Dunduru uzbūve.
• Ārējais skelets atrodas ķermeņa ārpusē. Tas ir ciets ragvielas ietvars, kas patiesībā nav nekas cits kā sīksta āda. Galvas smadzenes tiem ir mazas, toties katra ķermeņa posmā atrodas nervu šūnu grupas, kuras sauc par ganglijiem. Gangliji vada muskuļu un maņu orgānu darbību. Muskuļi ir piestiprināti ārējam skeletam. Dunduriem, tāpat kā citiem kukaiņiem, nav īsta kuņģa. Tiem ēdot, barība nokļūst barības vadā, no turienes guzā, tad muskuļkuņģī. Tajā esošie muskuļi barību saspaida un sašķeļ. Tad barība nonāk zarnās, kur tiek sagremota. Kukaiņa asinis neplūst pa artērijām un vēnām. Tās apskalo visus iekšējos orgānus. Sirdij ir garenas caurules forma. Katrā pusē tai atrodas atveres, pa kurām ieplūst asinis. Atšķirībā no cilvēka dundura asinis ir bezkrāsainas un nepārnēsā skābekli un ogļskābo gāzi. Asinis piegādā barības vielas visām ķermeņa daļām. Kukaiņiem nav plaušu, tikai caurumiņi ķermeņa virsmā, ko sauc par elpekļiem jeb stigmām. Nav arī ausu un deguna. Oža ar taustekļiem. Nav balss, toties diždunduru lidojumam raksturīga zema, dobja skaņa, kas padara mājdzīvniekus nemierīgus. Interesanti, ka lidotspējīgi ir tikai pieaugušie kukaiņi.
• sīku galvu. Uz posmu robežas valnīšveida uzbiezinājumi ar nelieliem pauguriem, t.s. māņkājām. Dunduri ir lielākie no asinssūcējiem divspārņiem (līdz 25 mm gari). To spārni ar labi saredzamu dzīslojumu; bezkrāsaini, caurspīdīgi (dunduriem (sīkāk pielikumā)), ar melniem plankumiem (zeltačiem (sīkāk pielikumā)) vai pelēkraibi (lietenēm (sīkāk pielikumā)). Dunduriem raksturīgas zeltainzaļas acis.
Dunduru klasifikācija.
Visā pasaulē zināmas vismaz 2200 dunduru sugas. Dunduri ir raksturīgi tropisko rajonu kukaiņi.
Sevišķi daudz dunduru ir mitrās un purvainās mežainās vietās.
Latvijā ir sešas ģintis, 27 sugas. Pazīstamākās ir lietenes (Haematopota; trīs sugas), zeltači (Chrysops; 6 sugas) un dunduri (Tabanus; astoņas sugas). Vislielākie ir diždunduri (Tabanus) – govju diždundura (Tabanus bovinus) ķermeņa garums 19–25 mm, briežu diždundura (Hybomitra tarandina) ķermeņa garums 17–22 mm.
Nozīme.
Vasarā, īpaši karstā un sausā laikā, dienas vidū, baros uzbrūk govīm un zirgiem. Lietenes (aklie dunduri) un zeltači cilvēkiem uzbrūk siltā un mitrā laikā, turklāt tie spēj pēc nosēšanās ļoti ātri uzsākt asiņu sūkšanu. Lietenes visaktīvākās ir smacīgā laikā pirms lietus. Kodiens ir sāpīgs un nepatīkams arī cilvēkam. Lielāku sugu mātītesvienā paņēmienā iesūc līdz 0,2 g asiņu. Lielie dunduri, kā govju un briežu dunduri, cilvēkam uzbrūk reti. Dunduri var baroties arī ar kritušu dzīvnieku hemolimfu divas līdz trīs diennaktis pēc to nobeigšanās. Var pārnēsāt infekcijas slimību ierosinātājus: liesas sērgu, tripanosonozi, zirgu infekciozo anēmiju, Sibīrijas mēri, aklie dunduri – tularēmiju u.c. slimības. Dunduri ir kaitīgi, jo
• sūc asinis,
• dūriena jeb dzēliena vietā rada vietējus, parasti īslaicīgus iekaisumus, kam var būt arī letālas sekas,
• traucē darbā un atpūtā,
• pārnēsā bīstamas slimības un parazītus.
Izvairīšanās.
No dunduriem var izvairīties, lietojot repelentus, mājlopiem vasarā jāpārkārto ganīšanas laiks, laikus jānosusina pārpurvotās vietas. Var apliet dažus kvadrātmetrus lielas bedres vai peļķes ar petroleju vai naftu, jo karstā laikā dunduru abu dzimumu pārstāvji pastiprināti dzer ūdeni, tāpēc saskaroties ar šīm vielām tie iet bojā.
Bioloģija.
• Mātītes vienu līdz divās stundās izdēj 250-500 olu, parasti brīvās kaudzītēs uz ūdensaugu virsūdens daļām vai uz piekrastes augiem un augu stublājiem. Pēc četrām līdz astoņām dienām izšķiļas cilindriski, bezkājaini tārpveida kāpuri ar nosmaiļotiem galiem, kas nokrīt uz zemes vai ūdenī, attīstās piekrastes dūņās, augsnē, trūdošās augu atliekās. Tie ir plēsīgi. Lodādami pa dūņām, tie rij citu kukaiņu kāpurus, sīkus gliemjus, tārpus u.c. Rudenī kāpuri migrē substrāta dziļākos slāņos, kur ziemo. Otrajā dzīves gadā kāpuri turpina barošanos, 4–10 reizes maina ādu, kļūst pieauguši un iekūņojas – ierokas mitrās smiltīs, sūnās vai nobirušās lapās. Vēlākais pēc 2–3 nedēļām no kūniņas izlien pieaudzis dundurs.
Ekoloģija.
• Aktīvi galvenokārt dienas vidū, piesaulē, kur ir samērā augsta temperatūra. Parasti uzturās mitrās vietās pie ūdeņiem. Tēviņi barojas ar nektāru, ar rūgstošu sulu no koku brūcēm, augu sulu. Mātītes pēc apaugļošanās sūc zīdītāju, tai skaitā cilvēku, asinis saulainās vasaras dienās, ko izmanto olu producēšanai.
Dundura attīstība.
Dunduri vairojas dzimumceļā. Pārojas tikai pieaugušie kukaiņi. Vairums to dara siltajā sezonā. Kukaiņu tēviņi ievada mātītes ķermenī spermas šūnas, kas sasniedz olšūnas un tās apaugļo. Apaugļota ola atkārtoti dalās, līdz šūnu skaits sniedzas simtos. No šīm šūnām veidojas nākamā kukaiņa ķermenis. Dunduri attīstās pilnīgi. Tā stadijas ir ola, kāpurs, kūniņa, un imagine (pieaudzis kukainis).
• Ola ir milzīga šūna, kurā embrionālās attīstības laikā izveidojas kāpurs. Olu veido olšūna, kuru apņem čaula. Olšūnā dzeltenuma veidā atrodas barības vielas. Kukaiņiem raksturīgi, ar dažiem izņēmumiem, ka tie nerūpējas par olām un pamet tās. Tomēr olas parasti grūti sameklējamas, lai gan reizēm tās apēd putni vai citi dzīvnieki. Bīstamākā kukaiņu dzīvē ir kāpura stadija. Visu sugu kāpurus visvairāk lielos daudzumos apēd putni. Bez tiem dabiskie ienaidnieki ir arī spāres, sirseņi, zirnekļi.
• Kāpurs.Kāpuri ir bez kājām un bez norobežotas galvas. Tie ir parazītiski. Jaunajiem kukaiņiem augšanu traucē āda. Tā veidota no cietas vielas, kas nav spējīga izplesties. Āda pārplīst, dundurs no tās izraušas. Ķermenis tam klāts ar jaunu ādu, kas izveidojusies zem vecās. Pārmaiņas, kas norit, kukainim augot, sauc par metamorfozi jeb pārvēršanos. Morfoloģija Pieaugusie dunduri ir 1,3…30 mm gari, spārni.. . Acis zeltainas. Kāpuri pelēcīgi, 30–40 mm gari, posmoti. Ķermenis abos galos smails, priekšgalā ar sīku galvu. Uz posmu robežas valnīšveida uzbiezinājumi ar nelieliem pauguriem, t.s. māņkājām. Dunduri ir lielākie no asinssūcējiem divspārņiem (līdz 25 mm gari). To spārni ar labi saredzamu dzīslojumu; bezkrāsaini, caurspīdīgi (dunduriem (sīkāk pielikumā)), ar melniem plankumiem (zeltačiem (sīkāk pielikumā)) vai pelēkraibi (lietenēm (sīkāk pielikumā)). Dunduriem raksturīgas zeltainzaļas acis.
Morfoloģija.
Pieaugušie dunduri ir 1,3…30 mm gari, spārni.. . Acis zeltainas. Kāpuri pelēcīgi, 30–40 mm gari, posmoti. Ķermenis abos galos smails, priekšgalā ar sīku galvu. Uz posmu robežas valnīšveida uzbiezinājumi ar nelieliem pauguriem, t.s. māņkājām.
Dunduri ir lielākie no asinssūcējiem divspārņiem (līdz 25 mm gari). To spārni ar labi saredzamu dzīslojumu; bezkrāsaini, caurspīdīgi (dunduriem (sīkāk pielikumā)), ar melniem plankumiem (zeltačiem (sīkāk pielikumā)) vai pelēkraibi (lietenēm (sīkāk pielikumā)). Dunduriem raksturīgas zeltainzaļas acis.