Donatello
Milzīgu ietekmi ne vien uz Itālijas, bet arī uz visas Eiropas
tēlniecības attīstību atstāja florencietis, Lorenco Giberti skolnieks –
Donatello (Donatello; īst. v. Donato di Nikolo di Beto Bardi; ap
1386-1466). Donatello, kā jau renesanses laikmetam raksturīgi, bija
apveltīts ar ļoti daudzpusīgu talantu un interesēm un bija īsts novators
sava laika tēlniecībā. Pamatīgi izpētījis un izanalizējis antīko
meistaru darbus un, balstīdamies uz dabas studijām, Donatello pirmais
renesanses tēlniecībā panāca apaļskulptūras stabilu nostatījumu uz kājām
(gotikas tēlniecībā skulptūras bija it kā pastieptas un stāvēja uz
pirkstgaliem). Donatello daiļradē aizsākās arī renesanses tēlniecības
klasiskie paveidi: jātnieka statuja (kondotjera Gatamelatas piemineklis
Padujā, 1453), gleznieciskais cilnis (altāris Sv. Krusta baznīcā
Florencē, 1433), skulpturālais portrets. Donatello izveidoja arī pirmo
renesanses kailfigūru (“Dāvids”, 15. gs. 30. gadi) un pirmais Eiropas
mākslā atlēja bronzas statuju. Viņš intensīvi piedalījās lineārās
perspektīvas (optiska telpas dziļuma pārnešana uz plaknes) izstrādāšanā
un izmantoja to savos sižetiskajos ciļņos.
Donatello savdabīgais talants atklājās jau viņa pirmajos darbos, kurus
viņš no 1415. – 1417. gadam darināja Florences Sv. Miķeļa (Or San
Michele) baznīcai – marmorā cirstas kristiešu svēto un Bībeles praviešu
statujas.
Viens no pirmajiem Donatello radītājiem baznīcas tēliem ir apustuļa
Marka statuja (1412). Apustulis Marks atveidots kā apmetnī tērpies
valdonīgs vīrs ar kuplu, sprogainu bārdu, taisnu garu degunu, sakniebtām
lūpām un drūmu, gandrīz draudīgu skatienu. Kreisajā rokā apustulis tur
evaņģēliju, labā nolaista gar sāniem. Pēc Bībeles stāstiem, Marks bijis
zvejnieks, varbūt arī tādēļ Donatello tēlam piešķīris lielu fizisku
spēku, kas izpaužas spēcīgās, muskuļotās rokās un atlētiskajā augumā.
Vīrišķību pauž arī Sv. Miķeļa baznīcas nišai veidotais Svētā Jura tēls
(1416) – slaids un stalts jauneklis. Ja gotiskās skulptūras katedrāļu
portālos (skulpturāli veidota ieeja ēkā) rindojās stingras un svinīgas
kā būtnes no citas pasaules, tad Donatello radītais Sv. Juris ar abām
kājām stingri un apņēmīgi stāv uz zemes. Viņa vaibstos nav ne miņas no
viduslaiku vienkāršam cilvēkam neaizsniedzamā stinguma un svētuma – tie
ir spraiga spēka pilni. Viegli sarauktā piere liecina, ka Sv. Juris
nelolo rožainas ilūzijas, bet mierīgā, garīgu spēku raksturojošā sejas
izteiksme pauž spēcīgu rakstura stingrību, kas nepazīst atkāpšanos
šķēršļu priekšā. Pie kakla nevērīgi sasietais apmetnis brīvi krīt pār
muguru. Sv. Juris stāv, abām rokām atbalstījies uz lielo, piecstūraino
vairogu ar krustu vidū. Tā vien šķiet, ka viņš vērotu ienaidnieka
tuvošanos un apsvērtu tā spēkus, lai spētu samēroties ar tiem. Statuja
ir slavena joprojām kā nepārspēts jaunekļa degsmes un drosmes
attēlojums.
Renesanses gara ideālus vēl vairāk iemieso Donatello radītā slavenā
vīrieša kailfigūra. Tēlnieks aizsāka tēmu, kurai tika veltīta vesela
skulptūru sērija, un attēloja Vecās Derības patriarhu Dāvidu jaunībā.
Pēc Vecās Derības leģendas Dāvids bija gans, kas uzvarējis milzi Goliātu
un tā paglābis ebreju tautu no nelaimes. Tēlnieks Dāvidu attēlojis
brīdī, kad cīņa beigusies un jaunais gans mierīgi apcer savu uzvaru.
Dāvida statuja ir pirmā kailfigūra tēlniecībā pēc gandrīz tūkstoš gadu
pārtraukuma. Dāvida tēlu lieliski var salīdzināt ar antīkajā laikmetā
tapušajām varoņu skulptūrām (piem., “Doriforu”) un pirmajā brīdī
neievērot lielas atšķirības. Kaut arī Dāvida stūrainais jauna zēna
ķermenis un individualizētā sejas izteiksme neatbilst antīkajiem
paraugiem, tomēr kopējā tēla harmonija, dabiskās proporcijas un ķermeņa
formu plūdums liecina par Donatello antīko tēlniecības paraugu dziļo
izpēti.
Savā laikā Dāvida statuja atradās Mediči dzimtas pils iekšējā pagalmā un
greznoja tur esošo strūklaku. Mūsdienās Dāvida statujas vairākas
variācijas var aplūkot vai nu Florences katedrālē, vai Nacionālajā vai
Bardžello tēlniecības muzejā Florencē.
Donatello darinājis arī pirmo renesanses laicīgo pieminekli – kondotjera
(jātnieka) Gatamelatas statuju (1447-1453) Padujā. Jātnieka statuja pēc
savas uzbūves pauž līdzību ar Senās Romas Marka Aurēlija statuju, bet
tās plastiskais risinājums raksturīgs vienīgi Donatello daiļradei.
Statuja ir reizē vienkārša un monumentāla, valdonīga un mazliet paskarba
– pilnībā atbilstīga agrās renesanses laika dzīves uztverei. Kondotjers
Gatamelata savā valdonīgajā stājā pauž nevis uzpūtīgu dižciltīgumu vai
savas kārtas priviliģēto stāvokli, bet gan patiesu kareivja drosmi un
skarbumu, nelokāmību un godprātību, lepnumu. Jātnieka Gatamelatas
statuja ļoti organiski iekļaujas Padujas katedrāles laukuma ansamblī un
tiek uzskatīta par vienu no pilsētas ievērojamākajiem pieminekļiem.
Līdzās minētajiem darbiem Donatello darinājis vēl daudzus citus
plastiskos veidojumus, kuros saskatāma antīkajās studijās atklāta
dabiskuma veidošana un dzirkstījošs dzīvesprieks. Tādas ir Florences
katedrālei darinātās un frīzes (ornamentāli dekoratīva josla) veidā
kārtotās ciļņu kompozīcijas (1433-1439) ar dejojošām figūriņām. līdzīgus
motīvus tēlnieks izmantojis arī Prato katedrāles ciļņu kompozīcijās