EIRO – 21.gadsimtas valūta

SATURS.

SATURS 2

IEVADS 3

1. VĒSTURE 4

2. EKONOMISKĀ UN MONETĀRĀ SAVIENĪBA 5
2.1. EMS attīstības trīs posmi 5
2.1. Budžeta disciplīna 6

3. EIRO PĀRVALDES INSTITŪCIJAS 7
3.1. Kopēja Centrālā banka 7
3.2. Centrālās bankas statuss 7

4. EIRO – 21.GADSIMTAS VALŪTA 8
4.1. Banknošu dizains 8

5. LATVIJAS REPUBLIKA UN EMS 10

6. EIRO PASAULES TIRGOS 12
6.1. Par un pret eiro Eiropas Savienībā 12

NOBEIGUMS 13

LITERATŪRAS SARAKSTS 14

IEVADS

1999. gada 1. janvāris iegāja pasaules vēsturē kā diena, kad bija pabeigts viens no grandiozākajiem starptautiskajiem projektiem – tiek apvienotas vairāku tautsaimniecības attīstības, īstenotās politikas un kultūras ziņā atšķirīgu Eiropas valstu valūtas, radot ekonomisko un monetāro sistēmu – Eiropas Monetāro savienību (EMS) – ar vienotu Eiropas valūtu eiro.
Eiro turpmāka ieviešana noslēgs sākto 70.gados pasaules ekonomikas pāreju no “vienvalūtas” sistēmas(Bretton – Vuda sistēma), kuras pamatā ir dolārs, kā vienīga pasaules rezervju valūta, pie sistēmas kuras pamatā ir divas “ssuperreģionālas” valūtas – dolārs un eiro.
Mana darba temats ir par eiro, tāpēc, ka jau pēc diviem gadiem eiro ieies apgrozībā, un kļūs par pilnvērtīgu valūtu. Un tā kā mēs paši dzīvojam Eiropā mūsu interesēs zināt kas notiek kaimiņvalstīs. Jo vairāk Latvija pati grib iestāties Eiropas Savienībā. Un var būt eiro kādreiz aizvietos latu.
Savu darbu es veltīju eiro vēl tāpēc, ka manuprāt pretstāvība starp dolāru un eiro būs viena no galvenam 21.gadsimtas problēmām. Un izejot no tā ir ļoti svarīgi zināt eiro vēsturi un galvenās īpatnības.

1. VĒSTURE

Pirmo reizi ideja par ekonomisku un monetāru savienību parādījās 1957.gadā Romas līgumā (Līgums, kas izveidoja Eiropas Ekonomisko Kopienu, EEK). Blakus citām lietām Līgums nosaka, ka dalībvalstīm jākoordinē to ekonomiskas politikas un ka politiskā biznesa cikli un valūtas maiņas kursu politikas jāuzskata par kopējo interešu jautājumu.
Kad Romas līgums stājās spēkā, vēl joprojām bija spēkā arī starptautiskā Bretonvudas vienošanās par fiksētiem valūtas kursiem. Šī vienošanās darbojās līdz 1971. gadam, kad sākās ‘’peldošo’’ valūtas kursu periods. ‘’Vernera’’ ziņojums aprakstīja kā pakāpeniski varētu ieviest ekonomisko un monetāro savienību 1970-to gadu laikā. Tomēr šis priekšlikums netika ieviests. Tā vietā, 1972.gadā tika ieviesta Eiropas valūtas vadības sistēma, kuru pazīst ar vārdu ‘’čūska’’ (‘’Snake’’). Šajā sistēmā piedalīties varēja arī valstis ārpus ES.
‘’Čūska’’ turpināja darbību līdz 1979.gadam, kad tika izveidota Eiropas Monetārā sistēma. EM sistēmas mērķis bija radīt monetārās stabilitātes zonu Eiropā ar zemu inflāciju un regulējamiem valūtas kursiem. ieviešanu. Šī procesa vajadzību noteica šādi argumenti:
1989.gada pavasarī Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors nāca klajā ar priekšlikumu (Delora ziņojums) par ekonomisko un monetāro savienību . Balstoties uz šo priekšlikumu dalībvalstu valdības 1993.gadā 1.novembrī vienojās par Māstrihtas līguma protokolu. Māstrihas līgums paredzēja Eiropas monetārās savienības (EMS) izveidi un vienotas valūtas (eiro)
– vienota valūta ir izdevīga tirdzniecībai vienotā ekonomiskā telpā, jo atvieglo tirdznieciskos darījumus, atbrīvojot uzņēmējus no riska, kas saistīts ar valūtas kursu svārstībām un zaudējumiem valūtas maiņas darījumos;
– vienota valūta sekmēs ES ekonomisko attīstību, jo atbilstoši EMS izveides kritērijiem visās dalībvalstīs būs zema kontrolēta inflācija, sabalansēts budžets un investīcijas veicinošas zemas kredītu procentu likmes;
– vienota valūta būs izdevīga ES patērētājiem, jo sekmēs cenu līmeņa līdzsvarošanu vai pat pazemināšanu;
– vienota valūta būs izdevīga arī tūristiem, jo ceļojot pa EMS dalībvalstīm, nevajadzēs mainīt naudu un maksāt ar to saistītos procentus.

2. EKONOMISKĀ UN MONETĀRĀ SAVIENĪBA

Kā jau to nosaka nosaukums, ekonomiskā un monetārā savienība sastāv no divām daļām – viena ir saistīta ar ekonomiskiem jautājumiem, otra ar monetāro politiku.
Viens no ekonomiskās savienības svarīgiem komponentiem jau pastāv dzīvē, proti, brīva personu, preču, pakalpojumu un kapitāla kustība, kā arī kopējā konkurences politika, jeb īsumā ES Vienotais tirgus, kas principā tika ieviests 1993.gada 1.janvārī. Ekonomiskai savienībai būtu jāiekļauj arī dalībvalstu budžeta politiku koordinācija.
Vissvarīgākais ekonomiskās savienības priekšnoteikums – tāds pats kā valūtas savienībai – ir neierobežotas iespējas mainīt naudu, brīva kapitāla kustība, pilnībā integrēti banku un finansu tirgi un nemainīgi noteikts valūtas maiņas kurss. EMS mērķis ir iet vēl tālāk: radīt vienoto valūtu, kopēju neatkarīgu centrālo banku un kopēju monetāro un valūtas politiku.

2.1. EMS attīstības trīs posmi

Māstrihtas līgums paredz, ka EMS tiks sasniegta, izejot trīs dažādus attīstības posmus:
Pirmais posms – 1990. gada 1. jūlijs – 1993. gada 31. decembris. Šajā posmā tika atcelta valūtas maiņas kontrole un novērsti šķēršļi brīvai kapitāla kustībai starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Turklāt tika pastiprināta ekonomisko politiku koordinācija un centrālo banku sadarbība.
Otrais posms – 1994. gada 1. janvāris – 1998. gada 31. decembris. Otrais posms sākās ar Eiropas Monetārā institūta(EMI) izveidošanu Frankfurtē. Institūta divi galvenie uzdevumi bija stiprināt centrālo banku sadarbību un monetārās politikas koordināciju un veikt Eiropas centrālo banku sistēmas izveidošanai nepieciešamos sagatavošanās darbus(grāmatvedības praksi, nodokļu sistēmu un uzņēmumu vērtēšanas kritēriju saskaņošanā). Madrides samitā 1995.gada 15.-16.decembrī, Eiropas Padome apstiprināja programmu Vienotās valūtas ieviešanai. Tiek uzskatīts, ka dalībvalstu ekonomiskā tuvināšanās ir nepieciešama, lai izbēgtu no saspīlējuma, kāds varētu rasties EMS pēdējā posmā. Lai piedalītos trešajā posmā, dalībvalstīm ir jāpilda speciālas prasības, kas vērstas uz ekonomisko tuvināšanos.
EMS konverģences kritēriji
• Inflācija nevar būt augstāka par 1,5% punktiem nekā trijās dalībvalstīs ar visaugstāko inflācijas procentu;
• Valdības parādzīmju procentu likmes nedrīkst būt vairāk nekā 2 punktus augstākas par trīs dalībvalstu ar viszemāko inflācijas līmeni attiecīgajiem rādītājiem;
• Naudas maiņas kursam ir jābūt bijušam stabilam divus gadus pirms EMS noslēdzošā posma uzsākšanas, kas ir noturēts normālās robežās Maiņas kursu mehānismā;
• Sabiedriskā sektora kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no valsts Nacionālā kopprodukta;
• Valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no valsts Nacionālā kopprodukta.
Sākot no otrā posma, dalībvalstīm ir jāiesniedz regulāri ziņojumi par to situāciju attiecībā pret ekonomiskās tuvināšanās prasībām. Valstis pašas izstrādā programmas, kas vērstas uz šo kritēriju sasniegšanu un izlemj kā sasniegt uzstādītos mērķus. Kopā ar Ecofin Padomi, Komisija novērtē vai šie ziņojumi ir ticami un pietiekoši mērķtiecīgi. Pēc tam konverģences programmas tiek katru gadu novērtētas.
Šie ziņojumi tiek analizēti, lai novērtētu to kā dalībvalstis darbojas, lai pildītu konverģences kritērijus. Ja valstis atbilstu kritērijiem jau pirms pedējā posma uzsākšanas, tas nodrošinātu monetārās savienības vieglāku uzsākšanu. Tā kā vājākais punkts valstu tuvināšanā ir valsts budžets, ir būtiski, lai tās paliktu nemainīgi stabilas arī kopējās valūtas zonā trešajā posmā. 1998. gada maijā Eiropas Savienības Padome izvērtējot konverģences kritēriju pildīšanas rezultātus vienbalsīgi nolēma, ka 11 ES dalībvalstis – Beļģija, Vācija, Spānija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Somija – ir izpildījušas visus nepieciešamos priekšnoteikumus vienotas valūtas pieņemšanai 1999. gada 1. janvārī. Grieķija un Zviedrija neatbilda EMS kritērijiem(prasībām attiecībā pret inflāciju, valsts budžeta deficītu, ārējo parādu, kredītu procenta likmēm un valūtas stabilitāti) Ja dalībvalsts pilda nepieciešamos nosacījumus dalībai EMS, tad tai saskaņā ar Māstrihtas līgumu ir obligāti jāpiedalās EMS. Tas neattiecas vienīgi uz Lielbritāniju un Dāniju. Īpašos Līguma papildprotokolos Lielbritānija un Dānija paturēja tiesības nepiedalīties EMS trešajā posmā pat, ja tās atbilstu izvirzītajiem kritērijiem. Citas valstis ir noteikušas, ka parlamentam vai valdībai ir jāpieņem lēmums pirms trešā posma uzsākšanas. No brīža, kad dalībvalstis iesaistīsies EMS, tās vairs nevarēs īstenot neatkarīgu monetāro un valūtas maiņas politiku, kura tiek veidota, lai mainītu konkurences attiecības starp valstīm vai, lai stabilizētu pieprasījumu atsevišķās valstīs. Savukārt 1998. gada 1. jūnijā tika nodibināta Eiropas Centrālā banka, Eiropas Monetārais institūts bija izpildījis savus uzdevumus un sākās tā likvidācija.
Trešais posms sākās 1999. gada 1. janvārī ar valūtas kursu fiksēšanu un jaunas valūtas – eiro ieviešanu. Šajā posmā par kopējās monetārās politikas izstrādāšanu un ieviešanu atbild Eiropas Centrālā banka. Noslēdzošais EMS posms mainja arī dalībvalstu fiskālo politiku statusu, līdz ar to ir nepieciešama koncentrētāka un stingrāka ekonomisko politiku koordinēšana. Lai garantētu EMS ilglaicīgu funkcionēšanu un Vienotās valūtas stabilitāti ir nepieciešamas veselīgas nacionālās politikas. Līdz 2002. gada 1. janvārim eiro tiks izmantots banku un citu finansu institūciju darbībā, bet 2002. gada 1. janvārī eiro banknotes un monētas tiks laistas apgrozībā visās dalībvalstīs un notiks pilnīga pāreja uz eiro dalībvalstu valsts pārvaldes sistēmās.
Vēlākais 2002.gada 1.janvārī Eiro un centu banknotes un attiecīgi monētās tiks ieviestas un tiks lietotas paralēli ar nacionālajām banknotēm un monētām. Nacionālās naudas zīmes pārstās būt likumīgs maksāšanas līdzeklis sešu mēnešu laikā pēc jaunās valūtas ieviešanas. Sākot ar 2002. gada 1. jūliju, dalībvalstu nacionālās banknotes un monētas zaudēs likumīga maksāšanas līdzekļa statusu.

2.2. Budžeta disciplīna
Budžeta veidošana dalībvalstīs būs izšķirošais faktors ekonomiskās un monetārās savienības panākumiem un sabiedrības atbalstam Vienotajai valūtai. Ir svarīgi garantēt līdzšinējās budžeta disciplīnas nepārtrauktu ievērošanu arī pēc EMS trešā posma ieviešanas.
Tādēļ, 1999.gadā tiks ieviests tā sauktais stabilizācijas pakts, lai nodrošinātu budžeta disciplīnu iesaistītajās dalībvalstīs.
Nākotnes attiecības starp EMS trešajā posmā iesaistītajām un neiesaistītajām dalībvalstīm ir jānosaka pirms trešā posma uzsākšanas. Un pirmkārt, ir jāapspriež un jāizskaidro valūtas maiņas kursi starp dažādām valstīm.
Dalībvalstīm, kas iesaistīsies EMS vēlākā laika posmā tiks izvirzītas tieši tādas pašas prasības kā valstīm, kas iesaistījušās no sākuma.

3. EIRO PĀRVALDES INSTITŪCIJAS

3.1. Kopēja Centrālā banka
Kad dalībvalstis uzsāks EMS trešo posmu, atbildība par monetāro un valūtas politiku tiks nodota Eiropas Centrālajai bankai (ECB).
Tomēr, nacionālās centrālās bankas turpinās savu darbību. Kopā ar Eiropas centrālo banku, tās veidos Eiropas Centrālo banku sistēmu (ECBS). To dalībvalstu centrālās bankas, kuras nav eiro zonas dalībnieces, piedalās ECBS ar īpašu statusu – tām ir atļauts noteikt nacionālo monetāro politiku, bet tās nepiedalās lēmumu pieņemšanā attiecībā uz eiro zonas monetāro politiku.
ECB galvenais mērķis būs uzturēt cenu stabilitāti Savienībā, t.i., uzturēt zemu inflācijas līmeni. Papildus, ECBS piedalīsies citu ES mērķu sasniegšanā, piemēram, veicināt izaugsmi un nodarbinātības līmeni. Jebkuri uzdevumi, kas tiek veikti šo mērķu sasniegšanai, nedrīkst nonākt pretrunā ar citu mērķi – cenu stabilitāti.
ECB uzturēs un vadīs arī iesaistīto dalībvalstu oficiālās ārzemju rezerves, veiks ārējās naudas maiņas darbības un strādās pie tā, lai nodrošinātu vienmērīgu, stabilu norēķinu sistēmas darbību. Tikai ECB būs tiesības izdot vai autorizēt citus izdot eiro banknotes.
1998. gada 1. jūlijā Frankfurtē pie Mainas darbu sāka Eiropas Centrālā banka (ECB), kas dibināta uz Eiropas Monetārā institūta (EMI) bāzes. ECB prezidenta amatā ievēlēts bijušais EMI vadītājs Vilems F. Duisenbergs (Willem F. Duisenberg). Eiropas Centrālās bankas galvenais uzdevums ir nodrošināt zemu inflācijas līmeni eiro zonā, tā nostiprinot eiro pirktspējas stabilitāti.

3.2. Centrālās bankas statuss
Eiropas Centrālo banku sistēmu vadīs Eiropas Centrālās bankas vadība. ECB lēmumu pieņēmēji ir Pārvaldes padome un Valde.
Pārvaldes padome sastāvēs no ECB Valdes un iesaistīto dalībvalstu nacionālo centrālo banku pārvaldniekiem. Valde sastāvēs no sešiem dalībniekiem, kurus norīkos iesaistīto dalībvalstu valdības.
Pārvaldes padome noteiks ECB operāciju vadlīnijas un pieņems lēmumus, kas ir nepieciešami, lai garantētu to, ka operācijas tiek veiktas saskaņā ar Līgumu un ECBS statūtiem. Pārvaldes padome formulēs arī Kopienas monetāro politiku.
Valde realizēs monetāro politiku saskaņā ar vadlīnijām un Pārvaldes padomes apstiprinātajiem lēmumiem. Operācijas veiks pati ECB vai arī nacionālās centrālās bankas pēc Izpildpārvaldes instrukcijām.
ECB būs pilnīgi neatkarīga no citām Kopienas institūcijām un dalībvalstu valdībām.
3.3. Nacionālās centrālās bankas
Nacionālās centrālās bankas ir neatņemama un integrēta ECBS sastāvdaļa, un tās darbojas saskaņā ar ECB izdotajām vadlīnijām un instrukcijām. Likumdošanai un statūtiem attiecībā uz centrālajām bankām jābūt saskaņotiem ar Līgumu un ECBS statūtiem laikā, kad sāksies EMS trešais posms.

4. EIRO – 21. GADSIMTAS VALŪTA.

1999. gada 1. janvārī 11 Eiropas valstīs, kā bezskaidra nauda apgrozībā parādīsies eiro. Skaidrā nauda apritē nonāks 2002. gada 1. janvārī. 1996. gada beigās 15 Eiropas Savienības (ES) valstīs apgrozībā bija aptuveni 13 mljrd. banknošu un 70 mljrd. monētu. Speciālisti prognozē, ka sākotnēji būs nepieciešami aptuveni 4 mljrd. eiro naudas zīmju. Kāda būs Eiropas jaunā nauda?
Eiro zīmi, kas izskatās kā E ar divām paralēlām to krustojošām līnijām, ir iespaidojis grieķu alfabēta burts e (epsilons) kā atsauce uz Eiropas civilizācijas šūpuli un vārda “Eiropa” pirmais burts. Paralēlās līnijas simbolizē eiro stabilitāti. Eiro oficiālais saīsinājums ir “EUR” un tas tiek lietots uzņēmējdarbības, finansu un komerciāliem mērķiem gluži tāpat kā saīsinājumi “DEM” (Vācijas marka), “LVL” (Latvijas lats).
4.1. Banknošu dizains

Banknošu dizaina priekšlikumi izvērtēti 1996. gada decembrī. Pirms tam speciālisti noskaidroja sabiedrības domas par iespējamiem jaunās naudas dizaina sižetiskajiem motīviem, aptaujājot aptuveni 2 000 respondentu ES valstīs. Līdz 1997. gada jūlijam dizaina skices tika pilnveidotas, lai piemērotu tās ražošanas tehnoloģiskajām prasībām. Speciālisti strādāja ciešā sadarbībā ar dizaina autoru, lai, piemēram, novērstu jebkādu nacionāla rakstura aizspriedumu rašanās iespējas. Banknotēs attēlotie arhitektūras motīvi tika pārstrādāti tā, lai nerastos iespaids, ka tiem ir kāda līdzība ar reāli eksistējošām celtnēm. 1998. gada jūlija sākumā Eiropas Centrālās bankas (ECB) padome pieņēma galīgo lēmumu par banknošu nominālvērtībām un dizainu, kā arī banknošu aizsardzību pret viltošanu.
Eiro banknošu dizaina autors ir Roberts Kalina (Robert Kalina) no Austrijas Nacionālās bankas. Viņa idejas par tēmu “Laikmeti un arhitektūras stili Eiropā” uzvarēja eiro banknošu dizaina konkursā 44 priekšlikumu konkurencē. Izvēloties R. Kalinas darbus, tika ņemti vērā konkursa žūrijas, kurā ietilpa grafiskā dizaina, mākslas vēstures, sabiedrisko attiecību, mārketinga u.c. speciālisti, ieteikumi, sabiedrības aptauju rezultāti un Eiropas Monetārā institūta (EMI) Banknošu darba grupas apsvērumi. Banknotēs attēloti Eiropas kultūras vēstures laikmetu dominējošie arhitektūras stili – klasicisma, romānikas, gotikas, renesanses, baroka un rokoko stils, kā arī dzelzs un stikla arhitektūras laikmets un modernā 20. gadsimta arhitektūra. Autors uzsvēris trīs galvenos arhitektūras elementus: logus, vārtus un tiltus.
R. Kalinas sižetus žūrija izvēlējās tādēļ, ka tie apvienoja tehnikas, mākslas un sakaru vēsturisko attīstību harmoniskā kompozīcijā, uzsverot jaunas Eiropas izveidošanos ar kopīgu kultūras mantojumu un kopīgu nākotni nākamajā gadsimtā un tūkstošgadē.
Naudas zīmju aversa dizaina pamatelementi ir logi un vārti. Tie simbolizē atklātības un sadarbības garu ES. Bez tam attēlotas ES 12 zvaigznes, kas simbolizē mūsdienu Eiropas dinamiskumu un harmoniju.
Aversa dizaina elementus papildina banknošu reversā attēlotais attiecīgā gadsimta tilts, kas simbolizē Eiropas attīstību. Reversā iespējams aplūkot gan senas būves, gan, piemēram, sarežģīti konstruētus mūsdienu vanšu tiltus. Tilta motīvs kalpo kā metafora sakariem, kas saista cilvēkus Eiropā un pasaulē.
Uz naudas zīmēm lasāms ES vienotās valūtas nosaukums latīņu un grieķu rakstībā. Banknotes reversā redzams arī ES karogs, ECB nosaukuma vārdu saīsinājumi piecās valodās, kā arī ECB prezidenta paraksts. Katras nominālvērtības banknotei ir cita krāsa, lai tās būtu labāk atšķiramas. Krāsas izvēlētas, balstoties uz zinātnisku pētījumu rezultātiem. Atšķirīgās krāsas ļaus banknotes ērtāk lietot cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Šim nolūkam kalpos arī banknošu atšķirīgais lielums – jo lielāka nominālvērtība, jo lielāka banknote.
Šobrīd ES valstīs dzīvo aptuveni 370 milj. iedzīvotāju. Aptuveni 2% iedzīvotāju ir redzes traucējumi. EMI speciālisti uzskatīja, ka ir svarīgi panākt, lai potenciālie naudas lietotāji, t.sk. akli un vājredzīgi cilvēki, pilnībā akceptētu jauno valūtu. Lai nodrošinātu šādu cilvēku neatkarību,

svarīgi, lai viņi patstāvīgi spētu izmantot jauno naudu. EMI speciālisti veiksmīgi sadarbojās ar Eiropas Neredzīgo cilvēku savienību (European Blind Union). Jau sākotnēji, lai izvairītos no vēlāku grozījumu nepieciešamības, banknotēs tika iestrādāti speciāli elementi, kas atvieglos naudas zīmju lietošanu cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Banknošu drošība

Ir septiņas eiro banknotes ar 5, 10, 20, 50, 100, 200 un 500 eiro nominālu. Visās banknotēs ir iestrādātas īpašas aizsardzības joslas.
Viens no svarīgākajiem naudas pretviltošanas elementiem joprojām ir speciāls naudas zīmju papīrs, kas satur fluorescējošas šķiedras un daudzkrāsu ūdenszīmi. Banknotēs paredzēts iestrādāt drošības pavedienu, kā arī to ražošanai izmantot dobspiedes tehnoloģiju un speciālu tinti, kas maina krāsu atkarībā no redzes leņķa. Banknotēs iestrādās speciālus elementus, ko atpazīst tikai naudas apstrādes iekārtas un bankomāti.
Drošības apsvērumu dēļ banknošu attēlos nav redzamas visas drošības pazīmes. Banknošu galīgais variants atšķirsies no attēlos redzamajām skicēm.
ECB un ES valstu centrālās bankas rūpēsies par to, lai sabiedrība būtu iepazīstināta ar jaunās valūtas drošības pazīmēm pirms banknošu nonākšanas apgrozībā.

Banknošu iespiešana

Naudas spiestuves ir 13 ES dalībvalstīs. 8 valstīs (Beļģija, Dānija, Grieķija, Īrija, Itālija, Austrija, Lielbritānija, Francija) naudas spiestuves iekļautas centrālās bankas struktūrā. Somijā un Zviedrijā naudas spiestuve ir sabiedrība, kas pieder centrālajai bankai. Spānijā banknošu spiestuve pastāv neatkarīgi no centrālās bankas – uzņēmums Fabrica National de Moneda y Timbre ir valsts īpašums. Nīderlandē naudu drukā privāta sabiedrība Enschede. Vācijā ir divas naudas spiestuves: valsts uzņēmums, kas atrodas Berlīnē, un privāta sabiedrība Minhenē Giesecke & Devrient GmbH. Luksemburgā un Portugālē nav naudas spiestuvju, un šīs valstis banknotes iegādājas vērtspapīru ražotājsabiedrībās.
1996. gadā ES valstu 14 naudas spiestuves saražoja aptuveni 9 mljrd. banknošu. Paredzams, ka eiro iespiešanai būs nepieciešams izmantot visas ES valstu iespiedjaudas.

Eiro monētas

Pastāv 1 un 2 eiro monētas, kā arī 1, 2, 5, 10, 20 un 50 centu monētas. Eiro monētas atbilst visām prasībām, kas tiek izvirzītas mūsdienīgai metāla naudai. Atšķirībā no eiro banknotēm eiro monētu viena puse būs kopīga visām EMS dalībvalstīm, otra – katrai valstij atšķirīga. Vienoto dizaina daļu radījis gravieris no Beļģijas Luc Luycx. Savukārt, piemēram, Austrijas monētu dizaina autors ir Vīnes tēlnieks Jozefs Kaizers (Josef Kaiser). Austrijas monētās iecerēts atveidot V. A. Mocarta portretu. Šoruden plānots sākt 2 mljrd. Austrijas eiro monētu un centu ražošanu.

Paredzams, ka Pesakas naudas kaltuvē līdz 2002. gada 1. janvārim tiks nokalti 7.6 mljrd. eiro monētu ar dažādu nominālvērtību un kopējo svaru (30 tūkst. t), kas gandrīz četras reizes lielāks nekā Eifeļa torņa svars.

5. LATVIJAS REPUBLIKA UN EMS

Latvijas tautsaimniecība un eiro Konverģences kritēriji
Latvijai, tāpat kā citām valstīm, kas vēlas pievienoties eiro zonai, būs jāizpilda konverģences kritēriji:
Izvērtējot pašreizējos Latvijas konverģences kritēriju rādītājus, ir redzams, ka kop_ 90-to gadu sākuma ir sasniegts zināms progress, taču ir nepieciešami papildu pasākumi, lai sasniegtu ES noteikto līmeni.
Latvijas valdība un Latvijas Banka ir veikušas galvenos pasākumus, lai ierobežotu budžeta deficītu un valsts parādu, kā arī inflāciju. 1998. gada beigās Latvijas valdības parāds bija 10,2 procenti no iekšzemes kopprodukta. Tas ir _ļoti labs rādītājs starp Austrumeiropas valstīm, tomēr inflācijas līmenis Latvijā vēl joprojām ir salīdzinoši augsts, un būs jāpieliek pūles, lai sasniegtu Eiropas Savienības prasīto līmeni, tas ir, apmēram 2,5 procentus. 1998. gada valsts kopbudžeta attiecība pret iekšzemes kopproduktu bija 0,2 procenti, bet prognozes 1999. gadam rāda, ka budžeta deficīts varētu sasniegt kritisko 3 procentu robežu.
Pateicoties Latvijas Bankas stingrajai monetārajai politikai, ir sasniegta valūtas kursa stabilitāte, un, domājams, ka neradīsies problēmas ar valūtas maiņas kursa stabilitāti.
Lata piesaiste eiro
Šobrīd Latvijas lats ir piesaistīts piecu valūtu grozam, kurā ietilpst ASV dolārs, Vācijas marka, Japānas ēna, Lielbritānijas sterliņu mārciņa un Francijas franks. Latvijas Banka uzskata, ka _šī piesaiste darbojas veiksmīgi, un līdz ar to lata piesaiste eiro tuvākajā laikā nav paredzama. Ja Latvijas Banka nolemtu piesaistīt latu nevis kādam valūtu grozam, bet gan eiro, tad eiro kursa svārstības attiecībā pret ASV dolāru izraisītu tikpat lielas lata kursa svārstības attiecībā pret dolāru. Ņemot vērā ASV dolāra augsto īpatsvaru Latvijas ārējās tirdzniecības maksājumos, jāsecina, ka pieaugošas lata un ASV dolāra attiecības svārstības sadārdzinātu transakciju izdevumus, kavētu ārējās tirdzniecības un ieguldījumu attīstību un tādēļ negatīvi iespaidotu Latvijas tautsaimniecību.
Latvijas ārējās tirdzniecības maksājumu valūtu struktūra liek būt ļoti piesardzīgiem jautājumā par lata kursa maiņu un lata piesaisti eiro. Ir skaidrs, ka par eiro kā starptautiskas valūtas stabilitāti, tā kursa attīstību, kā arī par pārmaiņām Latvijas ārējā tirdzniecībā un norēķinu valūtu lietošanā varēs pilnvērtīgi spriest tikai pēc 2000. gada. Tādēļ nav pamata veikt jebkādas pārmaiņas pašreizējā valūtas kursa politikā vismaz līdz šī gadsimta beigām. Latvijas Banka arī turpmāk nodrošinās stabilu lata kursu attiecībā pret SDR valūtu grozu.

Eiro ietekme uz Latvijas ekonomiku un indivīdiem
Eiropas Savienība ir Latvijas lielākā tirdzniecības partnere, un, lai arī pagaidām Latvijas uzņēmēji norēķinus ar saviem partneriem eiro zonas valstīs vēl joprojām veic ASV dolāros, ir skaidrs, ka eiro loma savstarpējos norēķinos pieaugs. Izmantojot eiro, nebūs jāuztraucas par valūtas kursu svārstībām, samazināsies arī valūtas pārskaitījumu izmaksas, kuras šobrīd ir diezgan augstas. Latvijas imports no Eiropas Savienības valstīm pārsniedz eksportu uz šīm valstīm par 73 procentiem, un eiro ieviešana vienkāršos dažādu preču un pakalpojumu iepirkšanu. Turklāt, kā jau tika minēts iepriekš, eiro ieviešana paātrinās Eiropas Savienības tautsaimniecības attīstību, bet tas savukārt var radīt Latvijas ražotājiem iespējas palielināt savas produkcijas eksportu.
Pēc eiro ieviešanas 2002. gadā tā priekšrocības visvairāk izjutīs Latvijas privātpersonas, kuras bieži ceļo pa Eiropas Savienības teritoriju – uzņēmēji, zinātnieki, valsts pārvaldes darbinieki un citi, jo, ceļojot pa dažādām ES valstīm, nevajadzēs izmantot dažādas nacionālās valūtas un maksāt bankas komisiju par valūtas maiņu.

Sākot ar 1999.gadu izmaiņas galvenokārt skar banku un uzņēmēju darbību, norēķinos ar Eiropas valstīm. Sākot ar 2002.gadu tas skars katru, kas būs nolēmis doties uz kādu no Eiropas Savienības valstīm. Kā pilnvērtīga valūta eiro Latvijā var parādīties tikai pēc Latvijas pievienošanās EMS, kas savukārt nevar notikt, kamēr Latvija nav kļuvusi par ES dalībvalsti. Tādēļ var prognozēt, ka paies vismaz 7-10 gadi, kamēr eiro kļūs par Latvijas kā vienotās Eiropas sastāvdaļas valūtu.

6. EIRO PASAULES TIRGOS

Eiropas Monetārā savienība, kuras valūta ir eiro, ir spēcīga pasaules tautsaimniecības dalībniece. Ja salīdzina Eiropas Sadarbības un attīstības organizācijas datus par pasaules lielāko valstu iedzīvotāju skaitu un iekšzemes kopprodukta rādītājiem, ir redzams, ka EMS ieņem vienu no vadošajām vietām pasaulē. Tas, protams, palielinās Eiropas nozīmi pasaules ekonomikā un palīdzēs paplašināt Eiropas kapitāla tirgu. Dažādu valstu centrālās bankas (it īpaši Āzijas reģionā) jau tagad papildina savas eiro rezerves, paredzot, ka tā būs spēcīga valūta un, iespējams, kļūs par ASV dolāra konkurenti.
6.1. Par un pret eiro Eiropas Savienībā
Eiro ieviešana Eiropas Savienības valstīs neapšaubāmi veicina tās saimniecisko attīstību un ļauj pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības. Lai arī pirms 1999. gada 1. janvāra iekšējās robežas starp ES valstīm tikpat kā nepastāvēja, 15 dažādu valūtu lietošana apgrūtināja tirdzniecību un ceļošanu, turklāt pastāvēja valūtu maiņas kursu svārstību risks. Šobrīd eiro zonai ir pievienojušās 11 Eiropas Savienības valstis – Beļģija, Vācija, Spānija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Somija, kuras atzīst, ka ieguvumi no vienotas valūtas ieviešanas – konkurētspējas pieaugums, valūtas kursu svārstību novēršana, darījumu izmaksu samazināšanās, procentu likmju samazināšanās – nesīs labumu to tautsaimniecībām.
Monetārā savienība ir ne tikai ekonomisks, bet arī politisks projekts. Daudzi ekonomisti uztver EMS kā ceļu, kas ved uz centrālu supervalsti. Pašreizējās debatēs par EMS, tiek minētas gan pozitīvās, gan negatīvās EMS puses.
Lielā mērā kritika pret EMS tiek balstīta uz ideju, ka ES nav optimāla valūtas zona. Kritiķi norāda, ka dalībvalstu ekonomikas – darba tirgus, algu veidošana, uzkrājumi, investīciju formas un rūpniecības nozares – ir pārāk dažādas, lai Eiropas Savienībā izveidotu vienotas valūtas zonu.

Tradicionāli kā pozitīvs EMS elements tiek minēts tas, ka privātpersonām un uzņēmumiem valūtas zonas robežās vairs nevajadzēs maksāt augstos procentus par naudas maiņu. Pazudīs arī neskaidrības par naudas maiņas kursu attīstību.

Eiro zona, ja tai pievienotos visas Eiropas Savienības valstis, aptvertu 25% no visas pasaules tirgus kapitalizācijas. Salīdzinājumam – Ziemeļamerikas tirgus veidotu 40%, Japāna – 20% un jaunie Āzijas, Dienvidamerikas un Austrumeiropas tirgi – 15%. Galvenais jautājums ir, vai Eiropai izdosies piesaistīt vairāk kapitāla salīdzinājumā ar citiem reģioniem.

NOBEIGUMS

Jau no parādīšanas brīža eiro kļuva par uzmanības centru. Visi ļoti uzmanīgi sekoja tam vai eiro sāks augt vai nē. Pirmajās dienā eiro sāka augt, bet pēc tam ļoti ātri atgriezies pie vecām pozīcijām. Un vēl vairāk eiro sāka krīt. Uzreiz eiro skeptiķi sāka runāt par to kam bija taisnība, ka “mēs taču teicām”. Es neesmu eiro skeptiķis, es drīzāk reālists un sakarā ar to kā es redzu visu situāciju man ir tāda prognoze: vai nu Eiropa sāks domāt un aizsargāt savu valūtu, vai nu laba ideja kļūs par lielu katastrofu.
Kāpēc? Tāpēc kā pēc manām domām lai valsts (mūsu gadījuma ES), sekmīgi realizētu savu naudas politiku, tai jābūt stiprai savos lēmumos un būt gatavai aizsargāt savu pozīciju līdz galam. Bet manuprāt Eiropai tā neizdevās jo tā ir pārāk liela un vēl tāpēc kā Eiropa pārāk cieši draudze ar savu potenciālo ienaidnieku, ar ASV. Nē es nerunāju par to kā Eiropai jāīsteno izolācijas politiku ar ASV, nē, bet Eiropai nedrīkst atļaut sist sevi. Ko es ar to domāju teikt, to ka visiem sarotāms ka eiro ir potenciāli draudi ASV ekonomikai, un pilnīgi saprotami ka ASV neļaus sevi gremdēt. Un mēs varam teikt ka sākas “ekonomiskais karš”, kura mērķis valūtas izdzīvošana.
Mēs jau varam runāt par pirmajiem notikumiem tajā karā. Skandāls par nacistu naudu glabāšanu Eiropas bankās bija sankcionēts no ASV puses, mērķis izraisīt strīdu, iztērēt naudu kura ietu uz eiro policijas nostiprināšanu uz kompensācijām.
Karš Kosovā pamatā bija vērsts pret eiro un daudzi citi notikumi, kuri sekmē vienu mērķi apturēt eiro. Un no eiropiešu puses muļķīgi tā viegli attiekties pret visām tām lietām.
Bet paldies dievam parādījās arī pretpasākumi no eiropiešu puses sāka aktivizēties darbībā kopējā drošības politikā, kuras mērķis pašiem aizsargāt Eiropu no iekšējām problēmām.
Un pēdējā manuprāt galvena doma. Man liekas ka Eiropa mēģinās izveidot savu drošības organizāciju, var būt ne ar mērķi iziet no NATO, bet atbrīvoties no ASV spiediena. Es pats tikai tādā veidā redzu iespēju aizsargāt eiro. Nu ko, pirmie soļi jau ir (11 decembrī notika tikšanas kuras mērķis bija paplašināt kopēju drošības politiku), tad dzīvosim redzēsim.

LITERATŪRAS SARAKSTS

Grāmatas:

1. “30 jautājumi un atbildes” Eiropas integrācijas birojs, 1999.g.
2. “Monetārā politika” Eiropas integrācijas birojs, 1999.g.

Interneta adresi:

3. chronicle.ru/publish/magazine/euro.htm.
4. bank.lv/izdevumi/latvian/index4_98.html.