Dzimums

Untitled

s!k! Imeria

Krāsu referāts

DZIMUMS – TĀ VEIDOŠANĀS UN ATŠĶIRĪBAS

m! Zane Pauniņa

137.c.

Rīga

2009

Satura rādītājs:

Ievads 2

Dzimums, to ietekmējošie faktori un tā veidošanās 3

Hromosomas un kariotips 4

X hromosoma 5

Y hromosoma 5

X hromosomas inaktivācija 6

Barra ķermenītis 6

Laijonas hipotēze 6

Sievietes – mozaīķes 7

Inaktivācijas process 7

Gēni, kuri netiek inaktivēti 8

Sindromi, kas saistīti ar izmainītu dzimumhromosomu skaitu 8

Dzimumšūnu veidošanās process un apaugļošanās 9

Embrija dzimuma diferenciācija 10

Vīrieša dzimumsistēmas attīstība 10

Sievietes dzimumsistēmas attīstība 10

Mentālās dzimumatšķirības 10

Smadzeņu uzbūve 11

Kognitīvie procesi 12

Verbālā mijiedarbība 13

Homoseksuālu cilvēku smadzeņu atšķirības 15

Kāpēc tādas atšķirības? Evolūcijas teorija 16

Kopsavilkums 17

Izmantotās literatūras saraksts 18

Ievads

To, ka vīrieši atšķiras no sievietēm, cilvēki zināja un saprata jau pašos cilvēces pirmsākumos, tikai ilgi nevarēja saprast kādēļ, jo abiem sākums bija viens – sievietes un vīrieša mīlestība. Jau izsenis bija zināmas anatomiskās, fizioloģiskās un psiholoģiskās atšķirības starp šiem abiem dzimumiem, tikai cilvēku, jo īpaši zinātnieku prātus vienmēr mocīja jautājums – kāpēc.

Laika gaitā pateicoties cilvēku interesei, entuziasmam un zinātnes attīstībai, daudzas atbildes tika rasta, bet daudzas no tām savukārt radīja jaunus jautājumus.

Šajā krāsu referātā arī es cenšos rast atbildes uz mūžīgo jautājumu – kādas ir dzimumus savstarpējās atšķirības un kā tās veidojušās.

Iemesls, kāpēc izvēlējos tieši šādu tematiku ir gluži vienkāršs – jautājums par atšķirībām sieviešu un vīriešu starpā ir aktuāls jebkurā laikmetā, bet šis ir tas laiks, kad abiem dzimumiem dotas vienādas iespējas un uzdevumi, tikai katrs to paveic citādi. Un tas nereti rada nesaskaņas dzimumu starpā.

Un ņemot vērā korporāciju uzbūves struktūru Latvijā, kad tās ļoti stingri lieto dzimumu principu, arī šajā sabiedrībā tas ir vienmēr aktuāls jautājums. Tādēļ centos noskaidrot vairākas dzimumu atšķirības, lai tādējādi veicinātu savstarpējo izpratni.

Savā darbā apkopoju vairākus atšķirību aspektus – ģenētiskos, attīstības un mentālos. Darba rakstīšanas gaitā informāciju smēlos vairākos avotos – gan medicīnas zinātņu grāmatās, gan populārzinātniskās interneta vietnēs.

Darbs strukturizēts nodaļās par dzimuma veidošanās ietekmējošajiemfaktoriem, dzimumšūnu veidošanos un mentālajām atšķirībām dzimumu starpā. Katrai no nodaļām ir vairākas apakšnodaļas.

Dzimums, to ietekmējošie faktori un tā veidošanās

Dzimums – organisma īpašību kopums, kas nodrošina tā vairošanos. Ietver kā primārās, tā sekundārās dzimumpazīmes. Tā bija pirmā pazīme, kuras iedzimšanu izdevās saistīt ar konkrētu hromosomu pāri.

Izšķir sekojošus dzimums veidus:

Ģenētiskais dzimums

XX

XY

Gonadālais dzimums

Y hromosomas klātbūtne (gēns SRY – sex-determining region of the Y chromosome) => sēklinieka diferencēšanās 6. embrionālās attīstības nedēļā

ja Y hromosomas nav => olnīcas diferencēšanās 7. embrionālās attīstības nedēļā

Ģenitālais dzimums

atkarīgs no iekšējo un ārējo dzimumorgānu uzbūves

Somatiskais dzimums

to nosaka indivīda sekundārās dzimumpazīmes, kas veidojas pēc pubertātes gonādu, hipotalāma un hipofīzes hormonu kontrolē

Psihosociālais dzimums

sāk veidoties jau pēc dzimšanas. Bērna dzimšanas brīdī pēc ārējo dzimumorgānu uzbūves tiek noteikts viņa pases dzimums. No tā ir atkarīga bērna audzināšana, sabiedrības attieksme pret viņu. Pakāpeniski veidojas bērna, vēlāk pusaudža un jaunieša sevis apzināšanās par vīrieti vai sievieti

Tā kā dzimumu primāri nosaka iedzimtība – attiecīgo dzimumhromosomu klātbūtne, tad tālāk iepazīsimies ar tām.

Hromosomas un kariotips

Viss mūsu iedzimtības materiāls jeb DNS ir sadalīts 46 hromosomās, kuras veido 23 hromosomu pāri jeb homoloģiskās hromosomas. Apaugļošanās laikā 1 pāra hromosoma nāk no spermatozoīda jeb tēva un otra no olšūnas jeb mātes.

Homoloģiskās hromosomas ir sugas strukturāli un morfoloģiski identiskās hromosomas ar vienādu gēnu izvietojumu, bet atšķirties var šo gēnu īpašības. Piemēram 19. hromosomai konkrētā vietā atrodas gēns, kurš nosaka acu krāsu, bet atšķiras to veidi, teiksim no mātes nākusi zaļa, bet no tēva – brūna. Šajā gadījumā izpaudīsies tēva brūnā, jo tā vienmēr dominēs pār zaļo. Katrai pazīmei šī vieta un dominējošā īpašība atšķiras.

22 pāri visiem cilvēkiem ir identiski un tās tiek sauktas par autosomām, bet ir viens pāris, kurš atšķiras sieviešu un vīriešu starpā, un tās tiek sauktas par dzimumhromosomām. Tās nosaka dzimuma atšķirības. Sievietēm ir divas X hromosomas, vīriešiem — viena X un viena Y hromosoma.

Vienu X hromosomu bērns vienmēr mantos no mātes, jo olšūnā var būt tikai X hromosoma (jo sievietēm nav Y hromosomas). Tā kā vīrietim ir XY, tad 50% spermatozoīdu būs ar X (nākamās meitas) un 50% Y (nākošie dēli).

Sugai raksturīgais hromosomu komplekta īpašību (skaita, morfoloģijas, krāsošanās īpatnību) kopums ir kariotips.

Lai iegūtu cilvēka kariotipu, no šūnām izdala hromosomas, krāso ar Gimzas krāsošanas metodi, pateicoties kurai hromosomas var atšķirt vienu no otras, jo iezīmējas dažādas intensitātes joslas, kuras raksturīgas katrai konkrētajai hromosomai.

Tās ir numurētās, sākot no lielākās, izņemot X un Y hromosomas, kuras tā arī sauc.

Un tieši pateicoties kariotipēšanai, pirmoreiz tikai iegūts visiem redzams iemesls dzimumu atšķirībai.

Atskatoties vēsturē, redzama šāda notikumu secība attiecībā uz hromosomām:

1890.g. atklāj X hromosomu, kurai ne visiem indivīdiem ir homologa hromosoma

1902.g. – Setons, Boverī publicē iedzimtības hromosomālo teoriju.

1905.g. – Betsons ievieš vārdu ģenētika (genere – grieķu val.).

1905.g. Vilsons un Stīvens atklāj Y hromosomu, kā arī X un Y hromosomu lomu dzimuma determinācijā

1910.g. – Morgans apraksta ar dzimumu saistīto iedzimšanu.

X hromosoma

Tā pēc savas būtības ir „galvenā” dzimumhromosoma, jo atrodama gan vīriešiem, gan sievietēm. Kā jau iepriekš minēts, sievietēm tās ir divas, bet vīriešiem – viena, tādējādi sastādot attiecīgi 5% un 2,5% no kopīgā DNS daudzuma šūnā.

Katrā X hromosomā ir ap 2000 gēnu, salīdzinoši Y – 86. Bet kopā ar autosomām cilvēka genomā ir aptuveni 20 000 – 25 000 gēnu. Lai gan X hromosomā ir tik daudz gēnu, tikai dažiem no tiem ir saistība ar dzimuma veidošanos. Salīdzinoši ar autosomām X hromosoma ir gēniem nabadzīga, pārsvarā tā sastāv atkārtotiem DNS segmentiem, kas nekodē nevienu proteīnu un to funkcija nav zināma. Tikai 1,7% no X hromosomas DNS kodē proteīnus (funkcionē kā gēni).

Vēl esot embrijam, katrai sievietei 1 no 2 X hromosomām tiek inaktivēta jeb ”izslēgta” nodrošinot to, ka vīriešiem un sievietē ir vienāds funkcionējošo X hromosomu skaits, šis fenomens tiek aplūkots tālākā referāta iztirzājumā.

Y hromosoma

Visunikālākā hromosoma, jo atrodama tikai vīriešiem. Tā sastāda aptuveni 0,38% no visa vīrieša DNS. Tajā ir 86 gēni, kuri kodē tikai 23 atšķirīgus proteīnus.

Y hromosomas abos galos aptuveni 5% no DNS sakrīt ar X hromosomas DNS un tiek saukts par pseidoautosomālo reģionu un tie mejozes laikā var apmainīties ar ģenētisko informāciju. Šī parādība liecina par iespējamo X un Y hromosomu kopīgo izcelsmi senā evolūcijas pagātnē.

Pārējā Y hromosomas daļa tiek saukta par nerekombinanto reģionu, kas nozīmē to, ka tā nekad nemaina savu ģenētisko struktūru mejozes laikā, un tādējādi ir saglabājusies praktiski neizmainīta kopš cilvēces rašanās sākuma. Mūsdienās šis rajons tiek pētīts, lai pētītu cilvēku kā sugas izcelsmi, attīstību un pasaules kolonizēšanas vēsturi.

Ja atceramies, ka X hromosomai praktiski nebija gēnu, kas nosaka dzimumu, tad ar Y hromosomu ir citādi. Tai ir vairāki gēni, kas ņem lomu vīrieša attīstībā. Svarīgākais no tiem ir SRY gēns, kas nosaka embrija attīstību par vīrieti. Vēl ir vairāki gēni, kas nodrošina spermatoģenēzi, un, ja tajos ir ieviesusies mutācija, parasti konkrētajam vīrietim attīstās neauglība.

Xhromosomas inaktivācija

Barra ķermenītis

1949.gadā kanādiešu citologi M.L. Barr un E. Bertram pētot kaķenes smadzeņu neirocītus (interfāzē) atklāja tumšu hromatīna veidojumu. Vēlāk M. Barrs un K. Mūrs atklāja tieši tādus pašus veidojumus sieviešu siekalu dziedzeru šūnās, bet ne vīriešu. Vēl labāk šos veidojumus varēja redzēt fibroblastos, kas iegūti no sievietēm. Par godu atklājējam šī tumšā, 1 mkm diametrā, kodola perifērijā atrodama struktūra tika nosaukta par Barra ķermenīti.

No visiem šiem atklājumiem tikai secināts, ka Barra ķermenītis nav nekas cits kā inaktivēta X hromosoma, kas katrā šūnā kondensējas kompaktā veidojumā, kurš atrodas pie kodola apvalka. Pirmais šo domu izteica Susumu Ohno. Viņš 1959. gadā nāca klajā ar paziņojumu, ka viena zīdītāju X hromosoma izskatās gluži kā autosoma, bet otra ir spēcīgi heterohromatizēta (Barra ķermenītis). Viņa pamatojums bija ka, lai sievietēm un vīriešiem būtu vienāds skaits aktīvo X hromosomas gēnu, viena hromosoma tiek inaktivēta. To pierādīja arī pētījumi ar pacientiem, kuriem bija izmainīts X hromosomu skaits, jo viņiem visiem X hromosomas, izņemot vienu, veidoja Barra ķermenīti, tādējādi visās vīriešu un sieviešu somatiskajās šūnās ir aktīva tikai viena X hromosoma, neskatoties uz kopīgo X hromosomu skaitu.

Barra ķermenītis tiek re-aktivēts ovocītos.

Lielākā daļa gēnu X hromosomā, kas veido Barra ķermenīti netiek ekspresēti, tomēr daži paliek aktīvi.

Laijonas hipotēze

Britu ģenētiķe Mary Lyon 1961.gadā nāca klajā ar savu hipotēzi, ka izvēle, kura no 2 X hromosomām tiks inaktivēta, notiek pilnīgi nejauši un neatkarīgi katrā embrionālajā šūnā. Kā rezultātā sievietes ir mozaīķes attiecībā uz 2 tipu šūnām: tām kurām aktīvā X hromosoma ir saņemta no tēva un no tām, kur tā ir saņemta no mātes. Pēc tam kad X hromosoma ir inaktivēta konkrētajā šūnā, visās nākotnes mitotiskajās meitšūnās būs inaktivēta tieši tā pati X hromosoma.

X hromosomas inaktivācijas process tiek saukts arī par laionizāciju, par godu šai britu ģenētiķei Mary Lyon, kura postulēja savu – Laijonas hipotēzi.

Sievietes – mozaīķes

Ja sieviete ir heterozigota attiecībā pret kādu ar X hromosomu saistītu pazīmi, apmēram puse šūnu ekspresēs vienu allēli, kamēr otra puse – otru allēli. To lieliski var redzēt kaķenēm, kurām ir oranži un melni plankumi kažociņā. Oranžo krāsu nosaka allēle Bl-, bet melno – Bl+ un kaķeņu genotips ir Bl-/ Bl+. Tāpēc kaķu tēviņi var būt vai nu melni, vai oranži, bet nekad ar abu krāsu plankumiem.

Cilvēkiem mozaīcismu var redzēt ar X hromosomu saistītā iedzimtā slimībā, kad ir notikusi mutācija gēna, kas nosaka sviedru dziedzeru attīstību. Heterozigotām sievietēm ir ādas laukumi ar normāli attīstītu ādu un laukumi ar ādu bez sviedru dziedzeriem. Līdzīgi ir ar daltonismu, kurš vīriešiem ar šo allēli praktiski vienmēr izpaužas, bet sievietēm – heterozigotām, kurām ir abu tipu šūnu līnijas, pastāv iespēja atšķirt krāsas.

Inaktivācijas process

X hromosomas inaktivācija ir saistīta ar citozīna metilēšanu ar enzīma DNS metiltransferāze palīdzību. Bet kas nosaka to, kura no 2 X hromosomām tiks metilēta? Pētījumos ir atklājies, ka ir gēns, kas ir aktīvs tikaiBarra ķermenītī, šo gēnu sauc par XIST (X-inactive specificē transcript). Gēna produkts jeb „specifiskais transkripts” ir neko nekodējoša RNS molekula. Un vairākas šīs RNS molekulas piestiprinās šai X hromosomai, kā rezultātā gandrīz pilnībā pārklājot X hromosomu. Mijiedarbība starp šo RNS un X hromosomu ierosina inaktivāciju.

Inaktivētajām X hromosomām tieši daudzu gēnu promoteru reģioni ir spēcīgi izmainīti ar metilēšanas palīdzību – metilgrupas pievienošana citozīnam. Pētījumi liecina ka hromatīna modifikācijās ir iesaistītas arī histonu olbaltumvielas – daudz neizteiktāka histonu acetilācija un histona H3 lizīna-4 metilācija, kā arī daudz izteiktāka histona H3 lizīna-9 metilācija, kas viss kopā noved pie tā, ka gēni šajā hromosomā ir inaktivēti. Un vēl tikai inaktivētajās X hromosomas nukleosomā ir atrasts jauns histona veids – macroH2A.

Joprojām nav precīzi zināms laiks, kurā embrioģenēzes posmā notiek X hromosomas inaktivācija, bet pētot šo procesu peļu embrijos, ir secināts, ka inaktivācija notiek dažādās šūnās dažādos laikos un ka horda, sirds, kraniālā mezoderma ir vieni no pēdējiem audiem, kuros notiek X hromosomas inaktivācija.

Ir hipotēze, kas pastāv tāds autosomāli kodēts “bloķēšanas faktors”, kas piestiprinās vienai X hromosomai un pasargā to no inaktivācijas. Pārējās X hromosomas vēlāk tiek inaktivētas. Šīs hipotēzes pierādījums ir ka pacientiem ar palielinātu X hromosomu skaitu ir tikai vien aktīva X hromosoma, un ja ir dubultots autosomu skaits, tad aktīvas ir 2 X hromosomas.

Gēni, kuri netiek inaktivēti

X hromosoma atšķirībā no Y hromosomas satur tūkstošiem gēnu, rezultātā sievietēm šo gēnu ir 2 reizes vairāk kā vīriešiem, bet neskatoties uz to sievietes organismā tiek sintezēti tieši tikpat daudz proteīnu, ko kodē X hromosomu gēni, kā vīrieša organismā, efektīvās devas dēļ. Neskatoties vai tā ir vīrieša vai sievietes somatiskā šūna, transkripcijai pieejama tikai viena X hromosoma.

Inaktivācijas gaitā ne visi gēni tiek inaktivēti. Pētījumos analizējot vairāk kā 250 ar X hromosomu saistīto gēnu ekspresiju, tika secināts, ka apmēram 10-15% gēnu ir izvairījušies no inaktivācijas un tiek ekspresēti gan aktīvajā, gan inaktivētajā hromosomā. Bet šie gēni nav patvaļīgi „izmētāti” pa visu hromosomu, lielākā daļa no tiem atrodami garajā plecā.

Daudzi no gēniem, kas netiek inaktivēti, ir līdzīgi gēniem Y hromosomā. Abām hromosomām tie atrodas noteiktos reģionos, ko dēvē par pseidoautosomālajiem reģioniem, jo abiem dzimumi saņem 2 šo gēnu kopijas, līdzīgi kā autosomās. Tas ir iemesls, kāpēc arī šiem gēniem sievietes organismā nav nepieciešama kompensācijas deva, tāpēc domājams, ka šie reģioni evolūcijas gaitā ir attīstījuši kādu īpašu mehānismu, kā izbēgt no inaktivācijas, jo atšķirībā no pārējās hromosomas, šis pseidoautosomālais reģions ir ļoti minimāli klāts ar XIST RNS.

Sindromi, kas saistīti ar izmainītu dzimumhromosomu skaitu

Tomēr ovogēnēzē vai spermatoģenēzē var rasties traucējumi un rasties izmainītas dzimumšūnas ar izmainītu X vai Y hromosomu skaitu. Šie sindromi nav letāli un ļoti bieži embrijs attīstās, piedzimst un dzīvo normālu dzīvi, bieži pat nemaz neuzzinot par savu „defektu”. Šie sindromi ir:

Tērnera sindromu (45,X)

Klainfeltera (47, XXY),

sievietes ar palielinātu X hromosomu skaitu (47, XXX un 48, XXXX)

vīrieši ar palielinātu Y hromosomu skaitu (47, XYY)

Zinot, ka embrioģenēzē notiek visu, izņemot vienas X hromosomas inaktivācija, rodas jautājums kāpēc pacienti ar šiem sindromiem tomēr nav pilnīgi klīniski veseli. Viens no skaidrojumiem šai lietai varētu būts tāds, ka tā kā agrā attīstības stadijā embrija šūnās vēl nenotiek šī X hromosomas inaktivācija, tad tās jau paspēj saražot proteīnus un dažādus transkripcijas faktorus, kas izmaina attīstību un augšanu vēl daudzus gadus uz priekšu. Otra teorija ir, ka X hromosomas inaktivācijas process kā tāds nenotiek visās organisma šūnās un pietiek ar šo pāris šūnu produktiem, lai izmainītu organismu pietiekami, lai mēs varētu novērot katram sindromam attiecīgos simptomus. Un trešā – visticamākā teorija ir, ka inaktivācijas procesā vairāk kā viens gēns paliek aktīvā formā. Tie ir gēni no pseidoautosomālajiem reģioniem, kas var izraisīt pataloģijas līdzīgi kā autosomu aneiploīdijas gadījumā.

Dzimumšūnu veidošanās process un apaugļošanās

Sievietēm olnīcās un vīriešiem sēkliniekos notiek dzimumšūnu – olšūnu un spermatozoīdu veidošanās pateicoties īpašam šūnu dalīšanās veidam – mejozei. Mejoze (meiosis – samazināšanās) ir sarežģīta dzimumšūnu dalīšanās, kuras rezultātā hromosomu skaits samazinās uz pusi.

Vīrišķo dzimumšūnu jeb spermatozoīdu veidošanās tiek saukta par spermatoģenēzi, un vīrieša organismā tā notiek nepārtraukti. Cilvēkam spermatoģenēzes cikls ilgst aptuveni 80 dienas. Nobriedušu sēklas šūnu veidošanās sākas pubertātē un turpinās līdz sirmam vecumam. Vīrietim dzīves laikā attīstās astronomisks skaits spermatozoīdu.

Olšūnu veidošanās noris divos posmos. Pirmais posms noris embrionālās attīstības laikā un noslēdzas ar diploīdu šūnu izveidošanos, no kurām otrajā posmā izveidosies olšūnas. Otrais posms noris cikliski organisma reproduktīvā vecuma laikā. Lai šajā ciklā izveidotos nobriedusi olšūna, nepieciešamas vidēji 14 dienas. Sievietei dzīves laikā attīstās aptuveni 400 olšūnu.

Pēc tam kad abas dzimumšūnas ir izveidojušās, var notikt apaugļošanās, kuras rezultātā spermatozoīds un olšūna saplūdīs, veidojot zigotu un vēlāk attīstoties par embriju, augli un pieaugušu cilvēku.

Embrija dzimuma diferenciācija

Embrijam attīstoties jau pirmajās nedēļās sāk veidoties tā dzimumsistēma, kura tālāk nosaka embrija attīstību var vīrišķo vai sievišķo indivīdu.

Vīrieša dzimumsistēmas attīstība

Y hromosomas dzimumnoteicošajāsektorā tiks izstrādāts TDF (testis (sēklinieku) determinējošais faktors), kas kontrolē sievietes vai vīrieša attīstību. Ja ir TDF, tad būs vīrišķais embrijs, ja nav vai defektīvs − sievišķais. TDF nosaka sēklinieka Sertolli šūnu attīstību. Tikko diferencējušās Sertolli šūnas producē antimillera faktoru (AMF), kas nosaka to, ka neveidosies iekšējie sievišķie dzimumorgāni. Tai pat laikā antimillera faktors veicina testosterona produkciju, kas nodrošina gan iekšējo vīrišķo dzimumorgānu izveido. Vēlāk testosterons pārveidojas dihidrotestosreronā, nosakot indiferento ārējo dzimumorgānu pārveidošanos par penis, scrotum un nosakot prostatas attīstību. Gadījumā, ja ir traucēta jebkuras no šo vielu izdales embrijā, attīstās hermofrodītisms.

Sievietes dzimumsistēmas attīstība

Sievietes embrijam nav TDF (testis (sēklinieku) determinējošā faktora) un Y hromosomas. Līdz ar to trūkst arī Sertolli šūnu un testeorona. Šī iemesla dēļ attīstās olnīcas, kuras izdala sievišķos hormonus, kā piemēram estradiolu, kas nodrošina gan iekšējo, gan ārējo sievišķo dzimumorgānu izveidi.

Ultrasonogrāfiksi dzimumus sāk atšķirt no 12. embrionālās nedēļas, līdz tam abiem ir pauguriņš, pēc kura var domāt, ka tas ir penis, bet tas ir kļūdaini.

Mentālās dzimumatšķirības

Iepriekš apskatījām embriju un pieaugušu cilvēku ārējās un iekšējās morfoloģiskās dzimumpazīmes. Bet vēl eksistē mentālas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, kuras tieši tāpat kā iepriekšējās ir attīstījušās evolūcijas gaitā, ieņemot nozīmīgu lomu cilvēku sociālajā dzīvē. Lai gan šīs pazīme nav tik viennozīmīgas un viegli ieraugāmas kā iepriekšējās, tomēr arī tās tiek pētītas, un atbildes uz jautājumu – kas tad mūs atšķir, tiek rastas.

Smadzeņu uzbūve

Daudzu dzīvnieku, tai skaitā cilvēku pasaulē ir vērojamas nozīmīgas atšķirības sieviešu un vīriešu galvas smadzeņu uzbūvē. To ietekmē gan gēni, gan hormoni jau pirms dzimšanas – embrionālās attīstības periodā. Hormoniem ir milzīga loma smadzeņu veidošanās procesā, kā arī tālākajā attīstībā pubertātes vecumā. Tādējādi ir skaidrojama atšķirība sieviešu un vīriešu uzvedībā.

2006. gadā Alexandra M. Lopes un viņas sabiedrotie publicēja:

„Mēs novērojām atšķirības starp dzimumiem attiecībā uz gēnu ekspresiju smadzeņu audos. Izmantojot kvantitatīvo real-time PCR (reālā laika polimerāzes ķēdes reakciju) mēs atklājām, ka sievietēm ir divas reizes lielāka PCDH11X transkriptu daudzums nekā vīriešiem. Mēs saistām šo atklājumu ar atšķirībām, kas vērojamas starp abu dzimumu smadzenēm. Un interesanti, ka PCDH11X/Y gēnu pāris ir unikāls Homo sapiens, jo šis ar X hromosomu saistītais gēns parādās Y hromosomā tikai pēc tam kad nodalījās hominoīdu – šimpanžu senči”

Tā kā jau sen zināms, ka eksistē atšķirības smadzeņu uzbūvē starp dzimumiem, tad gan šīs atšķirības un to neirobioloģiskais pamatojums tiek meklēts arvien dziļāk un dziļāk.

Ir atklāts, ka sievietēm ir procentuāli vairāk pelēkās smadzeņu vielas salīdzinoši ar vīriešiem, kuriem savukārt ir vairākbaltās smadzeņu vielas un cerebrospinālais šķidrums. Tāpat ir atklāts, ka vīriešiem kreisajā smadzeņu puslodē ir vairāk pelēkās smadzeņu vielas, toties baltās smadzeņu vielas abās pusēs ir vienādā daudzumā, bet cerebrospinālais šķidrums ir vairāk labajā puslodē. Pētot sieviešu smadzenes, nekādas asimetrijas pazīmes netika atklātas.

Viena no teorijām, kāpēc sievietēm ir vairāk pelēkās smadzeņu vielas, ir lai kompensētu to, ka viņām galvaskausa izmērs ir mazāks. Tā kā pelēkās smadzeņu viela tiek izmantota vairāk domāšanas, nekā informācijas pārraidīšanas procesā, tad atšķirīgos sieviešu un vīriešu kognitīvos procesus visticamāk ietekmē arī šīs morfoloģiskās atšķirības.

Tas arī izskaidro kāpēc dažādos testos, kas izvērtē sieviešu un vīriešu spējas lingvistiskajos uzdevumos, sievietes praktiski vienmēr uzrāda labāku rezultātu. Tas tādēļ, ka pelēkā viela kā tāda un jo īpaši kreisajā puslodē, kur atrodas runas centrs, ietekmē šo uzdevumu izpildi.

Kognitīvie procesi

Pētot citas spējas, atklājies, ka vīrieši ir veiksmīgāki pildot uzdevumu, kas saistīti ar telpisko izjūtu. Tāpat arī viņiem parasti izdodas ātrāk atrast pareizo ceļu gan ar, gan bez kartes palīdzības. Toties sievietes rāda labākus rezultātus atmiņas testos, viņām ir jo īpaši attīstīta īsā un vidēji ilgā atmiņa.

Viena no teorijām, kāpēc vērojamas šādas atšķirības, ir arī vīrišķo hormonu, jo īpaši testosterona dēļ. To pierāda tas, ka sievietes, kuras embrionālajā attīstības laikā saņem lielāku testosterona devu kā vajadzētu virsnieru garozas hiperplāzijas dēļ, bērnībā labprātāk spēlējas ar „puišu rotaļlietām” un pieaugušo dzīvē rāda daudz labākus rezultātus „telpiskajos” uzdevumos. Tāpat ir arī pētījumi, kas rāda zināmu korelāciju starp vīrieša testosterona līmeni un viņu spējām veikt „telpiskos” uzdevumus.

2001. gadā Richard J. Coley publicēja savu pētījumu, kurā atklāja, ka pētot vairāku rasu un etnisko grupu cilvēkus, atklājies, ka sievietes rāda labākus rezultātus rakstīšanas un lasīšanas uzdevumos. Toties matemātiskajās spējās nekādas nozīmīgas atšķirības netika atklātas.

Turklāt izrādās, ka, risinot loģiskus uzdevumus, sievietēm galvenokārt aktivizējas zonas, kas atrodas smadzeņu pieres daļā – tur, kur atrodas kustību kontroles, emociju un runas centri. Speciālisti uzskata, ka tas izskaidro sieviešu lielo emocionalitāti, kā arī viņu noslieci pieņemt “jutekliski-emocionālus” lēmumus.

Savukārt vīriešiem loģiskie centri ir cieši sasaistīti ar zonām, kas atbild par ārējo stimulu apstrādi. Tieši tādēļ vīrieši rūpīgāk apsver visus faktorus un pieņem pamatotus loģiskus lēmumus.

Vēl ir zināms, ka pārsvarā vīrieši ir agresīvāki kā sievietes. Viņi ātrāk kļūst agresīvi un izrāda to fiziski. Ir pētījumi, kas pierāda, ka sievietes nemaz nav mazāk agresīvas, bet viņas vienkārši to tik ļoti neizrāda, jo īpaši fiziskā veidā. Viņas vairāk to dara verbāli, ar savu attieksmi, kā piemēram ar sociālu atgrūšanu.

Komunikācijā vērojamas šādas tendences:

vīrieši ir tendēti vairāk runāt publiskās vietās un situācijās, savukārt sievietes – mājās

sievietes tiecas runāt skatoties sejā sarunas partnerim, kā arī veidojot acu kontaktu, kamēr vīriešiem ir raksturīgāk skatīties „garām” savam sarunu biedram

vīrieši mēdz lēkāt starp sarunu tematiem, kamēr sievietes mēdz pieturēties pie viena

klausoties sievietes mēdz nebūt pavisam klusas, un izdod dažādas skaņas, kā “mm-hmm” un “uh-huh”, kamēr vīrieši labprātāk klusē

sievietes mēdz izrādīt piekrišanu un atbalstu, bet vīrieši labprāt iesaistās dažādās debatēs

Verbālā mijiedarbība

Sieviete ir vairāk saistīta ar verbālo mijiedarbību un komunikāciju, turpretī vīrietis vairāk sagatavots rīcībai un konkurencei.

Pieaugušas sievietes vidēji uz katru telefona zvanu atbild 20 minūtes, bet vīrieši runā tikai sešas minūtes un vienīgi tādēļ, lai sniegtu neatliekamu informāciju. Sievietei nepieciešams dalīties ar savām idejām, sajūtām, domām, turpretī vīrietis cenšas kontrolēt savas emocijas un mēģina rast risinājumu. Viņš pārtrauc sievieti, lai piedāvātu risinājumu, līdz ar to viņa neapzinās, ka tiek uzklausīta. Faktiski vīrieši ir vairāk emocionāli nekā sievietes, bet viņi neizrāda savas jūtas, un to nedrīkst ignorēt attiecībās.

Runājot vispārīgi, sievietes ir izteiktāki jūtīgas, tas ir, viņām spēcīgāk attīstīti sajūtu (maņu) orgāni:

vairāk attīstīta dzirde, tas izskaidro patīkamu vārdu, runas toņa, mūzikas nozīmīgumu;

vairāk attīstīta taktilā sajūta: sievietei ir 10 reižu lielāks skaits ādas receptoru, kas jūtīgi uz pieskārienu; oksitocīns un prolaktīns («pieķeršanās un apskāviena» hormoni) pastiprina nepieciešamību pēc pieskāriena;

precīzāka oža, kas kļūst 100 reižu jūtīgāka zināmos menstruācijas cikla periodos;

redze vairāk attīstīta vīriešiem un erotizēta — tas izskaidro viņu dzīvo interesi un uzmanību, kas tiek pievērsta apģērbam, kosmētikai, dārglietām, kailumam. Bet sievietēm ir labāka vizuālā atmiņa, atpazīstot sejas, objektu formas.

Viena no sadzīves prasībām, ko vīrieši saprot visgrūtāk, ir sieviešu milzīgā spēja pļāpāt. Sievietes attīstījās, dzīvojot kopā ar citām sievietēm un bērniem. Spēja veidot ciešas attiecības bija katras sievietes pats svarīgākais nosacījums izdzīvošanai. Vīrieši attīstījās, klusējot sēdēdami kalnā un vērodami kustīgu mērķi. Kad vīrieši zvejoja vai medīja, neviens nerunāja, lai neiztramdītu medījumu. Kad mūsdienu vīrieši dodas medīt vai zvejot, viņi joprojām vairāk klusē nekā runā. Kad mūsdienu sievietes dodas iepirkt pārtiku, viņas joprojām pastāvīgi pļāpā. Sievietēm nav vajadzīgs iemesls, lai runātu, un nav vajadzīgs sarunas galamērķis. Viņas runā, lai veidotu saikni cita ar citu.

Sievietes smadzenes var bez pūlēm izveidot 6000 – 8000vārdu dienā. Turpretī vīrieša smadzeņu maksimālā „ražība” ir 2000 – 4000 vārdu dienā, un tas ir iemesls, kāpēc sieviešu runāšanas apjoms var daudziem pāriem izraisīt problēmas.

Smadzeņu īpatnības, kas nosaka runas un valodas prasmju dažādu kvalitāti, tiek uzskatītas par nozīmīgu dzimumu atšķirību. Atbilstoši ir ar runas problēmām: vīrieši stostās trīs vai četras reizes biežāk nekā sievietes, un viņus 10 reizes biežāk piemeklē smaga disleksija. Vīrieša smadzenes ir veidotas problēmu risināšanai un pastāvīgi „ražo” risinājumus. Vīrieši lieto valodu, lai darītu zināmus faktus un datus. Lielākā daļa vīriešu runā tikai tad, „kad viņiem ir, ko teikt,” tas ir, kad viņi vēlas darīt zināmus faktus, termiņus vai risinājumus. Tas rada nopietnas problēmas, komunicējoties ar sievietēm, jo sieviešu runa ir pilnīgi citāda. Sieviešu runa ir atzinības izteikšanas forma un veido saikni ar citu personu.

Viens vīrietis runās ar otru par personiskajām problēmām tikai tad, ja jutīs, ka otram var būt risinājums. Vīrietis, kuram lūdz palīdzību, piedāvā risinājumus un jūtas pagodināts, ka tiek prasīts viņa viedoklis. Turpretī, kad runā sieviete, viņa to galvenokārt uztver kā saikni ar otru cilvēku, un risinājums netiek prasīts. Par nelaimi, vīrieši domā, ka sievietes izklāsta savas problēmas tāpēc, ka pašas netiek ar tām galā, un bieži vien pārtrauc viņas ar saviem spriedumiem.

Nav brīnums, ka sievietes bieži apvainojas, kad vīrieši pārtrauc viņas un neļauj izteikt savu viedokli. No sievietes redzes viedokļa šie mūžīgie risinājumu piedāvājumi var izskatīties tā, it kā vīrietis gribētu, lai viņam allaž ir taisnība, bet sieviete vienmēr maldās. Tomēr, ja sieviete dalās ar kādu savās emocijās un problēmās, viņa, atklājot savus noslēpumus, izrāda šim cilvēkam uzticēšanos.

Patiess ir arī apgalvojums: ja sievietei kāds nepatīk vai viņa nepiekrīt tam, ko viņš saka, vai vēlas kādu sodīt, – viņa pārstāj runāt. Klusums liek izmantots kā soda veids, un tā ir iedarbīga taktika, ja to lieto pret otru sievieti. Bet šī taktika neiedarbojas uz vīrieti – vīrieši papildu mieru un klusumu uzskata par prēmiju.

Homoseksuālu cilvēku smadzeņu atšķirības

Zinātnieki ir atklājuši, ka homoseksuāliem cilvēkiem atšķirībā no heteroseksuāliem cilvēkiem, ir strukturālas un funkcionālas smadzeņu atšķirības.

Homoseksuālu sieviešu smadzenēs ir mazākās proporcijās pelēkā viela salīdzinājumā ar heteroseksuālām sievietēm. Homoseksuālām sievietēm smadzeņu struktūru ir līdzīga vīriešu smadzenēm. Homoseksuālu vīriešu smadzeņu struktūra ir līdzīgāka heteroseksuālām sievietēm. Homoseksuālu vīriešu smadzenes uztver un reaģē tāpat  kā heteroseksuālu sieviešu smadzenes uz dzimuma hormonu, ko izdala vīriešu sviedri. Zinātnieki šobrīd ir nonākuši pie izpētes, lai noteiktu, kā smadzeņu strukturālās atšķirības saistās ar cilvēku uzvedību.

Publicētajā „Public Library of Science” publikācijā  zinātnieki ziņo:„Homoseksuālas sievietes perifērās smadzeņu garozas pelēkā vielai ir vīriešu smadzeņu strukturālās īpatnības.” Perifērā smadzeņu daļa ir atbildīga par sociālo un seksuālo uzvedību.

Citā pētījumā „Proceedings of the National Academy of Sciences” Ivanka Savic no “Karolinska Institute” Zviedrijā iesaistīja pētījumā 12 homoseksuālus vīriešus, 12 heteroseksuālas sievietes un 12 heteroseksuālus vīriešus, lai viņi ostītu vīriešu sviedros sastopamo dzimuma hormonu, kamēr viņu smadzeņu aktivitāte tika piereģistrēta.

Viņa atklāja, ka priekšējais hipotalāmus  reģions, kas atbild par seksuālo uzvedību, spēcīgi aktivizējas gan heteroseksuālām sievietēm, gan homoseksuāliem vīriešiem. Heteroseksuālu vīriešu smadzenes uzrādīja niecīgu aktivitāti. Šis pētījums arī apliecina, ka homoseksuālu vīriešu smadzeņu funkcionalitātei ir līdzība ar heteroseksuālas sievietes smadzeņu funkcionalitāti.

Savic veica smadzeņu mērījumus arī 12 homoseksuālām sievietēm, kurām bija jāosta vīrieša un sievietes hormoni. Homoseksuālu sieviešu smadzenes daudz spēcīgāk reaģēja uz sieviešu hormoniem.

Kāpēc tādas atšķirības? Evolūcijas teorija

Pētnieki fundamentālās bioloģiskās un sociālās atšķirības starp vīriešiem un sievietēm skaidro ar dabisko izlasi cilvēka evolūcijā vairāk nekā viena miljona gadu laikā. Tāda adaptīvā evolūcija, pēc viņu pieņēmumiem, hormonu un neirotransmiteru darbības dēļ izveidoja cilvēka smadzenes un maņu orgānus.

Vīrieši pielāgojās medībām plašās teritorijās un attālumos, kā arī cīņai un karadarbībai starp ciltīm. Parasti klusējot, viņiem vajadzēja izsekot upuri (dzīvnieku) reizēm pat vairāku dienu garumā un pēc tam no jauna uzmeklēt savu alu (orientācijas nozīme). Līdz ar to verbālā mijiedarbība bija niecīga. Aprēķināts, ka aizvēsturiskais cilvēks visa sava mūža garumā satika ne vairāk par 150 cilvēkiem.

Turpretī sievietes smadzenes pielāgojās bērnu audzināšanas un apmācības darbam, kas norāda uz verbālu mijiedarbi ierobežotā telpā (alā).

Tādējādi bioloģiskajā līmenī vīrieši bija ieprogrammēti konkurencei, bet sievietes — sadarbībai.

Kopsavilkums

Primāri dzimuma veidošanos nosaka dzimumhromosomas – X un Y

Y hromosoma ir unikāla tikai vīriešiem

Kāds būs nākamā bērna dzimums ir atkarīgs no tēva, jo tikai spermatozoīdos var būt Y hromosoma

Sievietēm 1 X hromosoma tiek inaktivēta, lai nodrošinātu vienādu funkcionējošo gēnu skaitu abiem dzimumiem

Vīriešu un sieviešu smadzeņu uzbūve atšķiras, kas savukārt ir par iemeslu atšķirīgam domāšanas veidam un uzvedībai

Pēc izlasītā un apkopotā materiāla apgūšanas, secinu, ka dzimuma veidošanās ir ļoti sarežģīts process, kuru ietekmē ne tikai iedzimtības materiāls, bet arī sociālā vide. Bet tomēr uzskatu, ka primāro un galveno lomu ieņem ģenētiskais aspekts, jo tā „izveidotais cilvēks” ir bāze nākamajām pārmaiņām.

Lai gan ir veikti daudz un dažādi pētījumi attiecībā par dzimuma diferenciāciju un atšķirībām, joprojām nav atrasts viens kopsaucējs atšķirībām vīriešu un sieviešu domāšanas sistēmai. Viens no iemesliem tam varētu būt tas, ka cilvēka smadzenes joprojām ir pārāk sarežģītas esošajām tehniskajām iespējām, tāpēc daudz kas joprojām paliek neizzināts.

Jebkurā gadījumā, zinot un izprotot pēc iespējas vairāk atšķirības, it īpaši mentālās, dzimumu starpā, ir iespējams abiem dzimumiem daudz labāk izprast vienam otru un veidot veiksmīgas attiecības.

Izmantotās literatūras saraksts

Campbell N. B., Reece J. B. Biology. Sixth Edition. San Francisco: Benjamin Cummings 2002. 278.-279.lpp.

Nussbaum R. L. , McInnes R. R., Willard H. F. Thompson & Thompson Genetics in Medicine. Sixth Edition. Philadelphia: W.B. Saunders Company 2004. 168.-171.lpp.

Pilmane M., Šūmahers G.H. Medicīniskā embrioloģija

http://latvijas.daba.lv/vardnica/lat-ang/06910695.htm (aplūkots 2009. gada 10. februārī)

http://www.liis.lv/anatom/Antomija/2/2cit/2cit16.htm (aplūkots 2009. gada 10. februārī)

http://smadzenudarbiba.wordpress.com/2008/09/25/homoseksuala-cilveka-smadzenes-atskiras-no-heteroseksuala-cilveka-smadzenem/ (aplūkots 2009. gada 12. februārī)

http://www.apollo.lv/portal/life/1365/articles/25928/0 (aplūkots 2009. gada 14. februārī)

http://en.wikipedia.org/wiki/Biology_of_gender (aplūkots 2009. gada 14. februārī)

http://www.tvnet.lv/zinas/tehnologijas/atklajumi/article.php?id=71921 (aplūkots 2009. gada 14. februārī)

http://latvijas.daba.lv/vardnica/lat-ang/06910695.htm

Pilmane M., Šūmahers G.H. Medicīniskā embrioloģija

Nussbaum R. L. , McInnes R. R., Willard H. F. Thompson & Thompson Genetics in Medicine. Sixth Edition. Philadelphia: W.B. Saunders Company 2004. 168. lpp.

http://www.liis.lv/anatom/Antomija/2/2cit/2cit16.htm

Pilmane M., Šūmahers G.H. Medicīniskā embrioloģija

http://en.wikipedia.org/wiki/Biology_of_gender

http://www.tvnet.lv/zinas/tehnologijas/atklajumi/article.php?id=71921

http://www.apollo.lv/portal/life/1365/articles/25928/0

http://www.irlaiks.lv/health/relationands/relation/article.php?id=5453764

http://smadzenudarbiba.wordpress.com/2008/09/25/homoseksuala-cilveka-smadzenes-atskiras-no-heteroseksuala-cilveka-smadzenem/

http://www.apollo.lv/portal/life/1365/articles/25928/0

19