Referāts
Ziepes.
Ziepju ražošana
Saturs
Ievads 3
Vēsture 5
Kā vāra ziepes? 8
Masveida produkcijas ziepju sastāvdaļas 10
Glicerīna un caurspīdīgās ziepes 11
Dabiskas ziepes 12
Pretmikrobu ziepes: par un pret 13
Ziepju jaunās tendences 14
Ziepju ražotāji Latvijā 16
Ievads
Mūsdienu ziepju pasauli nevar salīdzināt pat ar to, kas bija pirms 50 gadiem, kad tirgū savu triumfa gājienu uzsāka dažādi sintētiskie mazgāšanas līdzekļi. Lai ziepes tiktu līdzi modernajai pa-saulei, tika izgudrotas arvien jaunas to formulas, smaržas un funkcijas. Kamēr – ļaudis atklāja zau-dētu burvību TĪRĀS ziepēs – pēc gadsimtiem senām receptēm izgatavotajās dabiskajās ziepēs. Pē-dējo gadu desmitos šīs ziepes kļūst arvien populārākas, ļaujot cilvēkiem atgūt labo priekšstatu par smaržīgo, putojošo gabaliņu, kas sniedz ādai ne tikai tīrību, bet arī to mitrina, aizsargā, dziedē, re-laksē un piešķir jauku smaržu.
Lai gan ikdienā bieži vien viss, ko vēlamies no ziepēm, ir – lai tās nesausina ādu, tomēr tās var sniegt daudz vairāk.
Kas ir ziepes?
Ziepes ir fascinējoša viela, jo veidotas no diviem it kā pilnīgi nesaderīgiem izejmateriāliem: no augu eļļām vai dzīvnieku taukiem, kas ir skābi un atgrūž ūdeni, un no sārma, kas ir bāzisks un piesaista ūdeni. Kad taukvielas, sārms un ūdens tiek sajaukti kopā, rodas ziepes un kā blakuspro-dukts – glicerīns. Ziepes būtībā ir sāls – nātrija vai kālija taukskābju (galvenokārt palmitīnskābes, stearīnskābes, laurīnskābes, oleīnskābes u.c.) sāļi ar dažādām piedevām.
Kā tās darbojas?
Ziepēm piemīt izcila mazgātspēja, jo tās darbojas kā emulģējošs faktors – spēj izšķīdināt vienu otrā divus nesajaucamus šķidrumus. Eļļa (kas piesaista netīrumus) dabiski nesajaucas ar ūdeni, bet ziepes var eļļu (un netīrumus) tā saistīt, ka to var ar ūdeni aizskalot.
Tomēr ziepēm ir dažas nepilnības – tās, kā jau vāju skābju sāļus, minerālskābes var pārvērst brīvajās taukskābēs. Brīvās taukskābes ir mazāk šķīstošas nekā nātrija vai kālija sāļi un veido nogul-snes vai ziepju putas. Tāpēc ziepes nav iedarbīgas skābā ūdenī. Savukārt cietā ūdenī, kas satur mag-niju, kalciju, dzelzi, tās veido nešķīstošus kalcija, magnija u.c. sāļus. Šie nešķīstošie sāļi rada vannā nosēdumus, uz matiem atstāj plānu kārtiņu, kas samazina to spīdumu, un audumus pēc vairākām mazgāšanas reizēm padara pelēcīgus un raupjus. Tieši tāpēc tika izgudroti sintētiskie mazgāšanas līdzekļi, kas spēj šķīst gan skābā, gan sārmainā vidē un neveido nešķīstošas nogulsnes cietā ūdenī.
Ar ko ziepes atšķiras no mazgāšanas līdzekļiem?
Sintētiskie mazgāšanas līdzekļi radās Otrā pasaules kara laikā, kad izveidojās ziepju deficīts, jo samazinājās tauku un eļļu krājumi. Zinātnieki atklāja, ka no naftas var iegūt taukskābēm ( kas at-rodamas taukos un eļļās ) līdzīgu vielu. Šo vielu sajaucot ar sārmvielu, tika iegūts sintētisks mazgā-šanas līdzeklis, kas bija iedarbīgs pat cietā ūdenī.
Drīz vien mazgāšanas līdzekļi aizvietoja ziepes veļas mazgāšanā un sadzīves ķīmijā, un mūsdienās uz to bāzes tiek ražota lielākā daļa ķermeņa kopšanas līdzekļu: šampūni, sejas tīrīšanas gēli, dušas želejas, šķidrās ziepes un ziepju gabali, ko dēvē arī par ziepes nesaturošiem produktiem.
Protams, bez galvenajām izejvielām sintētiskajos mazgāšanas līdzekļos ir vēl daudz ķīmisku vielu, kas var kairināt ādu un kaitēt videi.
Vēsture.
Izrakumos senajā Babilonijā tika atrastas māla krūkas ar ziepēm līdzīgu saturu, kas liecina, ka ziepju izgatavošana bija zināma jau vismaz 2800.g. p.m.ē. Uzraksti uz tām vēsta, ka traukos atrodas tauki, savārīti ar pelniem , taču nav norādīts nolūks, kam šīs „ziepes” lietotas.
Senie Ēģiptieši mazgājās regulāri. Ebera papiruss, medicīnisks dokuments no apmēram 1500.g. p.m.ē., apraksta dzīvnieku tauku un augu eļļu sajaukšanu ar sārmainiem sāļiem, lai iegūtu ziepēm līdzīgu vielu, ko izmantoja ādas slimību ārstēšanā, kā arī mazgājoties. Ēģiptiešu pēdējā valdniece Kleopatra gan mazgājoties izmantoja ķēves pienu, medu, ēteriskās eļļas un baltu smilti, nevis ziepes.
Ap šo pašu laiku Mozus devis izraēliešiem sīkus norādījumus par personisko tīrību, saistot to ar veselību un reliģisko šķīstīšanos. Bībelē atrodamas liecības, ka izraēlieši pazinuši pelnu un eļļas maisījumu, kas izmantots kā matu gēls.
Senajos laikos mazgāšanai tika izmantotas arī ziepēm līdzīgas vielas, ko ieguva no ziepjko-kiem u.c. augiem. Šīs organiskās vielas – saponīni – ir augu glikozīdi, kas ūdens šķidrumā stipri puto. Piemēram, Senajā Ķīnā nekad nav tikušas izmantotas ziepes, bet gan no ziepju pupiņu koka augļiem iegūts ekstrakts. Šo vielu samīcīja bumbās kopā ar miltiem, minerālu pulveri un smaržvielām. No 202.g. p.m.ē. līdz pat 20.gs. ziepju pupiņu koka augļu ekstrakta bumbas izmantoja gan ķermeņa, gan drēbju mazgāšanai. Kad Ķīnā parādījās tauku ziepes, daudzi vecie ļaudis atteicās lietot ziepes, jo tās zīda ziepes padarīja raupjas.
Senie grieķi ziepes neizmantoja – ķermeņus viņi noberza ar māla gabaliem, smilti, pumeku un pelniem, tad ieziedās ar eļļu un pēc tam lipīgos netīrumus nokasīja ar speciālu metāla in-strumentu – strigilu. To lietoja arī romieši.
Vairākās Eiropas valodās vārdam „ziepes” ir līdzīga sakne. Pēc seno romiešu leģendas, ziepju nosaukums radies no Sapo kalna, kur tikuši upurēti dzīvnieki. Lietus noskalojis izkusušo tauku un koku pelnu maisījumu lejā, mālainajā augsnē pie Tibras upes. Sievietes, kas tur mēdza mazgāt veļu, atklāja, ka šis mālu maisījums palīdz vieglāk un tīrāk izmazgāt audumus.
Romiešu rakstnieks Plīnijs Vecākais 79.g. m.ē. savā Dabas vēsturē raksta, ka romieši ziepes vispirms iepazina kā matu krāsu. No senajiem ģermāņiem viņi iepirka tā sauktās sapo – golfa bumbiņu lielumā sapresētus kazu tauku un dižskābarža pelnu gabalus, ko senie ģermāņi un galli (galvenokārt vīrieši) izmantoja, lai nokrāsotu savus matus zeltaini rudus. Šis līdzeklis bija plaši pazīstams visā Vidusjūras reģionā. Tikai 2.gs. beigās romieši sāka sapo lietot kā mazgāšanas līdzekli. Slavenais senās pasaules ārsts Galens rekomendēja lietot ziepes gan medicīniskiem, gan tīrības nolūkiem. Šajā laikā jau izgatavoja kvalitatīvākas ziepes no potašas un taukiem.
Izrakumos Pompejā, ko Vezuva vulkāna izvirdums apraka 79.g. m.ē., atrasta vesela ziepju izgatavošanas darbnīca ar lavā iecementētiem ziepju gabaliem.
Attīstoties romiešu civilizācijai, kļuva populāra mazgāšanās pirtīs. Ap 312.g. p.m.ē. tika uz-celta pirmā no slavenajām romiešu pirtīm, kurai ūdens tika piegādāts pa akveduktu jeb ūdensvadu. Pēc Romas impērijas krišanas 467.g. mazgāšanās paradums Eiropā sāka iznīkt. Personīgās higiēnas trūkums un antisanitārie apstākļi noveda pie nāvējošām epidēmijām, no kurām smagākais bija melnā mēra laiks 14.gs. Tikai 17.gs. Eiropā tīrība atkal nāca modē.
Ziepju izgatavošana, ka amatniecības nozare Eiropā nodibinājās ap 7.gs. Ziepju vārītāju ģildes stingri glabāja sava amata noslēpumus. Pakāpeniski attīstījās ziepju ražošana dažādām vajadzībām: skūšanās, matu mazgāšanai, ķermeņa kopšanai, veļas mazgāšanai.
Ziepju ražošana sākotnēji koncentrējās Itālijā (Venēcijā, Bari, Dženovā), Spānijā (Kastīlijā) un Francijā (Marseļā), pateicoties viegli pieejamām izejvielām – olīveļļai un barilla augam, no kā pelniem ieguva sārmu.
Uzskata, ka Britānijā ziepes ieviesa ķelti ap 1000.g., tās bija izgatavotas no liellopu vai aitu/jēru taukiem. Angļi sāka ražot ziepes 12.gs. 1399.g. Anglijas karalis Henrijs IV izdeva likumu par mazgāšanos, kurā pavēlēja saviem augstmaņiem vismaz reizi mūžā iegremdēties ar ūdeni pildītā toverī. Karaliene Elizabete mazgājās reizi trijos mēnešos – „vai viņai to vaja-dzēja vai ne!”. Lai nomāktu ķermeņa smaku, stipri tika lietoti parfīmi. Ūdens tika uzskatīts par burvestīgu šķidrumu, kas jālieto tikai pēc ārsta norādījuma, citādi tas var kaitēt. Vēl 18./19.gs. mijā ziepes bija drīzāk medicīnisks līdzeklis, nevis daļa no ikdienas higiēnas.
Francijā karaļa Luija XIV laikā mazgāšanās tika uzskatīta par dīvainību, nevis normu. Karalis esot licis giljotinēt trīs ziepju meistarus par to, ka tie izgatavojuši ziepes, kas sakairinājušas viņa augstības jūtīgo ādu. Izmisušie četri atlikušie Parīzes ziepju meistari sanākuši kopā un izgudrojuši ziepju liešanas un noturēšanas metodi – kam vajadzēja mēnesi, lai izgatavotu vienu ziepju gabalu. Tā viņi izglāba savas dzīvības, bet pasaule ieguva t.s. aukstā procesa ziepes.
Apvērsumu ziepju ražošanā izraisīja franču ķīmiķa Nikolasa Leblanka atklājums 1791.g. Viņš izgudroja procesu, kā sārmu (nātrija karbonātu) viegli un lēti var iegūt no parastā sāls (nātrija hlorīda). 1783.g. zviedru ķīmiķis Karls Vilhelms Šīls bija nejauši atklājis saldu vielu (glicerīnu), karsējot olīveļļu ar svina oksīdu, bet 30 gadus vēlāk viņa franču kolēgis Mišels Eižens Ševro atklāja tauku, glicerīna un taukskābju ķīmisko dabu un sakarību, tā dibinot pa-matu gan tauku, gan ziepju ķīmijai. Ziepju tehnoloģijas attīstībai nozīmīgs bija arī beļģu ķī-miķa Enesta Solveja izgudrojums 19.gs. vidū – amonjaka process, kas vēl vairāk palētināja sārma iegūšanu no parastā sāls, kā arī palielināja tā kvalitāti un kvantitāti.
19.gs sākumā Anglijā ziepes vēl bija ļoti dārgas, jo to ražotājiem kopš 1712.g. bija uzlikti lieli nodokļi. Šajā laikā spēkā bija arī apgrūtinošs likums, kas aizliedza vārīt ziepes mazākā porcijā par tonnu, līdz ar to ziepju ražošana bija bagāto uzņēmēju monopols. Ziepju vārīšanas katli tika aprīkoti ar piekaramajām slēdzenēm , un gatavo produkciju varēja izņemt tikai īpaša varas pārstāvja klātbūtnē. 1853.g. finansu ministrs Gledstouns atcēla ziepju nodokli, un ziepes kļuva plašāk pieejamas. Tika lēsts, ka gada ienākumu nodoklis līdz ar to samazinājās par apm. 1milj. mārciņu. Anglijas vecākajai ziepju ražošanas firmai Pears drīz uzradās konkurenti – Yardley, Lever Brothers u.c., jo no kolonijām sāka ievest taukus.
Pirmie ziepju ražotāji Amerikā ieradās jau 1608.g., taču vēl ilgi ziepju izgatavošana notika mājas apstākļos, visu gadu krājot pāri palikušos taukus un tad lielajā ziepju dienā to savārot ar lapu koku pelniem. Šīs ziepes nebija kvalitatīvas un iemantoja iesauku „sārma ziepes”. Vēlāk uzpircēji iepirka no mājsaimniecēm taukus un pretī pārdeva gatavas ziepes lielos blokos.
1806.g. Ņujorkā Viljams Kolgeits nodibināja firmu Colgate & Company, iegādājoties milzīgu katlu, kurā varēja savārīt 45 000 mārciņu (apmēram 22 tonnas) ziepju, un tā kļūstot par pirmo lielo ziepju ražošanas kompāniju Amerikā. Taču tikai ap 1830.g. ziepes sāka pārdot vienāda svara gabalos, katru atsevišķi iesaiņotu. 1872.g. firma ieviesa smaržīgās ziepes Cashmere Bouquet (Kašmira buķete). 1906.g. firma pārdeva vairāk nekā 160 veidu dažādas tualetes ziepes, kā arī vēl saimniecības ziepes.
Angļu migrants un sveču lējējs Viljams Prokters un īru ziepju meistars Džeimss Gembls ASV apprecēja māsas Norisas un 1837.g. nodibināja savu biznesu Sinsinati, braukājot apkārt ar ratiņiem un pārdodot sveces un ziepes. Ar laiku viņa bizness uzplauka, un kļuva pazīstama kompānija Proctor & Gamble. Ap 1859.g. viņi jau pārdeva preces par miljonu dolāru un no-darbināja 80 cilvēkus. 1890.g. kompānija tirgoja vairāk nekā 30 dažādas ziepes. 1926.g. tā tirgū ieviesa pazīstamās ziepes Camay.
1864.g. dibinātā B.J. Jonson Soap Company no 1898.g. pārdeva ziepes, ko izgatavoja no palmu un olīvu eļļām un kakao sviesta. Šīs ziepes kļuva tik populāras, ka kompāniju tautā ie-sauca par Palmoliv un firmu 1917.g. tā arī pārdēvēja. Mūsdienu Palmolive ziepes tomēr ļoti atšķiras no oriģinālajām ziepēm. 1928.g. Kolgeita kompānija apvienojās ar Palmolive, un no 1953.g. to sauc par Colgate- Palmolive.
1865.g. Viljams Šepards pirmais patentēja šķidrās ziepes. Pirmās mūsdienu šķidrās ziepes ieviesa Minnetonka Corporation 1980.g. Šī firma iedzina strupceļā šķidro ziepju tirgu, uz-pērkot visus plastmasas sūknīšus, kas nepieciešami šo ziepju dozētājiem. 1987.g. Colgate Company ieguva savā īpašumā no Minnetonka šķidro ziepju biznesu un pārdēvēja šo pro-duktu par Softsoap.
1885.g. britu ziepju ražotājs Viljams Heskets Levers (Lever Brothers) bija pirmais, kurš uz ziepju gabaliem iespieda savas firmas vārdu un jau pirms pārdošanas katru gabalu iesaiņoja – tās bija Sunlight ziepes.
20.gs. sākumā ziepju ražotāji centās viens otru pārspēt ar reklāmām žurnālos – bija pierasts reklamēt savu produktu ar garumumgariem aprakstiem. Ar laiku reklamētāji saprata, ka var reklamēt produktu, nemaz neminot tā labās īpašības. Par galveno ziepju kompāniju reklamē-tāju kļuva radio, pārraidot to sponsorētās programmas, ko tagad pazīst kā „ziepju operas”. Tieši radio radās „ziepju operas”, nevis televīzijā.
Pirmā pasaules kara laikā radās tauku un eļļu deficīts, tāpēc tika meklēti citi ceļi ziepju iegū-šanai. 1916.g. Vācijā tika izgudrots pirmais sintētiskais mazgāšanas līdzeklis. Ap 1953.g. Amerikā šo mazgāšanas līdzekļu pārdošanas apjoms pārspēja ziepes. Mūsdienās sintētiskie mazgāšanas līdzekļi ir gandrīz aizstājuši uz ziepēm balstītos produktus veļas, trauku mazgā-šanai un mājas uzkopšanai. Vieni paši vai kombinācijā ar ziepēm tie atrodami arī daudzos ziepju gabalos vai šķidrajās ziepēs, kas paredzētas personīgajai higiēnai.
Ap 1970.g., kļūstot populāram dabas draudzīgam dzīves stilam, sāk atdzimt pēc vecām me-todēm ar rokām darināto dabisko ziepju tirgus.
Kā vāra ziepes?
Ziepju izgatavošanas metodes
Pastāv daudzi ziepju izgatavošanas paņēmieni un metodes, un atkarībā no tā iegūto produktu var vērtēt gan kā roku mākslas darbu, gan kā masveida produkciju. Būtībā ziepes var izgatavot vai nu aukstā ražošanas procesā, vai vārot, un katram no šiem paņēmieniem ir daudzi paveidi.
Ražošanas pamatā ir taukskābju (jebkuru tauku vai eļļas), sārma un ūdens sajaukšana no-teiktās attiecībās, ļaujot ziepju veidošanās procesam notikt pašam – tas ilgst apmēram sešas nedēļas. Burtiska ziepju vārīšana nenotiek – karstums rodas ķīmiskās reakcijas laikā. Gatavas ziepes tiek sa-grieztas gabalos, kamēr tās veidnē vēl ir karstas. Ja ziepes tikušas izgatavotas tā saucamo nūdeļu formā, tad tās tiek saveltas: ziepju pārslas tiek laistas caur speciālu mašīnu, kas tās sajauc ar krāsvie-lām un smaržvielām un laiž ārā kā nepārtrauktu ziepju desu, ko pēc tam automātiski sagriež gabalos.
Aukstā ražošanas procesa ziepes izceļas ar savu cietumu un garantiju ilgai lietošanai.
Otrreizējā ziepju gatavošana. Aukstā procesa paveids – var izmantot aukstā procesā gata-votu ziepju pārpalikumus. Tos sarīvē , ievieto katlā ar nelielu daudzumu ūdens un karsē virs uguns. Izkusušajai, mīkstajai masai var pievienot krāsvielas, smaržvielas. Šo metodi bieži izmanto, lai sa-glabātu ziepēm pievienoto ēterisko eļļu smaržu un dziedējošās īpašības.
Karstā procesa ziepes. Visas ziepju izejvielas tiek liktas katlā un karsētas, līdz, izejot vairākas stadijas, ziepes ir gatavas. Ziepju gatavošanas procesā rodas arī glicerīns, ziepes satur nelielu tā daudzumu (2-4%). Citā variantā glicerīns kā ziepju blakusprodukts tiek no tām atdalīts, pievienojot sālsūdeni. Glicerīns izšķīst sālsūdenī un tiek atdalīts no ziepēm. Karstais process ļauj daudz ātrāk iegūt gatavas ziepes nekā aukstā procesa ražošana.
Mūsdienu rūpniecisko ziepju ražošana
Līdz pagājušā gadsimta 30.gadiem ziepes rūpnieciski tika izgatavotas, vārot pa porcijām katlā. Rūpniekiem bija milzīgi trīsstāvu katli, kas ļāva saražot tūkstošiem kilogramu ziepju nedēļas laikā. Tad kompānija Procter & Gamble pirmā ieviesa nepārtraukto ražošanas procesu, kas samazināja ziepju produkta izgatavošanas laiku līdz nepilnai dienai un ko izmanto vēl šodien.
Mūsdienās ražošanas tehnoloģija sasniegusi tādu attīstības līmeni, ka tiek saražots līdz 50 tonnām ziepju stundā, lai gan pamatā tiek izmantotas senās ziepju izgatavošanas metodes. Vispirms eļļas vai tauki tiek apstrādāti ar sārmu, pēc šīs apstrādes iegūst nātrija vai kālija taukskābju sāļus. Pēc šī procesa ziepes vēl satur 30% ūdens, un, lai iegūtu cietas ziepes, ūdens daudzumu samazina līdz 12% vai arī ziepju pamatmasu izžāvē pulverī vai pārslās. Pēc tam šai masai pievieno smaržvielas, krāsvielas, ēteriskās eļļas, antioksidantus, konservantus u.c. Viss tiek kārtīgi samaisīts, saspiests un beidzot caur mašīnu izlaists garas ziepju desas veidā. Automāts to sadala gabalos. Iesaiņo.
Cieto ziepju kalpošanas ilgums atkarīgs ne tikai no to sastāva, bet arī no savelšanas un žāvē-šanas procesa kvalitātes.
Masveida produkcijas ziepju sastāvdaļas:
dzīvnieku tauki – vairākums lēto ziepju pamatā ir izmantoti dzīvnieku tauki, ko iegūst kā gaļas rūpniecības blakusproduktu. Tauku izmantošanai ir vairāki mīnusi: piemēram, toksīniem (ieskaitot sintētiskos hormonus, ar ko lopus cenšas uzbarot) ir tendence uzkrāties tieši taukaudos. Taukiem ir arī daudz lielāka tieksme aizsprostot ādas poras nekā eļļai. Jau gad-simtiem ilgi vērtīgākas skaitījušās ziepes, kas izgatavotas uz augu eļļas bāzes, nevis uz tauku;
augu eļļas – visvairāk mūsdienās izmanto kokosriekstu eļļu, jo tā vislabāk nodrošina ziepju putošanu un ir gandrīz bez smakas. Taču tiek izmantota arī olīveļļa – tā piešķir ziepēm izcilu maigumu; palmu eļļa – ko dēvē par augu taukiem un kas nodrošina ziepēm maigumu un stingru struktūru. Citas augu eļļas (saldo mandeļu, džodžobas, avokado) un tā saucamie sviesti (šī, kakao) tiek pievienoti, lai bagātinātu ziepes ar taukiem, padarot tās ādu barojošākas un ne tik sausinošas;
sārms – cieto ziepju ražošanā kā sārmu izmanto nātrija hidroksīdu, šķidro ziepju ražošanā – kālija hidroksīdu;
dažādas piedevas – ziepēs var būt vēl daudz citu sastāvdaļu: ķīmiskie stabilizētāji un kon-servanti, smaržvielas, vitamīni, jūraszāles, auzas, pumeks, alveja, piens, medus, gurķi, burkāni un citi dārzeņi, augļi un ogas, ārstnieciski augi un ziedi… Katra piedeva maina ziepju gabala ķīmiju, piemēram, kazas piens ziepēs vērš skābes (tas ir, ūdens) virzienā, bet alveja vairāk pieder bāziskajai sastāvdaļai un palielina ziepes dezinficējošās īpašības.
Glicerīna un caurspīdīgās ziepes
Kas ir glicerīna ziepes?
Tehniski – visas rokām darinātās ziepes ir glicerīna ziepes, jo tajās saglabājas ziepju gatavo-šanas procesā dabiski radies glicerīns (rodas apmēram 93% ziepju un 7% glicerīna, jo gan dzīvnieku tauki, gan augu eļļas satur 7-13% glicerīna). Parasti rūpnieciski ražotajās ziepēs gandrīz puse glicerīna tiek izvadīta ārā un izmantota citu produktu ražošanā: nitroglicerīna, ķermeņa kopšanas līdzekļu, salumu un kūku, dažu tipogrāfijas krāsu, medikamentu u.c. ražošanā. Glicerīna ziepēs tas viss tiek atstāts un reizēm pat tā daudzums papildināts – lai paaugstinātu glicerīna līmeni līdz 10%.
Glicerīns ir organisks savienojums (biezs, salds sīrupveida šķidrums), kas šķīst ūdenī. Glicerīns ir arī mitrinātājs – tas sev pievelk, uzsūc mitrumu; piemēram, kad rokas tiek nomazgātas ar glicerīna ziepēm, uz tām paliek plāna glicerīna kārtiņa, kas ādai piesaista mitrumu. Var teikt, ka glicerīns ziepēs darbojas kā roku krēms. Ja glicerīns no ziepēm ir atdalīts, parasti iegūst ziepes, kas sausina ādu.
Mūsdienās jēdziens „glicerīna ziepes” bieži tiek attiecināts uz tā saucamajām dzidrajām zie-pēm jeb caurspīdīgajām ziepēm, jo parasti šīm ziepēm ir papildus pievienots glicerīns.
Kā gatavo caurspīdīgās ziepes?
Caurspīdīgo ziepju izgatavošana ir diezgan jauna tehnoloģija, kas ziepju ražošanas procesā gājusi soli tālāk, proti, aukstā vai karstā ražošanas procesa gaitā ziepju masai tiek pievienots šķīdinā-tājs – alkohols – ziepju dzidrumam, kā arī glicerīna un cukura maisījums, lai palielinātu šo dzidrumu. Jo vairāk pievieno alkoholu, jo ziepes ir dzidrākas, taču pārāk daudz alkohola ziepēs var sausināt to lietotāja ādu. Turklāt, termiņam paejot, alkohols iztvaiko un ziepes zaudē formu, kļūst mazāk caurspīdīgas. Kvalitatīvas dzidrās ziepes var saturēt pat 15-20% glicerīna un ir ļoti mitrinošas; taču lielā glicerīna daudzuma dēļ tās izšķīst un izlietojas ātrāk nekā ziepes, kas satur mazāk glicerīna.
Dabiskas ziepes
Sintētisko mazgāšanas līdzekļu izmantošana milzīgos apjomos liek aizvien vairāk aizdomāties par kaitējumu veselībai un videi. Tāpēc tiek meklēts kaut kas labāks arī ziepju jomā – un, izrādās, jāmeklē nevis kaut kas jauns, bet jāatgriežas pie vecajām labajām ziepēm. Dabiskas, tīras un īstas ziepes, izgatavotas pēc senajām receptēm, kļūst aizvien populārākas gan Eiropā, gan ASV. Ne velti arī masveida ziepju produkciju ražotāji cenšas savus jaunos produktus tuvināt dabiskumam. Tiesa, lielās kompānijas nekad nevarēs masveidā ražot tik dabiskas ziepes kā atsevišķi ziepju meistari nelielās porcijās. Viņiem ir iespēja eksperimentēt un dažādot ziepju īpašības, kamēr visa masveida produkcija tiek ražota praktiski pēc viena noteikta sastāva.
Cauri gadsimtiem ziepju izgatavošanā būtiska nozīme ir bijusi ēterisko eļļu un ārstniecības augu izmantošanai, lai mazgāšanos padarītu ne vien par miesu un garu attīrošu, bet arī par dziedējošu un pacilājošu pasākumu. Dabisko ziepju meistari aprēķinājuši, lai iegūtu tīras, dabiskas ziepes ar terapeitisku iedarbību, vajadzētu pievienot ap 225g ēteriskās eļļas uz katriem 15-16kg ziepju pa-matmasas. Pateicoties augstajam ēteriskās eļļas daudzumam ziepju gabalā, katrā mazgāšanas reizē āda saņems apmēram vienu pilienu eļļas, kas ir pietiekami, lai būtu terapeitisks efekts, piemēram, tas palīdzētu atmosties no rīta, palīdzētu problemātiskas un piņņainas ādas gadījumā, pret celulīta problēmu, rosinātu romantisku noskaņu vakarā u.tml. Protams, šīs ziepes nevar būt lētas, jo dabiskās ēteriskās eļļas ir dārga izejviela. Un, ja ir vēlme iegādāties ziepes ar īstu aromterapijas efektu, ietei-cams pirms tam noskaidrot , kādas eļļas to ražošanā izmantotas.
Dažu ziepju dabisko sastāvdaļu iedarbība:
ādu mīkstinoša – mandeļu, avokado, lazdu riekstu eļļa, aprikozes, kliņģerītes, medus, mango sviets, piens u.c.
nomierinoša (sausai un jūtīgai ādai) – E vitamīns, kviešu asnu eļļa, auzas, alveja, kliņģerītes u.c.
antibakteriāla un antisaptiska – citrons, mirres, ķiploki, tējas koks, salvija, kanēlis u.c.
abrazīva – auzas, klijas, kviešu asni, pumeks, smilts u.c.
savelkoša – gurķis, kumelīte, rozmarīns, salvija, burvju lazda u.c.
poras attīroša – džodžoba, mandeles u.c.
dziedējoša – alveja, kliņģerītes, tējas koks u.c.
bagātinoša ar olbltumu un vitamīniem – mandeļu, avokado eļļa, aprikozes, burkāni, kivi u.c.
palīdz pret ekzēmu, psoriāzi – sezama sēklu eļļa, kviešu asnu eļļa, džodžoba u.c.
taukus absorbējoša – mandeļu milti, māls u.c.
Pretmikrobu ziepes: par un pret
Pēc SARS epidēmijas uzliesmojuma zinātnieki un mediķi kā vislabāko un teju vienīgo profi-lakses līdzekli ieteica cilvēkiem bieži mazgāt rokas. „Roku mazgāšana ar ziepēm mazliet līdzinās sevis paša vakcinācijai,” apgalvoja mediķi. Apzinīgākie pilsoņi infekciju profilaksei cenšas izmantot tā saucamās pretmikrobu ziepes, kuru sastāvā ir vielas, kas pat desmitreiz labāk var iznīcināt baktē-rijas un mikrobus nekā parastās ziepes. Tomēr daļa speciālistu uzskata, ka šo ziepju lietošana ikdienā var vairāk kaitēt veselībai nekā palīdzēt un ka tās jālieto ar mēru.
Ar ko pretmikrobu ziepes atšķiras no parastajām?
Galvenā atšķirība – pretmikrobu ziepes satur īpašu vielu (viena no visplašāk izmantotajām pretmikrobu vielām ir triklozāns), kas ļauj ierobežot mikroorganismu skaitu uz ādas. Pēc roku no-mazgāšanas ar pretmikrobu ziepēm pavisam neliels šīs aktīvās vielas daudzums paliek uz ādas, un tas ilgāku laiku palīdz noturēt baktēriju un mikrobu skaitu ievērojami zemākā līmenī. Roku mazgāšana ar parastajām ziepēm sākumā aizskalo lielu daudzumu mikroorganismu, taču tie, kas saglabājas uz ādas, var atkal ātri savairoties. Pretmikrobu ziepes iznīcina vai kavē to baktēriju attīstību, kas izraisa ķermeņa nepatīkamo aromātu, ādas infekcijas, saindēšanos ar pārtiku, zarnu infekcijas un citas plaši izplatītas saslimšanas. Šo ziepju iedarbīgums atkarīgs no pretmikrobu vielas, tās koncentrācijas, tās kontakta laika ar ādu un no ziepju formulas.
Kādi ir šo ziepju mīnusi?
Rada ādas problēmas. Ja regulāri lieto tikai pretmikrobu ziepes, šis diezgan spēcīgais līdzeklis aizskalo ādas dabiskās aizsargājošās taukskābes un aminoskābes, sausina ādu, padara to asu un kavē normālu ādas šūnu atjaunošanos. Āda kļūst viegli pieejama baktērijām, kas var radīt ādas slimības, piemēram, ekzēmu. Tā cilvēki, kas uzskata, ka, lietojot pretmikrobu ziepes, tiks pasargāti no saslimšanas, gluži otrādi, tiek vairāk pakļauti mikrobu varai. Pretmikrobu ziepes var veicināt arī alerģijas rašanos.
Var veicināt superbaktēriju rašanos. Pētījumi apliecina sakarību starp pretmikrobu līdzekļu lietošanu un mikrobu rezistenci – tie kļūst nejūtīgi pret antibiotikām. Pretmikrobu ziepes iznīcina tikai vājākās baktērijas, bet spēcīgākās un bīstamākās (zarnu nūjiņas, zeltainais stafilokoks u.c.) izdzīvo. Zinātnieki raizējas, ka tādā veidā var rasties vēl izturīgākas baktērijas, kas būs vēl grūtāk pie-veicamas. Pretmikrobu produktu ražotāji šīs bažas noliedz, baktēriju razistenci izskaidrojot ar anti-biotiku pārspīlētu un nepareizu lietošanu.
Kaitē videi. Pretmikrobu produkti ir ļoti kaitīgi videi, jo tiem pievienotas vielas (fenoli, halo-gēni u.c.), kas iznīcina dabā dzīvojošus mikroorganismus, kuru vidū ir arī derīgie. Savukārt vides piesārņojums veicina alerģisku reakciju pieaugumu.
Kad vajadzētu lietot pretmikrobu ziepes?
Dermatologi pretmikrobu ziepes iesaka lietot, kad tas tiešām nepieciešams: infekcijas slimību uzplaukuma periodos, ja mājās ir slimnieks, ja kopj zīdaini, pēc tualetes apmeklējuma, pirms ēdiena gatavošanas un pirms maltītes ieturēšanas, pēc slimnīcu un citu sabiedrisko iestāžu apmeklēšanas, pēc rotaļām ar suni vai kaķi u.c. Šādos gadījumos pretmikrobu ziepes sniegtu papildu profilaksi pret saslimšanu ar kādu no infekcijām.
Ziepju jaunās tendences
Kaut arī ziepēm ir gara tehnoloģiskā progresa un jauninājumu vēsture, ko var labi redzēt pēc to pieejamās daudzveidības, ražotāji joprojām turpina uzlabot esošos produktus. Tas nozīmē arī jaunu ziepju veidu radīšanu ar daudz specifiskākām un pat unikālām funkcijām.
Kufejas ziepes. Nesen atklāts, ka ziepju ražošanā būtu iespējams izmantot jaunu eļļas augu – kufeju, ko dēvē arī par cigarešu puķi jeb peļu austiņām un ko audzē arī dažos Latvijas dārzos. Kufeja (Cuphea sp.) ir neliels krūmveida augs, kura sēklas satur 30-36% eļļas. Lielās ziepju ražošanas kompānijas ir ļoti ieinteresētas, jo sākotnējie pētījumi liecina, ka kufejas sēklas satur lielu laurīnskābes daudzumu – šī viela ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām gan ziepju, gan sintētisko mazgāšanas līdzekļu ražošanā.
Pretmikrobu iedarbības ziepes. Vairākumā pretmikrobu ziepju kā antibakteriālais komponents ie-kļauts triklozāns, kas bremzē gan nelabvēlīgo (kuras var izraisīt zarnu un citas infekcijas), gan arī labvēlīgo baktēriju veidošanos uz ādas. Lai mīkstinātu šo ziepju iedarbības nevēlamo pusi, zinātnieki turpina strādāt pie jaunām antibakteriālu sastāvdaļu formulām. Piemēram, nesen radīta Lonza’s Lonzagard – uz amonija bāzes izveidota antibakteriāla kombinācija (satur ne tikai triklozānu), ko var izmantot kā aktīvo komponentu tualetes ziepēs un kas salīdzinājumā ar līdzīgām vielām ir maigāks un efektīvāks.
Pagājušogad Amerikas Mikrobioloģijas biedrības kongresā Colgate- Palmolive speciālisti iepazīstināja ar jaunu ziepju tehnoloģiju, kas ievērojami samazina baktēriju iespējas pieķerties ādai. Jaunās tehnoloģijas MAT (Microbial Antiattachment Technology) pamatā ir trīs bieži izmantotas kosmētikas vielas, kas, pēc izgudrotāju domām, pasargā ādu no baktēriju pielipšanas, izveidojot uz tās plānu kārtiņu, kura maina ādas virsmas īpašības. Pētījumi liecina, ka ziepes ar MAT noteikta baktēriju tipa pieķeršanos samazina par 50-58% salīdzinājumā ar parastajām ziepēm.
Ziepes ar kofeīnu. Ziepju tirgū nesen parādījušies daži produkti, kas varētu iepriecināt kafijas mīļo-tājus – ziepes ar kofeīnu. Tās ir glicerīna ziepes uz augu eļļas bāzes, parasti ar piparmētru smaržu un pievienotu kristalizētu kofeīnu. Piemēram, katrs ziepju Cuphea sp gabaliņš (ap 100g) satur tādu daudzumu kofeīna, lai katrā mazgāšanās reizē cilvēks caur ādu uzņemtu apmēram 200mg kofeīna, bet Xoxide ziepesar kofeīnu nodrošinot pat līdz 250mg šīs enerģiju veicinošās vielas. Ražotāji ap-galvo, ka šīs ziepes no rīta dušā pamodinot tikpat labi kā tase kafijas brokastīs.
Ziepes ar sebuma kontroli. Viens no jaunumiem šajā jomā ir Regu-Seb formula – dzeltenīgi oranžs, caurspīdīgs, mazliet staipīgs šķidrums, kas satur polifenoliem bagātas augļu daļiņas. Izmantotas Ziemeļamerikas palmu koka un Dienvidamerikas sezama sēklu izejvielas. Speciālisti to vērtē kā perfekti sabalensētu polifenolu formulu, kas palīdz kontrolēt un mazināt sebuma daudzumu – sevišķi problemātiskajā sejas T zonā.
Tomēr – lai cik daudzsološas īpašības šīs tendences ziepēm sola piešķirt, tās saistītas arī ar nevēlamām sekām. Tā kā ASV 30 gadus ilgā pētījumā par upes atrastajām kaitīgajām vielām kā vie-nas no izplatītākajām min triklozānu (aktīvā viela pretmikrobu ziepēs). La