākus un konkrētākus. Jau 13. gadsimtā Eiropā parādījās moderns kuģa stūres rats, ļoti tuvs tam, kādu izmanto mūsdienās. Sāka būvēt lielus kuģus, kuri spēja peldēt pretī vējam. Un jau 1492. gadā cilvēkam izdevās šķērsot Atlantijas okeānu.
Spānis Kristofors Kolumbs (1451-1501), meklējot rietumu jūras ceļu uz Indiju, viņpus Atlantijas okeāna atklāja Ameriku. Kolumba vīri izkāpa Bahamu salās, bet gada beigās nonāca līdz Kubai un Haiti. Citas Kolumba ekspedīcijas atklāja Lielās un Mazās Antiļu salas, Centrālameriku un Dienvidameriku.
Portugāļu jūrās braucējs Vasko da Gama (1469-1524) 15. gadsimta beigās veica jūras ceļu no Eiropas apkārt Āfrikai uz Indiju un atpakaļ, apbraucot Labās Cerības ragu. 16. gadsimta sākumā viņš to atkārtoja.
Portugāļu jūras braucējs Spānijas dienestā Fernans Magelāns (ap 1480 – 1521) 1519. gadā ar piecu kuģu eskardu devās uz Moluku (Garšvielu) salām pa rietumu ceļu un Dienvidamerikas krastos atklāja Patagoniju un šaurumu ar Ugunszemi. 1521. gadā Magelāns atklāja Marianas un Filipīnu salas, kur arī tika nogalināts. Pirmo ceļojumu apkārt pasaulei Magelāna vietā pabeidza H. Elkono. Izcilā jūras braucēja Magelāna vārdā nosaukts šaurums Estrecho de Magallanes starp Dienvidameriku un Ugunszemi, kas savieno Atlantijas un Kluso okeānu.
Lielie jūras braucieni atklāja cilvēkam ne tikai jaunas zemes, bet deva priekšstatu par Zemes, bet vēlāk arī Visuma, uzbūvi.
1543. gadā vācu renesanses centrā Nirbergā iznāca poļu astronoma Nikolaja Kopernika (1473 – 1543) galvenais darbs “Par debess sfēru griešanos”, kurā viņš izklāstīja savu mācību par heliocentrisko pasaules sistēmu (pasaules sistēma, kuras centrā ir Saule). Pāvesta cenzūra 1616. gadā to aizliedza, un aizliegums bija spēkā līdz 1828. gadam.
Itāļu fiziķis Galileo Galilejs (1564 – 1642), balstoties uz N. Kopernika heliocentrisko sistēmu, pilnībā nomainīja seno laiku un viduslaiku mācību, ka Visuma centrs ir Zeme. Tas grāva baznīcas autoritāti, jo teoloģiskā zinātne bija pieņēmusi par pareizu Ptolemeja ģeometrisko pasaules sistēmu.
Kopernika atklājumu vēlāk apstiprināja un pierādīja arī Dž. Bruno, un J. Keplers. Baznīcas autoritāti nomainīja zinātnes autoritāte.
________________________________________
15. gs. beigās – 16. gs. sākumā Itālijas mākslā aizsākās jauns, neredzēta pacēluma pilns laiks, kaut šajā periodā visā Itālijā vērojama ekonomiskā krīze un politiskā novājināšanās.
Rietumu pasaulē izvērsās Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kas reizē izmainīja arī tirdzniecības ceļu virzienus – tie vairs nešķērsoja Itālijas mazās valstiņas, tā nogriežot tām ienākumu avotus. Ap to pašu laiku (1453. g.) turki iekaroja Konstantinopoli, kurai ar vairākām Itālijas pilsētām bija aktīvi tirdznieciskie sakari. Veiksmīgi izmantojot ekonomiskās krīzes radīto situāciju, sadrumstalotā Itālija kļuva par tās kaimiņvalstu – Francijas, Spānijas – strīdu objektu un iekarojumu lauku. Kādreiz plaukstošās Ziemeļitālijas un Dienviditālijas pilsētas tika nopostītas; pagrima visa Itālijas tirdzniecība un amatniecība. Sabrukumu piedzīvoja bagātā mākslas pilsēta – Florence.
Šajos apstākļos Roma ļoti aktīvi centās pārņemt politisko iniciatīvu savās rokās un tādējādi veidojās par Itālijas politisko un kultūras centru. 16. gs. sākumā Romas pāvesti pat plānoja Sv. Pētera katedrāles un Vatikāna pils pārbūvi, ko vajadzēja veikt šā laika dižākajiem itāļu meistariem. Tādēļ itāļu renesanses augstākā kulminācija – dižrenesanse – tiek saistīta ar Romu.
Diemžēl straujais uzplaukums Romas mākslā drīz pēc tam piedzīvoja tikpat strauju kritienu. Savtīgo Romas pāvestu izvestās politiskās intrigas beigās noveda līdz jaunas kara darbības uzsākšanai – apvienotās Spānijas un Vācijas imperatora Kārļa V armija no Ziemeļitālijas sāka virzīties uz Romu, un, nesastopot īpašu pretestību, ieņēma to un nopostīja. Tā barbariski tika pārtraukta dižrenesanses mākslas attīstība Centrālajā Itālijā. Vienīgi Venēcijā līdz 16. gs. beigām turpināja plaukt šī augstā māksla.
Tēlotājā mākslā dižrenesansi Itālijā pārstāv vairāki izcili mākslinieki, kuri, neapšaubāmi, ir pieminēšanas vērti: Leonardo da Vinči, Rafaēls, un Mikelandželo. Protams, dižrenesanses laika mākslinieku kopu veidoja vēl daudzi atzīti mākslinieki, tomēr viņu sasniegumus aizēnoja šo četru iepriekšminēto meistaru spēcīgā individualitāte.
Dižrenesanses māksla veidojās uz agrajā renesansē iedibinātajām tradīcijām par antropocentrisku pasaules uztveri, kurā spēcīgi izpaudās filozofiskais uzskats, ka cilvēks kā individualitāte ir Visuma centrs. Dižrenesanses mākslinieku uzmanības centrā bija harmoniski attīstīta personība, fiziski un garīgi spēcīga cilvēka tēls, kas paceļas pāri ikdienišķumam. Cilvēka tēls kļuva par gandrīz vienīgo mākslas darbu objektu. Raksturīgi, ka šajā laikā cilvēks tika traktēts kā aktīva personība, kurai pa spēkam iekarot pasauli, tādēļ agrīnās renesanses līdzsvaroto kompozīciju pakāpeniski nomainīja dižrenesanses dinamiskā harmonija. Pieauga tieksme pēc vispārinājuma, atmetot agrīnajai renesansei piemītošo smalko, detalizēto tēlojumu.
Mainījās arī attieksme pret mākslinieku kā personību. Mākslinieki tagad ieņēma augstu sociālo stāvokli, viņus cienīja un respektēja; dižie meistari ar savu radošo spēku spēja ietekmēt pat augsti stāvošās politiskās personības.
________________________________________
Leonardo da Vinči
Rafaēls
Mikelandželo
________________________________________
1) RENESANSE. Ap 1500, gadu beidzas vidus laiki, kad visu Eiropas gara dzīvi pārvaldīja katolicisms un par visas gudrības pamatiem uzskatīja svētus rakstus. Jaunā paaudze, atbalstīdamās uz mostošos pilsonību, satricināja garīdzniecības un bruņniecības pamatus. Jauni izgudrojumi un atradumi paplašināja un pārgrozīja pasauli. G ū t e n b e r g s sāka (ap 1450. g.) iespiest grāmatas saliekamiem burtiem, K o l u m b s atrada Ameriku (1492. g.), K o p e r n i k s nostādīja pasaules viduspunktā Sauli (1543. g.). Ja vidus laiki ir raksturīgi ar krusta kariem, kad kareivju pulki bruņinieku vadībā devās uz svēto zemi, tad jauno laiku sākumā atveras tāds plašums, ka Palestīna top par niecīgu daļu no visas zemes un šī par niecīgu daļu no pasaules visuma. Šo plašumu iekaro mierīgā ceļā zinātnieks, tirgotājs, jūrnieks. Bruņiniekam un garīdzniekam jānoiet no skatuves, dodot vietu pilsonības priekšstāvjiem. Šiem ir drosme kritizēt un atmest agrāk par neaiztiekamām turētās patiesības un dzīvot un darboties pēc savas, no jauniem atradumiem un atzinumiem iegūtas pārliecības.
Šādi centieni atbalstījās uz h u m ā n i s m a, uz antīkās (grieķu un romiešu) zinātnes un mākslas studijām. Cilvēks še nostājas visu centienu, visas intereses centrā, cilvēks savā vispusīgajā, īstajā būtībā, kādu to bija tēlojuši grieķi savā mākslā un literatūrā. Grieķija, kas cilvēces attīstībā Austrumu dievības idejai bija nostādījusi pretī cilvēcības ideālu, bija tā, kas atbalstīja Eiropas atsvabināšanu no kristīgās ticības nomācošās vienpusības vidus laikos. Viņas pasaules vietā stājās šī pasaule, dvēseles izglābšanas vietā cilvēka vispusīga labklājība, atsacīšanās vietā dzīves prieks un bauda, ticības vietā zināšana, svētu rakstu vietā grieķu un romiešu klasiķi. Šos pētīt un iztirzāt ķērās visā nopietnībā, uzmeklējot oriģināltekstus, tos salīdzinot, kritiski uzrādot sagrozījumus. Tāda nodarbošanās veicināja pasaules, dabas, cilvēka izpratni. Pētnieki nepalika stāvam pie burta, pie viena otra literāriska vai zinātniska darba, bet sniedzās klāt pašam priekšmetam. Viņi studēja ne tikai Hipokrata ārstniecības rakstus, bet arī cilvēka miesas būvi, ne tikai Ptolemaja astronomiskos darbus, bet arī zvaigžņu debesi. Rodas vesela rinda zinātnieku, kas dziļi ieskatās pasaules un dabas īstajā būtībā un noraida pie malas agrākos uzskatus. Kopernikam seko K e p l e r s ( 1571.-1630.), G a l i l e j s (1564.-1642.) un uzstāda zvaigžņu kustības likumus. Garīga enerģija izpaužas apbrīnojamā vispusībā. L e o n a r d o d a V i n č i (1452.-1519.) ir matemātiķis, dabas pētnieks, anatoms, inženieris, arhitekts, gleznotājs, tēlnieks, rakstnieks. Viņa slavenās gleznas «Sv. vakarēdiens» kopija bija redzama dažā Latvijas baznīcā. Uzlec lielie spīdekļi pasaules literatūrā: spānietis S e r v a n t e s s (1547.-1616.), «Dona Kihota» sacerētājs, kas neiznīcināmā komismā ietver vidus laiku bruņniecību, un anglis Viljams Š e k s p ī r s (1564.-1616.), kas Londonas teātrī liek izrādīt skatus, kuri pieder pie cilvēces mūžīgās drāmas.Pārgrozības aizņem ne tikai garīgo dzīvi un atsevišķus cilvēkus, bet tiešos apstākļus un veselas cilvēku sabiedrības. Valdības iekārtu vairs neuzskata par neaiztiekamu, Dieva liktu. Cilvēka prāts radījis likumus, un tos var atcelt un grozīt, ja tie vairs neveicina cilvēku labklājību. Lielais itāliešu diplomāts Nikolajs M a k i a v e l l i (Nicolo Macchiavelli, 1469.-1527.) nodziļinās romiešu vēsturnieka Līvija rakstos un studē romiešu lielvalsts attīstības gaitu. Viņš grib novērst savas tēvijas sabrukumu, savā starpā sanīdušās daļas saliedināt par vienotu spēku, nostādīdams antīko valsts ideālu vidus laiku kristīgā vietā. Katrs pavalstnieks nozīmē tik daudz, cik viņš atnes valstij labuma. Pretī pūļa aprobežotībai nostādāma pārākā, ar savām spējām par vadoni izredzētā valdnieka griba. No šī aristokrātiskā reālpolitiķa uzskatiem pilnīgi atšķiras angļu valsts vīra Tomasa M o r a (Thomas Morus, 1478.-1535.) politiskie ideāli. Tie ir demokrātiski un sabiedriski. Viņš tēlo valsts iekārtu Utopijas salā, kur nav plaisas starp nabagu un bagātu, nav kalpības un dzimtbūšanas, kur valda pilnīga īpašuma vienlīdzība un ticību brīvība. Valsts ideālos savā starpā pilnīgi izšķirdamies, Makiavelli un Mors tomēr vienā ziņā saskan: abi viņi tura augsti un dievina valsti, kas nostājas vidus laiku baznīcas vietā un tai pāri.Līdz ar to nodibinās spēcīgas lielvalstis: Spānija, Anglija, kur renesanses centieni izsakās dzīvē, zinātnē, mākslā. Pāvesta vara tiek satricināta un sašaurināta. Šāds virziens politikā un gara dzīvē sniedzas Eiropā līdz pašiem ziemeļiem. Arī šejienes valstis uzņem sevī jaunos elementus, pieaug varā, nāk savā starpā sadursmē. Zviedrija, Polija, Krievija sāk mērīt savus spēkus un saberž savstarpējā cīņā viņu vidū atrodošos, savā iekšienē sašķēlušos Livonijas ordeņa valstiņu, kurā pāvests zaudē savu iespaidu. Še izšķiroša loma no renesanses izaugušai reformācijas kustībai.