Dionīsa kults

Dionīsiskā reliģija ir teātra pamatā. Dionīsa kults uzplauka tirāna Peisistrata laikā. šai ziņā visefektīgākos pasākumus veica Peisistrats, iedibinot greznos svētkus lielos dionīsijus, kurus piesaistīja pavasara sākumam (marts/aprīlis). Tajos 536./535.-533./532. g. p. m. ē. tika uzvestas traģēdijas, kuru iestudējumus nodrošināja valsts. Daudz vēlāk tās sāka uzvest arī ziemā (janvāris/februāris), kuros 488. g. p. m. ē. sāka spēlēt arī komēdijas. Ar to sākās antīkā teātra tradīcija. Svētki ilga sešas dienas, no kurām trijās notika dramatiskās spēles.

Dionīsu līdz 1952. gadam pētnieki uzskatīja par relatīvi jaunu dievu Grieķijā. Ta

a
as esot tur ienācis tikai pirmajā gadu tūkstotī. Vissenākais mīta slānis apraksta Tēseja, Ariadnas un Dionīsa vēsturi. Atikas valdnieka dēls Tēsejs bēdzis kopā ar Krētas valdnieka meitu Ariadnu no Knosas uz Krētu un apmeties uz Kiklādu salas Dia vai Naxos. Tur Dionīss savu Ariadnu aicinājis doties atpakaļ.

Deja bija svarīga Dionīsa pazīme (no II gadu tūkstoša p. m. ē. ir saglabājušies Dionīsa attēli, kuros tas redzams kopā ar dejojošām sievietēm). No šīm un citām liecībām var secināt:

1) Dionīsa kults ir ļoti se
e
ens;

2) Dionīss saistīts ar sievietēm, kuras ne tikai dejo, bet arī trako.

3) trāķiešu valdnieks Likurgs gribēja izraidīt Dionīsu, bet piedzīvoja neveiksmi; Dionīsa reliģija uzvarēja pasaulīgās varas instances. Minētie aspekti (sieviešu kults; dejas; ekstāze, iracionalitāte) veidoja šā dieva tēlu.

Dionīsa kults sākotnēji bi
i
ija bīstams valdošajai politiskajai kārtībai. Kā izpaudās tā iracionalitāte? šajā kultā cilvēks, būdams mūzikas, dejas un vīna varā, pilnīgi ,,izkrita” no racionalitātes, it kā zaudēja saprātu. Iracionalitāte izpaudās seksualitātē, jo falls, kā arī Silēns un satīri bija pastāvīgi Dionīsa pavadoņi. Ekstāzes mērķis bija aptumšot un izslēgt prātu; tam kalpoja ritms, melodija, deja, vīns, seksualitāte. šīm kulta sastāvdaļām pievienojās citi elementi, piemēram, ietērpšanās maskās. Tas atbilda Dionīsa kultam, dziņai pēc identifikācijas maiņas un sevis aizmiršanas, pēc izlaušanās no savas eksistences čaulas un distancēšanās no tās.

Teātris tā attīstības gaitā attālinājās no savām reliģiskajām saknēm, un jau V gs. p. m. ē. radās sakāmvārds: ,,Tam ar Dionīsu nav nekāda sakara”.

Leave a Comment