Ievads
Džiāns Domeniko Kampanella (Toms) , kurš dzīvojis 1568. – 1639. g., ir pieskaitāms pie viena no dižākajiem agrīnā utopiskā komunisma pārstāvjiem. Kā jau agrīnā utopiskā komunisma pārstāvjiem pienākas, Kampanella savus uzskatus saskaņo ar reliģiski mistiskiem uzskatiem, aizraudamies ar maģiju un astroloģiju. Par savu brīvdomību un sazvērestības mēģinājumu, Kampanella samaksāja ar 27 gadiem ieslodzījumā. Cietumā tiek sarakstīta utopija ar nosaukumu “ Saules pilsēta,“ kas datēta ar 1602. gadu, bet izdota pēc 20 gadiem.
Plakanikas dominikāņu klosterī Kampanella nodevās filozofijas un ticības mācības apgūšanai. Viņa dzīvi izmainīja Fransiskāņu mūku organizētais disputs, uz kuru dominikāņu mūki Kampanellu nosūtīja. Tas tik spēcīgi iedarbojās uz viņu, ka to vairs neapmierināja viduslaiku autoritātes, kas valdīja klosteros, viņš sāka apšaubīt pašu Aristoteli.
Kampanellas brīvdomība izpaudās ne tikai uzskatos, bet arī rīcībā, ignorējot pāvestu un izmantojot klostera bibliotēku, par ko viņš tika apcietināts, nosūtīts uz Romu un stājās inkvizīcijas priekšā.
Kampanella sarakstījis daudzus darbus, kas ir arī visai pretrunīgi. Dažos viņš uzstājās kā reformācijas kustības pretinieks, pierādot, ka pāvestam savā pakļautībā jāapvieno visi kristieši un jākļūst ne tikai par baznīcas, bet arī par valsts galvu.
Kaut arī Kampanella baudīja apkārtējo rūpes un mīlestību, filozofs Gasendī sniedza savu atbalstu, tomēr Kampanella dzīvoja lielā trūkumā.
Kad viņš saņēma Romas atļauju izdot savus kopotos rakstus, 1639.gadā Kampanella nomira, izdevis vien tikai pirmos sējumus.
“ Saules pilsēta “
“Saules pilsēta“ – tas ir apcerējums par ideālu sabiedrību, kurā nav privātīpašuma, kopīgs darbs garantē pārpilnību, bet pastāv stingra sadzīves reglamentācija.
Šajā darbā visi sabiedrības locekļi ir vienādi. Viņi ir vienādi arī pēc apģērba, kas neatšķiras sievietēm un vīriešiem, tas ir piemērots kara lietām. Ēdienreizēs visi sēž pie liela galda, ēd vienu un to pašu ēdienu, dzer vīnu.
Tā kā “Saules pilsētā “ nav privātīpašuma, tad visi ienākumi un viss darbs pilsētas labā skaitās kā kopīpašums. Par kopīpašuma sadali; tādu sadali, kurā visi saņem pēc vajadzībām, realizē pilsētas galva – Saule ar saviem 3 palīgiem: Varenību, Gudrību un Mīlestību. Saule ir galva gan laicīgajā, gan garīgajā jomā, un visos strīdos un jautājumos viņš dod galīgo spriedumu.
Kampanella “Saules pilsētā “ cenšas parādīt ideālu valsts pārvaldīšanu, progresīvu priekš 16. gadsimta – tā ir republika. Bet noliekot visgudrāko, spējīgāko un stiprāko – Sauli republikai pa virsu, īstenībā veido monarhiju.
Bet kā izvēlēties šo priesteri – Sauli? Sākot ar to, kad bērni tiek mācīti lasīt un rakstīt, sākas novērošana – kādam amatam atbilst katra bērna spējas. Apmācība noris ar ļoti progresīvām metodēm: bērniem, vecu priesteru pavadībā, jāstaigā un jāskraida gar pilsētas mūriem, uz kuriem vizuāli parādīts viss, kas apgūstams. Tie ir dažādi amati, rakstīšanas un lasīšanas māksla, rēķināšana un valodas, bērniem nav jāsēž pie grāmatām. Šī apmācība notiek līdz noteiktam vecumam, pēc tam katrs stājas padomes priekšā. Padomē amatpersonas tad arī izlemj, par vai pret noteiktas personas izraudzīšanu kādam amatam. Neviens cits nevar gūt Saules amatu, izņemot to, kurš pārzina visu tautu vēsturi, visas to parašas, reliģiskos rituālus, likumus, visas republikas un monarhijas likumdevējus un zinātņu, arodu izgudrotājus, un debess uzbūvi un vēsturi. Ir jāzina fizika, matemātika, astroloģija, metafizika un teoloģija. Tādējādi ir iepriekš zināms, kurš kļūs par Sauli. Par sauli netiek iecelts, ja nav sasniedzis 35 gadu vecumu un netika nomainīts līdz tam laikam, kamēr neatradīsies kāds gudrāks par savu priekšteci.
“Saules pilsētā” pastāv stingra sadzīves reglamentācija. Te varētu daudz stāstīt par dzīves un nodarbību kopību, un to sadalījumu starp sievietēm un vīriešiem, par sievu kopību un daudz ko citu. Vienīgi gribu pateikt to, ka Kampanella izteicies sekojoši: “ Cilvēku suga, tāpat kā jebkura cita [dzīvnieku] suga ir jāizkopj. “ Kā piemērs derētu zirgu selekcija (rikšotāji un vilcēji).
Kas attiecas uz „Saules pilsētu”, sievietēm un vīriešiem arī tiesības it kā ir vienādas, bet tomēr man rodas sajūta, ka sievietes ir nedaudz zemākas nekā vīrieši, visas sievietes bija kopīgas, un neeksistēja tāds jēdziens kā laulība, galvenajam priesterim bija tiesības izlemt, kura sieviete piestāv šim vīrietim, bet kura ne, bija tāda ideja, ka jābūt līdzsvaram, ja tu esi tukls vai resns tad lai būtu līdzsvars, sievietei jābūt ļoti kalsnējai, un pretēji, bet, ja vīrietis ir normāls, tad arī sievietei jābūt normālai, viņiem jābūt vienāda svara un ķermeņa konstitūcijai. Vīrietis nevarēja brīvi izvēlēties sev sievieti, un sieviete nevarēja brīvi sev izvēlēties vīrieti.
Ja salīdzina utopijās attieksmi pret bērniem, „Saules pilsētā” pievērsta ļoti liela uzmanība. Pirmkārt, bija ļoti svarīgi, lai sieviete un vīrietis būtu no dažādām ģimenēm, lai viņi būtu labi audzināti un pilnīgi veseli, bija arī ļoti svarīgi, ka šajā momentā, kad vīrietis un sieviete cenšas „izveidot” bērnu, ja tā drīkst pateikt, jo man rodas sajūta, ka viņi tieši to arī darīja – taisīja bērnus, viņi nenodarbojās ar seksu vai vienkārši mīlējās. Un šajā momenta bija ļoti svarīgi, kur atrodas saule, mēness, vispār ļoti liela nozīme bija mēnesim un zvaigznēm.
Man patika viena frāze, mūsu cilvēki, kuri nedzīvo Saules pilsētā, pievērš ļoti lielu uzmanību suņiem un kaķiem, lai tiem būtu labi senči, lai būtu lielisks ciltskoks, bet mēs, cilvēki, vispār nedomājam par to, lai tas pats būtu mūsu bērniem, dažreiz mēs necenšamies savu bērnu normāli audzināt. Tomēr pat utopijā var atrast kaut ko derīgu un taisnīgu.
Saules pilsētā bērna senčiem pievērš ļoti lielu uzmanību, un, ja tu esi ne īpaši vesels, tev ir kaut kādas slimības, tad tev nevajadzētu dzemdēt bērnus, jo tie var piedzimst slimi un nespēs izdzīvot. Es domāju, lai jebkurā valstī būtu uzplauksme, pirmkārt, jādomā par bērniem, lai viņi būtu veseli, jo bērni ir jebkuras valsts nākotne.
„Saules pilsētā” man patika pilsētas ārējais izskats, pilsēta atradās uz liela pakalna un apkārt bija septiņi lieli mūri, kuri bija augsti un droši. Katrā mūrī bija četri vārti, kuri veda uz pilsētas centru. Katram mūrim bija uzdevums ne tikai aizstāvēt un aizsargāt iedzīvotājus, bet uz sienām bija uzzīmēti visi dzīvnieki, kuri eksistē, visi putni, kuri dzīvo pasaulē, zivis, kuras peld jūrā un ezeros, visas valstis, kuras ir uz zemes, matemātiskas formulas, fiziskas formulas, cilvēki vienkārši varēja staigāt pa pilsētu gar vārtiem un mācīties, jo uz sienām bija atzīmētas, uzzīmētas un aprakstītas visas zinātnes, viss, kas eksistēja pasaulē.
Saules pilsētā bija speciāli cilvēki, iedzīvotāji, kuri ceļoja pa pasauli, lai visu zinātu, kas pasaulē notiek, kādas valstis ir, kādi cilvēki dzīvo šajās valstīs, ar ko viņi nodarbojas, kādi ir jauni izgudrojumi. Man liekas, ka Saules pilsētā bija tik jauka, interesanta un lieliska dzīve, ka man pašam sagribētos dzīvot tādā „Saules pilsētā”.
Cilvēki dienā strādāja četras stundas, visu pārējo laiku viņi veltīja zināšanām. Zināšanas viņi vērtēja ļoti augstu. Saules pilsētas vadītājs bija Saule, bet galvenais priesteris bija gudrākais cilvēks šajā pilsētā, par galveno priesteri varēja kļūt jebkurš, kuram bija vislielākās un vislabākās zināšanas.
„Saules pilsētā”, cilvēkam bija jāzina viss un bija jāprot darīt visu. Lai tu būtu lielisks valdnieks, tad tev jāzina viss un jāprot viss, lai tu varētu cilvēku strīdā izvēlēties, kuram no viņiem ir taisnība, bet kuram nē. Valdniekam jābūt ļoti izglītotam. Saules pilsētas sabiedrībā vienmēr notika pārbaudes, kurš ir gudrākais.
Saules pilsētā katrā jaunā mēnesī un pilnā mēnesī pulcējas Padome. Tajā piedalās visi divdesmit gadus vecie un vecāki, un visi var izteikties par to, kādi trūkumi ir valstī, kuras amatpersonas savus pienākumus izpilda labi vai slikti.
Ik astotajā dienā sapulcējas visas amatpersonas, priekšnieki un Augstākais.
Tāpat Augstākais un trīs galvenie vadītāji ik dienas apspriež valsts kārtējās lietas. Amatpersonas nomainās pēc tautas gribas. Tomēr četras augstākās nav nomaināmas, ja vien tās pašas savu titulu nodod kādam gudrākam vai prātīgākam.
Protams, ir vēl amatpersonas, kas ir atsevišķo zinātņu priekšgalā.
Kā redzam, padomju gados perfekti īstenotas valsts modelis, tikai, vai kāds gan labprātīgi atdeva savu amatu gudrākam?
Sociālisti pieņem, ka visi cilvēki dzīvo vienā savstarpēji saistītā kopībā. Šī kopība ir ārkārtīgi svarīga cilvēka identitātes veidošanā kopš mazotnes, šī kopība tad arī izšķirīgi ietekmē katra cilvēka rīcību. Sociālistu piedāvātā kopība nosaka brālības principu, kas priekšroku dod sadarbībai un kolektīvismam, tā norādot, ka sadarbība ļaus cilvēkiem izpausties vispilnīgāk.
Redzam, ka te nav vietas konkurencei, nav vietas cilvēku individualitātei. Vienlīdzība tiek izprasta ļoti tieši. Šāda vienlīdzība pēc sociālistu domām, ļauj nodrošināt sociālo stabilitāti, veidot harmoniskas attiecības ar cilvēkiem.
Nobeigums
T. Kampanella savā darbā “Saules pilsēta” sīki atainojis utopisku cilvēku sabiedrību, kurā neeksistē privātīpašums, kurā visi sabiedrības locekļi vai nu cītīgi mācās, vai strādā, vai “priekšnieko” un dzīvo pārticīgu un laimīgu dzīvi, ievērojot noteiktos, definētos, vispārpieņemtos likumus.
Šim darbam bija liela nozīme zinātniskā komunisma un vispārējās cilvēces domas attīstībā. Var droši apgalvot, ka Kampanella ir agrīnās utopiskā komunisma ideju un filozofijas pārstāvis, kas spilgti izpaudies daudzos viņa sarakstītajos darbos.
Sociālisms kā ideju sistēma izveidojās 19.gadsimta pirmajā pusē, reaģējot uz industriālās sabiedrības attīstību un problēmām. Vispirms sociālisms sniedza ideoloģisku atbildi uz amatnieku uz sīko uzņēmēju izspiešanu no tirgus, ko izraisīja rūpnieciskās ražošanas uzplaukums, bet vēlāk tas reaģēja arī uz strādnieku stāvokļa pasliktināšanos.
Kaut šī sistēma sabruka 1990.gadā, kā ideja tā joprojām nav mirusi. Sociāldemokrāti devuši lielu ieguldījumu 20.gs. vēsturē, atbalstot plašas sociālās reformas, saglabājoties kā nozīmīgs politisks spēks.
Tā nu sociālisma ideoloģijas spožums un posts, šis nepieciešamais piedzīvotais ļaunums mums visiem skaidri parāda, cik nozīmīga ir demokrātijas pastāvēšana.
Izmantotā literatūra
1. Kampanella T. Saules pilsēta. – Rīga: Zvaigzne, 1980;
2. Ievads filozofijā. U. Sūna, G. Oļševskis – Rīga: “Pētergailis”, 1993;
3. Vilks A. Vārdnīca filozofijā vidusskolām. – Rīga: RaKa, 2000