Divupes vēsture
Mezopotāmijas, tāpat kā citu vēsturiski agrīno civilizāciju uzplaukums izskaidrojams ar sevišķi labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Abas upes un tās pietekas nodrošināja ērtas kontaktu un transporta iespējas plašā reģionā. Lekno zemi starp upēm jau kopš senos laikos dēvēja par “ražīgo sirpi”, vai “ražīgo pusmēnesi” Šis loks stiepjas no Ēģiptes ziemeļaustrumu virzienā caur Palestīnu, Levantu, Anatoliju, līdz pat Irānas kalniem Kaspijas dienvidos, ietverot Mezopotāmiju. Nonākot šajā apvidū cilvēki atrada priekšā daudz derīgu augu. Piemēram, Turcijas dienvidu daļā brīvā dabā auga savvaļas mieži. Savukārt, Jordānas ielejā kuplā skaitā, neviena nekultivēti zēla kvieši. Pa Sīrijas mežiem ziloņi klaiņojuši vēl ap 1000.g. p.m.ē. Tādēļ nav nekas neparasts, ka ražas novākšana Tuvajos Austrumos sākusies jau ap 9500.g. p.m.ē.,, lai gan mērķtiecīga graudaugu kultivēšana aizsākusies vēlāk. Katrā ziņā pirmajiem pastāvīgajiem šī auglīgā reģiona iedzīvotājiem bija jāpieliek pavisam nedaudz pūļu, lai ievērojami pilnveidotu savu uzturu. Aprēķini liecina, ka ap 2500.g. p.m.ē. Mezopotāmijas dienvidu daļā tika iegūtas ražas, kas salīdzināmas ar labākajiem mūsdienu Kanādas kviešu laukiem.
Divupe šodien
Mūsdienās Mezopotāmijas reģiona klimats ir mazāk labvēlīgs, nekā tas bija antīko civilizāciju laikā. Rietumos no Mezopotāmijas plešas bezgalīgie Sīrijas tuksneša smiltāji. Pirms tūkstoš un vairāk gadiem, kad saule šeit tik nežēlīgi vēl nesvilināja, reģiona klimats bija maigāks. Tuksnešu un stepju rajoni aizņēma mazākas platības un nebija tik nemīlīgi kā mūsdienās. Kādreiz leknais Divupes līdzenums mūsdienās ir stipri noplicināts – zemes ražīgums ir dramatiski krities. Liela daļa senatnē rūpīgi koptās irigācijas sistēmas mūsdienās ir degradējusi, upju gultnes un kādreizējie mākslīgie kanāli daudzviet aizauguši un pārpurvojušies. Tikai arheoloģiskie izrakumi vēl liecina, ka pirms daudziem gadsimtiem šeit pleties viens no ekonomiski un kultūras ziņā visaugstāk attīstītajiem reģioniem uz Zemes. Taču mazāk labvēlīgie klimatiskie apstākļi varētu būt vainojami tajā tikai daļēji, jo, lai gan mūsdienās lietus šajā reģionā ir samērā reta parādība, ūdens no abām upēm, kas plūst no kalniem ziemeļos un austrumos, lauku apūdeņošanai joprojām ir pietiekamā daudzumā. Pienācīgi apstrādāti un apūdeņoti lauki arī tagad dod labas ražas.
Divupes valstis
Gadsimtu gaitā Divupes pilsētas attīstījās, konkurēja savā starpā, līdz dažas no tām kļuva par valstu galvaspilsētām. Tā, dažādos laika posmos uzplauka, sasniedza varenību un piedzīvoja norietu dažādas valstis. Tās bija Šumera, Asīrija un Babilonija. Līdz ar šo valstu dzīves cikliem mainījās arī Divupes liktenis.
Šumera
Ap 5. gadu tūkstoti p.m.ē. kāda cilts, kuras nosaukums bija Ubaīdi, apmetās Mezopotāmijas dienvidu daļā, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā Šumera. Atsevišķi vēsturnieki atzīmē, ka Ubaīdi, iespējams, bijuši kaukāziešu izcelsmes indoeiropieši. Sākotnējās apmetnes pakāpeniski izvērsās par svarīgākajām šumeru pilsētām – Eridu, Isinu, Kišu, Kulabu u.c.
Auglīgas zemes un bagātas valstis vienmēr bijušas kaimiņu uzmanības lokā. Arī ubaīdu zemēs apmēram ap 3500.g. pr.Kr. sāka ienākt arābu izcelsmes semīti no Arābijas pussalas tuksnešiem. Ienācēji apmetās tuvu ubaīdu apmetnēm un pilsētām vai arī kļuva par pastāvīgiem šo pilsētu iedzīvotājiem. Dažus gadsimtus vēlāk, ap 3250g. pr.Kr. reģionā ienāca cita cilts, iespējams no Mezopotāmijas ziemeļaustrumiem. Atnākot šumeriem Mezopotāmija drīz kļuva par bagātu, pārtikušu zemi, bet šumeru valoda tika pieņemta par galveno šīs zemes valodu.
Pasaules vēsturē šumeru civilizācija iegājusi ar to, ka tā ieviesa vēl vienu no visu laiku civilizāciju lielākajām inovācijām – rakstību, kura ļāva fiksēt un uzkrāt informāciju, zināšanas, kā arī pavēra ceļu uz izglītību. Uzskata arī, ka šumeri ir izgudrojuši riteni. Tiesa, ir pazīmes, ka primitīvā formā rakstība Urukā un citās šī reģiona pilsētās pastāvējusi jau pirms šumeru ierašanās un tā nebūt nav saistīta ar šumeru iedzimto inteliģenci, bet gan ar tirdzniecības vajadzībām. Tirdzniecībai rakstība bija nepieciešama, jo pieaugot transakciju skaitam palielinājās kļūdu un krāpšanas iespējamība. To varēja novērst tikai ieviešot preču kustības uzskaiti.
Lai gan ir saglabājušies arī atsevišķi literatūras darbi, pirmie šumeru rakstības piemēri – aprakstītas un pēc tam krāsnī apdedzinātas māla tāfelītes – liecina, ka šo vienu no diženākajiem civilizācijas sasniegumiem tomēr izsauca drīzāk saimnieciska nepieciešamība, nekā vēlēšanās aizpildīt brīvo laiku vai pārsteigt laikabiedrus ar ģeniālu poēzijas vai prozas sacerējumu. Katrā ziņā minētās māla tāfelītes izrādījās nekas cits, kā preču saraksti, pavadzīmes un cita līdzīga rakstura komerciāla „dokumentācija”.
Tas pats sakāms par pirmajiem zināmajiem matemātikas pielietošanas piemēriem. Pasaule ir parādā šumeriem par pirmās, lai arī vēl primitīvas, skaitīšanas sistēmas izgudrošanu. Saprotams, ka bez tās viņi nevarēja iztikt, tiklīdz aizsākās pirmie vairāk vai mazāk regulārie tirdzniecības darījumi. Līdz ar to sākotnēji tā bija saimnieciska nepieciešamība, kas veicināja rakstības un matemātikas izveidošanos. Savukārt, šīs zināšanu jomas deva spēcīgu impulsu tirdzniecības un citu ekonomikas nozaru straujai attīstībai.
Vispārēja uzplaukuma apstākļos pieauga arī iedzīvotāju skaits, attīstījās Šumeras pilsētas. Tā bija vēl viena saimnieciska nepieciešamība, kas radīja inovācijas daudzās jomās, tai skaitā celtniecībā. Piemēram, akmeni kā dabīgu celtniecības materiālu Šumerā izmantot nevarēja, jo tā vienkārši nebija. Maz bija arī kokmateriālu. Tādēļ sākotnēji kā pirmais celtniecības materiāls tika izmantoti saulē izkaltēti dubļu ķieģeļi. Taču vēlāk tika apgūta ķieģeļu apdedzināšanas tehnika un Šumeras patstāvības beigu posmā ķieģeļu izgatavošanas tehnoloģija jau bija sasniegusi pietiekami augstu pakāpi, lai šumeri spētu būvēt arī samērā monumentālas būves – tempļus un pat pilsētu aizsardzības mūrus.
Šumerā-Akadā pēc Sargona nāves arvien biežākas kļuva iekšējās nesaskaņas un cīņa par varu. Tiesa, Sargona nāve un līdzvērtīga viņa sekotāja trūkums nebija vienīgais Šumeras-Akadas posta cēlonis. Mezopotāmijas ziemeļu daļā izcēlās katastrofāls sausums, kas bija saistīts ar noturīgākām negatīvām klimata izmaiņām un tas ilga apmēram 300 gadu. Līdz galējam izmisumam nonākušo ziemeļu Mezopotāmijas lauksaimnieku un izbadējušos pilsētnieku pūļi lauzās uz dienvidiem laupot un dedzinot visu, kas gadījās ceļā. To izmantoja kaimiņu ciltis, kuru dzīves apstākļi jādomā arī bija jūtami pasliktinājušies. Tā, īsi pirms 3. gadu tūkstoša pr.Kr. beigām, Šumerā-Akadā no tuksneša rietumos iebruka klejojoša nomadu cilts – amorīti. Zemē sākās haoss, ko izmantoja Elama – karaliste austrumos no Tigras upes – to karapulki Divupes ielejā iebruka 2004.g. pr.Kr. Neskatoties uz ilgstošām jukām, kariem un postu, Šumeras-Akadas civilizācijas sasniegumi neizzuda vēstures drupās – šī civilizācija transformējās kādā citā sabiedrībā – Babilonijā.
Babilonija
Tā kā Babilonija bija galvenokārt pilsētu valsts, tajā izveidojās arī labi organizēta pilsētu pārvaldes administratīvā sistēma ar pilsētu mēriem un padomēm (domēm). Likumi un valsts pārvaldes organizācija acīmredzot bija tie jaunievedumi, kuri nodrošināja Babilonijas ilgo pastāvēšanu – tā gandrīz nemainītā veidā pastāvēja 12 gadsimtus. To gandrīz pilnībā, kā arī lielā mērā Babilonijas kultūru kopumā pārņēma kaimiņvalsts Asīrija.
Babilonijā pastāvēja arī skolas. Tajās galvenokārt tika mācītas praktiskas iemaņas un zināšanas. Piemēram, saglabājusies šumeru valodā rakstīts zemkopja almanahs, kas saturēja detalizētus zemes kopšanas padomus, ieskaitot lauku apūdeņošanu, graudu vētīšanas paņēmienus u.c. Līdz ar to jāatzīmē, ka bija parādījies vēl vien civilizācijas attīstību noteicošs faktors – zināšanas un zināšanu vadība, kura nozīme tālākā laika gaitā arvien vairāk pieauga.
Babilonijas amatnieki bija labi meistari daudzās tehnikas un tehnoloģijas jomās. Tie bija apguvuši metalurģiju, audumu balināšanu, krāsošanu, krāsu un pigmentu izgatavošanu, kosmētiku, parfimēriju, farmāciju u.c. Babilonijas ārsti izdarīja ķirurģiskas operācijas un pat Hammurapi likumu krājumā vairāki paragrāfi veltīti ķirurģijai. Valdnieka Nebukadnecara II valdīšanas laikā tika uzbūvēts gan Babilonas galvenajam dievam Mardukam veltītais Esagila templis, gan templim blakus esošais zikurāts Etemenanki, Bībelē dēvēts par Bābeles torni, gan viens no septiņiem pasaules brīnumiem – Babilonas gaisa dārzi.
Pēc valdnieka Nebukadnecara II nāves, 539.g. p.m.ē. Babiloniju iekaroja Persija.