Ievads.
“Tauta, kurai ir stipra un dziļa tēvu zemes mīlestība, bojā neaizies. Gan viņa var tikt pārspēkā nomākta un uz laiku vārdzināta, bet ne iznīcināta.”
(A.Saulietis)
Dzimtenes mīlestība ir spēja būt gatavam jebkurā brīdī viņai kaut ko dot. Mācoties – savas zināšanas, strādājot – savu darbu, cīnoties – nosargāt. Spēt ziedot viņai visu sevi, nedomājot par savu pašlabumu.
Dzimtenes mīlestība jau nerodas tikai karoga izkāršanā. Tā rodas, zinot tautas vēsturi un cienot to.
A.Grīns visu savu mūžu ir bijis savas zemes patriots. Romāns “Dvēseļu putenis” ir lielisks pierādījums tam, ka tikai tāds cilvēks, kas lieliski pārzin valsts vēsturi, pats piedalījies Dzimtenes brīvības cīņās, spēj uzrakstīt romānu, kas neatstāj vienaldzīgu lasītāju.
A.Grīns un romāna ‘Dvēseļu putenis’ varoņi.
Romānu ‘Dvēseļu putenis’ Grīns sāka rakstīt 1932. gadā. Jau 1920. gadā A.Grīns sevi pieteica kā strēlnieku rakstnieks ar darbu ‘Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas’, vēlāk kā vēstures izzinātājs.
Triloģija ‘Dvēseļu putenis’ ir romāns par latviešu strēlnieku, tautas cīņu ar iebrucējiem, seno ienaidnieku, vāciešiem, cīņa par savu valsti. Rakstot, romānu Grīns ir centies pieturēties vēsturiskajiem faktiem, daudzi uzvārdi, kas minēti romānā, ir patiesi. Stāstot par romāna varoņiem, Grīns romānā aprakstījis arī dažus faktus no savas dzīves.
A.Grīns, tāpat kā Edgars Vanags, 1915. gada pavasarī devās uz Maskavu, uz karaskolu. Iemesls tam varētu būt tas, ka Grīns nav gribējis būt tikai kareivis. Kara laikā jau iesauktu tāpat. Tad, kad viņš devās uz karaskolu, par latviešu strēlnieku bataljonu veidošanu domāja vienīgi ja paši aktīvākie un drosmīgākie. Pēc karaskolas beigšanas Grīns vispirms nokļūst Galīcijas frontē, pēc tam tikai strēlnieku bataljonā. Edgaram viņš šo ceļu nogludina, pēc karaskolas beigšanas viņš nokļūst Vidzemes strēlnieku bataljonu. Tā ir vienīgā paralēle, ko var vilkt starp E.Vanagu un A. Grīnu. Vienīgi aprakstot Vanaga dienestu, viņš nedaudz apraksta virsnieku sadzīvei. Lai arī leitnants Vanags ir ļoti kluss, drūms virsnieks. Karot devies, lai atriebtu mātes nāvi.
‘Un mūsu asiņu balss, piebalsodama neatlaidīgi pulksteņa draudēšanai un tai atsaukdamies, kaļ deniņos, zvana ausīs, dun sirdī un saka bez apstājas: ‘Aci pret aci, zobu pret zobu, aci pret aci, zobu pret zobu!”
E.Vanags krīt Ziemassvētku kaujās. Kaujās kas sākas ar lielām cerībām.
Romānā arī ir aprakstīta epizode, kā Grīns no Jēkaba kļūst par Aleksandru. Kā var noprast no romānā rakstītā, tas ir noticis Aleksandru vārda dienas svinībās, 1916. gadā. 8. rotas komandieris, vārdā Jēkabs, ir apsolījis uz svētkiem muciņu Vidzemes alus. Bet alus iegūšanas plāns izgāžas. Svinību beigās Jēkabam ierunājas sirdsapziņa.
”Tādu skādi,’ viņš atkārto, īdzīgi skatīdamies tikko izdzertajā tokajieša glāzē, ‘vesela mučele pagalam, un te man jāsēd un jādzer citu sanesta manta…. Būtu vēl mana vārdadiena, bet tagad.’
Tad kāds virsnieks atrod izeju:
”Nu, tad Dieva vārdā,’ iesaucas ārsts,’ dosim tam cilvēkam Aleksandra vārdu, lai dzer tālāk un sēd rāms!’
”Lai notiek,’ saka Māters, trūkdamies no sola kājās un grābdams Ješku ciet ap jostas vietu, ‘sviedīsim gaisā to jauno krustabērnu.’
Noteikti, ka tā Grīns tika pie Aleksandra vārda.
Artūrs Vanags ir tas personāžs, kura cīņu gaitām A.Grīns ir sekojis gandrīz visā ‘Dvēseļu putenī’, caur viņu dažviet aprakstot arī sevi. Vanaga ievainojums ir tāds pats kā Grīnam, ticot H.Zariņa stāstītajam, lode iziet caur plecu, kaklu un iestrēgst degunā.
‘…šauts no tāda tuvuma, ka lodei vajadzējis iet trim galvām cauri, bet tev šī izskrējusi caur plecu, kaklu un muti, palikusi degunā.’
Tikai Vanagu ievaino izlūkgājienā, bet Grīnu, kad viņš atgriežas no sardzes. Grīns apraksta arī savas sajūtas, kad viņu ievaino.
‘Briesmīgs trieciens kreisajā plecā, zvelts kā ar kvēlojošu dzelzs stieni, gāzdamies dubļos, es metu kūleni…’
Vanags izveseļojas un atgriežas ierindā pirms Ziemassvētku kaujām. Grīnu ievaino tikai 1917. gada vasarā
Vanags, tāpat kā Grīns, ir pārbēdzējs no Padomju Latvijas armijas uz Latvijas nacionālo armiju.
”Uz Ziemeļvizemi – tur nav vāciešu, latvieši un igauņi vien – karot par Latvijas valsti!’ es aizgūtnēm saku – balss man dreb.’
Tikai Grīns neaiziet uz Ziemeļvidzemi, bet gan uz Bauskas pusi un pievienojas Baloža vadītajai brigādei. Bet vēlāk nokļūst Cēsīs, kur izveido Cēsu pulka skolnieku rotu, kļūstot par tās komandieri. Romānā Vanags un Konrāds ir piekomandēti šai rotai kā instruktori. Šo rotu izveido no Cēsu un Valmieras ģimnāzistiem.
‘Klase ir pilna skolnieku tērpos ģērbtu jaunekļu un pusaudžu.’
‘Šodien jūs vēl esat zēni! Varbūt jau rīt būsiet varoņi! Celieties kaujai par savu tautu un viņas valsti!’
Ļoti iespējams, ka šie ir vārdi, ko A.Grīns ir teicis, uzrunājot Cēsu ģimnāzistus, aicinot viņus pievienoties Nacionālajam karaspēkam. Rota tiek saformēta un kaujās parāda savu drošsirdību un pašaizliedzību cīņās par Latvijas valsti. Šī rota ir savdabīgs tēvzemes mīlestības pierādījums, kas dod tādu kā stimulu arī pārejai tautai celties cīņai.
Artūra Vanaga atgriešanos no kara tēva mājās, A.Grīns apraksta kā savu atgriešanos no Krievijas kopā ar vecākiem Slates ‘Svilumos’.
‘Iztālēm jau var manīt veco liepu augumus, kā zaļus milžus, un… Sētu ir zemē gāzis lietus vai sniegs… Ar zaļām sūnām noaudzis jumts, vietām pat zāļu stiebrus uz tā mana, un…. Durvis pusvirus, verot vaļā, tās sānup krīt ar čīkstošu un žēlu vaidu pilnu skaņu – un pretim sitas pelējuma dvaša, nāk pretī miklums un trūdu gaiss.’
“Dvēseļu putenī’ galvenās darbojošās personas, kuru gaitām cauri cīņām seko rakstnieks, ir Vanagu dzimtas jaunākais – Artūrs un viņa dienesta biedri – Konrāds un Miķelsons. Vanagu dzimtai šis karš sākas kā atriebība par vāciešu nošauto māti. Bet vēlāk, Artūram tas jau ir karš par dzimteni. Jo liela daļa latviešu strēlnieku šo karu neuztver kā Antantes – Trejsavienības karu, vai kā Vācijas – Krievijas karu. Viņiem tas ir karš par savu zemi pret vācu baroniem.
‘Aicinājums uz kauju ir sacēlis tautu kājās, tagad sāksies tautas karš. Aicinājumam atsaukušās viņas asiņu balsis, un, sasaukdamās lielajā saskaņā, tās radījušas atbalsi arī tautas kareivju sejās, palielinādamas un atsvaidzinādamas to ārējo līdzību, kas saskatāma tādu cilvēku vaibstos, kam kopēja valoda un kopēja dzimtene.’
Tās ir izmisuma pilnas cīņas, paļaujoties tikai uz pašu spēkiem, ticot savai uzvarai. Tas aizrauj gan jaunus, gan vecus. Zemniekus, rūpnīcu un fabriku strādniekus, pašpuikas. Tas ir sapnis par savu zemi, par savu vārdu savā zemē.
‘Tikpat nešaubīgi, kā vectēvi ticējuši debesu taisnībai, viņi tic, ka tagad vairs nav tālu lielais Tēvzemes atbrīvošanas laiks. Viņi tic sev pašiem, savu jauno roku muskuļu spēkam, savām šautenēm un metamām granātām.’
Karš, kurš prasa daudzu latviešu dzīvības. Karš, kurā parādās vienas tautas pašaizliedzība, bet otras, valdošās, vienaldzība par tautu, kas tai pakļauta. Liela daļa kareivju iet bojā, jo armijas priekšgalā ir nemākuļi un vadoņi, kuriem ir vienaldzīgi cilvēku upuri. Bet vadītājiem, kuri ir spējīgi vadīt karaspēku, nav reālas varas. Lai arī daļa latviešu strēlnieku virsnieku, lai cīnītos savā zemē, savu karapulku priekšgalā, ir atteikušies no paaugstinājuma vai ‘siltas vietiņas’ kādā štābā, viņiem nav pārāk lielas varas. Ir jāpakļaujas pavēlniekam, kas virsnieka amatu ir ieguvis piedzimstot, nevis tāpēc, ka būtu labs karavīrs. Jāpakļaujas, kaut arī liekas, ka viņam nav taisnība.
”Molčaķ! V boju ņe razgavarivaķ, a izpolņa;k prikazi!’ otrā stieples galā atbrēc sibīriešu ģenerālis… ‘Nu i pusķ kosjat, pļevaķ mņe na vaših strelkov…”
Vanags, Konrāds, Miķelsons kopā izkaro visu Pirmo pasaules karu Latvijas teritorijā. Rakstnieks apraksta viņu gaitas pirmajās bataljonu cīņās, Nāves salu un Ziemassvētku kaujas. Pienāk Krievijas Impērijas sabrukšanas brīdis. Frontē notiek brāļošanās. Daudzi runā, ka izlietās asinis ir veltas. Bet asinis, ko kareivji izlējuši, cīnīdamies par savu dzimteni, cīņā iedami ar viņas vārdu uz lūpām, nekad nav izlietas pilnīgi bezjēdzīgi un par velti. Dzīvē nekas netiek dots par velti, arī brīvība. Viss ir jānopelna, par visu ir jācīnās. Ir iespējams, ka cīnāmies zem nepareizā karoga, ar nepareiziem vadoņiem priekšgalā. Bet, ja cīņa ir bijusi par dzimto zemi, kaut vai ar nelielu cerību uz viņas brīvību, tad izlietās asinis nav veltas. Strēlnieks un aktieris Ēvalds Valters ir teicis, ka kareivis, kurš kritis par savu tēvu zemi, ir svēts.
Visas šīs, Pirmā pasaules kara cīņas, norūda karaspēku, kas vēlāk ir gatavs un spējīgs cīnīties par Latvijas neatkarību. Kā viņi šo cīņu uzsāk, cits jautājums, jo:’…par savu tēvu zemi nekad nav par vēlu karā iet.’
Principā Latvijas nacionālās armijas pamatu veido Pirmajā pasaules kara cīņās rūdījušies karavīri, kam vēlāk pievienojas arī citi cīņu biedri, lai arī, varbūt, jau pārbēdzēju statusā. Tāpat ir arī ar romāna varoņiem. Kurš pārbēg, kurš nē. Daudzi tāpat kā Miķelsons nepārbēg, jo domā tāpat kā Miķelsons :’Nebiju pirmais, nevēlos būt pēdējais.’
Šajā karā bieži noteicošais ir morālais noskaņojums. Tad rotas var sakaut bataljonus, pulki armijas. Galvenais ir zināt par ko cīnīties. Latvietim tā vienmēr ir bijusi zeme. Pat kaujas laukā viņš neaizmirst, ka būs jāar, jāsēj un jāpļauj.
‘… aiziet divi kareivju drānās tērpti latvju saimnieki.… Viņi aizmirsuši karu, nāsīm sajuzdami svaigā zaļuma dvašu. ko ar vēsmu tiem uzpūtis tranšeju starpā palikušais rudzu lauks…. Gaita tiem kļuvusi gausa un smaga, kā staigājot ar kaklā uzkārtu sētuvi, un rokas, kuras ejot staigā gar sāniem, vairs nekustas ar kareivisku ašumu, bet lēnāk un reizē ar lielāku spēku, kā sviežot zemē graudu…’
Karš nebūs mūžīgi un tad, kad viņš beigsies, būs atkal jākopj zeme. Toreiz tas bija dzinulis, lai cīnītos un uzvarētu. Sapnis par savu zemi, tēvzemes mīlestība.
‘Dvēseļu putenī’ aprakstītie notikumi parāda latviešu tautas vēlēšanos un varēšanu cīnīties par savu zemi, ko savādāk var saukt arī par dzimtenes mīlestību. Latviešu tauta ir izkauta un nīdēta divos lielos karos, okupācijas varu apspiesta. Esam cīnījušies daudzās frontēs, bieži pret pareizajiem ienaidniekiem, bet zem nepareizajiem karogiem. Mūs ir mēģinājuši pārvācot un pārkrievot. Esam izdzīvojuši. Viens no iemesliem ir turēšanās pie savas zemes, tēvzemes mīlestība. Cerība, vēlēšanās kopt savu zemi un arī savu valsti.
Grūtos brīžos esam bijuši spējīgi vienoties vienam – savai zemes. Esam spējuši sajust asinsbalss saucienu – ESMU LATVIETIS. Izslieties un droši stāvēt par savu zemi. Turpināt strādāt lai celtu savu valsti. Nenolaist galvu, nesākt klanīties katram pretī nācējam. Neviens cits mūsu valsti bagātu un skaistu nespēj padarīt kā tikai paši.
Neaizmirst to, ka esam arāju tauta. Ka daudzi par šo zemi maksājuši ar savām asinīm.
Galvenais romāna tēls- Artūrs Vanags.
Kluss, mierīgs jaunietis, kuram bija tikai 16 gadi kad sākās karš. Viņš ir nosvērts un īpaši nekrīt acīs. Viņš ir diezgan kautrīgs ( „Daugavmalā šķiroties, kautrības pašlepnums man neļāva runāt mīlas vārdus, tagad man tos neļāva rakstīt tas pats mežonīgais, puisiskais kauns.” ).
Pēc ārienes Artūrs ir ļoti līdzīgs savam tēvam-stingriem sejas vaibstiem un staltu stāju. Viņš bieži mēdza apstāties nomaļus no citiem strēlniekiem un domāt un vērot. Dodoties kaujās viņš mēdza baiļoties par savu tēvu, jo tēvs viņam bija vis tuvākais cilvēks uz pasaules, viņi bērnībā nevarēja tik bieži pabūt kopā lai aprunātos un pavadītu kopā brīvo laiku, tāpēc viņš tagad izmanto katru brīdi lai tik varētu būt kopā ar savu tēvu. Artūrs ir ļoti paklausīgs bērns, arī karā viņš darīja visu ko viņam lika neiebilstot ne pusplēstu vārdu. Artūrs sev apsolīja, ka nemirs karā, jo viņš bija izplānojis ko darīs kad atgriezīsies mājās, viņam bija daudz mērķu, kurus viņš vienmēr centās izpildīt.
Artūrs savā ziņā bija veiksminieks, viņš vienmēr pamanījās izkulties no visādām ķezām un nelaimēm, bet karš viņu krietni iedragāja ikkatru nakti kad viņš gāja gulēt viņam acīs rādījās kara ainas un nogalinātie cilvēki.Bet kad karš bija beidzies un viņš atgriezās mājas viss bijušais ar laiku pagaisa, bet tomēr reizi pa reizei viņam bija skumīgi atceroties visus bojāgājušos it sevišķi draugus.
Tēzes.
· Aleksandrs Grīns visu dzīvi ir bijis savas zemes patriots.
· Latviešu strēlnieku bataljoni vienoja tos, kuri patiesi mīlēja savu tēvu zemi.
· Par katru dzimtenes zemes pēdu latviešu strēlnieki bija gatavi iet bojā.
· A.Grīna romāns “Dvēseļu putenis” stāsta par strēlnieku cīņām un vēlēšanos kļūt par noteicējiem savā zemē.
Secinājumi.
· Manuprāt, karš gan vieno ( iegūstot jaunus draugus kā Artūrs Miķelsonu un Konrādu), gan attālina (no ģimenes un mīļotās sievietes Mirdzas).
· A.Grīns dzimtenes mīlestību ir pierādījis, cīnoties Latviešu strēlnieku rindās gan Pirmajā pasaules karā, gan Latvijas neatkarības cīņās. Izveidojot Cēsu skolnieku rotu, kura brīvības cīņu laikā kļuva par dzimtenes mīlestības simbolu. Vēlāk savos literārajos darbos attēlo strēlnieku cīņas.
· A.Grīns aizrāvās ar vēstures pētīšanu. Viņš ir sarakstījis “Pasaules vēsturi”, kurā iekļāvis nodaļu arī par Latviju.
· A.Grīna romānā “Dvēseļu putenis” darbība risinās Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības cīņu laikā. Tas ir romāns par to, kā strēlnieki cīnās, kā viņi tikai sapņo par to, ka reiz būs saimnieki savā zemē. Un tad pienāk laiks, kad tiešām strēlnieki izcīna tiesības, lemt par sevi un savu zemi. Ir tikai jāceļ sava valsts.
· 1915. gadā sāka veidot Latviešu strēlnieku bataljonus. Pieteicās daudzi tūkstoši brīvprātīgo. Tie bija Latvijas zemes dēli, kas devās sargāt savu zemi. Pārciešot visu, viņi vienmēr bija gatavi cīnīties, lai atbrīvotu savu dzimteni no ienaidnieka.
· Jebkurā kaujā strēlnieki gāja ar domu: “Labāk mirt, nekā piekāpties pretinieka priekšā!” Ja arī bija jāpiekāpjas, tad tikai ar kauju. Nevis bēgt, bet atkāpties cīnoties. Mirt izslietu galvu, nevis dzīvot kaunā noliegtu.