Edvards Virza

Edvarda Virzas personība un darbi vairāk nekā četrdesmit pēckara gadus bija noklusēti. Par viņu nerakstīja, viņa darbus neizdeva, taču Virzas grāmatas tika meklētas, par tām diskutēja, jūsmoja. Tikai pēc 1985.gada beidzot atļāvās atklāti un nopietni runāt arī par vienu no visizcilākajiem mūsu literatūras dižgariem – par Edvardu Virzu.

Edvards Virza, īstajā vārdā Jēkabs Edvards Liekna, ir zemgalietis. Viņš dzimis 1883.gada 27.decembrī Emburgas pagasta Rāceņos.

Tēva Jura rokām klausīja gan arkls, gan vijole. Māte Anna Vīgante bija liela dainotāja un dancotāja. Abi vecāki bija tu

u
urīgu Zemgales saimnieku dzimtas atvases. Edvards bija vecākais no Lieknu ģimenes deviņiem bērniem.

Dzejnieka bērnībā īpaša loma bija arī viņa vecvecākiem. Vectēvam Pēterim piemita bohēmiska daba un stāstītāja talants. Kā teica pats dzejnieks vectēvs nedzīvoja to dzīvi, kas viņam bija visapkārt. Viņš mita dažādu nostāstu pasaulē, kuru viņam bija neaptverams daudzums. Tie bija nostāsti par valdniekiem, kara vadoņiem, saimniekiem, muižniekiem, klaušu laikiem.

Savukārt vecāmāte Anna bija tautas ticējumu, burvību, leģendu zinātāja. No viņas dzejnieks pārmantojis interesi par etnogrāfisko un mistisko.

Edvards mācījās Salgales pa
a
agasta skolā un Bauskas pilsētas skolā. Viņš mācījās labi un jau skolas gados bija guvis labu literāru skolu. Šajā laikā Virza sevišķi aizrāvās ar Puškina dzeju, to zināja no galvas un daudz deklamēja. Pabeidzis Bauskas pilsētas skolu Edvards atgriezās tikko dz
z
zejnieka tēva mantotajās Billītēs. Taču gadu pēc Bauskas pilsētas skolas pabeigšanas viņš uzsāk mācības Rīgas pasta telegrāfa skolā, bet monotonais darbs viņam nepatīk, un viņš no skolas izstājas. 1904.gadā Edvards dodas uz Maskavu un klausās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. Maskavā Edvards pavada tikai gadu, un jau 1905. gadā dotas uz mājām. Dzīvodams mājās viņš pašmācības ceļā apgūst franču valodu.

Edvards Virza sevi latviešu literatūrā vispirms piesaka kā dzejnieks. 1906.gadā Virzas pirmie dzejoļi sāk parādīties žurnālā ”Dzelme”. Pirmā publikācija ir dzejoļu cikls ”Nakts dziesmas”, kuru ievada moto: ”Cik pasaule ir dziļa, To nakts tik zināt drīkst.” Gadu pēc viņa pirmās publikācijas tika izdots viņa pirmais dzejoļu krājums ”Biķeris”, ko dēvē par pirmo erotiskās dzejas krājumu latviešu valodā. Un neviens nešaubījās, ka latviešu literatūrā ie
e
enākusi jauna, spēcīga personība.

Karam sākoties, visa dzejnieka ģimene posās bēgļu gaitām, bet kāda nomaldījusies lode 1915.gada vasarā nogalināja Edvarda māti. Šī personiskā traģēdija būtiski mainīja topošās dzejas raksturu.

Latvijas valsts tapšanas laikā viņš kaismīgi iestājas par tautas vienotību, bezkompromisa cīņu, kas vienlaikus bija arī cīņa par nacionālo kultūru. Laikrakstos tika publicēti Virzas raksti un dzejoļi – neviltoti, patosa un gaišas ticības piesātināti. Tie aicināja ikkatru mīlēt savu tēvzemi un ienīst ienaidnieku, tie drošināja neticīgos un vērsās pret izlīdzējiem.

Divdesmit Latvijas Republikas gadi ir arī Ed
d
dvarda Virzas literārās darbības ražīgākie gadi.

1919.gada rudenī Melngalvju namā dzejnieks ieraudzīja melnīgsnēju dāmu – dzejnieci Elzu Stērsti.Pēc šīs tikšanās Edvards saraksta poēmu „Marselīne Nevermore”, ko viņš veltī sastaptajai dāmai – Elzai Stērstei. Šī poēma uzrakstīta ar sapņu vieglumu un apdzied visšķīstāko mīlestību. 1920.gada 17.oktobrī abi dzejnieki apprecas. Pēc kāda laika, viņu ģimenē ienāk meita Amarillis,kurai tēvs velta vairākus dzejoļus.

No 1921. līdz 1922.gadam Virza bijis Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē. Atbraucis uz Franciju dzejnieks jūt, ka ir ieradies savā otrajā dzimtenē. 1923.gadā Virza iestājas Zemnieku Savienībā. Šajā laikā Edvards Virza sāk arī plaši runāt par saeimu, parasot vienvaldības nodibināšanu, jo stipra, vienota, autoritatīva valsts vara bija Edvarda Virzas politiskā pārliecība. Viņš arī publicē rakstus, kur uzstājas pret parlamentu un prasa Latvijas vadonību.

Edvards Virza bija Preses biedrības goda biedrs. Viņš ir apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa II šķiru, ar franču un itāļu ordeņiem. Viņa darbi – „Straumēni”, „”Kārlis Ulmanis” un „Jaunā Junda” – izpelnījās Kultūras fonda godalgas, kas sniedza ne tikai morālu gandarījumu, bet arī jūtamu materiālo atbalstu. 1938.gada 15.maijā Virza kļuva par Tēvzemes balvas laureātu.

Edvardam Virzam nebija noteikta laika, kad viņš vislabāk varēja strādāt. Strādāja dienā un naktī, rītā un vakarā. Tomēr vislabāk darbs veicās rīta agrumā. Ap viņu mūžam bija zils dūmu mākonis, un viņš kūpēja kā Vezuvs. Viņš nemīlēja rakstīt uz kaut kāda papīra, izvēlējās vislabākos blokus ar lina papīru.

Edvarda Virzas rakstniecības devums sadalāms divos iezīmīgos posmos.

Pirmajā viņš apdzied mīlestību, pieskaras dažādu dievību formām un tēliem. Šajā laikā maz vēl ir no Zemgales dzejnieka.

Otrs posms Virzas rakstniecībā iezīmējas aptuveni pirmā pasaules kara gados. Un līdz ar Latvijas Republikas nodibināšanu Virzu var dēvēt par Zemgales dzejnieku. Varbūt tā ir dzejnieka mātes traģiskā nāve, varbūt tās ir tautas brīvības cīņas, kas liek vairāk ieskatīties pašu zemē un debesīs, cilvēku dzīvēs.

„Viss kvēlojošam mīlas sapnim dots.

Es pats tas miris spoks, par kuru ļaudis smejas,

Tik manas dzejas, skaidrais svētavots,

Dzied, runā, burbuļo un tālāk lejas.”

Virzas mīlas dzeju viņa laikabiedri gan karsti apjūsmojuši, gan tikpat karsti pēluši. Katrs, kas pazīst viņa mīlestības liriku, zina, cik bagāta un dažāda ir viņa jūtu skala, tas pazīst kā dzejnieka maigo apskaidrību, tā tumšo un aukaino kaislības valstību, kas no saplosītas sirds ik brīdi kā vaidu no dziesmu ārā rauj. Mīlas dzejoļi aptver trīs tematiskas kopas – 1)mīla kā kaisle , instinktu vara, 2)mīla kā dievišķā māksla, brīnumaina rotaļa, 3)mīlestība kā „es un tu”, dvēseles un sirds saskaņas, kopīgs pārbaudījums .

Autora pirmajam dzejoļu krājumam „Biķeris” lemts īpatnējs un savā ziņā traģisks liktenis. Tas nav iekļauts ne Latvijas Republikas laikā izdotajos 3 sējumu Kopotajos rakstos (1938.–1939.), ne arī trimdā veidotajos 4 sējumos (1959.-1966). Tādejādi pirmā pilnīgi šī krājuma publikācija ( kopš tā iznākšanas) ir tikai 1991.gadā.

Kad Virza rakstīja erotiskus dzejoļus, sabiedrība par viņa dzejnieka talantu bija dažādās domās, bet ar patriotisko dzeju viņš iekaroja visas Latvijas simpātijas. Viņam piemita prasme padarīt Latvijas zemi svētu un cilvēkus, kas par to krita, arī. Virza patriotiskos dzejoļus rakstīja ar lielu aizrautību, apdzejojot notikumus, cīņas, kareivjus.

Patriotiskos dzejoļus Virza apkopoja krājumā „Laikmets un lira”. Tajā ir dzejoļi ar tādiem nosaukumiem kā „Karogs”, „Latvijai”, „Pulkveža atgriešanās”, Kareivju saruna’, „Atstāta māja” u.c. Viens no iespaidīgākajiem šī krājuma dzejoļiem ir balāde „Nakts parāde”.

Iepazīstoties ar Virzas dzejas interpunkciju, cits būs patīkami, cits nepatīkami pārsteigts, jo tā nepakļaujas ne 20.- 30. gadu, ne mūsdienu interpunkcijas normām. Dzejnieks liek pieturzīmes tur, kur to prasa viņu dzejoļu iekšējā loģika. Ne vienmēr Virzas dzejas pants beidzas ar punktu, kā tas ir pieņemts, bet – arī ar komatu vai vispār bez pieturzīmes. Arī rokraksts Edvartam Virzam ir grūti salasāms.

Nav latviešu literatūrā otra tāda darba ar tik paradoksālu likteni, kā „Straumēni” – autora dzīves laikā tas ieguvis visaugstāko cildinājumus, visatzītākos cildinājumus, visatzinīgākos vērtējumus, taču pēc tam pilnībā izslēgts no literatūras aprites. Tiesa gan, pēc otrā pasaules kara, „Straumēnus” izdevuši ārzemju latvieši – divreiz 1964.gadā – Vācijā un Zviedrijā, ASV 1958.gadā, ar plašiem Vitauta Kalves komentāriem 1966.gada E.Virzas kopotajos rakstos. Līdz 1940.gadam „Straumēni tulkoti vācu, igauņu, krievu, franču, ungāru un čehu valodās, iesākts zviedru tulkojums. 1940.gada sākumā arheoloģijas profesors Francis Balodis šo darbu gribēja pieteikt Nobela prēmijas komitejai, taču E.Virzas nāve neļāva zviedru akadēmijai izskatīt priekšlikumu par „Straumēnu” godalgošanu ar pasaules prominentāko literatūras prēmiju.

1939. gada pavasarī tika uzrakstīts dzejolis „Baiga vasara”. Tajā, rakstot par vilšanos mīlestībā, Virza ir izteicis arī vilšanos Latvijas valdībā (Ulmanī), tuvās nāves priekšnojautas. Bet pēc gada šis dzejolis nesaraujami savijas ar Latvijas valsts bojāeju.

Dzejnieks Edvarts Virza mira 1940. gada 10. martā.

Rakstot šo darbu es sapratu ka latviešiem ir daudz lielisku dzejnieku, dziļjūtīgu, dziļdomīgu, dzidri sirdsšķīstu, bet neviens nav aizsniedzis Virzas aumalīgo brāzmojumu. Viņa dzeja paliek atmiņā bez mācīšanas, un nav brīnums, ka pēc viņa jaunie dzejnieki arvien vairāk pievērsās brīvajam ritmam Virza dzejā nemeklēja pēc loģika, dažādības vai noskaņām, bet gan pēc pacilāta ritma. Viņam bija spēcīga balss un nesalīdzināma ritma izjūta.

Ieteicamā literatūra

1.Latviešu literatūras konspekti. – R.: Zvaigzne ABC, 1998.

2.Latviešu literatūras vēsture. 2. sējums. – R.: Zvaigzne ABC, 1999.

3.Literatūras rokasgrāmata skolēniem. R.: Zvaigzne ABC, 1995.

4. Rakstnieki par rakstniekiem II. – R.: Zvaigzne ABC, 1996.

5.Virzas raksti. – Tilta apgāds, 1958.

6.Virza E. Zaļā Zemgale. – R.: 1991.

7.Virza E. Straumēni. – R.: Liesma, 1989.

8.Virza E. Straumēni. – R.: Zvaigzne, 1991.

9.www.liis.lv

Leave a Comment