Izcilākie sengrieķu arhitektūras pieminekļi
Visu grieķu polisu raksturīgākā celtne ir templis, kas agrīnajā periodā bija vienīgā sabiedriskā celtne. Pašas pilsētas centrs bija akropole – nocietināta citadele pilsētas augstākajā vietā, kur arī atradās pilsētas templis.
Templis bija dieva mājoklis, kas bija veidots aplūkošanai no ārpuses. Nelielo iekštelpu izmanto tikai dieva statujas un pilsētas kases glabāšanai, bet visas reliģiskās ceremonijas norisinājās tempļa ārpusē. Grieķu tempļi bija ļoti vienkārši, nelieli un ārkārtīgi harmoniski.
Arhaiskajā laikmetā dažādos Grieķijas apgabalos vietējo celtniecības īpatnību ietekmē izveidojās divi galvenie sengrieķu orderi (tipi) – doriskai un joniskais orderis. Senākais bija doriskais, kuru raksturo samērā masīvas kolonnas ar ļoti vienkāršu kapiteli. Doriešu akmens kolonna veido:
* rievots stāvs,
* ļoti vienkāršas formas kapitelis,
* antamblements – pārseguma daļa, kuru veido trīs kārtas (arhitrāvs, frīze, un noslēgumā rievota dzega).
Kā šī ordera pielietojuma piemēru var minēt Hēras templi Olimpā, kas celts ap 460. g.p.m.ē. no poraina kaļķakmens.
Joniskais orderis elementu sakārtojumā bija līdzīgs doriešu, tikai kolonnas bija slaidākas, elegantākas ar greznāku dekoratīvo kapiteli. Nelielās celtnēs šādas kolonnas dažreiz tika aizstātas ar sieviešu figūrām – kariantīdēm. Kā doriešu, tā arī joniešu templis bija bagātīgi rotāts ar skulptūrām. Viens no pašiem spilgtākajiem joniskā ordera piemēriem ir Artemīda templis Efesā (6. gs. p.m.ē.). Tas bija viens no lielākajiem un skaistākajiem sengrieķu tempļiem, to aptvēra dubults divdesmitmetrīgu kolonnu vainags. Šī marmorā veidotā celtne tika iekļauta senās pasaules brīnumu skaitā. 356. g. p.m.ē. templis tika nodedzināts, to izdarīja kāds cilvēks vārdā Hērostats, kurš tādā veidā gribēja padarīt uz laikiem neaizmirstamu savu vārdu.
Klasiskajā periodā ap 5. gs. p.m.ē. izveidojās trešais ordera veids – korintiskais. To viegli atšķirt no abiem iepriekšējiem, jo tā kapitelis bija ļoti grezns ar sarežģītu augu dekoru. Visspilgtāko priekšstatu par grieķu celtniecību sniedz Atēnu Akropole. Tā tika atjaunota valdnieka Perikla laikā (490.-429. g. p.m.ē.). To kopīgi veidoja daudzi speciālisti, izcilā tēlnieka Fīdija vadībā. Akropoles apbūve tāpat kā ansamblis, kurā galvenie objekti, brīvi izvietoti, ar saviem apjomiem papildināja cits citu. Nocietinātā Akropole pacēlās 150 metrus virs jūras līmeņa, no visām pusēm to ietvēra nocietinājuma mūris, aiz kura kara gadījumā bija iespējams paslēpties visiem lejas pilsētas iedzīvotājiem. Ieeju veidoja grezni vārti ar kolonnām – propileji. Akropoles ansambļa ievērojamākās sastāvdaļas bija Atēnai Jaunavai veltītais templis – Partenons. Tā bija doriešu ordera balta marmora celtne, kuras visas daļas apvienojās harmoniskā lieliskumā. Jāpiemin arī templis senajam leģendārajam Atēnu valdniekam Erehtejam – Erehteions, uzvaras dievei Nīkei veltītais mazais templis, kā arī divas diženas statujas: Atēnas Jaunavas statuja Partenonā un Atēnas karotājas statuja ārpus tempļa. Atēnas bronzas statuja, kuru bija veidojis Fīdijs, pacēlās iepretim vārtiem deviņu metru augstumā. Akropole bija kļuvusi par pilsētas māksliniecisko un reliģisko centru, svētkos turp devās svinīgas procesijas.
Helēnisma laikā lielāku uzmanību pievērsa sabiedrisko ēku celtniecībai. Tās bija pilis, teātri, sabiedriskās un sporta celtnes, kā arī individuālo namu celtniecība. Arhitekti atkāpās no visiem kanoniem un brīvi kombinēja orderus.
Sengrieķu tēlniecība
Grieķijas mākslā vadošā ir tēlniecība. Tās galvenie objekti ir kails jauneklis (kuross), jaunava (kora). Šajos tēlos mākslinieki centās ielikt antīkās pasaules priekšstatus par varonīgo, skaisto, neraugoties uz to, ka sejas izteiksme palikusi bez emocionālo iezīmju atspulga.
Vienlaikus ar arhitektūru klasiskajā laikmetā uzplauka arī tēlniecība. Tempļos bija nepieciešami dievu tēli, tempļu frīzes un frontonus vajadzēja rotāt ar skulpturālām grupām. Tēlniecību senajā Grieķijā uzskatīja nevis par mākslu, bet gan par amata prasmi, jo tai esot vajadzīga roku veiklība un zināšanas, nevis dievu radīta iedvesma.
Līdz VI gs. beigām p.m.ē. tēlnieki deva priekšroku mīkstajam kaļķakmenim, V gs. p.m.ē. visvairāk pievērsās bronzas skulptūru lietošanai. IV gs. p.m.ē. ar bronzu kā stājtēlniecības materiālu sāka konkurēt marmors.
Arhaiskajā periodā cilvēks tika attēlots nekustīgs un sastindzis. Savukārt klasiskajā laikmetā meistari lieliski prata atveidot atraisītības, izteiksmīgas figūras gan darbībā, gan miera stāvoklī.
Fīdijs kā lielākais no Atēnu māksliniekiem tika minēts, jau runājot par Akropoles uzbūvi. Viņa meistardarbi – bronzā atlietā statuja laukuma centrālajā daļā Atēna Karotāja, kā arī templī ievietotā divpadsmit metrus augstā statuja Atēna Jaunava. Dievietes stāja izstaroja svinīgu pašapziņu un dziļu gudrību. Vēl majestātiskāks par Atēnu bija Fīdija darinātais Olimpijas Zevs, kuru mākslinieks attēlojis dievišķajā tronī sēdošu. Pat tad skulptūras augstums sasniedzis 17 metrus. Skulptūra ir bijusi tik grandioza, ka ļaudīm, kas skatījuši šo darbu, licies, ka tas patiesi ir pats Olimpa valdnieks.
Viens no slavenākajiem 5. gs. vidus tēlniekiem ir Mirons. Vispazīstamākais darbs ir diska metēja figūra. Mirons spēja ārkārtīgi pārliecinoši atklāt kustības sajūtu, apvienojot to ar uzvarētāja triumfālo mieru un uzvaras saldmi. Tikpat slavena ir arī Mirona skulptūru grupa “Atēna un Marsijs”. Tā sižets vēsta par epizodi no dievu ikdienas. Atēna nometusi zemē flautu, kuru spēlējot viņas vaigi neglīti piepūtušies, padarot viņu par pārējo dieviešu apsmieklu. Meža dēmons Marsijs steidzies pacelt flautu, tā īsti nesaprazdams Atēnas dusmu iemeslu. Atēna Marsiju nobūrusi šajā nedabiskajā izbīļa pozā. Šajā darbā ir attēlots apturēts mirklis, kas pauž emocijas, iegribu un aizvainojuma jūtas. Ievērojams atlētu mākslinieks bija Polikleits. Viņš izstrādāja speciālu sistēmu, kā attēlot cilvēka ķermeņa proporcijas un izklāstīja to traktātā “Kanons”. Polikleits radīja varenus, nedaudz smagnējus atlētus ar platiem pleciem un mierīgu sejas izteiksmes. Viņa skulptūras Dorifors un Diadumens apliecina lieliskas autora zināšanas anatomijā.
Grieķu tēlnieki savos darbos centās akcentēt fiziskā un garīgā skaistuma harmoniju, un tikai ar 4. gs. p.m.ē. varam runāt par mākslas pavērsienu uz individuālo raksturu un personīgajiem pārdzīvojumiem.
Sengrieķu glezniecība
Par glezniecību arī klasiskajā laikmetā var gūt tikai priekšstatu no vāžu apgleznojumiem, no pieminējumiem antīko autoru darbos. 5.-4. gs. p.m.ē darināja sarkanfigūru vāzes, uz kurām atveidoja gan daudzfigūru kompozīcijas, gan tikai pāris figūru.
Gleznotājs Polignots pirmais, attēlojot vairākas figūras, mēģināja radīt telpiskuma iespaidu.
Apollodors 5.gs. beigās p.m.ē. ieviesa dažādas toņu nokrāsas, tā pārvarot agrāko tīros toņos izkrāsoto plakano zīmējumu. Tas bija kas jauns, tāpēc laikabiedri viņu ironiski dēvēja par „ēnu gleznotāju”.
Pamazām glezniecībā parādījās perspektīva, gaismas un ēnu rotaļa, dažādi krāsu toņi. 4.gs. p.m.ē. tika izgudrota jauna tehnika – gleznojumi uz koka dēlīšiem ar vaska krāsām, kas bija spilgtas, svaigas un izturīgas.