Par Renesansi vēsturnieku vidū ir sastopami dažādi viedokļi. Vieni Renesansi uzskata par pārejas posmu starp Viduslaikiem un Jaunajiem laikiem, vai pat to sākumu, citi to uzskata par visai nosacītu jēdzienu vai parādību kopumu, kas raksturo viduslaiku kultūru. Citi Renesansi saista ar kultūras uzplaukumu un antīkās kultūras atdzimšanu.
Plašākā nozīmē ar Renesansi saprot vērtību sistēmas maiņu ap 14.gs, iesākumā Itālijā, pēc tam arī pārējā Eiropā. Šī attieksmes maiņa iezīmēja viduslaiku beigu sākumu, un tiek dēvēta arī par Dižrenesansi. Dižrenesanse ietver daudzas pārmaiņas dažādās sabiedības dzīves jomās – pašas sabiedrības struktūrā, saimnieciskajā dzīvē, politikā utt.
Nav iespējams novilkt precīzu laika robežu, kad notika pāreja no viduslaiku uz renesanses kultūru, jo izpratne par pasaules vērtību sistēmu un tās likumsakarībām veidojas gadu desmitu, gadsimtu gaitā, tādēļ tā nespēj īsā laikā pārorientēties uz pavisam pretēju dzīves izpratni. Zināms, ka sākotnēji (XIV gs. sākumā) renesanse idejas attīstījās Itālijā (Itāļu renesanse), kur attīstījušās stipras, bagātas pilsētas (Florence, Sjēna, Piza u.c.) un kur tolaik Eiropā sāka atdzimt zinātne. Šajā ziņā īpaši izcēlās Florence. Šeit dzimuši un darbojušies Frančesko Petrarka (1304-1374), Džoto di Bondone (1267-1337), Tomaso Mazačo (1401-1428), Filipo Bruneleski (1379-1446), Lorenco Žiberti (1378-1455), Donatello (1386-1466), Nikolo Makjavelli (1469-1527) un virkne citu renesanses literatūras, poēzijas, glezniecības, tēlotājmākslas, mūzikas, filozofijas, arhitektūras, kā arī dažādu zinātnes jomu atdzimšanas pionieri. Pateicoties lielā mērā tieši šai dižgaru plejādei aizsākās pasaules vērtību sistēmas pārvērtēšana. Tādēļ Florenci nereti dēvē arī par mūsdienu Eiropas māti.
Mūsdienās renesansi nereti mēdz interpretēt kā sākotnējo posmu ilgākā vēsturisku pārmaiņu procesā, kas ietver arī Reformāciju, Zinātnisko revolūciju un Apgaismību. Tas gan nenozīmē, ka šie posmi sekoja viens otram noteiktā kārtībā. Tie drīzāk caurvija viens otru, daudzi uz vienu vai otru no šiem posmiem attiecināmie notikumi risinājās vienlaicīgi, vai pat bija to vai citu notikumu dažādi aspekti. Piemēram, lai būtu iespējama Seno laiku klasiskās kultūras atdzimšana, nemaz nerunājot par jaunām vēsmām, idejām un ideāliem, vispirms nācās pārvarēt viduslaiku baznīcas totalitārismu, tās uzspiesto ideoloģisko kontroli pār visām sabiedrības dzīves jomām. Citiem vārdiem, Reformācijas tendencēm, bija jāsasniedz zināms briedums, jāpanāk atzīšana pietiekami plašā, ietekmīgā Eiropas sabiedrības daļā, kā rezultātā kļuva iespējama un neizbēgama baznīcas reforma. Tās ietekmes sfēra būtiski sašaurinājās un reliģiskie uzskati arvien vairāk kļuva par katra sabiedrības locekļa personīgo izvēli. Līdz ar to notika sabiedrības apziņas atbrīvošanās no daudzām reliģijas uzspiestām dogmām, tai pat laikā pamatā saglabājot baznīcas pirms gadsimtiem iedibinātās ētikas vērtības. Atgūtā sabiedrības apziņas, tās domāšanas patstāvība, nereti tiek uzsvērta kā viens no galvenajiem Renesanses ieguvumiem un tās dziļākā būtība. Grandiozie Renesanses kultūras sasniegumi ir šīs patstāvības izpausme dažādās formās un veidos.
Dziļas pārmaiņas skāra arī Eiropas baznīcas iekšējo organizāciju. Pārmaiņas šajā jomā izpaudās kā Reformācijas kustība un Protestantisma attīstība, kas skāra galvenokārt Rietumeiropas centrālo un ziemeļu daļu. Tā sekas bija vēl lielāka baznīcas ietekmes mazināšanās ievērojamā Eiropas daļā.
Renesanse iezīmēja arī būtiskas pārmaiņas tālākā Eiropas sabiedrības attīstībā. Uz cilvēka individualitāti orientētās humānisma idejas un baznīcas lomas mazināšanās radīja vēlāko politisko apziņu par nāciju, kā vienotu, zināmā veidā organizētu indivīdu kopumu, jeb nacionālu, suverēnu valsti, kā pretstatu viduslaiku kristīgajai Eiropas kopienai. Šīs pārmaiņas nozīmēja jaunās mūsdienu sabiedrības veidošanās sākumu.
Feodālās šķiru sabiedrības vietā, tā arvien vairāk sāka transformēties pēc funkcionālā principa. Tā, vēl feodālisma laikā sākotnējie bruņinieki, saņemot no sava suverēna apsaimniekošanā zemi par militāru kalpošanu tiem, bija pakāpeniski kļuvuši par zemes īpašniekiem, feodāļiem. Taču laika gaitā militārā jomā arvien lielāku lomu sāka spēlēt regulārās armijas, bet bruņniecības militārā nozīme līdz ar to sašaurinājās. Taču tā pilnībā saglabāja, pat palielināja savu ekonomisko un politisko lomu, izveidojot pēru sistēmu Apvienotajā Karalistē vai grandu statusu Spānijā. Piemēram, Anglijā pēru sistēma nostabilizējās piecu galveno pēra titulu sastāvā – hercogs, marķīzs, grāfs, vikonts un barons. Līdzīgas gradācijas formējās arī citās valstīs.