Sociālo tehnoloģiju augstskola
Uzņēmējdarbības ekonomika un administratīvais darbs studiju programma
Eseja
„Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija.”
1.ENL kursa studente
Studenta apliecība
Studenta paraksts _______________
Datums: _03.12.2007.____
Pārbaudīja: Profesors Juris Zaķis
Datums: ______________
Rīga 2007
Satura rādītājs
Satura rādītājs
2
Ievads
3
Empīrisms un indukcija
4
Racionālisms un dedukcija
7
Secinājumi
11
Izmantotās literatūras saraksts
12
Ievads
„Empīriķi līdzīgi skudrām tikai vāc un savākto izmanto;
Racionālisti līdzīgi zirneklim – tie paši o sava materiāla rada audeklu;
Bite izvēlas vidējo ceļu – tā savāc materiālu no dārza un lauka ziediem un to pārveido, un sakārto pēc savām spējām un prasmes. Tieši tāpat notiek filozofijā. tā nepaļaujas tikai un galvenokārt uz prāta spēku; dabas pētīšanā un mehānikas eksperimentos aizgūto materiālu filozofija neieliek apziņā tādu, kādu atrod, tā to pārstrādā un izmaina intelektā.”
F. Bēkons.
Cilvēki kā subjekti dzīvo telpās, kuras ir aizpildītas ar dažādiem objektiem un citiem subjektiem. Dzīves laikā mēs domājam, darām, skrienam, raudam, priecājamies, slimojam, mēs veidojam dzīvi un izdzīvojam to – gan savu, gan apkārtējo. Bieži vien cilvēki mēdz teikt, ka dzīve aizskrien acumirklī, bet vai kāds šajā momentā domā, ka katra situācija noved pie citas, ka katrs notikums liek virzīties mums uz priekšu, ka dzīve mūs katru brīdi iemāca ko jaunu, liek apjaust kaut ko nesaprotamu – gūt pieredzi?
„Viss ir savstarpēji saistīts, un šis saistījums ir svēts, un gandrīz nekur nav nekā sveša attiecībā vienam pret otru, jo viss ir pārkārtots un sakārtots vienā un tajā pašā pasaules sakārtotībā.”
M. Aurēlijs.
Kas ir Patiesība un Īstenība un kuram tā ir? Mūžīgais jautājums, uz kuru atbilde diez vai tik drīz tiks rasta, un vai vispār tā tiks rasta….
„Liela patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir liela Patiesība.”
N. Bors.
Manis aprakstītās zinātnes palīdz izprast pasaulīgo. Empīrisms un Racionālisms apraksta to katrs no sava zinātniskā viedokļa.
Empīrisms un indukcija
Empīrisms (sengrieķu valodā – empeiria – pieredze) ir filozofiska nostādne, ka visām zināšanām ir jābalstās uz pieredzi.
Runājot par empīrisma rašanos, jāpiemin grieķu filozofs Epikrīts, kurš radīja sistēmu, ko sauc par Epikrītismu.
Epikrīts savas zinātnes teorijas balstīja uz saprāta nojēgumu, apgalvojot, ka maņa ir patstāvīgs un nemainīgs pamatojumu pierādījums.
Pats termins „empīrisms” (kā jau iepriekš tulkots) ir cēlies no grieķu vārda empeiria – pieredze.
Empīrisms ir radies no vārda empiric, kas nozīmē ārstu, kurš savā darbībā paļaujas uz praktisko pieredzi.
Empīrisma mērķi ir:
Savākt un sadalīt kategorijās objektīvus faktus vai datus par pasauli;
Veidot hipotēzes un tās izskaidrot;
Cik vien iespējams izslēgt no šī procesa jebkuru cilvēka faktora ietekmi;
Izdomāt eksperimentālas metodes, lai pārbaudītu un pierādītu (vai apgāztu) šo datu un hipotēžu patiesumu.
Pastāv uzskats, ka cilvēkam piemīt iedzimtas zināšanas, kas tam piemīt kopš dzimšanas, taču patiesībā liekas, ka visu jauno katrs indivīds uztver savādāk – individuāli izzinot nezināmo, pamatojoties uz faktiem, kurus redz, dzird un jūt ikkatrs. Sajūtas var maldināt cilvēkus, jo atrodoties dažādos dvēseles stāvokļos, cilvēka sapratne par laiku un telpu mainās līdz ar sajūtām, sajūtas ir mainīgas. Cilvēkam izzinot pasauli rodas pieredze, kura tiek izmantota tālākās dzīves laikā. Taču rodas jautājums: kāpēc tad ne vienmēr mēs mācāmies no savām kļūdām un pieļaujam tām atkārtoties? Varbūt tomēr cilvēki tomēr nepaļaujas uz iepriekš iegūto pieredzi un zināšanām? Visām cilvēka zināšanām un pieredzei ir jānāk no un caur sajūtām. Novērojumi ir tie, kas rodas pirmie. Lietām, kurām ir principāla nozīme citu analoģisku lietu tiesāšanā ir jābūt savaldīgām un nosvērtām. Tās ir jāizpēta pirms ir radušās teorijas. Līdz ar to, svarīgāko pozīciju ieņem fakti.
Angļu filozofs Frānsiss Bēkons (1561 – 1626) Jauno laiku vēsturē iegājis ar to, ka ir aizsācis empīrisma tradīciju un induktīvās metodes pamatošanu. Pati indukcijas metode jau bija pazīstama kopš sengrieķu filozofijas.
F. Bēkona lozungs: zināšanas ir spēks, spēks ir zināšanas.
Zināšanas, kuras nevar pārbaudīt pieredzē, pēc empīriķu uzskatiem nav drošticamas. Cilvēks var droši zināt tikai to, ko viņš pats var pārbaudīt. Jāfiksē novērojumi, jāuztver un jāpakavējas pie dabas parādību vissmalkākajām atšķirībām. Pēc Bēkona domām pastāv divi atšķirīgi meklēšanas ceļi. ”Viens ceļš no sajūtām un atsevišķiem faktiem tūlīt ved pie pašām vispārīgākajām aksiomām (sengrieķu valodā – axiōma – pamattēze, kas ir pamatā citu tēžu pierādījumiem, bet pati netiek pierādīta). No šiem vispārinātajiem atdzinumiem un to neapšaubāmā patiesuma izdara slēdzienu un nonāk pie vidējām aksiomām. Šis ir ceļš, kuru lieto pašlaik. Ejot otru ceļu, aksiomas tiek izsecinātas, nepārtraukti un pakāpeniski paceļoties no sajūtām un atsevišķiem faktiem līdz pašām vispārīgākajām aksiomām. Tas ir pareizs ceļš, bet līdz šim neizmēģināts” (F. Bēkons).
Lai pilnveidotu ceļu uz zināšanu vākšanu, Bēkons izstrādāja indukcijas metodi. Indukcija (no latīņu valodas – inducere- ievest), kas palīdz atrast pareizo atbilde, pārbaudot lielu piemēru klāstu. Indukcija tiek lietota pavisam vienkārši: no atsevišķu faktu vai parādību novērošanas pāriet uz vispārīgākiem secinājumiem. Indukcijas metode ir galvenā metode, kas palīdz nonākt pie patiesības.
Piemēram, ir tāds teiciens, ja zvaigznes spoži spīd, tad nākamā diena būs auksta. Tātad ja es redzu, ka zvaigznes spoži spīd un mans draugs arī ir ievērojis, ka zvaigznes spoži spīd, es secinātu, ka rīt būs auksta diena. Tomēr pastāv atklāts jautājums – cik spoži spīdošām zvaigznēm jāpievērš uzmanība, lai droši varētu apgalvot, ka nākamā diena būs auksta? Uz šādu jautājumu empīriķi atbild, ka pie pietiekama (!?) skaita piemēru. Līdz ar to sekojošais piemērs ir populārs ar to, ka viņš atklāj integrācijas metodes vājumu un bezspēcību. „Ikviens kurš aplūko putnus (vismaz Viduseiropā), secina, ka tie visi spēj labāk vai sliktāk lidot. Indukcijas ceļā viņš var secināt: visi putni, kurus esmu redzējis, spēj lidot; es neesmu redzējis nevienu putnu, kurš nespētu lidot. Tātad: visi putni spēj lidot.” Iespējams šāds slēdziens ir pareizs, un rezultāts arī var būt pareizs. Bet indukciju veidojošie konstatējumi (premisas) ir nepilnīgi tādēļ arī aplami. Tomēr novērojumi ļauj secināt, ka pastāv liela varbūtība, kas liecina, ka induktīvā metode parasti neko neļauj pierādīt, bet gan nonākt nedaudz tuvāk patiesībai, taču nekādā gadījumā neļauj to sasniegt.
Pilnībā garantēt pieredzes spējas un zināšanu atbilstību pasaules norisēm neviens no empīriķiem nav spējis, līdz ar to tiek attīstīta gnozeoloģija (sengrieķu valodā gnōsis – zināšanas, logos – mācība), kā mācība par izziņu. Cilvēka spēks ir viņa prātā un pieredzē.
Bēkons gribēja attīstīt pieredzi, lai tai pilnībā varētu uzticēties. Tāpēc viņš izstrādā mācību par četriem elkiem, kuri traucē cilvēka izziņu:
cilts elki – sasakņojās pašā cilvēka dabā [..]
alas elki – atsevišķa cilvēka aizspriedumi [..]
tirgus elki – kas rodas cilvēku kopīgos darījumos [..]
teātra elki – iemiesojušies cilvēku prātos no dažādām filozofiskām dogmām, kā arī no aplamiem pierādījumu likumiem [..]
Cilvēka prāts ir jāattīra no šiem pieprasījumiem, aizspriedumiem un muļķībām. Tikai tad varēs triumfēt dabas īstenā pieredze, zinātniskais pētījums un cilvēka spēja apgūt pasauli.
„Pieņemsim, ka prāts kā balts papīrs bez nevienas rakstu zīmes, bez nevienas idejas. Kā tas tiek aprakstīts. No kurienes rodas nezināmais daudzums attēlu, kurus cilvēka darbīgā un neierobežotā fantāzija uzbur bezgalīgā dažādībā? No kurienes prāts iegūst visus materiālus domāšanai un zināšanām? Uz šo jautājumu es atbildu vienā vārdā – no pieredzes. Pieredzē pamatojas visas mūsu zināšanas, un no tās zināšanas galu galā iegūst.”
Dž. Loks.
Džons Loks (1632 – 1704) pavērsa ceļu Apgaismības pedagoģijai. Loka mācība veicināja liberālisma un demokrātijas attīstību Eiropā. Loks uzsvēra maņu, nevis intuīcijas vai dedukcijas, nozīmi zināšanu iegūšanā. Loks uzskatīja, ka piedzimstot cilvēka prāts ir kā tabula rasa – tīra tāfele, uz kuras maņas atstāj nospiedumus, kas veido zināšanas. Viņš uzskatīja arī, ka visi cilvēki piedzimst labi, vienlīdzīgi un neatkarīgi. Sakarā par šo Loks bija tas, kurš noliedz Dekarta mācību par to, ka cilvēks jau piedzims ar zināšanām, jo pēc viņa domām, visas zināšanas cilvēks iegūst laika gaitā krājot pieredzi.
Darbā „Eseja par cilvēka sapratni” Loks raksta, ka viņa nolūks ir noskaidrot cilvēku zināšanu rašanos, drošību un daudzumu, kā arī ticamības, uzskatu un pārliecības iemeslus un pakāpes. Filosofu interesē pieredze it īpaši tas, kāda loma tajā ir sajūtām. Šo pieeju sauc par sensuālismu (latīņu valodā – sensus – sajūta). Visu, kas mums ir apkārt veido matērija, jo tas ir tas, ko cilvēks jūt. Viņš uzskatīja, ka visas uztveramās īpašības vieno matērija. Pēc Loka domām pasaules izzināšana tika balstīta uz minējumiem. Līdz ar to pastāv uzskats, ka zinātne nevar būt nekas vairāk par ticību. Idejas viņš uzskata par priekšstatiem, kas rodas ar laiku no gūtās pieredzes. Loks sparīgi diskutē ar Dekartu par iedzimtajām idejām. Tas viņam nekādi nav pieņemams, jo viņš uzskata, ka cilvēki balstoties tikai uz savām dabas dotajām spējām, var sasniegt visas zināšanas, bez iedzimtu ideju palīdzības. Loka iebildumi, lai apstrīdētu iedzimtu ideju pastāvēšanu: „Ja bērniem un idiotiem ir dvēseles, ir prāts ar jau tur ierakstītām zīmēm, viņiem tās neizbēgami jāapjauš, šis patiesības jāzina un tām jāpiekrīt, bet, tā kā viņi to nedara, tad, acīm redzot, šādu ierakstu tur nav. Tātad, ja jēdzieni nav dabas ierakstīti, kā tie var būt iedzimti? Un, ja jēdzieni ir ierakstīti, kā tie var būt nezināmi? Apgalvot, ka jēdziens ir dvēselē ierakstīts, un tai pašā laikā apgalvot, ka dvēsele par to neko nezina un nekad nav to pamanījusi, nozīmē pārvērst šo ierakstu par tukšu vietu” (Dž. Loks).
Šī diskusija parāda kādā mērā empīriķi neizprot racionālistus.
„No pirmā acu uzmetiena nekas neatšķiet tik brīvs, kā cilvēka doma, kas sniedzas ne tikai pāri cilvēka iespējām un varēšanai, bet arī pāri tām robežām, ko nosprauž daba un realitāte. Iztēlei neprasa vairāk pūļu veidot briesmoņus un savienot kopā neatbilstošas formas un prasības vai iedomāties visparastākos un necilākos priekšmetus. [..] Radoš spēks nav nekas cits kā spēja savienot, pārietot, pārliecināt vai samazināt sajūtu orgānu un pieredzes sniegto materiālu[..]”
D. Hjūms.
Deivids Hjūms (1711 – 1776) devis lielu nozīmi empīrisma un skepticisma attīstībā.
Hjūms savās idejās par ētiku un morāli noliedz prāta lomu morālas rīcības izvērtēšanā un apgalvo, ka amorālu rīcību nenosaka, tas, ka tā ir pretēja saprātam. Viņš uzskata, ka morālie ieskati ir iekšējās ticības motivēti. viņš apgalvo, ja kāds tic tam, ka slepkavība ir morāli nosodāma, tad viņš tā arī nekad nerīkosies. Saprāts pēc Hjūma domām var nodarboties ar loģiku un reģistrēt faktus, bet morālai rīcībai ir nepieciešama iekšēja ticība un sajūta, ka tā vai cita rīcība ir morāla vai amorāla.
Empīriķi izziņas pamatu saskata „jutekliskajā” pieredzē. Viņi lietās saskata ārpusi, taču ne lietu garīgās saites, kas tās saista, jo tās nav redzamas. Īsteni ir tikai atsevišķi fenomeni un priekšmeti. Pareizs prāta lietojums tos var sakārtot un no tiem izdarīt induktīvus slēdzienus.
Empīriķu pārliecība balstās uz atziņu par vienas substances pastāvēšanu. Šādus filozofiskos uzskatus sauc par monismu (sengrieķu valodā – monos – vienīgs). Monisma princips atdzīst, ka visa esošā pamatā ir viens pirmsākums, līdz ar to domāšanai jābalstās uz sajūtām un jātiek apkopotai pieredzē, nevis jāatraujas no tām.
Racionālisms un dedukcija
„Neuzskatīt nekad par patiesu to, par ko man nav acīmredzami zināms, ka tas tāds ir, citiem vārdiem sakot, rūpīgi izvairīties no pārsteidzības un aizspriedumiem un neietvert savos spriedumos neko vairāk kā vienīgi to, kas parādās manam prātam tik skaidri un tik noteikti, ka man nav nekādu iespēju to apšaubīt”
R. Dekerts
Racionālisms (latīņu valodā – rationalis- saprātīgs) atdzīst, ka prāts ir īsto zināšanu avots. Racionālisms lielā mērā ir pretstats reliģiskajam (transcendentālajam) pasaules uzskatam, kura pamatā ir Dieva atklāsme un ticība dievišķajai pasaules uzbūvei un kārtībai. Zināmā mērā racionālisms ir arī vienam no ētikas, līdz ar to arī humānisma pamata postulāriem – emocionālajai sajūtai par pareizu vai nepareizu. Taču ne tādēļ, ka noliegto ētiku vai humānismu, bet skaidrojot to postulārus uz loģiski atvasinātu slēdzienu, nevis emocionālu sajūtu pamata.
Viss ir reāls, visi atklājumi ir balstīti uz saprātu. Patiesību var atklāt tikai ar saprātu un ideju analīzi. Fakti nerunā paši par sevi, tos var atklāt cilvēks, veicot faktu izskaidrošanu (tulkošanu) pēc saviem ieskatiem. Neapšaubāmi, ka patiesību var iegūt spēlējoties ar idejām – no dažām aksiomām deducējot (latīņu valodā deducere – aizvests, atvests, atvasināt). Patiesu izteiksmju sistēmu. Dedukcija ir metode, kas māca no vispārīgām tēzēm izsecināt atsevišķas tēzes. Soli pa solim pielietojot ticamus un pamatotus argumentus, mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka gala rezultātā mēs nonāksim pie patiesa secinājuma.
Renē Dekarts (1596 – 1650) ir nozīmīgs Jaunlaiku filozofijas pārstāvis. Viņa uzskati ir iegājuši visā Eiropas filozofijas vēsturē. Līdz ar Dekartu sākās pastiprināta pievēršanās cilvēka prāta darbības izpētei. Aizsākās ceļš uz moderno filozofiju, ko dēvē par subjektivitātes jeb Es filozofiju.
Jautājums par zināšanu patiesumi ir viens no galvenajiem Dekarta filozofijā. Matemātikas spēj dot pilnīgi drošas zināšanas, tāpēc Dekarts uzskatīja, ka jāmācās no matemātikas. Sekojot līdzi matemātikas domas loģikai, Dekarts uzdod būtiskus jautājumu: uz ko filozofija var paļauties, kā uz pilnīgi neapšaubāmu? Kādas un kuras aksiomas varētu būt pilnīgi neapšaubāmas filozofijā? Mēs taču zinām, ka sajūtas mūs bieži māna un pieviļ, tad kā mēs vispār varam zināt, kas mēs esam, vai mēs dzīvojam to dzīvi, kuru domājam, vai kādu citu. Dekarts sistemātiski un metodiski pieiet jautājumiem par filozofijas pirmo principu, apšaubīdams visu, ko dod sajūtas, prāts un iztēle. Dekarts aicina iet līdz galam un apšaubīt visu pieredzē doto, lai spētu atrast filozofijas neapšaubāmo pamatu. Viņš ir pārliecināts, kas jāšaubās ir pilnīgi par visu, šo Dekarta pieeju filozofijas jautājumu risināšanu sauc par šaubu metodi. „Kamēr es šādi centos domāt, ka viss ir aplams, ir nepieciešami vajadzīgs, lai es, kurš tā domā, kaut kas būtu. Un ievērojot, ka šī patiesība: es domāju, tātad es esmu – bija tik stingra un pārliecinoša, ka visas, pat visdīvainākās skeptiķu kombinācijas nebija spējīgas to satricināt, es secināju, ka es to varu bez sirdsapziņas pārmetumiem pieņemt par manis meklētas filozofijas pirmo principu.” (R. Dekarts)
Dekarta filozofija sākas ar pamatatziņu: domāju tātad esmu (cogito, ergo, sum). Metodi, kas māca no vispārīgām tēzēm (aksiomām) izsecināt atsevišķas tēzes, sauc par dedukciju. Kad cilvēks domā, viņš neapšaubāmi apjēdz, ka viņš domā, un pastāv, kā domājoša būtne.
Doma – saskaņā ar racionālistu pārliecību – ir idejas apjēgšana (redzēšana, saprašana). Pēc Dekarta domām pasaulē noteicošās ir divu veidu substances. Viena ir domājošā substance (no cogito – principa izrietinātais Es), otra ir materiālā substance (mans ķermenis, apkārt mums esošās materiālās lietas utt.). Pēc šā uzskata Dekarts tiek pieskaitīts pie duālistiem (latīņu valodā – dualis – divējāds). Domāšanai, kā substancei ir savas īpašības – skaidrība, acīmredzamība un nedalāmība, tā nav saistīta ar konkrētu vietu izplatībā.
„[..] es esmu tāda substance, kuras visa būtība jeb daba ir vienīgi domāšan un kurai, lai būtu, nemaz nav vajadzīgs vietas, un tā nav atkarīga ne novienas materiālas lietas.”(R. Dekarts)
Benedikts (Baruhs) Spinonza (1632 – 1677).
Arī Spinonza nodarbojas ar substanču jautājumiem, bet viņš gan atdzīst vienas substances pastāvēšanu, kura ir cēlonis pati sev. Tas ir Dievs, kas ir mūžīgs, bezgalīgs un vienots. Šai substancei ir daudzi atribūti (neatņemamas īpašības, bet cilvēka prātam atklājas tikai divi: domāšana un izplatība. Spinonza ļoti cieši Dievu satuvina ar dabu, šādus uzskatus sauc par Panteisumu (sengrieķu valodā pan – viss, theos – Dievs). Viņš uzskata, ka pasaulē viss notiek pēc dzelžainas likumsakarības.
Spinonza, satuvinot domāšanu ar dabu, neatdzīst cilvēka brīvo gribu, netic cilvēka spējām iejaukties un pakļaut savam prātam pasaules norises.
Spinonzas mācība ir vērtīga ar to, ka tā cenšas atbrīvot cilvēkus no bailēm, aicina saprātīgi pārvarēt likteņa triecienus. „Brīvs cilvēks ne par ko tik maz nedomā kā par nāvi. Viņa gudrība parādās domās par dzīvi, nevis par nāvi” (B. Spinonza).
Gotfrīds Vilhelms Leibnics (1646 – 1716).
Leibnics atdzīst, ka šī pasaule, kas pastāv, ir pati labākā no visām iespējamajām un, ka nav iespējams to padarīt labāku, nekā tā jau ir.
Leibnics pasauli uztver kā sadrumstalotu, tāpēc viņš ir pieskaitāms pie plurālistiem (latīņu valodā pluralis – tāds, kas sastāv no daudzām vienībām). Viņš izstrādājis mācību par monādēm. Monāde nav nekas cits, kā vienkārša substance, kas ieiet saliktajās. Mazās, pašpietiekamās substances ir bez izplatības, tātad nemateriālas parādības, vienkāršiem vārdiem sakot – dvēseles. Monāde var sākties un beigties tikai uzreiz, tas ir sākties ar radīšanu un beigties ar iznīcināšanu, kamēr tas, kas ir slikts, sākas un beidzas ar daļām. „[..] 70 No tā ir redzams, ka ikvienam dzīvam ķermenim ir dominējošā entelehija, kas dzīvniekā ir dvēsele, bet šā dzīvā ķermeņa locekļi ir pilni ar citām dzīvām būtnēm, augiem, dzīvniekiem, no kuriem katram savukārt ir sava entelehija vai sava dominējošā dvēsele. [..]” (G.V.Leibnics).
Secinājumi
Eiropas jaunlaiku filozofiju plašā nozīmē mēdz saukt arī par racionālisma laikmeta filozofiju.
Dabas pētīšanā un mehānikas eksperimentos aizgūto materiālu filozofija neieliek apziņā tādu, kādu atrod; tā to pārstrādā un izmaina intelektā.
Empīrisms ir filozofijas nostādne, ka visām zināšanām ir jābalstās uz pieredzi.
Indukcija ir metode, kas palīdz atrast pareizo atbildi, pārbaudot lietu piemēru klāstu.
Empīriķu pārliecība balstās uz atziņu par vienas substances pastāvēšanu.
Empīriķi izziņas pamatu saskata „jutekliskajā” pieredzē
Dekarta spriedumi radīja atzinumu, ka cilvēkam piemīt gan sajūtas, gan atmiņa, gan iztēle, taču pats svarīgākais ir prāts (mens, la raison), kas veic izziņu.
Viss ir reāls, visi atklājumi ir balstīti uz saprātu.
Domāšana ir neapšaubāma. To nevar atņemt nevienam, tā ir dota no dzimšanas, tā ir īstenoti esoša.
Dedukcija ir metode, kas māca no vispārīgām tēzēm izsecināt atsevišķas tēzes.
Dedukcija ir slēdziens, par kādu lietu, kas tiek izdarīta ar cita slēdziena palīdzību.
Dž. Loks ir liberālisma pamatlicējs un daudzas no viņa idejām tika iekļautas ASV konstitūcijā.
Izmantotās literatūras saraksts
1. Edgars Imants Siliņš „Lielo patiesību meklējumi”, Jumava, 1999.
2. Maija Kūle, Rihards Kūlis „Filosofija”, Zvaigzne ABC 1998.
3. www.wikipedia.org