Saturs.
1. Ievads…………………………………………………………………………………………………..1.lpp
2. Kad M.Zālīei pienāks dzejas laiks?………………………………………………………….2.lpp
3. „Vakar zaļajā zālē”.
3.1. Dzejas grāmatas paskaidrota jēga………………………………………………………3.lpp
3.2. Viens dzejolis………………………………………………………………………………….4.lpp
3.3. Mans viedoklis par dzejoli………………………………………………………………..5.lpp
4. „Rīt varbūt”.
4.1. Dzejas grāmatas paskaidrota jēga…………………………………………………….6.lpp
4..2. Viens dzejolis……………………………………………………………………………….7.lpp
4.3. Mans viedoklis par dzejoli………………………………………………………………8.lpp
5. „Nav vārdam vietas”
5.1. Dzejas grāmatas paskaidrota jēga……………………………………………………9..lpp
5.2. Viens dzejolis………………………………………………………………………………10.lpp
5.3. Mans viedoklis par dzejoli…………………………………………………………….11.lpp
6. ”Debesis,debesis”
6.1. Dzejas grāmatas paskaidrota jēga…………………………………………………..12.lpp
6.2. Viens dzejolis………………………………………………………………………………13.lpp
6.3. Mans viedoklis par dzejoli…………………………………………………………….14.lpp
7. Pielikums………………………………………………………………………………………..15-16.lpp
8. Secinājumi…………………………………………………………………………………………..17.lpp
9. Izmantotā literatūra……………………………………………………………………………….18.lpp
Ievads.
Māra Zālīte iegūst sev uzticīgu lasītāju jau ar pirmo dzejoļu grāmatu. ASV dzīvojošais latviešu literatūrzintātnieks Rolfs Ekmanis, kas pazīstams kā erudīts un stingrs vērtētājs, savu atzinību par jauno dzeijnieci izsakaa jau recenzijas virsrakstā. Viņš arī akcentē, ka „Māra Zālīte ir viena no tiem Latvijas jaunās dzejas pārstāvjiem, kam piemīt dziņa pēc horizontu paplašināšanas, vēlēšanās izkļūt no šaur;a pašmāju loka, ieelpojot pasaules dvašu un savukārt ieelpojot savējo pasaulē”. Ir aizritējuši trīsdesmit gadi, un R.Ekmaņa teiktais izrādījies pravietisks.
M.Zālīte tagad ir labi pazīstama un tautā iemīļota dzejniece, dramaturģe, esejiste. Viņa ir autoritāti un cieņu iemantojusi spilgta sabiedriska darbiniece.
Dzejniece aizstāv savu personību pret tās pakļaušanu kādai iepriekš minētai normai, tādai kādai jābūt dzejniecei. Viņai ceturtajā grāmatas krājumā ir dzejolis „Es savā zemē” un dzejolis „Zvana atklāšanu” var uzskatīt par partnera atbildi dialogā ar Jāni Preteru, kurš raksta: „Es savā zemē gribu kļūr par zvanu, kas vēl aiz nāves uzticību dzied”.
Krājumos ir ļoti daudz pārdomu un dzejnieces domu gājiens. M.Zālītei nopietnā skatījumā, izmantojot arī nenopietnus un trāgu ironiju.
Māra Zālīte uztver un savā dzejā ienes to, kas viņas zemei un tautai ir nozīmīgs. No visa dzejoļu krājumiem izriet aicinājums saprast to ko nesapratāt nesen…
1.
Kad Mārai Zālītei pienāk dzejas laiks?
M.Zālītei dzeja ir dīkdienas žanrs. Viņas prāts uz dzeju nesas tikai tad, kad īsti nav ko darīt, kad kaut kas urda, kad kaut kas nomāc. Viņa nezin no kurienes parādās kaut kādas rindas, kaut kas ieviļņojas, un tad rodas dzeja. Mazam dzejolim vajag ļoti lielu telpu.
Viņa ir viena no tām, kas var apzvērēt, ka iedvesma eksistē kā reāls psiholoģisks stāvoklis un ka rakstīt bez iedvesmas ir elles mocības. Bet arī labi zin, ka iedvesmu var sasniegt. M.Zālītes teiktais: „Ja tu esi apsolījis uzrakstīt teātrim lugu līdz 1.septembrim, tu nevari gaidīt, kad tev pēkšņi Dievs no debesīm nosūtīs gatavu lugu un tev vajadzēs tikai pierakstīt, kā notiek ar dzejoļiem. Jāpacīnās. Pēkšņi kaut kas uzlec uz ekrāna. Tad no šī nejaušības elementa, kas tev pašam liek atdzīvoties, rodas iedvesma. Tad arī rodas cerība, ka tajā dvēseles stāvoklī tu vari tiešām kaut ko rādīt”. Viņiem vienmēr vajag lielāku brīvību, nekā viņai pašlaik, lai varētu rakstīt dzeju. Lai nesaistītu nekādi termiņi, lai viņa nezinātu ko darīt, parīt vai arī nē!
Tā M.Zālīte teikusi redektorei Undīnei Adamaite no „Kultūras Diena”-Laikraksta „Diena” pielikums Nr.7
• Manuprāt lai uzrakstītu dzeju vajag mācēt ieskatīties sevī un izpaust to uz āru ar lieliem burtu izteikumiem!
2.
„Vakar zaļajā zālē”.
Sākumsposma dzejoļi apkopoti 1977. gadā gr. „Vakar zaļajā zālē”. Sarakstītos dzejoļus aptver ar gaišiem akordiem, ar prieku par zaļās zāles svaigumu un mulsu izbrīnu par to, ka viņas labā roka aizgāja rakstīt, aizgāja pasaulē smejot. Un tur pat blakus kā brīdinājuma piesitiens vārdi zāles, sāpes, kuras pirmo reizi ieraudzīs bērns, kas vakara zaļajā zālē ir spēlējies. Tās ir cilvēciskas izjūtas, skaskaroties ar skarbo realitāti, kas aizvij tūkstošiem smagu jautājumu „Kapēc”?
Manuprāt,viena no lielākajām vērtībām ir tajā valdošais pārdzīvojuma efekts, sveigums un patiesīgums. Dzejā elpo jauna dvēsele, kas tiecas pretī dzīvei kā brīnumam un izsijā caur sevi cerības un vilšanos un vērtīgākais paliek.
Poētiski tēlota jaunā cilvēka- liriskās varones sastapšanās ar dabu, kur egle mani kā cāli/zem saviem spārniem lolo/zars skūpsta plecu pie dīķa kā atmiņas/ aizaugušā /neaizmirstulīte. Neparastu metaforu un salīdzinājumu, kas trāpīgi raksturo tēloto parādību, zem saules karstajiem pirkstiem pļavas zaļajā klaviatūrā iedegas gundegas u.c.
Manuprāt, dzejniecei raksturīgs paņēmiens konkrēti izteikt parādību, kas palīdz izcelt īpašu tēlu. Piem. Gaisma nostājas pret tumsu, diena pret nakti , klusums pret troksni.
3.
Dzejolis.
„Dejo, dejo pagriezies”.
Dejo, dejo, pagriezies,
piesit kāju, palecies,
uzist asti, nošpļaujies,
pieglaud ausis,paklanies!
Dejo, dejo, pagriezies,
pietupies, atsperies,
atšieb zobus, pasmejies,
norij rupi pacieties,
lec, kad spēlē,
iekod mēlē,
vērties dēlē,
mākoņstrēlē…
Lai spīd šlipse.
laistās ancuks-
velns par naudu,
velns par naudu,
velns par naudu
danco!
4.
Mans viedoklis par dzejoli.
Manuprāt, šajā dzejolī ir vēlēšanās būt vērtību radītājam un pārvarēt dvēseles depresīvās noskaņas, jo gaušanās neko nedod. Jāaudzē ticība, kas dzimst viņas radošā darbā. Dzeijniece spēj piedod cilvēciskas vājības, bet bezgalīgu pretīgumu.
Šajā dzejolī „Dejo, dejo pagriezies” ir izsmieti ļaidis, kuri ar mieru pazemoties augstāku cilvēku iegribām. Dzejolī iekļauts rotaļigas rindas, bet savu asumu nezaudē. Šeit vairāk izpaužas nesaudzīga iegriba, mūžīga savis pārvarēšana un dzīves mirkļu caurskatīšana. Dzīvo ar jūtīgo dvēseli, kas piepilda ar sapņiem, skumjām un ilūzijām.M.Zālītes dzejā saskatāms nepiepildītus romantiskus sapņus. Sajūt sevī zinātkāro brīvību un ellīguma smaidu.
„Vakar zaļajā zālē” ir divi tēlošanas paņēmieni.
• Lietas un parādības tiek nosauktas-neapstājoties.
• Bagātāks skatījums caur varones personību, kas emocionāli liek apjaust autores domu virzienu un mērķi.
5.
„Rīt varbūt”.
Pirmajā dzejoļu krājumā dominē gaišie cerību akordi, jaunības optimisms, turpretī otrajā „Rīt varbūt”- vairāk smeldzes un dzīves pieredzē gūtu kritiku vērojumu. Dzejniece pakļauj pati sevi iekšējā pasaulē un vēro tās reakciju pret pasaules notikumiem. Manuprāt, nevienu parādību nevar aplūkot kopumu katrs par sevi, daž dažādi,kopumā to nesavilkt.
Krājumā neredzēdams mērķi, cilvēks kļūst par alkatīgu ierāvēju, kas vienīgo mantu saskata mantā un naudā. Katrs indivīds rūpīgi slēpj savu iekšējo, kaut bezgalīgi pelēcīgo pasauli. Cilvēki vienmēr no kaut kā baidīdamies, nespēj brīvi un dabiski atvērties cits citam
Dzejnieces varone nemitīgi meklē ceļu, kā izkļūt no strupceļa no dvēseliskās mucas…Glābjošie vārdi: Vārds ceļu neatrod/Lēns ceļa meklētājs u.c.
Sabiedrībā notiekošais visjūtīgāk reaģē,tādi cilvēki vecumā kā piemēram, es. Būtībā tas ir jauna cilvēka dvēseles izmisuma kliedziens. Saskaroties ar izsapņoto ilūziju un reālo pasauli, man nāksies dzīvot. Vienmēr negatīvais iespaids rodas ātrāk, noliegta ir bezjēdzīga dzīve [tā nav].
„Vakar zaļajā zālē”, kurā septiņdesmito gadu jaunatnes portretā bija vairāks izzīmēti tās negatīvie vaibsti,gr. „Rīt varbūt” intonācijā man pretrunu, bet sapratne kopējā bēdā- jaunatnes depresījā un negatīvajos cēloņos.
6.
Dzejolis.
Bezgalība.
…cik maigi prot nolīt lietus, mīlais,
Kaut tavas lūpas pār mani tā ietu, kaut
tavas rokas pār mani tā ietu, cik līksmi
prot nolīt lietus, mīļais, kaut tavas acis
tā smietu, kaut tavas acis tā smietu, cik
līksmi prot nolīt lietus, mīļais, cik maigi
prot nolīt lietus, kaut tavas lūpas pār
mani, kaut tavas rokas pār mani
tā ietu, mīļais, cik maigi prot nolīt lietus,
mīļais, cik maigi prot nolīt lietus…
7.
Mans viedoklis par dzejoli.
Māras Zālītes domās bija liela nozīme mīlestībai, kas spēj būt ļoti dažāda. Šeit tā plūst kā maiguma vilnis, kas apvij izjūtu ar savu maigumu. Apjukums, mīla, satraukums, atplauksts skatiens un runu gājiens.
Milestība kas ir bezgalīga un veldzējoša, pārņem cilvēku no matu galiņiem līdz papēžiem. Šķiet tas tieši un konkrēti redzams tēlā lietus, kurā valda īpaša atmosfēra…Poētiska noskaņa.
Manuprāt, šajā dzejolī izteikts ir tas, kad nekad nav beigas, mēs turpinam domāt, cerēt, mīlēt un kaut ko gūt. Bezgalība- neierobežots precess. Noslēpumainība varētu būt svarīgi vienīgi cilvēkam. Ironijas spēle, kā no pusvārda izteikta doma un viņa turpinās, turpinās un turpinās…Spēks.
Skumja, bet patiesa noskaņa, jo nav konkrēts mērķis. Nomācoša sajūta, bet patīkama!
8.
„Nav vārdam vietas”.
Trešais dzejoļu krājums ir bagāts ar satura lielāku intonāciju. Tas apliecina dzejnieces uzskatu un briedumu, jo gadiem ejot viņas domas ir palikušas asākas un vērtīgākas, pasauli redz arvien piepildītāku Ar pīšļiem/Ar lapām koki/ un ar mīlestību sirds. Krājuma nosaukumā izteikto apgalvojumu var uztvert arī kā radoša cilvēka urdošas pārdomas un šaubas par sava darba jēgu.Dzejas vārdu ietekme ir gan sabiedrībā, gan mākslā.
„Nav vārdam vietas” tādēļ, ka tā netiek dota brīvajam vārdam, kas plūst no dzejnieces dvēseles un tiecas uz būtisko, simtkārt pārdomātais.
Tautas brīvības ilgām, sāpēm un cerībām. Šādā veidā M.Zālīte bija uzrunāt lasītājus!
Tapšanas laikā nebija vēl vis dzimis, tikko minētais. Protams, pašas dzejas uztverē nav tās dabiskās dzīvošanas…
Manuprāt, M.Zālītes dzejā ir vērtības, kas vajadzīgas katram cilvēkam, lai cik jauns un vecs viņš būtu.
9.
Dzejolis.
Balāde par patiesības graudu.
Ai, pastkastīte, tu pasaules kabata, Ai.pastkastīt,pasaules kabata,
ik rītu kur iebāžu roku! tava kabatzagle nu raudu,
Es nočiepju svaigākos faktus, jo bija man, jo es atradu
bet atzīstos- izniekoju. patiesības graudu,
Tie manī kā Bermundu trijstūrī bet tai pašā mirklī krauklis
pazūd un aiziet bojā. ar knābi man skāra delnu.
Es nolaužu labu gabalu Ar kraulki grauds aizlidoja,
no pasaules sirdsapziņas, ar bezvārda kraukli melnu.
bet liekāko atstāju, Vēl paradums izvelk no kabatas
jo zinu, ka pamaz tev viņas, pa drupatai dzejas, pa sauklim,
pastkastīt, pasaules kabata. bet nevajag vairs neko.
Es negribu pasaules skumjas, Acs seko krauklim, vien krauklim.
bet viņas ir pielipīgas
un turklāt kā amēbas vairojas,
būs jau vai puse Rīgas.
Es nozogu šķipsniņas cinisma,
bet nevaru likt to lietā,
jo tur, tajā ciniķu barā,
tagad sēž cits manā vietā.
10.
Mans viedoklis par dzejoli.
Šajā dzejolī ir saskaņa ar cilvēku, cilvēku paradumu, sapratni, un novēlojumu. Šeit izteikts tas, ka cilvēks saprot ko dar, bet viņš lietas labā nekā nedarīja… Nesaudzīgi atklā savu dzīves redzējumu. Piemēram,Ai, pastkastīte, tu pasaules kabata, Ai.pastkastīt,pasaules kabata,
ik rītu kur iebāžu roku!
Es nočiepju svaigākos faktus,
bet atzīstos- izniekoju.
Tie manī kā Bermundu trijstūrī
pazūd un aiziet bojā.
Cilvēkam kad ir kaut kas uz sirds,tad tik viņš saprot ko pats izdarījis un ko mēģināt labot. Vismaz man personīgi tā ir, kad pati izjūtu to uz savas ādas saprotu kā ir bijis un ko esmu izdarījusi. Dzejolī ir pieminētas pasaules skumjas kāpēc tieši skumjas? Kāpēc tieši vairāk skumjas piemin ne smaidu, prieku?! Vienmēr skumjas izrāds vairāk, jo patīk izklāstīt kas uz sirds. „Es nozogu šķipsniņas cinisma,” kāpēc jāzog cinisms? Cilvēks uz pasaules nevar izdzīvot bez nicinošās tikumu pieņemtības, jo katrs cīnas par ko to, lai palikt savā vietā. Cilvēks nevar būt visu laiku labs un bez aizspriedumiem, viņam vajag degsmi. Cinismu vajag tad, ja viņu māk pareiz pielietot.
Dzejolī pieminēts putns krauklis „melns”, liels, spožs un varens. Izpētiju bioloģijas grāmatu 6. klases, krauklis mēdz laikā koncentrēties, kraukli uzskatapar nejauku „Bargu”.
Krauklis pieminēts, nevēlēdamies uzņemties sev skaļu cīņu.
„Nav vārdam vietas”, šis krājums man no visiem vis vairāk iepatikās. Manuprāt, skairdi izteikts un dzirdama bals pašas autores, protams, caur tēliem. Loģiskums, nesamākslota forma!
11.
„Debesis, debesis”.
Šis krājums ir ceturtais 1988.g. Skarīt ar tautas atmodas laiku. Saviļnojoši noskaņas izteicējiem ar atbrīvota vārda patiesīgumu. Virspusē izlauzās ilgi slēptā tautas traģiskā pieredze.
Debesis, skatījumā kaut kas saistās ar romantisku tēlu- zvaigznēm, ilgām tālēm. M.Zālītei ir mizīgs purvs, kuru brienot atrodami brīvības cīņu karavīru iemītie ceļi. Tās ir Piemiņas tīrelis, mūžības kino.
Dzejolis „Debesis,debesis”, kas šķiet kā atgādinājumu no kura raugoties jāvērtē viss, kas noticis- pēc Ziemassvētku kaujām Tīrelī, pēc Brāļu kapos guldītām dzīvībām.
Šķiet dzejniece paredz visu latviešu tautas mūžu. Kā senajos laikos, tā šodien- kruscelēs pienaglotās tautas liktenis, jo šī zeme- uz Eiropu logs…
M.Zālīte uztver un pārnes savā dzejā to, kas viņas zemei un tautai sāp visvairāk, jo sāpju punkti dzejniecei ir tie paši. Dziļi ievainota, pazemota dvēsele, cilvēciskā pašcieņa un gods.
Satriecošā spēkā, dzejniece sarakstījusi krājumā par tēvuzemi u.c. Viņas dzīvē ir ļoti liela nozīme tēniecība, paražas un sadzīves kultūra!
12.
Dzejolis.
„Caur gadsimtiem latvieša lūgšana”.
Pazemīgi es lūdzu- dodiet man
manu maizi ēst, ko esmu izaudzējis.
Pazemīgi es lūdzu- ļaujiem man
savu zemi mīlēr un savu godu neatmest.
Pazemīgi es lūdzu- ļaujiem man
manu valodu lietot un savu māti neaizliegt.
Pazemīgi es lūdzu- neliedziet man
savas dziesmas dziedāt un mazliet nākotnes cerību.
Pazemīgi es lūdzu- atstājiem man
manus dievus: es solu, ka lūgšu tos klusi.
Tik pat klusi un pazemīgi, kā es lūdzos jums.
13.
Mans viedoklis par dzejoli.
Šeit ir tieši un trāpīgi vārdi par to ka zemei un tautai sāp visvairāk. Šeit vairs nav par cilvēka pašcieņu un godu, šeii runa un lūģšana ir pat to lai būtu brīvi un, lai kaut mazliet ļautu mīlēt savu Latviju.
M.Zālīte ir nozīmīga patriote, kura piedzīvojusi ne tikai mācoties, bet viņa ir dzīvojusi izsūtīto ģimenē. Un domāju, ka tieši tas viņai deva lielu stimulu uzrakstīt dzejas, kuras ir par tautu.
Šeit var noprast, ka cilvēki ir spējīgiuz daudzko, lai iegūtu savu dzimteni, lai arī šodien liela daļa to nesaprot. Īsti nezinu kura daļa es esmu, skaistu sevi pa vidu, jo katrai daļai sava taisnība.
Tautas identitāte ir tās vienreizīgums un no iznīcības glābjoša pasaule. Tas vis ir iemužināt folklorā, literatūrā, mūzikā u.c. Radoša enerģija un emociju pilns burbulis ar kuru cenšas lūgt, lai DOD!!!
14.
Secinājumi.
Ko var teikt: M.Zālīte ir satriecoša personība. Viņa zin ko vēlas un tas viņas dzejā ir izprotams. Šo tēmu izvēlējo tādēļ, ka gribēju vairāk izzināt par M.Zālīti un par viņas dzeju. Man patika rakstīt par viņas dzeļoju krājumu. Kā ievērojāt tie četri krājumi ir pašas dzejnieces sākums. Visvairāk kas manī iekrita no šiem krājumiem ir „Nav vārdam vietas”, jo tajā ir tik daudz skaistu un loģisku dzejoļu par dzīvi un domu. Viņa raksta to, kas viņai dvēselē un domāju, lasot šo krājumu lielāko ties visi cilvēki domās to pašu ko es… Tur ir dzīves apraksts, kas un kā. Patīkams krājums.
Ieguvu no šī referāta ļoti daudz ko, pirmais- uzzināju vairāk par M.Zālīti, jo man pat nebija ne jausmas ka viņai tik tiešām tik labi un saprotoši dzejoļi. Iegūts lielākas zināšanas. Protams, arī bija tāds krājums no kura man nekripatiņa nepalika siltums, vienaldzība. Piemēram, pirmais krājums „Vakar zaļajā zālē” neteiktu, ka pavisams un galīgi nepatika, bet vienkārši iespmaids uz mani nedeva. Un ļoti labi zinu, ka M.Zālīte nav humāns cilvēks, katram cilvēkam ir sava patika.
Manuprāt, viņa savās dzejās un lugās meklē jaunus ceļus uz tik ilgi aizmirstām, apsmietās un noliegtās patiesības. Viņas dzejā ir kvalitāte. Man patīk tas, ka „pārvarēt šķēršļus ” viņa uzskata kā spēli. Un viņā ir patīkami tas, kad viņai nekad nav bijusi zvaigžņu slimība. Un viņa sevi uzskata par skudru pūzni, jo tajā ņemas un dzīvo stresā.
15.
Izmantotā literatūra.
1. Dagmāra Ausekle, Uldis Auseklis, Imants Auziņš u.c. – „Literatūra 12. klasei” „Zvaigzne”, 1986.,323-352.lpp
2. Māra Zālīte-„Kas ticībā sēts” Izdevniecība „Rīga”,1997.
3. UndīneAdamaite-Kultūrasdiena-LaikrakstaDienapielikums.,nr.7 (94).,16.02.2007.
4. MāraZālīte-„Lāčuplēsis”.,”ZvaigzneABC”.,325.lpp.,44lpp.,62,lpp.,85.lpp.,114.lpp
5. Māra Zālīte-„Dzejas izlase”.,”Zvaigzne ABC”.,1997., 5-24 lpp.
6. Māris Čaklais, Rimatns Ziedonis, Gatis Rudzītis u.c.-„Karogs”.,literatūras mēnešraksts 2/2002., 10-19lpp. 85-90lpp.
16.