Donto Bramante – Tempietto

Tempietto!

Kapela “Tempietto” (1502-1510) uzskatāma par visspilgtāko un pilnīgāko arhitekta Donato Bramantes radīto dižrenesanses laika arhitektūras pieminekli, kura pieticīgajās formās ideāli iemiesojusies renesanses tieksme pēc antīkās harmonijas un garīga līdzsvara.

Arhitekts Donato Bramante (1444-1514) sava skolotāja A. Mantenjas ietekmē aizrāvies ar antīkā mantojuma pētīšanu un kļuvis slavens ar perspektīvas studijām. 1499. gadā Bramante apmeties Romā, kur, pateicoties viņa perspektīvas studijām un pāvesta Jūlija II atbalstam, arhitektam kopā ar tādiem slaveniem meistariem kā Rafaēls, Mikelandželo un tika uzticēta Sv. Pētera katedrāles projektēšana.

Darbs pie katedrāles celtniecības turpinājās ļo

o
oti ilgi un ar pārtraukumiem, bet no 1502. – 1510. gadam radītā kapela “Tempietto” Sv. Pētera klostera pagalmā radīja gluži vai apvērsumu visas pasaules arhitektūrā.

“Tempietto” atrodas vietā, kur pēc leģendas, krustā sists Sv. Pēteris – viens no Kristus divpadsmit apustuļiem. Savukārt zem celtnes slēpjas kripta (apakšzemes eja), kurā iezīmēts Pētera krusta bedres dziļums. Pastāv arī uzskats, ka Ferdinands II (1452-1516) un Spānijas Izabella (1451-1504) bijuši Sv. Pētera klostera aizgādņi, un viņus uzskata arī par “Tempietto” pasūtītājiem.

Klostera pagalma vidū uzceltais “Tempietto” ir veidots tā, lai perspektīvā radītu sa
a
avam nelielajam apjomam neatbilstoši monumentālu iespaidu. Tāpat kā antīkie tempļi, tas jāaplūko no noteiktiem skatpunktiem.

“Tempietto” atrodas Sv. Pētera klostera iekšpagalmā. Klosteris plešas Jānikula pakalna nogāzē, no kuras paveras skats uz pilsētu. Bramante bija iecerējis saskaņot visa pagalma veidojumu ar ma
a
azās svētnīcas ģeometriski skaidrajām proporcijām – pārvērst šo celtni par apaļa, kolonnām apņemta pagalma centru, t.i., iekļaut ansamblī, kur pagalms būtu templis zem klajas debess, bet “Tempietto” – tā altāris. Taču nodoms netika īstenots un par tā ideju var spriest tikai pēc 16. gadsimta arhitekta un teorētiķa S. Serlio gravīrām. No tām kļūst skaidrs, kāpēc Tempietto autors šeit aprobežojas tikai ar ārskata problēmām. Dievnams iecerēts līdzīgi romiešu apaļajiem tempļiem, bet īstenībā ir apaļš tornis ar puslodei līdzīgu kupolu. Pusaugstumā to apņem balkons ar balustrādi, ko nes sešpadsmit toskāņu ordera kolonnas. Antablementā redzami triglifi un metopas gandrīz klasiski skaidrā interpretējumā. Paša torņa sienas virsmu bagātina nišas gan apakšējā stāvā zem balkona, gan augšējā – virs balkona, radot smalku gaismēnu rotaļu. Tādējādi šī nelielā celtne veido plastiski ie
e
espaidīgu formu kopumu un uzrunā skatītāju skaidrā proporciju un ritmu valodā. Laikabiedru acīs Tempietto kļuva par renesanses manifestu

Leave a Comment