Elpošana

ELPOŠANAS FIZIOLOĢIJA

Elpošana ir procesu kopums, kuru rezultātā notiek skābekļa piegāde audiem un ogļskābās gāzes izvadīšana. Šo gāzu apmaiņā starp atmosfēras gaisu un organismu var izdalīt trīs fāzes:

1. fāze – ārējā elpošana – notiek plaušās. Tā savukārt sastāv no 2 procesiem – no atmosfēras gaisa ieplūšanas plaušu alveolā un gāzu apmaiņas starp alveolu gaisu un venozajām asinīm.

2. fāze – gāzu transports no plaušām uz audiem un no audiem uz plaušām.

3. fāze – gāzu apmaiņa starp audiem un arteriālajām asinīm un oksidācijas procesi audos.

Gaisa apmaiņu starp at

t
tmosfēru un plaušu alveolām apzīmē ar plaušu ventilāciju un to nosaka elpošanas kustības. Elpošanas kustības, kuras nodrošina ritmisku plaušu ventilāciju, uztur elpošanas centri. Šie centri arī izmaina un regulē elpošanas kustības atbilstoši organisma vajadzībām.

Elpošanas funkciju pētīšanas metodes ir daudzveidīgas. Šinī nodaļā, atbilstoši mācību programmai, galvenokārt apskatītas metodes ārējās elpošanas pētīšanai un dažas elpošanas funkcionālās proves.

Spirometrija

Darba uzdevumi.

1. Noteikt plaušu tilpumus (elpojamā gaisa, ieelpas un izelpas rezerves tilpumus) un plaušu vitālo kapacitāti.

2. Noteikt krūšu kurvja ekskursijas.

3. Aprēķināt plaušu minūtes tilpumu.

b
br />
Darbam nepieciešams.

Spirometrs, spirts, vate, centimetru mērs, hronometrs.

Izmeklējamā persona.

Grupas studenti.

Darba gaita.

Plaušu tilpumus nosaka ar spirometru. Šim nolūkam izmanto gaisa spirometru (3.1. zīm.).

Veicot spirometriju, jāievēro šādi noteikumi:

1. mērījumi jāizdara izmeklējamai personai nemainot ķermeņa stāvokli, piemēram, tikai st
tāvus;
br />
2. izmeklējamā persona, lai apzināti nemainītu elpošanas kustību dziļumu, nedrīkst skatīties uz spirometra skalu;

3. visus mērījumus atkārto vairākas reizes, līdz iegūst 3 apmēram līdzīgus lielumus, no kuriem aprēķina vidējo.

Elpojamā gaisa tilpumu nosaka, izdarot vairākas parastas izelpas spirometrā un aprēķina vidējo.

Ieelpas rezerves tilpumu nosaka, izdarot maksimāli dziļu ieelpu pēc parastas ieelpas.

Izelpas rezerves tilpumu nosaka, izdarot maksimāli dziļu izelpu spirometrā pēc parastas izelpas.

Lai noteiktu plaušu vitālo kapacitāti, izmeklējamā persona vispirms izdara maksimāli dziļu ieelpu un pēc tam maksimāli dziļi izelpo spirometrā (izelpojot ieteicams aizspiest degunu).

Plaušu minūtes tilpumu aprēķina, reizinot elpojamā gaisa tilpumu ar elpošanas kustību skaitu minūtē. Elpošanas kustības saskaita izmeklējamai personai mierīgi sēžot.

Krūšu kurvja ekskursijas parāda, par cik palielinās krūšu kurvja apkārtmērs dziļā ieelpā, salīdzinot ar dz

ziļu izelpu. Kr
rūšu kurvja apkārtmēru mēra piektās ribas piestiprināšanās pie krūšu kaula līmenī. Krūšu kurvja ekskursijas veseliem, labi trenētiem cilvēkiem ir 10 – 12 cm.

Mērījumus izdara visiem grupas studentiem un rezultātus apkopo tabulā.

Vajadzīgās plaušu vitālās kapacitātes noteikšana

Pārbaudāmā cilvēka plaušu vitālo kapacitāti (PVK) novērtē, salīdzinot ar vajadzīgo PVK, t.i., ar PVK, kādai normāli vajadzētu būt attiecīgam cilvēkam, ņemot vērā viņa augumu, dzimumu un vecumu. Plaušu vitālo kapacitāti (PVK) nosaka pēc Bolduina, Kurnana un Ričarda formulas vai pēc Sorinsona nomogrammas

V – vecums (gados);

A &#

#8211; augums (cm)

Elpošanas si

istēmas funkcionālās proves

Darba uzdevumi.

1. Iepazīties ar dažām elpošanas funkcionālajām provēm.

2. Novērtēt elpošanas sistēmu pēc funkcionālajām provēm.

3. Aprēķināt dažus respiratorās sistēmas indeksus.

Darbam nepieciešams.

Hronometrs, spirometrs

Izmeklējamā persona.

Grupas studenti.

Darba gaita.

Elpošanas sistēmas raksturošanai biežāk izmanto Štanges, Genči un Rozentāla proves.

1. Štanges prove. Izmeklējamā persona aizspiež degunu un pēc mierīgas ieelpas aiztur elpu. Elpas aiztures ilgums atkarīgs no vecuma un bērniem no 6 – 18 gadiem tas ir no 16 līdz 55 sek., pieaugušam, netrenētam cilvēkam – 40 – 55 sek., trenētam cilvēkam 60 sek. un ilgāk.

2. Genči prove. Izmeklējamā persona aizspiež degunu un pēc mierīgas izelpas aiztur elpu. Veseliem skolēniem elpas aiztures ilgums sastāda 12 – 13 sek. Tad izmeklējamā persona veic nelielu slodzi – soļošanu (30 sek. noiet 50 soļus) un atkārto elpas aizturi pēc mierīgas izelpas. Veseliem skolēniem elpas aiztures laiks saīsinās ne vairāk kā par 50%.

3. Rozentāla prove. Izmeklējamai personai ar spirometru nosaka plaušu vitālo kapacitāti 5 reizes pēc kārtas ik pēc 15 sekundēm. Veseliem cilvēkiem PVK neizmainās vai ar katru nākošo reizi nedaudz palielinās. Ja ir pavājinātas elpošanas funkcionālās spējas, ar katru nākošo reizi PVK samazinās.

4. Dzīvības indeksa noteikšana (DzI). DzI raksturo elpošanas aparāta funkcionālās spējas un nosaka pēc formulas:

5.

6. Veseliem vīriešiem DzI jābūt 65 – 70 ml/kg, sievietēm – 55 – 60 ml/kg, sportistiem DzI pārsniedz šos lielumus.

7. Skibinska indeksa (SkI) noteikšana. SkI raksturo kardiorespiratorās sistēmas stāvokli un nosaka pēc formulas:

8.

9.

10. kur SDF – sirds darbības frekvence.

11. SkI novērtējums:

12. līdz 5 – ļoti slikti;

13. 5 – 10 neapmierinoši;

14. 10 – 30 apmierinoši;

15. 30 – 60 – labi;

16. 60 un vairāk – ļoti labi.

Apkopo rezultātus un izdara secinājumus par elpošanas sistēmas funkcionālo stāvokli.

Fiziskās izturības noteikšana pēc kardiorespiratorā indeksa (N. Samko modifikācija)

Fiziskās un emocionālās slodzes laikā visvairāk izmainās elpošanas un asinsrites sistēmas. Tāpēc šie rādītāji plaši tiek izmantoti cilvēka izturības un trenētības testēšanā.

Darba uzdevums.

Noteikt fizisko izturību cilvēkam pēc kardiorespiratorā indeksa (KRI).

Darbam nepieciešams.

Sfigmomanometrs, spirometrs, hronometrs.

Izmeklējamā persona.

Grupas studenti.

Darba gaita.

Izmeklējamai personai izmēra asinsspiedienu (sistolisko un diastolisko), nosaka izelpas maksimālo spiedienu, iepūšot maksimāli dziļi sfigmomanometrā, ar spirometru nosaka plaušu vitālo kapacitāti, ar hronometru nosaka sirdsdarbības frekvenci un maksimālo elpas aizturi pēc mierīgas ieelpas.

Pēc iegūtajiem parametriem aprēķina kardiorespiratoro (KRI) jeb izturības indeksu pēc formulas:

PVK – plaušu vitālā kapacitāte (1 vienība = 100 ml);

IzMS – izelpas maksimālais spiediens (mm Hg st.);

EA – maksimālā elpas aizture (s);

P – sistoliskais asinsspiediens (mm Hg st.);

P – diastoliskais asinsspiediens (mm Hg st.);

SDF – sirds darbības frekvence (sit./min.)

KRI nosaka izejas stāvoklī, 5 minūšu veloergometriskās slodzes beigās un 1., 3. un 5. minūtēs pēc slodzes.

Labi sagatavotiem sportistiem KRI izejas stāvoklī ir 1,0 un vairāk, netrenētiem, bet veseliem cilvēkiem – 0,8 – 0,9, sirds – asinsvadu un elpošanas sistēmu slimniekiem – 0,3 – 0,4.

Dinamiskās slodzes laikā KRI trenētiem cilvēkiem samazinās līdz 5% no izejas līmeņa, netrenētiem, bet veseliem – samazinās par 15% – 30%, sirds – asinsvadu un elpošanas sistēma slimniekiem – par 35% – 65%.

Pēc slodzes netrenētiem KRI atjaunojas 1 – 3 minūšu laikā, slimniekiem 10 minūtēs un ilgāk.

Veic rezultātu analīzi un izdara secinājumus par fizisko izturību.

Bronhiālā astma ir hroniska elpceļu iekaisuma slimība. Hroniski iekaisuši elpceļi ir hiperreaktīvi. Dažādu riska faktoru ietekmē elpceļi sašaurinās. Bronhokonstrukcijas, gļotu un pastiprināta iekaisuma dēļ gaisa plūsma bronhos tiek ierobežota. Progresējoša alerģiska iekaisuma sekas bronhos ir neatgriezenisks to sašaurinājums. Rehabilitācijas galvenie uzdevumi ir likvidēt slimības simptomus vai mazināt tos, uzlabot bērna dzīves kvalitāti, t.i., saglabāt bērna fizisko aktivitāti un uzlabot psihoemocionālo stāvokli. Ārstēšanas mērķi ir iekaisuma likvidēšana, ventilācijas un oksigenizācijas traucējumu mazināšana, elpošanas ceļu attīrīšana no uzkrātiem sekrētiem, efektīva elpošanas stereotipa apgūšana, organisma fiziskās tolerances paaugstināšana. Lai nodrošinātu rehabilitācijas efektivitāti, šajā procesā ir jāiesaistās speciālistu komandai, ko veido ģimenes ārsts, alergologs vai pneimonologs, rehabilitologs, fizioterapeits u.c. speciālisti. Katra ārstniecības plānaveidošana ir individuāla katram bērnam, nospraužot mērķi sekmīgai astmas terapijai.

Fizioterapija Galvenie fizioterapijas mērķi bronhiālās astmas rehabilitācijā ir nostiprināt un attīstīt elpošanas orgānu sistēmas funkcionālās spējas, veidot pareizu elpošanas stereotipu, iemācīt pacientam relaksācijas metodes, koriģēt stāju. Pie bronhiālas astmas novēro stājas izmaiņas – rigīds krūškurvis, var būt patoloģisks krūšu kaula izvelvējums, pleci ir iefiksēti, krūškurvis ieņem mucveida formu, ir samazināts krūškurvja elastīgums, stāja galvenokārt ir kifolordotiska tipa, bieži novēro mugurkaula C vai S skoliotiskus izliekumus. Stāju koriģē ar kakla, muguras un vēdera muskuļu vingrinājumiem, kā arī ar lokanības vingrinājumiem. Speciālie drenāžas vingrinājumi nodrošina maksimālu elpošanas ceļu drenāžu, jo pacients vingrinājumu laikā ieņem katra plaušu segmenta drenāžai atbilstošu pozu un fizioterapeits izelpas laikā izdara krūškurvja kompresiju, savukārt diafragmāla elpošana uzlabo plaušu apakšējo daivu ventilāciju un palielina krūškurvja kustīgumu. Kopējais elpošanas vingrinājumu mērķis ir iemācīt pareizu elpošanas stereotipu ar pagarinātu izelpu. Masāža uzlabo ādas elpošanas funkciju, samazina ribstarpu muskulatūras tonusu, uzlabo plaušu asinsriti, veicina atkrēpošanu, samazina bronhu gludās muskulatūras tonusu

Leave a Comment