Dizkoku un citu koku, parkā, pētniecība

Saturs

Saturs..........................1

Ievads..........................2

Koki Preiļu parkā.....................3

Koku sugu noteikšana..................6

Gaita kā mēs noteicām koku sugas.............7

Koku sugu apraksti....................8

Koku pētīšana – dižkoku meklēšana...........14

Ar ko visbiežāk slimo Preiļu parka koki..........16

Mūsu vecum bērni Preiļu parkā..............18

Secinājumi........................21

Izmantotās literatūras saraksts..............23Ievads

Preiļu vēstures mantojuma lielākais lepnums ir Preiļu muižas komplekss ar skaisto parku. Līdz mūsdienām saglabājušos romantiskā ainavu dārza veidolu Preiļu parks ieguvis 19. gs. vidū un vēl šodien tas ir viens no ievērojamākajiem Latvijas lauku parkiem. Parka platība ir 41 ha, no kuriem apmēram 13 ha aizņem parka dīķi un kanāli, te aug 25 sugu koki un krūmi, to

o
o vidū vairāki dižkoki.

Kā vairums Latvijas muižu parku Preiļu parks Latvijas Republikas pirmās agrārreformas un padomju laikā ir dalīts, labu nodomu vārdā postīts un tomēr palicis liels un ekoloģiski veselīgs – ar kukaiņiem, sliekām, lakstīgalām, pūcēm un zivtiņām dīķos un kanālos.

Mēs vēlamies:

• uzzināt, kādas koku sugas aug mūsu pilsētas parkā, to raksturīgās īpašības, to izvietojumu,

• pārliecināties vai tiešām parkā aug dižkoki, vai tie auga tikai agrāk un nu jau vairāk nav,

• aptuveni noskaidrot, cik veseli ir Preiļu parka koki un krūmi,

• noskaidrot, kādēļ parku ap
p
pmeklē mūsu vecuma jaunieši, kādam nolūkam to izmanto, kādu labumu parks dod pilsētai.Koki Preiļu parkā.

Visa parka struktūra ir pakārtota pilij – gan lielā lauce, gan skats uz dīķi un vēl pāri tam. Jāuzsver, ka Preiļu parks ir izteikts klasicisma perioda ainavu pa
a
arks ar ieloču ceļiem, ar lieliem masīviem stādījumiem. Dendraloģiskajā ziņā tas ir gan vērtējams kā viduvējs, jo nekādi grandiozi retumi tajā neaug.

Iespējams, ka Preiļu parka plānojumu projektējis itāļu arhitekts Vinčento Macoti (1756 – 1798). Parku apjoza dekoratīvs nocietinājums un četrrindu liepu alejas. Parka vidū, appludinot Preiļupīti, ir radīta dīķu un kanālu sistēma ar daudzām salām un pussalām. Klajumos (laucēs) izveidotas gleznainas lapenes – liepu vai svešzemju koku krūmu grupas.

Latvijas valsts vēstures arhīvā atrodamais 1785. gada Preiļu muižas zemes plāns rāda ļoti nosacīti attēlotu muižas apbūvi un, domājams, arī dārzu abpus Preiļupītei apmēram tajā vietā, kur vēl tagad atrodami vecā kungu nama pagrabi un tiem pretī plaša lauce. Iespējams, ka šim dārzam bija regulārs plānojums un veco aleju fragmenti parādās pagalma rietummalā pārpalikuši no tā la
a
aika.

Nedaudz par laucēm.

Lielā lauce: ar sudrabkļavu un vecajām lapenēm ir svarīga parka daļa, ko no trim pusēm norobežo kanāli un dīķis, bet no ceturtās – Orlova iela. Tā veidota kā plaša, gaiša pļava ar eksotu un vietējo kokaugu grupām un sortimentiem. Vairākas lapenes, kas veidotas galvenokārt no parastajām liepām.

Dažas no liepu lapenēm atrodas dīķu malā, un no tām paveras skati pār dīķi, salām un kanāliem. Tomēr iespējams, ka šķietamās lapenes ir kāda lielāka veidojuma fragmenti un no tām nebūt nav jā
ā
āpaveras skatienam uz apkārtni.

Sudrabkļava un lapegļu grupas noslēdz vairākas skata perspektīvas, kuru skata punkti atrodas turpat visos apkārtējos parka nogabalos.

Ziemeļu lauce: vairāk uz austrumiem atrodas ziemeļu lauce jeb tā saucamais vecais ābeļu dārzs. Tas aizņem apmēram 400 metru garu un 100 metru platu, pret dienvidiem nolaidenu teritoriju pašā parka ziemeļu daļā. Te gar parka malu stādītas sešas koku rindas. Varbūt, te tiešām atradusies vējlauzēja josla, taču nav noliedzama arī tās dekoratīvā nozīme. Augļu dārzs šeit ticis izveidots vēlāk.

Preiļu parks neizceļas ar lielu introducēto (svešzemju) koku un krūmu daudzveidību. Te aug 23 autohtonās( vietējās) un 33 introducētās (svešzemju izcelsmes) koku un krūmu sugas.

No vietējo sugu kokiem atzīmējami lielie ozoli, kļavas un liepas, kā arī vairāki skaisti melnalkšņi. No vietējās izcelsmes krūmiem te aug abu sugu segliņi – Eiropas un kārpainais. Izcils kokveida segliņš ieaudzis vecajā augļu dārzā. Tikpat skaisti ir daudzi īstajā brīdī pasargātie, kvalitatīvi apkoptie meža sausseržu krūmi. Vairāki no minētajiem krūmiem augumā un formas ziņā spēj konkurēt ar jebkuru svešzemju košumkrūmu.

Tas pats sakāms arī par melnajiem plūškokiem, kas savvaļā aug Polijā, kā arī uz dienvidiem un rietumiem no tās.

Parka lielums un ekoloģiski visnotaļ labais stāvoklis(daudz dažādu putnu, kas dabīgā veidā samazina koku un krūmu kaitēkļu apjomu) ļauj relatīvi labi izskatīties pat parastajai, kam citur vasaras beigās lapas ir kaitēkļu apēstas.

No introducentiem vispirms minama Latvijā resnākā sudrabkļava Lielās lauces ziemeļrietumu stūrī. Koks ir būtiski cietis mainoties dīķu ūdens līmenim, un nav īstas drošība, ka nokaltušo zaru apzāģēšana tā stāvokli uzlabos.

Parādes pagalmā kaut kad padomju laikā tika iestādīti vairāki pelēkie riekstkoki(valrieksti) un dažādu šķirņu platlapu un Holandes liepas. Te auga arī platlapu liepas šķirne ar šaurām, sīki un nevienādi iešķeltām lapām. Koku ap 1980. gadu nocirta.

Daži nelieli riekstkoki aug arī vecā augļu dārza malā. Pārējie introducētie koki un krūmi ir apmēram to pašu sugu kā daudzos citos Latvijas vecajos(muižu) parkos.

Parka nomaļākajās vietās sastopami arī tādi lakstaugi, kas muižu laikos parkos bija visai izplatīti, bet tagad praktiski izzuduši. Kā piemērs minamas maijpuķītes Vientuļajā salā.

Preiļu parka koku, krūmu un lakstaugu apskats nebūtu pilnīgs, ja netiks minēti putni un cita dzīvā radība. Dīķos b.arojas un koku dobumos perē meža pīles, pakrēslā dzirdamas un pat pamanāmas pūces, rudenī ozolos plēšas sīļi. Te ir daudz sīko dziedātājputniņu, kā arī vāveres, bet vardes un sliekas liecina par parka labo ekoloģisko situāciju.

Preiļu parka koku vecums, vizuāli vērojot, aptver visai plašu laika posmu. Vecākie koki – jau minētie aleju fragmenti saglabājušies rindu stādījumi gar lielākajiem pastaigu celiņiem un dīķmalām – varētu būt ap 200 gadu veci. Tas tuvināti arī atbilst pieņēmumam par parka pirmsākumiem 18. gs. beigās un nostāstiem, ka parka veidošana sākusies līdz ar jaunās pils celtniecību, aptuveni 1800. gadā.

Jaunie koki, neskaitot pēdējo 70 gadu pašizsēju, ir apmēram 100 – 120 gadu veci. Tas savukārt atbilst tam laikam, kad muiža vairs neatradās Borhu dzimtas īpašumā un notika kārtējā parka modernizācija.Koku sugu noteikšana.

Ziemā, visapkārt sniegs, auksti. Koki bez lapām, apsniguši. Tā vien šķiet, ka visi koki ir vienādi, bet, apskatot tuvāk, var redzēt, ka ikkatram zariņš ir citādāks. Tomēr dažu koku zari un pumpuri ir tik ļoti līdzīgi, ka to noteikšanai jāizmanto arī miza, ērkšķi, koka siluets vai vēl nenobirušie augi.

‘’Koks’’ – tas ir vārds, ko uzreiz saprot visi. Par koku parasti sauc daudzgadīgu augu ar vienu, koksnainu stumbru un zarotu kroni. Krūms zarojas jau pie stumbra pamata, tāpēc atrast galveno stumbru gandrīz nav iespējams. Neviens nešaubās par to, ka bērzs vai priede ir koks, bet neskaidra ir pāreja starp krūmiem un kokiem. Ir sugas, kas parasti aug kā krūmi, bet var būt arī koki – un otrādi.

Tādēļ, lai būtu pilnīgi pārliecinātas, mēs izmantojām speciālas grāmatiņas koku un krūmu noteikšanai: ‘’koki un krūmi vasarā’’ (noteicējs), ‘’koki un krūmi ziemā’’ (noteicējs). Šajos noteicējos ir visbiežāk sastopamo koku un krūmu sugas. Latvijā ir arī retāk sastopamas sugas un dekoratīvās šķirnes, bet to ir tik daudz, ka tām ir nepieciešami speciāli noteicēji.

Gaita kā mēs noteicām koku sugas!

• Uzmanīgi apskatījām kokus (krūmus) – to zarus, mizu, pumpurus, nebaidījāmies arī pasmaržot tos!

Mēģinājām atbildēt uz šādiem jautājumiem un atbildes pierakstījām:

1. Vai tas ir koks vai krūms?

2. Kādā krāsā ir miza?

3. Vai kokam (krūmam) ir kādas īpašas pazīmes – ērkšķi, augļi, čiekuri, vai zariem apsarme, zaru galos spurdzes?

4. Vai pumpuriem un zariem nav rūgta smarža?

5. Cik pumpuru ir zara galotnē (viens vai vairāki)?

• Nedrīkst garšot koka vai krūma daļas, jo daži var būt indīgi!!!

• Pirms sākām koku vai krūmu noteikšanu, iepazināmies ar paskaidrojumiem ‘’noteicējā’’.

• Sākām noteikšanu, tad sekojām norādēm un simboliem, izvēloties to apgalvojumu, kas vislabāk atbilst mūsu kokam vai krūmam! Kad bijām atradušas sugas nosaukumu, salīdzinājām vēlreiz savu koku ar zīmējumu grāmatā.

• Rūpīgi izlasījām sugu aprakstus, jo, skatoties tikai pēc zīmējuma, var kļūdīties.Koku sugu apraksti.

Parastā kļava – Acer platanoides L.

Sēklaugu nodalījums – Segsēkļu apakšnodalījums – Divdīgļlapju klase – Kļavu dzimta.

Liels (līdz 30m) kļavu dzimtas koks. Vainags plašs. Miza pelēkbrūna, vecākiem kokiem tumšāka, krevaina. Jauno dzinumu miza sarkanīgi brūna, spīdīga. Lapas kailas, uz zariem pretējas, ļoti raksturīgas: piecstaraini daivainas, reti daivas ir 3 vai 7. Plātnes mala attāli smaili zobaina, kāts garš, jaunām lapām kāts ar baltu piensulu. Zied pirms lapu plaukšanas. Ziedi zaļgandzelteni, diezgan blīvās vairogveida ziedkopās uz sāniem. Vainaglapas otrādi olveidīgas, kauslapas strupas. Auglis – kails, saaudzis dvīņspārnuli ar 1 riekstiņu katrā cirknī. Katra spārna garums līdz 4cm. Zied aprīļa beigās un maijā.

Ošlapu kļava – Acer negundo L.

Sēklaugu nodalījums – Segsēkļu apakšnodalījums – Divdīgļlapju klase – Kļavu dzimta.

Vidēji liels(Latvijā parasti līdz 15m augsts, reti vairāk) kļavu dzimtas augs ar skraju vainagu. Divmājnieks. Vīrišķie un sievišķie ziedi ir nodalīti uz dažādiem kokiem. Miza pelēkbrūna rievaina. Lapas nepāra plūksnaini saliktas no 3 – 7 iegarenām līdz lancetiskām lapiņām ar nevienādzobainu malu, smailu galu un īsu kātu. Ziediem nav vainaglapu, zied pirms lapu plaukšanas. Vīrišķie ziedi skarveidīgos pušķos ar gariem, pavedienveidīgiem putekšņlapu kātiņiem. Sievišķie ziedi nokarenos ķekaros īsvasu galā. Riekstiņu skaldauglim dvīņspārnulim spārni šauri, vidēji gari. Zied maijā.

Parastā apse – Populus tremula L.

Sēklaugu nodalījums – Segsēkļu apakšnodalījums – Divdīgļlapju klase – Vītolu dzimta.

Liels(līdz 30 – 40m), strauji augošs vītolu dzimtas koks ar plašu vainagu. Parasti sasniedz līdz 90 gadu vecumu. Miza gluda, gaiši pelēka pie pamata sasprēgājusi. Zari trausli, pumpuri lieli, kaili un nosmaiļoti, tiem vairākas pumpurzvīņas. Ziedi viendzimuma, garā, nokarenās spurdzēs, zied pirms lapu plaukšanas. Ziedošas spurdzes sudrabaini(to rada šķeltās zieda plēksnes) sarkanīgas(to rada putekšnīcas vai drīksnas). Lapas ieapaļas, ar jomainu malu un garu, plakanu kātu. Apsei raksturīga lapu vibrācija pie niecīgākās vēja plūsmas. Zied aprīlī un maija sākumā.

Baltā apse – Populus alba L.

Sēklaugu nodalījums – Segsēkļu apakšnodalījums – Divdīgļlapju klase – Vītolu dzimta.

Vidējs vai liels(garumā 10 – 25m) vītolu dzimtas koks. Vainags plašs, zaroties sāk zemu. Miza gluda, gaišpelēka, saplaisājusi tikai veciem kokiem. Zari trausli, pumpuri lieli. Jaunie zari balti tūbaini, nekad nav lipīgi. Lapas ar kātu, kāts ieapaļš, arī lapas plātne ieapaļa, trīsdaivaina vai piecdaivina, mala gluda vai lielzobaina. Lapas virspuse zaļa, apakšpuse balti tūbaina. Ziedi viendzimuma, garās spurdzēs, zied pirms vai reizē ar lapu plaukšanu. Sievišķo ziedu spurdzes garākas nekā resnās vīrišķās spurdzes. Putekšnīcas dzeltenas. Zied maijā.

Balzama apse – Populus balsamifera L.

Sēklaugu nodalījums – Segsēkļu apakšnodalījums – Divdīgļlapju klase – Vītolu dzimta.

Liels(25 – 40m augsts), ātraudzīgs vītolu dzimtas koks. Divmājnieks. Vainags šauri piramidāls. Miza jaunībā iezaļgana, vēlāk pelēka, gluda veciem kokiem sasprēgājusi. Zari stāvi, jaunībā mazliet lipīgi un šķautņaini. Pumpuri lieli, koniski, smaili, sveķaini, ar raksturīgu balzama smaržu. Lapas kailas, pacietas, ādainas, ar kātu. Kāts parasti īsāks nekā šaurāk vai platāk olveidīgā lapas plātne. Lapas virspuse tumšzaļa, spīdīga, apakšpuse blāvāka, klāta ar punktveida sveķu dziedzeriem. Plātnes mala strupi zobaina, gals nosmaiļots vai smails, pamats ieapaļš. Vīrišķo(putekšņlapu) ziedu spurdzes dzeltenīgas. Sievišķo ziedu spurdzes dzeltenīgi sārtas, drīksna spilgti purpursarkana, divdaivaina. Sēklas ar gariem lidmatiņiem. Zied maijā.

Lapegle – Larix decidua Mill

Sēklaugu nodalījums – Kailsēkļu apakšnodalījums – Skujkoku klase – Priežu klase.

Priežu dzimtas koks(augstums līdz 40m). Miza pelēkbrūna, krevaina. Vainags plati piramidāls. Zari horizontāli, izplesti. Skujas mīkstas, šauri lineāras, vasarzaļas, uz garvasām pamīšus, uz īsvasām blīvos puš.ķos. Čiekuri veidojas uz īsvasām; tie sākumā sarkani, tad zaļi, bet nogatavojoties kļūst pelēkbrūni. Čiekuru segzvīņas garākas nekā sēklzvīņas.

Parastā liepa – Tilia cordata Mill

Sēklaugu nodalījums – Segsēkļu apakšnodalījums – Divdīgļlapju klase – Liepu dzimta.

Vasarzaļš, vidējs līdz liels(augstums līdz 25m) liepu dzimtas koks. Var būt arī krūmveida. Miza gluda, tumšpelēka, vecākiem kokiem rievaina. Koksne mīksta. Vainags plašs. Apzāģējot dzen atvases. Pumpuri ovāli. Lapas veselas, uz zariem pamīšus, plati olveidīgas, mala zobaina, gals smails, pamats nesimetriski sirdsveidīgs. Kāta garums ir aptuveni puse no plātnes garuma. Lapas apakšpusē dzīslojuma stūros rūsganu matiņu pušķi. Ziedi īpatnējā divžuburonī, kam ziedkopas ass līdz pusei saaugusi ar lancetisku, dzeltenīgi baltu seglapu. Ziedi bāli dzelteni, kauslapas ātri nobirst. Ziedi ļoti smaržīgi, putekšņlapu katram ziedam daudz. Auglis – šķautņains un apmatots, ieapaļš riekstiņš. Zied jūnijā un jūlijā.

Parastā irbene – Viburnum opulus L.

Sēklaugu nodalījums – Segsēkļu apakšnodalījums – Divdīgļlapju klase – Kaprifoliju dzimta.

Liels, līdz 4m augsts kaprifoliju dzimtas vasarzaļš krūms. Zari kaili, miza pelēka vai sarkanbrūna(uz vecākiem zariem). Pumpuri ovāli, sarkanbrūni, ar vienu zvīņu. Lapas pretējas, trīsstaraini daivainas, kailas, plātnes mala attāli un neregulāri zobaina, pamats ieapaļš. Lapas ar īsu kātu. Pielapes ātri nokrīt, sarveidīgas. Ziedi vairogveida ziedkopās. Ziedkopas ārmalās ziedi daudz lielāki, pienbalti, neauglīgi. Centrā ziedi sīkāki, dzeltenbalti. Kauss īss, stobrveida. Putekšņlapas tālu pārsniedz vainagu. Auglis – rūgts, spilgti sarkans kaulenis. Zied jūnijā. Augļi nogatavojas septembrī un oktobrī. Ārstniecības augs.

Parastais ceriņš – Syringa vulgaris L.

Sēklaugu nodalījums – Segsēkļu apakšnodalījums – Divdīgļlapju klase – Olīvu dzimta.

Liels, 2 – 4m augsts, vasarzaļš olīvu dzimtas krūms, kas bagātīgi zaro. Miza spēcīga. Lapas uz zariem pretējas, šauri vai plati olveidīgas, ar kātu, pamats sekli sirdsveidīgs. Lapas pacietas, it kā ādainas, virsma gluda, mala gluda, gals smails. Ziedi smaržīgi, blīvās daudzziedu galotnes vai sānu skarās, kam konusveida figūra. Kauss īss, četrzobains. Vainags gaišāk vai tumšāk violeti zils, stobrveidīgs, galā parasti četrdaivains, apmales divas olveidīgas , atliekas. Auglis – plakana, koksnaina pogaļa. Zied maijā un jūnija sākumā.

Parastais ozols – Quercus robur.

Labi aug auglīgās, irdenās smilšmāla un kaļķainās augsnēs. Tur var sasniegt 1000 gadu vecumu un 30 – 40 metru augstumu. Mežā augošiem kokiem stumbrs samērā taisns un slaids, bet brīvi augošiem īpatņiem ievērojamāki – īsāks un raukts. Miza bieza, krevaina un satur daudz mietsvielu. Zied maijā, reizē ar lapu plaukšanu. Augļi – zīles, 1,5 – 3,5 cm garas, gaiši brūnas, nogatavojas septembrī, oktobrī. Ozolu zīles izplata sīļi un grauzēji. Ozols jaunībā pacieš apēnojumu, vēlāk gaismas prasīgs. Sānu apēnojums un galotnes pilnīgs apgaismojums veicina atzarošanos un aigšanu garumā. Koksne cieta, blīva, dekoratīva, izturīga gan zemē, gan ūdenī.

Segliņi – Euonymus.

Četrās daļās sašķeltas oranžas pogaļas, kuru iekšpusē redzamas melnas vai oranžas sēklas. Segliņu krūmi parasti nepārsniedz 3 metru augstumu, maijā tie uzzied zaļgani brūniem ziediem, bet oktobrī nogatavojas sēklas. Sastopami auglīgās, trūdvielām bagātās augsnēs; atjaunojas arī ar celmu atvasēm.

Pelēkais valrieksts – Juglans cinerea

Līdz 30 m augsts koks, ar taisnu stumbru un plašu vainagu. Jaunie dzinumi resni, klāti smalkiem pelēkiem matiņiem. Lapas nepāra, plūksnoti saliktas līdz 70 cm garas, saberžot stipri smaržo. Vīrišķie ziedi sakārtoti garās spurdzēs, sievišķie – ķekaros. Zied maija beigās, reizē ar lapu plaukšanu. Augli veido rieksts ar koksnainu čaumalu un zaļu, sulīgu apvalku. Nogatavojas un nobirst oktobrī. Ražas ir bagātas un rieksti ēdami. Pelēkais valrieksts ir saulmīlis, labi aug arī pilsētas apstākļos un kā dekoratīvs koks sastopams apstādījumos un dārzos.. Sasniedz 120 gadu vecumu. Reizēm cieš bargās ziemās un no pavasara salnām. Koksne cieta, pelēkbrūna ar tumšāku kodolu un skaistu zīmējumu.

Parastais vītols – Salix.

Sasniedz 20 – 30 metru augstumu un 100 gadu vecumu. Miza tumši pelēka, jaunībā gluda, vecumā veidojas kreves un dziļas plaisas. Lapas šauras, lancetveida. Zied reizē ar lapu plaukšanu. Aug auglīgās augsnēs. Dekoratīvs koks.

Esam aprakstījušas daļu koku sugu, kuras aug mūsu parkā. Protams, iespējams, esam kādu piemirsušas vai neatradušas aprakstu par to.

Koku pētīšana – dižkoku meklēšana.

Jau 18. gadsimtā vācu un latviešu izdevumos par atsevišķiem vēsturiskiem ozoliem atrodami epizodiski apraksti. 19. gs. Gadsimta sākumā ir izdota vairākas skatu kartiņas, kurās redzami vareni dižozoli, kas šodien jau gājuši bojā.

No aizsargājamiem kokiem dižkoki ir tikai viens liels atzars. Kā redzams shēmā, valsts aizsardzībā ņemti arī izcilie koki, introducētie koki, kā arī koki ar kultūrvēsturisku nozīmi un citi.

Mēs arī centāmies noskaidrot vai Preiļu parkā gadījumā nav dižkoku.

Savu pētījumu mēs uzsākām apsekojot Preiļu parku un atzīmējot kartē kokus ar lielāku apkārtmēru.

Meklējām bibliotēkās grāmatas, kuras bija sniegtas ziņas par dižkokiem.

Atradām arī dižkoku kritērijus tabulā.

Dižkoku suga Stumbra apkārtmērs 1,3m augstumā, m

Sākotnēji (60. gados) 1974. gadā 2001. gadā

Ozols 4,0 4,0 5,0

Vītols 2,5 4,0 5,0

Liepa 2,5 4,0 4,0

Vīksna 2,5 3,5 4,0

Goba 2,5 4,0 4,0

Osis 3,0 4,0 4,0

Kļava 2,5 3,5 3,5

Melnalksnis 2,5 3,5 3,5

Bērzs 2,5 — 3,0

Priede 3,5 3,0

Egle 2,5 3,0 3,0

Apse 2,5 Neņem uzskaitē

Paeglis 0,8 0,8 0,8

Nākošajā nedēļā devāmies uz parku. Sākumā devāmies pie kokiem, kurus bijām atlikušas un noteicām kas tas ir par koku. Mērījām koku apkārtmēru 1,30m augstumā un tad salīdzinājām ar tabulu, ko atradām grāmatā.. Atradām arī ļoti resnu koku, bet par nelaimi tas bija daļēji nozāģēts un no tā bija atlūzis vēl pamatīgs gabals.

Mērot uzdūrāmies arī ļoti savādam kokam. Nevarēja noteikt vai tie ir divi koki saauguši kopā vai arī viens koks, kas ir ieplaisājis uz pusēm.

Lai arī cik kokus izmērījām, tomēr īstu dižkoku nevienu neatradām, protams, bija daži, kuriem pietrūka tikai nedaudz centimetru, lai atbilstu dižkoku kritērijiem.

Mums nepaveicās.

Ar ko visbiežāk slimo Preiļu parka koki?

Augu slimības var izraisīt sēnes, baktērijas un vīrusi. Kokaugus visbiežāk inficē sēnes, un to izraisītās slimības ietekmē mežaudzi visā tās attīstības laikā, rada atsevišķa auga, tā daļu vai visas kokaudzes bojājumus un atmiršanu.

Rūsas.

Rūsas sēnes izraisa skuju, lapu un jauno dzinumu bojājumus dažādām koku sugām. Rūsas sēņu attīstības cikls ietver vairākas stadijas un parasti notiek ar saimniekaugu maiņu. Par rūsas sēņu infekciju liecina dzelteni vai oranži sporas saturoši pūslīši, spilventiņi vai līdzīgas formas veidojumi uz skujām lapu apakšējām virsmām. Rūsas attīstās uz daudzu lapukoku lapām. Stipras infekcijas gadījumā lapas kalst un brūnē, atmirst jaunie dzinumi, traucēta to pārkoksnēšanās.

Miltrasas.

Miltrasas izraisošās sēnes inficē lapu kokus: ozolu, kļavu, osi, bērzu, apsi u.c. slimība skar jaunās auga daļas – dzinumus un lapas, veidojot uz tām raksturīgu baltu apsarmi. Infekcija izraisa augu novājināšanos, inficētās lapas čokurojas un atmirst, var atmirt arī dzinumu gali. Veģetācijas perioda beigās traucēta jauno dzinumu pārkoksnēšanās, tāpēc tie bieži apsalst.

Lapu plankumainība.

Slimības galvenā pazīme ir lapu audu atmiršana atsevišķiem plankumiem, dažādas krāsas un struktūras plankumu veidošanās. Novērojama veģetācijas perioda beigās visa vecuma audzēs, bīstama sējeņeiem un jaunaudzēm, ja inficējas vairākus gadus pēc kārtas atkārtotas stipras infekcijas gadījumā iespējama lapu kalšana, priekšlaicīga nobiršana un augu nīkuļošana. Primārais infekcijas avots ir nobirušās lapas, uz kurām veidojas slimības izraisītāja sporas.

Vadaudu slimības.

Raksturīgas lapu kokiem. Slimības. Ārējās pazīmes ir dzi.numu un lapu pēkšņa novīšana, lapu saritināšanās ap centrālo asi, zaru vai visa koka kalšana. Atkarībā no infekcijas attīstības gaitas koks nokalst vai nu strauji(dažu nedēļu vai mēnešu laikā) vai vairākos gados. Inficēto zaru šķērsgriezumā redzamas tumši brūnas svītras, plankumi, garengriezumā – brūnas joslas, ko veido atmiruši vadaudi un šīs krāsojums ir slimības noteikšanas pazīme. Sēnes sporas var pārnest vējš, lietus lāses un kukaiņi – gremzdgrauži. Slimību ierobežo, inficētos kokus izcērtot, izvedot no meža, iznīcinot inficēto koku atvases, veicot gremzdgraužu apkarošanu.

Sakņu un stumbru trupes.

Nozīmīgais sakņu trupes izraisītājs ir sakņu piepe. Sēne izraisa trupi visbiežāk priede un egle, retāk lapeglei un lapu kokiem. Sakņu piepes inficētajās audzēs novēro koku nīkuļošanu un kalšanu, kā arī nokaltušu koku grupas – ligzdas. Vasaras beigās, bet visbiežāk rudenī uz vēja izgāztu koku saknēm vai pie sakņu kakla veidojas sakņu piepes augļķermeņi. Tie ir neregulāras formas, plāni, plakani ar uzliektām malām. Piepes virspuse brūna ar gaišāku apmali un koncentriskām rievām. Sporas nesošā augļķermeņa virsma(himonofors) – balta, vēlāk iedzeltena ar sīkām porām.

Mūsu vecuma bērni Preiļu parkā.

Pētījuma laika mēs izdalījām anketas, kurās aptaujājām 8.– 9. klašu skolēnus par Preiļu parku. Daudzi skolēni šīs anketas aizpildīja pavirši, pat neizlasot jautājumus tikai ierakstot atbildes uz labu laimi. Tā piemēram kāds no skolēniem uzskatīja, ka Preiļu parks ir 2000 gadu vecs, bet varbūt viņš nezināja. Kāds no skolēniem parkā ir audzējis marihuānu, kaņepes, magones. Lielākā daļa skolēnu tomēr atbildēja izsmeļoši.

Anketu apkopojums:

Pēc aptaujas veikšanas varam redzēt, ka 55% no aptaujātajiem skolēniem bieži vien atpūšas parkā.

Liela daļa skolēnu īstenībā pat nezin, ka parkam šogad paliek 199 gadi, jo pēc nostāstiem zināms, ka parka veidošana sākusies līdz ar jaunās pils celtniecību ap 1806. gadu. Tātad nākošgad gaidāma liela jubileja! Skolēni nav informēti kādu sugu koki aug parkā un cik vispār ir koku. No šī varam secināt, ka vajadzētu izdot speciālus bukletus par Preiļu parku, tieši skolēniem, vai arī novadīt kaut vienu stundu 9. klasē par parku, tā vēsturi. Par parku varētu runāt gan vēsturē, gan bioloģijā.

Lielākā daļa skolēnu parku izmanto atpūtai, bet daudzi sūdzas, ka ir salauzti soliņi un nav kur apsēsties. Rodas jautājums: kas salauž soliņus parkā un kas ir atbildīgs par jaunu soliņu uzstādīšanu?

Kāpēc gan zēni nevarētu dažas amatniecības stundas veltīt soliņu gatavošanai, tāpat kā būrīšu gatavošanai putniņiem. Mēs šaubāmies vai tad vēl kāds lauzīs soliņus, ja zinās, ka šo, tieši šo soliņu ir uztaisījis viņš.

Daudzi skolēni nav piedalījušies sakopšanas talkās Preiļu parkā, bet tomēr viņi grib, lai parks būtu skaists un sakopts. Varētu skolās ieviest tādu kā tradīciju iet palīgā sakopt parku, jo sētnieki un bezdarbnieki nevar visu izdarīt.

Lielākā daļa skolēnu uzskata, ka parks ir zaļā atpūtas zona, bet parkam ir arī vēl dažādas citas īpašības. Skolēni pie cita varianta minēja vēl dažādus piemērus:

1. noder relaksācijai

2. vēsturiskas atmiņas

3. noder krosam

4. tas ir pilsētas simbols..Secinājumi.

• Tik liels parks ir gan liela bagātība, gan smaga nasta.

• Iepriecina tas, ka ar visām līdzšinējām kopšanas grūtībām Preiļu parks pašlaik nav no tiem sliktāk uzturētajiem parkiem Latvijā. Un jāņem vērā, ka parks taču atrodas pilsētas vidū. Tas ir labi kopts šajā ekonomiskajā situācijā un gados, kad visu pamazām sāk atjaunot ne tikai Preiļos, bet arī visā Latvijā. Protams, mēs uzskatām, ka varētu rīkot jauniešu talkas pavasaros – izcērtot liekos kociņus, krūmiņus un savācot ziemas vējā nolauztos zarus, un rudeņos – nogrābjot nobirušās lapas.

• Arī ekoloģiskajā ziņā mēs domājam, ka viss ir kārtībā, jo par to liecina kukaiņu daudzveidība, dzīvnieciņu daudzveidība, putni.

• Papētot parku, domājam, ka derētu izgriezt diezgan daudz koku, kuri, vairākums ir vējos aizlauzti un citos kokos pakārušies, nokaltuši koki. Jālikvidē arī koki, kuriem nav galotnes, bet augstums ir ap 15 metru augstumā.

• Prieks, ka katru gadu novāc vējā nogāztos kokus un salauztos zarus, un pļauj zālāju.

• Taču jebkurš parks ir jākopj regulāri. Tā nedrīkst būt, tā saucamā sakopšana, kad cenšas panākt ātru efektu par jebkuru cenu, un sekas tad reizēm ir arī negribētas.

• Ikkatrs koks grib daudz vietas un labus kaimiņus. Kokam vajag vietu, kur plest vainagu, un blakus tādus kokus, kas šo vainagu nemocītu ne no augšas, ne no sāniem.

• Parkā zem kādreiz sastādītajiem kokiem nedrīkst ļaut saaugt jaunajiem kociņiem.

• Lielajiem kokiem vajag krūmus, kas sargā zemi virs to saknēm, kuras ir izpletušās tikpat plaši cik vainags. Krūmu puduri sargā koku saknes no nostaigāšanas, kā arī no pēkšņa sala vai atkušņa. Krūms no zemes ņem vienu, koks – kaut ko citu, tāpēc tie var sadzīvot cieši blakus.

• Vecajās alejās lieliski būtu, ja varētu izlauzt celmus un to vietā iestādīt jaunus kociņus, piemēram, liepas, jo tās pilsētas dzīvi ‘’panes’’ labāk, tām var veidot vainagu vajadzīgajā augstumā un kuplumā.

• Derētu iedzīvotājiem padomāt, kur iet, kā iet, lai nenobradātu un nenolauztu kociņus, krūmiņus.

• Aptaujā secinājām, ka 8. – 9. klašu skolēni vairāk atpūšas parkā. Lielākā daļa parku izmanto atpūtai. Vairākums uzskata, ka parks ir zaļā atpūtas zona.Izmantotās literatūras saraksts.

1. A.Zviedre “Koki un krūmi Latvijas mežos un ārēs”

2. G.Ēniņš “Koks – dabas piemineklis”

3. M.Bušs un J.Vanags “Latvijas meži”

4. L.Keirāns un E.Švinka “Ekskursijas – augu un nedzīvās dabas novērošana”

5. L.Liepiņa un I.Liepiņa, H.Arājs “Koki un krūmi Latvijā ”Meža rokasgrāmata

6. L.Liepiņa un I.Liepiņa “Koki un krūmi ziemā”

7. Preiļu pilsētas domes izsniegtie materiāli

8. Preiļu pilsētas muzeja izsniegti materiāli.

9. www.latvijasdaba.lv