Enerģētika.

Enerģētikas
veidi un
enerģētika Latvijā.

.

Saturs.
Enerģētika. 3
Pasaules enerģētikas struktūra. 4
Alternatīvie enerģijas veidi. 5
Saules enerģija. 6
Ģeotermālā enerģija. 11
Vēja enerģija. 12
Enerģētika Latvijā. 14
Hidroelektrostaciju raksturojums 16
Termoelektrostaciju raksturojums 18
AES izmantošana Baltijas valstīs. 24
Alternatīvie enerģijas veidi Latvijā. 26
Vēja elektrostacijas Latvijā 35
Atjaunojamo energoresursu līderis ir koksne. 38
Rapsis. 41
Mans viedoklis… 42
Izmantotā literatūra: 43

Enerģētika.

Enerģētika – saimniecības nozare, kura nodarbojas ar energoresursu ieguvi, to pārstrādi energoenerģijā un šīs produkcijas piegādi patērētājem.

Enerģētika ir pasaules saimniecības pamats, jo bez enerģētikas nav iespējama neviena mūsdienīgas saimniecības nozares pastāvēšana un attīstība. Enerģētika būtiski ietekmē arī iedzīvotāju dzīves līmeni.
Mūsdienās enerģijas ražošanai izmanto galvenokārt naftas produktus, dabasgāzi, ogles, kodolenerģiju, hodroenerģiju. Pasaules enerģētikā šo energoresursu īpatsvars pārsniedz 90%.
Ja strādātu ar līdzšinējām tehnoloģijām, energoresursu pasaulē pietiktu 150-300 gadiem. Tomēr pasaule neaizies bojā energoresursu trūkuma dēļ. Problēma tiek risināta, apgūstot un izmantojot alternatīvos energoresursu veidus un uzlabojot resursu lietošanas tehnoloģijas.

Pasaules enerģētikas struktūra.

Intensīva kurināmā – enerģētisko resursu izmantošana sākās 18.gs. līdz ar rūpniecības attīstību. Galvenā loma enerģētikā bija akmeņoglēm, kuras izmantoja tvaika dzinējos dzelzceļa un ūdens transportā. 20. gs. pirmajā pusē ogļu ēru nomainīja nafta, bet 20.gs. beigās enerģētikas struktūrā palielinājās dabasgāzes un alternatīvo resursu – vēja, Saules enerģija, termālo pazemes ūdeņu, paisuma un bēguma, okeāna viļņu – nozīme. Arī hidroenerģētiskie resursi ir potenciālie enerģētiskie resursi, jo atšķirībā no kurināmā minerālresursiem tie ir neizsīkstoši. Kodolresursu izmantošana var nodrošināt pasauli ar daudz lielāku siltumenerģiju nekā visi menerālenergoresursi kopumā, bet šo resursu izmantošana ekaloģiskās bīstamībās dēļ, joprojām diskutējama.

Alternatīvie enerģijas veidi.

Atjaunojamie energoresursi, to pārzināšana.
1. Biodegviela
2. Biogāze
3. Ģeotermālā enerģija
4. Siltumsūkņi
5. Ūdens enerģija
6. Ūdeņraža enerģija
7. Lietus ūdens izmantošana
8. Saules enerģijas izmantošana fotoelektriskajās iekārtās
9. Saules siltumenerģija
10. Vēja enerģija
11. Koksne enerģijai
12. Iegūtās enerģijas pārvade un sadale
13. Ūdens apgāde un kanalizācija
14. Gaisa piesārņojums un attīrīšana
15. Ar izplūdes gāzēm piesārņotā gaisa attīrīšana
16. Ventilācijas sistēmas, iekārtas
17. Mērīšanas un kontroles iekārtas
18. Ģeodēzija
19. Ģeoloģiskā izpēte
20. Atkritumu apsaimniekošana
21. Vides monitorings
22. Energoefektivitāte būvniecībā
23. Transports, komunālie pakalpojumi
24. Finansēšana
25. Pētniecība, attīstīšana
Pasaulē arvien lielāku popularitāti iegūst ekoloģiski tīri un neizsmeļami enerģijas avoti. Plašāk izmantotie alternatīvie enerģijas resursi ir Saule, vējš, paisuma un bēguma enerģija un zemes iekšējais siltums.

Saules enerģija.
Zinātnieki apgalvo, ka mūsu planēta saņem no Saules desmit reižu vairāk enerģijas, nekā spēj dot tradicionālie enerģēttikas resursi. Šobrīd saules baterijas or kosmosa stacijās, Zemes mākslīgajos pavadoņos. Ar katru gadu arvien vairāk izsīkst fosilo energoresursu krājumi pasaulē. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka to varētu pietikt vēl aptuveni 40 gadiem, bet, lai tie atjaunotos, jāpaiet vairākiem miljoniem gadu. Cilvēce tik ilgu laiku nevar gaidīt, tādēļ jāmeklē alternatīvas. Aizkrauklē izvietoti 153 m² saules kolektoru. Saules kolektori pagaidām nav tas enerģijas ieguves avots, ko cilvēki izvēlētos kā lētu un dabisku siltuma ieguves veidu, jo to ierīkošana ir vismaz 2,5-3 reizes dārgāka par gāzes vai elektrības apkuri. Taču pēdējā laikā saules enerģijas ieguvei tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība. Tas skaidrojams ar straujo cenu celšanos fosilajam kurināmajam. Ja tās celsies šādos tempos, tad vēl mūsu dzīves laikā saules kolektori uz katra nama jumta būs ierasta aina.
Šo energosistēmu ir izdevīgi izvietot vietās, kur siltais ūdens tiek patērēts regulāri, jo kolektors saražo tik enerģijas, cik tiek patērēts. Kad ieregulētā temperatūra ir sasniegta, kolektors atslēdzas un atkal ieslēdzas tad, kad temperatūra ir kritusies – kāds ir lietojis silto ūdeni. Šis kolektors ir uzstādīts skolā, un vasarā, kad saules visvairāk, skolā nav jāiet. Nav jāiet arī sestdienās, svētdienās un svētku dienās. Šā iemesla dēļ tiek zaudēta daļa enerģijas. Lai no tā izvairītos, kolektori piemērotāki ir lauksaimniecībā siena un graudu žāvēšanai, kur nepieciešamā temperatūra ir 20°-50oC, ūdens sildīšanai peldbaseinos 20°-40°C, privātmājās karstā ūdens sagatavošanai un apkurei 20°-70°C un lielas jaudas kolektoru sistēmās vairāku māju siltuma apgādei un centralizētās siltumapgādes sistēmās 20°-90°C.

Saules kolektoru ietekme uz vidi
Saules kolektori ir videi draudzīgākais enerģijas ieguves veids, jo netiek radīts nekāds piesārņojums: ne ķīmiskais, ne fizikālais, ne radiācijas un pat ne estētiskais. Latvija ir piemērota šim enerģijas ieguves veidam. Tā kā Latvijā tiek ražoti saules kolektori, tos var iegādāties ikviens zaļi domājošs cilvēks. Pie mums vienīgi neražo cirkulācijas sūkņus un elektroniku, bet tos piedāvā vācu firma «Viessmann», kuras pārstāvniecība atrodas Rīgā.
Saules kolektoru darbības princips
Saules starojuma enerģija iziet cauri kolektora stikla aizsargvirsmai, tiek uztverta un pārveidota siltuma enerģijā. Iegūtā siltuma enerģija tiek izmantota caur kolektoru plūstošā siltuma nesēja (ūdens vai antifrīza) uzsildīšanai. Kolektori konstruēti tā, lai enerģija tiktu uztverta un izmantota pēc iespējas lietderīgi. Šādu energosistēmu lietderības koeficients ir 75%. Sistēma sastāv no pieciem mezgliem: saules kolektoriem, akumulācijas tvertnes, izplešanās tvertnes, vadības bloka un cirkulācijas sūkņiem. Akumulācijas tvertnes, kas atrodas Aizkraukles novada ģimnāzijā, tilpums ir 2000 l. Ja ūdens akumulācijas tvertnē ir atdzisis, tas tiek aizvadīts uz siltummaini, kur to atkal sasilda un atvada atpakaļ.
Saules kolektoru efektivitāte
Lai runātu par šīm tēmām, ir sīkāk jāiepazīstas ar to, kādā veidā kolektori uztver saules starojumu. Globālais starojums sastāv no tiešā un izkliedētā starojuma. Tiešais (kad spīd saule) starojums ir saistīts ar saules staru virzienu. Izkliedētais (kad apmācies) starojums veidojas, molekulām un daļiņām atmosfērā visos virzienos izkliedējot tiešos saules starus. Saules radiācijas ilgums un intensitāte ir atkarīga no gadalaika, klimatiskajiem apstākļiem un ģeogrāfiskā stāvokļa. Gada globālais starojums uz horizontālas virsmas saules joslas reģionos var sasniegt 2200 kWh/m². Ziemeļeiropā saules starojuma maksimālais lielums ir 1100 kWh/ m².
Maldīgs ir priekšstats, ka kolektori ražo siltumu tikai saulainās dienās. Kā piemēru var minēt to, ka siltumnīcā ir silts arī tad, kad ir apmācies, jo tad siltums tiek saņemts ar tā saukto izkliedēto starojumu.
Ja laiks ir apmācies 3-4 dienas, ūdens temperatūra ir 30-40°C, ja saulains – 80-100°C. Praktiski darbojas 6-7 mēnešus, no marta līdz oktobrim. Laikā no oktobra līdz februārim, kad netiek ražota siltuma enerģija no saules radiācijas, tā tiek saņemta no Aizkraukles siltumapgādes sistēmas.
Kā liecina daudzu gadu pieredze un eksperimenti, Latvijai saule varētu dot pietiekami daudz enerģijas. Saules radiāciju var izmantot no 1700 līdz 1900 stundām gadā. Saules globālā radiācija mūsu platuma grādos mainās atbilstoši sezonām:
• no maija līdz septembrim no 1 m2 saules kolektora var iegūt 700-740 kWh/m²;
• no oktobra līdz aprīlim – 200-240 kWh/m²;
• no novembra līdz februārim – 40-50 kWh/m².
Latvijā ražots firmas «Energi-R» kolektors maksā Ls 75/m², bet Dānijā ražots – Ls 120/m². Izmaksās ietilpst arī cirkulācijas sūkņu un automātikas iegāde.
Trīs četru cilvēku ģimenei pietiktu ar 6 m2 saules kolektoriem. Izmaksas kopā ar automātiku – aptuveni Ls 600. Uzturēšanas izmaksas pirmos piecus gadus ir 0,5–1% no kopējām.
Kolektora 1 m² jauda ir 1100 kWh. Gada laikā no 1 m2 saražo vidēji 400 kWh. Aizkraukles katlumājas izstrādātā enerģija gada laikā ir 48 MWh, Aizkraukles novada ģimnāzijas – 13 MWh. Katlumājas gāzes ietaupījums ir aptuveni 7000 m³ gāzes, kas maksā Ls 500, skolas ietaupījums – 2000 m³ gāzes jeb Ls 120 gadā.

Saules kolektoru plusi un mīnusi
+
Saules enerģijas izmantošanai pasaulē pēdējos gados pievērš pastiprinātu uzmanību, un viens no galvenajiem iemesliem tam ir citu enerģētisko resursu pastāvīgā sadārdzināšanās.
+ Energoresursu cenu pieaugums ir aktuāla problēma arī Latvijā, tāpēc saules enerģija varētu būt laba alternatīva.

+Iekārtas ir piemērotas Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. + Saules enerģija nepiesārņo dabu. 20 gadu laikā 1 m² saules kolektoru novērš 3 t CO2 kaitīgo izmešu.

+Relatīvi ilgs kalpošanas laiks – 25-30 gadi (nolietojas automātika, sūkņi).

+Zemas ekspluatācijas izmaksas.
–
–Pašreizējās siltuma enerģijas cenas, salīdzinot ar saules enerģijas izmantošanas iekārtām, ir 2,5-3 reizes mazākas.

– Sabiedrība vairās pieņemt šo enerģijas ražošanas veidu, tāpēc tā attīstība tiek bremzēta.

Pagaidām ar saules enerģijas izmantošanu ietaupīt nevar, bet drīzā nākotnē tā noteikti būs. Turklāt saules kolektori ir viens no videi draudzīgākajiem enerģijas ieguves avotiem. Cilvēka paša ziņā ir izlemt, vai turpināt izmantot fosilos energoresursus, tupināt piesārņot vidi un nedomāt par nākamajām paaudzēm, vai arī sākt jau laikus domāt par vides stāvokļa uzlabošanu.

Ģeotermālā enerģija.
Ģeotermālās enerģijas 1/3 siltuma rodas no Zemes kodola karstuma un 2/3 – no radioakatīvo minerālu sadalīšanās.
Dabā mums visapkārt ir milzīgas, gandrīz neizsmeļamas siltuma enerģijas
rezerves. Tās ir saules izstarotais siltums, kas sasniedz zemes virskārtu
un visintensīvāk uzkrājas gruntī līdz 1,5 m dziļumam, kā arī ūdenskrātuvēs,
ezeros, upēs, dīķos. Šādās vietās ūdens saglabājas ilgstoši. Tiešā veidā šo
enerģiju tehniskos un sadzīves nolūkos izmantot nevar, jo enerģijas nesējiem
ir relatīvi zemas temperatūras. Tomēr vairums gadījumos šī enerģija ir bezmaksas
un tai piemīt svarīga īpatnība – tā pašatjaunojas.
Ar termālajiem ūdeņiem ir slavena ir Islande, Krievijā – Kamčatkas pussala, Jaunzēlande, ASV.

Vēja enerģija.
Pasaulē arvien lielāku popularitāti iegūst ekoloģiski tīri un neizsmeļami enerģijas avoti. Plašāk izmantotie alternatīvie enerģijas resursi ir saules enerģija, vēja enerģija, zemes ģeotermālā enerģija, plūdmaiņu enerģija.
Vēja spēku, kas ir neizsmeļams dabas enerģijas resurss, bieži vien dēvē par nākotnes enerģijas avotu. Ne velti pasaules energoapgādes plāns paredz līdz 2005.g. 10% no kopējās elektroenerģijas saražot ar vēja ģeneratoriem. Pašreizējās vēja enerģētikas tendences rāda, ka tas notiks jau nākamgad, jo šī nozare attīstās gandrīz tikpat strauji kā kompjūtertehnika.
+

1) Ekoloģiskie aspekti.
Vēja dzinēji , būdami šķēršļi, vēja ceļā, ietekmē tā normālo plūsmu. Vēja enerģija tiek pārvērsta rotācijas spēkā. Tādēļ vēja dzinēji, tāpat kā koki, patērē enerģiju, bet nenovirza vēju, līdz ar to nerodas tā sablīvēšanās citā vietā, ko izraisa cietie šķēršļi (kalni un mājas). Galvenās vējenerģētikas iekārtu priekšrocības – tās nepiesārņo apkārtējo vidi, nekaitē augājam un dzīvnieku valstij.
Runājot par lieljaudīgajām vēja iekārtām saistībā ar ekoloģiju, jāpiemin, ka jaunāko modeļu rotori automātiski apstājas pie pārāk liela vēja ātruma (ja rata apgriezienu skaits minūtē pārsniedz 400. vējģenerātoros rodas infraskaņas , kas kaitīgi ietekmē cilvēka un dzīvnieku psihi). Otrs videi nozīmīgs punkts – vēja iekārtu uzstādīšanas vieta. Ja masta garums pārsniedz 10m. iekārtu uzstādīšana jāsaskaņo ar rajona reģionālo vides pārvaldi – lai tās neatrastos uz putnu migrācijas ceļiem.

2) Vēja enerģija pieder pie neizsīkstošiem enerģijas avotiem; tā rodas, saulei nevienmērīgi sasildot Zemes virsmu (~2% uz Zemes nokļuvušās Saules enerģijas pārvēršas vēja enerģijā).

–

1) Vidēja lieluma vēja dzinēji vēja bremzēšanas ziņā ir pielīdzināmi pieaugušajiem kokiem ar 20 m. vainaga diametru.

2) Vēja elektrostacijas var izmantot tikai tajās vietās , kur gada vidējais vēja ātrums ir ne mazāks kā 5 m/s.

Vēja enerģijai zemākajos atmosfēras slāņos ir kolosāls spēks. Mūsu dienās vēja dzinējus lieto galvenokārt vēja elektrostacijās un ūdens sūknēšanai. Vēja elektrostacijās dzinējs vēja kinētisko enerģiju pārvērš elektriskajā enerģijā. Šīs elektrostacijas parasti ierīko vietās, kur gada vidējais vēja ātrums pārsniedz 5 m/s.
Pasaulē darbojas apmēram 20 000 vēju ģeneratoru. ASV, Kalifornijā ( Altamontas un Tehačapi pārejā), darbojas 7 vēja elektrostacijas ar kopējo jaudu 134,3 MW (turbīnu kopskaits – 1985). Vēja enerģētika īpaši strauji attīstījās 20.gs. 70.g.; 1985g. ASV jau bija 3353, Dānijā 598, Beļģijā 114, Nīderlandē 12, Lielbritānijā (Skotijā) 10 lielākās jaudas vēja elektrostaciju.
Krievijā pirmā vēja elektrostacija uzbūvēta 1929 – 30 g. Kurskā (8 kW). Pirmā lieljaudas vēja elektrostacija (1,25 MW) izmēģināta 1940g. ASV.
Vēja elektrostacijas izmanto nelielu patērētāju energoapgādei, kuri atrodas tālu no energosist. (kalnu rajonos, tuksnešos, Arktikā).
Izdevīgākie vēja elektrostaciju būvēšanas rajoni ir jūru un okeānu salas, piekraste un lieli līdzenumi.
Pēc dažiem gadiem cilvēki sāks vairāk izmantot alternatīvos resursu veidus, kā piemēram – vēja enerģiju. Cilvēki tagad plaši izmanto neatjaunojamus dabas resursus (dabasgāze, ogles, malka utt.). Šos resursus nepietiks uz ilgāku laiku un tad sāks plaši izmantot saules, vēja, ģeoterminālo un plūdmaiņu enerģiju. Visās vietās, kur gan ir iespējams, liks vēja elektrostacijas. Būvēs rūpnīcas, kas varēs vēja un saules enerģiju pārveidot un uzkrāt akumulatoros, saules baterijās u.c.

Enerģētika Latvijā.

Latvijā elektrisko enerģiju sāka iegūt un izmantot jau 19. gs. beigās. 20. gs. sākumā Latvijas lielākā elektrostacija bija Rīgas pilsētas elektrostacija Andrejostā, kurā par kurināmo izmantoja ievestās ogles. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā uzcēla vairākas mazās hidroelektrostacijas uz Aiviekstes, Amtas, Abula, Juglas un Braslas upes. 1939. gadā sāka darboties pirmā lieljaudas hidroelektrostacija uz Daugavas – Ķeguma HES. Līdz Ķeguma HES uzcelšanai 97 % elektriskās enerģijas ražoja termoelektrostacijas, bet 1941. gadā 4/5 saražotās elektroenerģijas jau deva hidroelektrostacijas.
Valsts enerģētikas sistēmā ietilpst uzņēmumi, kas ražo siltumu un elektroenerģiju: termoelektrostacijas (TES), hidroelektrostacijas (HES), vēja elektrostacijas, katlumājas.
Katrā valstī izmantoto energoresursu struktūru veido vietējie vai ievestie resursi. Latvijai nav savu augstvērtīgu energoresursu (kūdras un malkas īpatnējais sadedzes siltums ir apmēram 4 reizes mazāks nekā naftai), tādēļ 70 % no valstī nepieciešamajiem energoresursiem importē.
Latvijā izmanto galvenokārt šķidro kurināmo (mazutu) un dabasgāzi. Dabasgāzi, ko Latvija pa gāzes vadiem saņem no Krievijas, izmanto siltuma un elektroenerģijas ražošanai un sadzīves vajadzībām. Latvijā ir 14 gāzes krātuves, lielākā no tām ir Inčukalna pazemes gāzes krātuve, kurā uzglabā importēto gāzi. Inčukalna gāzes krātuvi izmanto, lai nodrošinātu pastāvīgu gāzes apgādi ne tikai Latvijai, bet arī kaimiņvalstīm ziemā. Vietās, kur nav pieejama dabasgāze, iedzīvotāji izmanto balonos pildīto sašķidrināto gāzi. Paredzams, ka dabasgāze nākotnē mūsu valstī var kļūt par visizdevīgāko kurināmā veidu. Vietējais kurināmais (malka, kūdra) nodrošina tikai 1/10 no patērētajiem energoresursiem.
Visvairāk energoresursu patērē ražošanas vajadzībām un sadzīvē.
No visas patērētās elektroenerģijas Latvijā saražo tikai apmēram 2/3, bet pārējo importē no kaimiņvalstīm.
Trijās lielākajās valsts hidroelektrostacijās saražo lielāko daļu elektroenerģijas (65 – 70 %). Elektroenerģijas ražošana Daugavas kaskādes hidroelektrostacijās ir atkarīga no ūdens daudzuma upē.
Mazāk nekā 1 % elektroenerģijas dod mazās hidroelektrostacijas, kuras pēdējos gados ir uzceltas vai atjaunotas uz Abula (Brutuļu, Trikātas, Brenguļu HES), Aiviekstes, Ludzas (Felicianovas HES), Ogres. Valstī darbojas vairāk nekā 100 mazo HES.
Vairāk par ¼ elektroenerģijas ražo termoelektrocentrālēs.
1995. gadā Ainažos sāka darboties pirmie divi vēja ģeneratori, kuri gadā var saražot 2,5–3 milj. kWh elektroenerģijas, tas ir, – nodrošināt Ainažu pilsētas vajadzības. 1999. gadā sāka darboties vēja ģenerators Užavā (Ventspils rajonā), bet 2002. gadā Grobiņā – vēja ģeneratoru parks. Grobiņā ir uzstādīti 33 vēja generatori (jauda 0,6 milj.MW katram). Saražotās elektroenerģijas pašizmaksa ir daudz augstāka nekā lielajās elektrostacijās, taču ģneratori izmanto neizsmeļau energoresursu – vēja enerģiju. Vēja ģeneratori ir efektīvi tikai tad, ja vēja ātrums ir visaz 10-16 m sekundē, bet Latvijā vidējais vēja ātrums ir tikai 6 m/s. Ainažu vēja ģeneratori, piemēram, gadā strādā tikai 1000 stundas.
Siltumenerģiju ražo abas Rīgas termoelektrocentrāles, kā arī lielās siltumcentrāles Rīgā, Liepājā un Olainē. Visās lielākajās apdzīvotajās vietās darbojas katlumājas. Liela daļa siltuma centrāļu un katlumāju ir fiziski un morāli novecojušas, tāpēc tajās ir lieli enerģijas zudumi un tās piesārņo gaisu ar kvēpiem un putekļiem. Katlumājās kurina galvenokārt malku un kūdru.

AS “Latvenergo” ir Latvijas vadošais elektroenerģijas un siltumenerģijas ražotājs un piegādātājs. Vairāk nekā puse no valstī nepieciešamās elektroenerģijas tiek saražota “Latvenergo” elektrostacijās.
“Latvenergo” lielāko elektroenerģijas daudzumu saražo hidroelektrostacijās. Aptuveni 70% no mūsu saražotās elektroenerģijas nāk no atjaunojamiem un videi draudzīgiem energoresursiem.
Rīgas termoelektrostacijās “Latvenergo” saražo Rīgas pilsētai apmēram 70% nepieciešamo siltumu un ap 20% no valstī nepieciešamās elektroenerģijas. Modernizētie energobloki palīdz nodrošināt bāzes elektroenerģijas jaudas. Pārējo daļu no valsts elektroapgādei nepieciešamās elektroenerģijas “Latvenergo” importē no Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un šogad arī no Somijas. Dažādie energo avoti veido nepārtrauktu elektroenerģijas piegādi.
Latvijas elektroenerģijas piegādes struktūra 1996 – 2005g.:
• Daugavas HES – 45% (25%-65%)
• Rīgas TES – 20%
• Neatkarīgie ražotāji – 5%
• Imports – 30% (10%-50%)

Hidroelektrostaciju raksturojums

AS “Latvenergo” trijās Daugavas hidroelektrostacijās vidēji saražo 70% no kopējās valstī saražotās elektroenerģijas. Ķeguma HES kopējā jauda ir 264,1 MW, Pļaviņu HES – 868,5 MW un Rīgas HES – 402 MW.
Ķeguma HES sastāvā ietilpst divas hidroelektrostacijas. Ķeguma HES-1 ir vecākā Daugavas hidroelektrostacija (celta 1936 − 1940). 1998.−2001. gadā veikta vecās stacijas (Ķeguma HES-1) rekonstrukcija. Tās gaitā nomainīti visi četri hidroagregāti, kā arī to automatizētās vadības sistēmas. Ķeguma HES-2 darbu sāk 1979. gadā. Tajā ir trīs hidroagregāti ar kopējo uzstādīto jaudu 192 MW.
Pļaviņu HES uzstādītās jaudas ziņā ir lielākā hidroelektrostacija Baltijā ar desmit hidroagregātiem; darboties sāka 1968. gadā. Pļaviņu HES celtnes ir ieprojektētas sarežģītos ģeoloģiskos un hidroģeoloģiskos apstākļos – uz mālsmilts un smilšmālu gruntīm ar samērā augstu kritumu. 1991.−2001. gadā veikta sešu hidroagregātu plānveida atjaunošana, kuras rezultātā stacijas uzstādītā jauda sasniedz 868,5 MW.
Rīgas HES, kas nodota ekspluatācijā 1974. gadā, ir uzstādīti 6 hidroagregāti. Lai regulētu spriegumu elektrotīklos, stacija tiek darbināta arī sinhronā kompensatora režīmā.

Termoelektrostaciju raksturojums
Rīgas termoelektrostacijās uzstādīto siltumenerģiju ģenerējošo iekārtu kopējā siltuma jauda − 1525 MWth. Siltumenerģijas patēriņu iespaido klimatiskie apstākļi, apkures sezonas ilgums un siltumenerģijas ekonomiska izmantošana. Kopš 1996. gada lielākā daļa siltumenerģijas tiek izmantota dzīvojamo telpu apsildei.
Rīgas TEC laika periodā no 2001 – 2005.gadam vidēji saražo 2844 GWh siltumenerģijas.

Siltumenerģijas ražošana Rīgas TEC:
AS “Latvenergo” ir divas lielas termoelektrostacijas – Rīgas TEC-1 un Rīgas TEC-2, kur ražo gan elektroenerģiju, gan siltumenerģiju. Gadā termoelektrostacijas saražo aptuveni 30% no kopējās Latvenergo saražotās elektroenerģijas un 70% no Rīgas pilsētas centralizētai siltumapgādei saražotā siltuma.
Rīgas TEC-1 rekonstruēta 2005. gadā. Stacijā ir divas gāzes turbīnas, viena tvaika turbīna un divi ūdens sildkatli centralizētai siltumapgādei. Rīgas TEC-1 uzstādītā elektriskā jauda ir 144 MWel , bet siltuma jauda − 377 MWth.
Rīgas TEC-2 ir lielākā Latvijas siltumelektrostacija. 1973.−1992. gadā darbību sāk stacijas četri ūdens sildkatli, bet 1975.−1979. gadā − četri enerģētiskie tvaika katli un četras tvaika turbīnas. Rīgas TEC-2 uzstādītā elektriskā jauda ir 330 MWel, bet siltuma jauda − 1148 MWth.
Pēc Rīgas TEC-2 rekonstrukcijas pabeigšanas 2008. gadā stacija būs modernākā elektroenerģijas un siltuma stacija Baltijas reģionā, kas palielinās Latvijas energo neatkarību un ražos elektroenerģiju maksimāli lietderīgi un efektīvi.
Pēc rekonstrukcijas elektroenerģijas izstrāde koģenerācijas režīmā pieaugs no vidēji 820 GWh/gadā līdz apmēram 2200 GWh/gadā, kas Latvijai papildus dos apmēram 1400 GWh/gadā.
Ņemot vērā pieaugošās prasības vides aizsardzībā, kā arī pēdējās desmitgades laikā notikušās ievērojamās pārmaiņas attieksmē pret apkārtējās vides aizsardzību, Latvenergo nemitīgi pilnveido darbības, kuras mazinātu uzņēmuma radīto ietekmi uz vidi, uzlabojot uzņēmuma darbību atbilstoši pieaugošajām vides aizsardzības prasībām.
Latvenergo vides aizsardzības darbu organizē un vada Vides un darba aizsardzības departaments, kura speciālistu galvenais uzdevums ir koordinēt Latvenergo aktivitātes vides jomā, nodrošināt to atbilstību Latvijas vides normatīvo aktu prasībām un Latvenergo pamatuzdevumiem, informēt par jaunumiem LR vides tiesību aktos un ieviest to prasības dzīvē.

Vide
Ņemot vērā pieaugošās prasības vides aizsardzībā, kā arī pēdējās desmitgades laikā notikušās ievērojamās pārmaiņas attieksmē pret apkārtējās vides aizsardzību, Latvenergo nemitīgi pilnveido darbības, kuras mazinātu uzņēmuma radīto ietekmi uz vidi, uzlabojot uzņēmuma darbību atbilstoši pieaugošajām vides aizsardzības prasībām.
Latvenergo vides aizsardzības darbu organizē un vada Vides un darba aizsardzības departaments, kura speciālistu galvenais uzdevums ir koordinēt Latvenergo aktivitātes vides jomā, nodrošināt to atbilstību Latvijas vides normatīvo aktu prasībām un Latvenergo pamatuzdevumiem, informēt par jaunumiem LR vides tiesību aktos un ieviest to prasības dzīvē.
Ievērojamu daļu (1997. gadā 79,1%) no stacionāro izmešu avotu gaisa piesārņojuma rada enerģētiskie uzņēmumi un iekārtas – termoelektrocentrāles, siltuma centrāles un katlu mājas, kā arī tehnoloģiskie procesi, kuros izmanto fosilo kurināmo. Galvenās piesārņojošās vielas ir sēra dioksīds (40,9%), slāpekļa oksīdi (11,8%) un oglekļa monoksīds (29%). Tāpēc vides aizsardzības speciālisti vienmēr aktīvi sadarbojušies ar enerģētiķiem, lai kopīgi samazinātu gaisa piesārņojumu. Galvenie priekšnoteikumi ir:racionāla un efektīva primāro energoresursu un enerģijas (siltuma un elektroenerģijas) izmantošana;
 kurināmā, kurš rada mazāk kaitīgo vielu izmešus, plašāka izmantošana;
 iespējamo alternatīvos energoresursus maksimāli izmantošana.

Enerģētika ietekmē arī klimata pārmaiņas. Būtiskākā (83,1%) siltumnīcas efektu izraisošā gāze ir oglekļa dioksīds (CO2), kurš rodas arī sadedzinot fosilo kurināmo. Iepriekšminētie kaitīgo gaisa piesārņojošo vielu samazināšanas pasākumi ir aktuāli arī CO2 samazināšanai gaisā.Lielajos enerģētikas uzņēmumos svarīgi ir mazuta vietā vairāk izmantot dabas gāzi, vienlaicīgi veicot tehnoloģiskos pasākumus NOx samazināšanai. Mazajās enerģētiskajās iekārtās (apkures katlos) svarīgi ir panākt racionālu kurināmā izmantošanu, pilnveidot sadedzināšanas procesu, nepieciešamības (arī iespēju) gadījumos nomainīt tehnoloģiju un plašāk izmantot tādu alternatīvo kurināmo kā koksni. Koksnes izmantošana apkurē 1997. gadā, salīdzinot ar 1995. gadu, palielinājusies par 49%.
Latvijas Republikas 2. nacionālajā ziņojumā ANO “Par klimata pārmaiņām” un “Klimata pārmaiņu samazināšanas politikas plānā Latvijai” uzsvērts, ka, lai samazinātu kaitīgo vielu izmešu apjomu, jāveicina citu alternatīvo energoresursu izmantošana. Kā galvenie alternatīvie energoresursu avoti jāmin :mazo HES atjaunošana un izveide, plašāka vēja enerģijas izmantošana.
Atjaunojot mazos HES, vienlaicīgi tiek veikta arī apkārtējās vides sakārtošana. Latvijā izstrādāta arī biodegvielas izmantošanas programmas projekts un divi varianti par ģeotermālās enerģijas izmantošanu siltuma apgādē. Abas šis alternatīvās enerģijas izmantošanas programmas dod iespēju ievērojami samazināt kaitīgo vielu izmešus gaisā

Mazās elektrostacijas

AS “Latvenergo” energosistēmas ģenerējošo jaudu sastāvā ir divas mazas elektrostacijas – Ainažu vēja elektrostacija ar jaudu 1,2 MW un Aiviekstes HES ar jaudu 0,8 MW. Mazās elektrostacijas saražo aptuveni 0,1% no Latvenergo kopējās elektroenerģijas izstrādes.

2005. gadā Latvenergo kļuva par SIA “Liepājas enerģija” akcionāru. Tās akcionāri ir Latvenergo, Liepājas pilsētas dome un SIA “Jaunā fabrika” ar attiecīgi 51%, 39% un 10% akciju.
Liepājas enerģija.
“Liepājas enerģija” siltumapgādi nodrošina ar 15 katlumājām un vienu termoelektrocentrāli (TEC). “Liepājas enerģija” saražo vidēji 75% no Liepājas pilsētas centralizētai siltumapgādei piegādātā siltuma. “Liepājas enerģijas” lielākais siltuma avots ir TEC ar uzstādīto siltuma jaudu 311 MWth un elektrisko jaudu 12 MWel, bet mazākais siltuma avots ir katlumāja ar jaudu 0,16 MWth Ūdens ielā. Kopējā siltuma jauda ir 427 MWth.
Jaunumi.
AS “Latvenergo” pēdējos gados lielu uzmanību velta Daugavas hidroelektrostaciju hidrotehnisko būvju drošumam, veikta energoiekārtu un hidrobūvju atjaunošana un modernizācija, uzturētas un pilnveidotas ieviestās integrētās vadības sistēmas kvalitātes vadībā un vides pārvaldībā atbilstoši LVS EN ISO 9001:2000 un LVS EN ISO 14001:1996 prasībām.
2005. gadā veiksmīgi pabeidza Rīgas TEC-1 rekonstrukcijas projektu. Tajā pašā gadā “Latvenergo” valde parakstīja jaunu līgumu ar spāņu kompāniju “Iberdrola” par Rīgas TEC-2 rekonstrukciju. Tās ietvaros paredzēts no apbūves brīvajā teritorijā uzbūvēt jaunu gāzes un tvaika turbīnu kombinētā cikla energobloku. Jauno bloku paredzēts nodot ekspluatācijā 2008. gada vasarā.
AS “Latvenergo” ražotnes – Rīgas TEC-1 un Rīgas TEC-2 – ir emisijas kvotu tirdzniecības shēmas dalībnieki. Rīgas TEC-2 ir viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas saņēmis šīs atļaujas.
2006. gadā Baltijas valstu energokompānijas – “Lietuvos Energija AB”, AS “Latvenergo” un “Eesti Energia” – veica Ignalīnas atomelektrostacijas iespējamās būvniecības izpētes projektu.

AES izmantošana Baltijas valstīs.
Kauņas Universitātes zinātnieki ir analizējuši atomenerģijas nākotnes iespējas Baltijas valstīs un secinājuši, ka jauna kodolreaktora celtniecība Lietuvā līdz 2020. gadam būtu ekonomiski pamatota, ja alternatīvu energoresursu cenas saglabātos augstas un nebūtu iespējams importēt elektroenerģiju no Krievijas.

Tiek arī prognozēts, ka elektroenerģijas patēriņš tikai pieaugs, jo ikdienā mēs arvien vairāk un vairāk izmantojam dažādas elektroiekārtas. Eksperti arī norāda, ka 2015. gadā, kad tiks slēgts Ignalinas kodolreaktors, Latvijā varētu iestāsies elektroenerģijas deficīts. Balstoties uz šīm prognozēm, Baltijas valstu vadītāji 2006. gada sākumā vienojās par iespējamās atomelektrostacijas celtniecības iespēju priekšizpēti. Tā tika pabeigta pagājušā gada nogalē. Šīs izpētes galvenie secinājumi bija, ka būvēt jaunu kodolreaktoru Ignalinā ir iespējams un tas būtu ekonomiski izdevīgi. Diemžēl šajā izpētē gandrīz nemaz netika skatīti ietekmes uz vidi aspekti un reaktora ilgtermiņa ietekme uz sabiedrību. Tāpēc nolēmu aplūkot, kāda tad ir moderna kodolreaktora ietekme uz vidi tā pilnā mūža ciklā – sākot no urāna ieguves, tā bagātināšanas, kodolreaktora būvniecības, atomu šķelšanas un beidzot ar radioaktīvo atkritumu noglabāšanu un reaktora nojaukšanu.
Urāna ieguve
Urāns, tāpat kā nafta, ir neatjaunojamais dabas resurss, kas jāiegūst no dabas dzīlēm. Ģeoloģiskie pētījumi rāda, ka urāna koncentrācija lielākajā daļā atradņu ir 0,02 līdz 0,01% (200-100 g) uz tonnu klints. Urānu iegūst līdzīgi kā citus izrakteņus – atklātās raktuvēs –, tādējādi apkārtējā vide tiek piesārņota ar radioaktīvajiem putekļiem vairāku simtu kilometru rādiusā. Šīs raktuves var būt pat 250 m dziļas. Lai nodrošinātu raktuvju darbību, piesārņoto ūdeni no raktuvēm pastāvīgi izsūknē, tā apdraudot vietējās ekosistēmas.
Nākamais posms ir urāna ieguve, kas notiek īpašās rūpnīcās, kur urānu atdala no izraktā ieža. Urāna izskalošanai parasti izmanto sērskābi. Tā kā šajā procesā iegūst ne tikai urānu, bet arī citas sastāvdaļas (piemēram, molibdēnu, vanādiju, selēnu, dzelzi, svinu un arsēnu), urāns no tām ir jāatdala. Taču arvien populārāka kļūst urāna izskalošana uz vietas – raktuvēs. Simtiem tonnu sērskābes, slāpekļskābes, amonjaka un citu ķīmisko reaģentu uz 5-25 gadiem tiek iepumpēti urāna ieguves iezī, kur notiek izskalošanas process. Šādā veidā var iegūt tikai vienu ceturto daļu esošā urāna. Taču šī metode ir lētāka, tāpēc tiek plaši izmantota. Tagad aptuveni 10% urāna iegūst šādā veidā. Taču, lai kā arī urānu iegūtu, gala rezultāts, kas parasti tiek saukts par dzelteno kūku, ir vienāds – tas tālāk nonāk mucās, kas ir gatavas transportēšanai un noliktavās gaida savu pircēju.
Urāna ieguves procesā rodas arī ievērojami atkritumu apjomi. Ieži, ko izmanto urāna izskalošanā, pēc to apstrādes vēl joprojām satur daudz radioaktīvā materiāla, piemēram, toriju-230, rādiju-226 un 10% urāna. Bez tam urāna izskalošanas atkritumi satur arī smagos metālus un izskalošanas procesā izmantotās ķimikālijas. Urāna ieguves un izskalošanas procesā radioaktīvās vielas un smagie metāli tiek izrauti no to relatīvi drošajām uzglabāšanas vietām klintīs un dziļi zemē un tiek pārvērsti putekļos, kam ir daudz lielākas iespējas nokļūt vidē.
Teorētiski urāna ieguves procesā izmantotās skābes būtu jāneitralizē, raktuves pēc to lietošanas – jāizolē ar māla slāni, izraktie ieži – jānoglabā atpakaļ raktuvēs, raktuvju vieta un apkārtne – jārekultivē un jāatjauno iepriekšējā izskatā, atjaunojot arī augsnes veģetāciju. Taču praksē šo dārgo procesu veic ļoti reti. Pēc konsultāciju firmas «CeeData» aprēķiniem, rekultivācija varētu prasīt četras reizes vairāk enerģijas nekā urāna ieguvē patērētā. Raktuvju atkritumus, protams, var izmantot arī citādi. ASV atklāts, ka 80. gados radioaktīvie raktuvju atkritumi tika izmantoti celtniecībā, tādējādi veicinot šo ēku ieītnieku saslimstību ar vēzi. Līdzīgi gadījumi konstatēti arī Sibīrijā.
Pasaulē ir pieejami aptuveni trīs miljoni tonnu ekonomiski izmantojama urāna. 40% no tiem atrodas Austrālijā. Nākamās lielākās urāna atradnes ir Kazahstānā, Kanādā, Dienvidāfrikas Republikā, Namībijā, Brazīlijā, Krievijā, Armēnijā un Uzbekistānā. Taču ne visas šīs valstis urānu iegūst pilnā kapacitātē. Piemēram, Austrālijas valdība vietējām aborigēnu kopienām, uz kuru zemes atrodas urāna atradnes, un Kakadu nacionālā parka administrācijai ir piešķīrusi veto tiesības urāna raktuvju darbu uzsākšanas atļauju izsniegšanā. Līdz ar to Austrālija spēj izmantot tikai 10% tās urāna ieguves kapacitātes. Un lielākā urāna ieguvēja pasaulē ir Kanāda.

Alternatīvie enerģijas veidi Latvijā.

Latvija nav ne liela nedz arī maza valsts. Mēs attīstāmies katru brīdi. Mūsu teritorija konceptuāli tiek arvien vairāk izmantota lietderīgāk. Cenšamies attīstību veikt neatkarīgi no citu valstu, struktūru darbības. Mūsdienās ļoti svarīga lieta attīstībai un valsts augšupejai vai pozīciju noturēšanai jau esošajā līmenī. Vislielāko neatkarību no citiem rada pašu iekrājumi vai ieguves veidi. Respektīvi, nekas netiek importēts. Tāpat jau cilvēku vidū. Ja tu savā dārziņā audzē kartupeļus, bietes, gurķus utt. Tev viņi nav jāpērk, tad tu esi neatkarīgs. Protams, jāierēķina sākotnējie izdevumi procesa uzsākšanai, bet tie atmaksājas, it sevišķi, ja tiek veikti uzkrājumi un tirgots produkts jau otrajām personām. Valstij – enerģija. Tas ir visa pamats. Bez enerģijas vairs nevar izdarīt praktiski neko. Tāpēc tiek meklēti labāki un izdevīgāki risinājumi, lai iegūtu enerģiju un būtu zināmā mērā neatkarīgi.
Vēl Latvija pāragri runāt par enerģijas neatkarību, bet mēs attīstāmies un mums ir daudz dažādu alternatīvo enerģijas resursu iegūšanas veidi.
Tā piemēram ar lielu jaudas potenciālu spēj darboties kurināmās rezerves. Tiek dedzinātas akmeņogles un fosilas. Tiesa gan tas rada diezgan lielu skādi, jo sadedzinot šos materiālus gaisā izdalās liels oglekļa dioksīda daudzums, kas rada siltumnīcas efektu. Šādam alternatīvajam enerģijas veidam es noteikti lieku klāt mīnusa zīmi. Lai cik perspektīvas un ekonomiski progresīvas būtu šīs ražotnes tās nodara ļaunu pašiem. Mūsu veselības aprūpe noteikti nav tik augstā līmenī (ne katram labi pieejama) lai bez sirdsapziņas pārmetumiem spētu dedzināt un piesārņot. Nevajag zāģēt zaru uz, kura mēs paši sēžam.
Nedaudz labāk attaisnojas salmu dedzināšana. Tas tiek darīts netālu no Bauskas. Šie salmi jebkurā gadījumā tiktu iznīcināti. No vienas tonnas graudu tiek iegūti aptuveni viena tonna salmu. Sadedzinot šos salmus iegūst biomasu, kas tālāk noder augsnes mēslošanā, kas visnotaļ ir pozitīvs faktors un tāpēc vērtējams ar plusa zīmi.
Savukārt Lielauces pagastā tiek dedzināti šķelti koksnes atlikumi. Tās ir skaidas, kas paliek pāri zāģējot. Nu teorētiski diezgan labs kurināmais… galu galā koksne. Bet vai pietiekami izdevīgs lielu enerģijas apjomu iegūšanai. Jo tad šim enerģijas ražotnes veidam nāktos vākt koksnes atlikumus no visas Latvijas teritorijas un tas radītu lielus izdevumus darba organizēšanai un procesa kā tāda darbībai. Ir labi, ja to var darīt kā haltūru, bet netēmēt uz lielo tirgu.
Patlaban ļoti populārs enerģijas ieguves veids – mazie hesi. Tie atrodami izkaisīti pa visu Latvijas teritoriju. Galvenais uzsvars liekams uz reljefu. Jo tomēr, lai darbinātu šādu hesu, vai vismaz ko līdzīgu tam ir nepieciešama attiecīga vieta un to nosaka reljefa īpatnības. Mazo hesu ir daudz. Tie enerģiju sniedz tikai tik, lai spētu nodrošināt ar piegādi tuvo apkaimi un tas ir diezgan izdevīgi tiem, kas šos hesus atver. Tie par zemāku cenu piedāvā elektrību un, protams, tālāk laukos jau neviens neatsacīsies no lētākas elektrības, ja rezultāts būs tāds pats kā pērkot to no kāda lielāka šī pakalpojuma sniedzēja. Taču mazie hesi nodara lielu ļaunumu… nepareizi ierīkoti hesi izskalo krastus, liedz zivīm migrēt, sabojā infrastruktūru, applūdina teritorijas, maina dabisko ūdens vidi, kas savukārt ietekmē tālāk visus ūdens dzīves notikumus. Ūdens ir pats lētākais un jaudīgākais enerģijas ieguves veids. Tāpēc tas arī ir ļoti izplatīts. Ar ūdens spēku ir grūti salīdzināt citu dabas dotu augli.
Latvijā pēdējā laikā arvien lielāku lomu ieņem vēja ģeneratoru radītie enerģijas resursi. Lai gan šie „dzirnavu parki” ir Ainažos un pie Liepājas… tie tomēr sniedz aptuveni -10% no kopējās enerģijas. Šo torņu uzstādīšanas un apsekošanas izmaksas ir diezgan lielas. Tie sevi pilnībā atpelna pēc desmit gadiem, bet kopējais „dzīves” ilgums tam ir 20 gadi. Visizdevīgāk šos torņus celt tuvu ūdenim. Kā jau tas ir darīts Ainažos. Liepājā pāris torņi parādās jūras krastā. Kopumā šie torņi vērtējami kā labi mūsu republikai. Jo videi tie nenodara tādu kaitējumu kā ,piemēram, fosilu dedzināšana. Nedomāju, ka šis enerģijas ieguves veids būs dominantais mūsu valstij, jo neesam gluži tāda zeme kā Dānija vai Īrija, kura tiek aplenkta ar ūdeni.
Mēs esam attīstības valsts. Mums vēl tāls ceļš ejams, lai vairotu patstāvību un neatkarību kādā noteiktā nozarē. Mēs ar katru gadu uzlabojam stāvokli. Jo iekšzemes kopprodukts pēdējos gados ir tikai audzis. Tas nozīmē to, ka attīstāmies. Enerģija arī turpmāk ieņems svarīgu lomu ne tikai Latvijas, bet pasaules attīstībā. Tādai valstij kā mēs ir jādomā pār ekonomiskāk un labāk izmantojamām lietām. Kopš neatkarības atgūšanas mēs esam tikai gājuši uz priekšu. Kas ,manuprāt, nākotnē būs ļoti svarīgi, ir tas, lai valsts daudz uzmanīgāk vēro energoresursu tirdzniecību. Monopolstāvoklis ir LATVENERGO. Tas nosaka tirgu enerģijai Latvijā. Valstij jāpalīdz attīstīties „sīkajiem” lai tie varētu sākt konkurēt tirgū. Tas nenotiks tuvākajos 10 gados, bet gan 20 – 30 gados. Jo grūti sastādīt konkurenci, ja nav pamatīgas „muguras” vai balsta no kā atsperties.
Pats galvenais, ka mēs vēl neesam puse mūsu augstumiem, daudz vēl darāmā, galvenais ir stimuls un atbalsts.

Tradicionālo enerģijas veidu (ogles, nafta, dabasgāze, kūdra u.c.) izmantošana rada kaitējumu apkārtējai videi, piemēram, izraisa siltumnīcas efektu, skābos lietus u.c.
Pasaulē arvien lielāku popularitāti iegūst ekoloģiski tīri un neizsmeļami enerģijas avoti (biokurināmais, hidroenerģija, saules enerģija, vēja enerģija).
Alternatīvo enerģijas veidu izmantošana ir lētāka nekā tradicionālo enerģijas veidu izmantošana, pamatā tie ir neizsmeļami un nerada kaitējumu apkārtējai videi.
Liela daļa Latvijā izmantotie tradicionālie enerģijas veidi tiek importēti no citām valstīm, tādejādi radot papildus izmaksas.

Latvijā pamazām tiek ieviesta alternatīvās enerģijas izmantošana, taču vēl ar vien pastāv aizspriedumi no iedzīvotāju puses. Tas ir saistīts ar nepietiekamo informāciju. Kā risinājums šai problēmai varētu būt semināri, publikācijas par alternatīvajiem enerģijas veidiem un citu valstu pieredzi šai jomā.
Latvijā var izmantot lielāko daļu no svarīgākajiem alternatīvās enerģijas veidiem, taču ir nepieciešama pielāgošanās Latvijas apstākļiem un ir jāpārdomā to izmantošanas lietderība.

Hidroenerģijas ieguve ir izsmēlusi savas tehniskās iespējas un apjoma palielināšana nākotnē var radīt kaitējumu dabai Latvijā no alternatīvajiem enerģijas veidiem perspektīvākā ir biokurināmā izmantošana, jo Latvijā ir resursi šīs enerģijas ieguvei, turklāt tādejādi tiek efektīvāk izmantoti visa veida bioatkritumi, piemēram, koksnes atgriezumi, pārpalikumi no lauksaimniecības sektora u.c.
Lai nodrošinātu veiksmīgu koksnes izmantošanu enerģijas ieguvē, ir jāsabalansē koku izciršana ar jaunu mežu stādīšanu un jānodrošina iegūtās enerģijas maksimāli lietderīga izmantošana.

Nav noslēpums, ka visi enerģijas avoti ietekmē vidi, tātad arī planētas Zemes iemītnieku dzīves kvalitāti. Pagaidām gan sekas izjūtam visai diferencēti – vieni ar tām saskaras reālajā dzīvē, citi, neiedziļinoties lietas būtībā, nopūšas par augošajām izmaksām par benzīnu, siltumenerģiju, elektrību.
Taču kaitējums videi tiek nodarīts. Tas ir nepastrīdams fakts. Lai to mazinātu, visā pasaulē būtu jāpatērē mazāk enerģijas nekā pašlaik, vienlaicīgi palielinot atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un iegūstot alternatīvo enerģiju. Kas ir alternatīvā enerģija?

Zinātnisko terminu vārdnīcā lasām – alternatīvā enerģija ir enerģijas resursu veids, kuru izmantošana nerada kaitējumu videi vai arī rada to tikai nelielā apmērā salīdzinājumā ar fosilā kurināmā izmantošanu. Alternatīvās enerģijas veidi pārsvarā ir atjaunojamie resursi – biokurināmais, hidroenerģija, saules enerģija, vēja enerģija.

Latvijā alternatīvās enerģijas izmantošana attīstās diezgan haotiski, privātajā sektorā vairāk pateicoties uzņēmēju aktivitātei un drosmei piedāvāt tirgū, piemēram, siltuma sūkņus, saules enerģijas kolektorus, kuri spēj nodrošināt ēkas apkuri. Privātmāju īpašnieku atsaucība par siltuma sūkņiem, neskatoties uz diezgan apjomīgajiem sākotnējiem ieguldījumiem, ir pat ļoti pozitīva un tie, kas aprīkojumu uzstādījuši pirms gada vai diviem, silti rekomendē arī citiem izvēlēties šo enerģijas ieguves veidu.

Saules kolektori, kā liecina Somijas statistika, ir tikpat populāri kā siltuma sūkņi, jo ražotāju garantētais lietderības koeficients – 0,8 – ir visumā intriģējošs cipars. Saules kolektori ir domāti siltā ūdens sagatavei ne tikai ikdienas vajadzībām vienai ģimenei, bet tikpat piemēroti tā nodrošināšanai sabiedriskos objektos.

Kā viens no lielākiem un nopietnākiem piemēriem minams saules kolektors, kas uzstādīts uz Aizkraukles katlu mājas. Savukārt kāda privātpersona, kas saules kolektoru uzstādījusi pirms septiņiem gadiem, praksē ir pārliecinājusies gan par ekonomisko rentabilitāti, gan arī apmierināta ar ekspluatāciju – tā arī šo gadu laikā nav bijis jāinvestē ne santīma kādu nebūt defektu novēršanai.

Nevajadzētu vilkt vienlīdzības zīmi starp jēdzieniem saules kolektors un saules baterijas. Ir analoga tikai abu iekārtu novietošana – uz ēku jumtiem, dažkārt arī uz fasādēm, un ārkārtīgi īsais enerģijas ceļš līdz gala patērētājam. Saules baterijas ļauj saules starojumu tieši pārveidot elektroenerģijā. Izmantojot saules baterijas (tas ir iespējams jebkurā vietā uz zemes), ikkatrs šodienas individuālais tīkla elektroenerģijas patērētājs kļūtu par enerģijas ražotāju dienas gaišajā laikā, bet patērētu to no tīkla, ja nav uzstādīts akumulators, laikā, kad saules enerģijas nepietiek.

Skaista vīzija, kuras realizēšana sekmētu daļēji decentralizētas energoapgādes veidošanos, jo pagaidām gan nav zināms neviens nopietns piemērs Latvijā saules bateriju izmantošanai. Turpretī saules kolektors akumulē saules enerģiju un paredzēts tikai ūdens sildīšanai.

Globālākus mērogus starp alternatīvās enerģijas veidiem Latvijas apstākļos pašreiz ieņem vēja enerģijas izmantošanas potenciāls, kura attīstībā ir ieinteresēti investori, Eiropas bankas, jo, lai arī sākotnējie ieguldījumi sasniedz ne vienu vien miljonu, vēja ģeneratoru ekspluatācija ir lēta, bet resursi mūžīgi.
Pašlaik Eiropā, gan uz sauszemes, gan jūrā top vēja parki ar vairākus simtus MW lielām jaudām. Tehnoloģijām attīstoties, vēja rats spēj ”noķert” un pārvērst elektrībā arvien vairāk vēja. Vai arī Latvijai ir vēja enerģētikas perspektīvas?
Daudz aktīvāk gan pasaulē, gan Latvijā (Ainažos, Liepājas pusē) tiek izmantota vēja enerģija, ko uzskata par lielāko panākumu alternatīvās enerģijas jomā. Tas, ka ar vēju var nodrošināt ievērojamu enerģijas daudzumu, parāda Dānijas piemērs. Šī valsts ir pirmajā vietā šajā jomā — ar vēju tiek sagādāti 20% visas valsts energoresursu. Pie mums vēja ģeneratori gan tiek izmantoti visai ierobežoti, par ko liecina arī skaitļi: ja 2001. gadā tie saražoja 0,06% no visa elektroenerģijas apjoma, tad 2004. gadā — 0,84%. Diemžēl ne visās mūsu valsts vietās, kur varētu izvietot šādus ģeneratorus, to iespējams izdarīt, jo daudzviet spēkā ir dažādi saimniecisko darbību aizliedzoši likumi. Nātre teic: ja 200 kilometru garajā piekrastes joslā izvietotu vēja ģeneratorus, tie darbotos ar lielāku jaudu nekā turbīnas uz Daugavas kaskādes. Bet atkal viss apstājas pie izmaksām. Ja ūdens saražotā enerģija mums izmaksā 0,5—0,7 santīmus par kw/h, tad vēja 3—4 santīmus. Augstā pašizmaksa ir tas iemesls, kāpēc ir tāda stīvēšanās arī valdības līmenī.
Vēja ģeneratori nebūt nav vienādi. Tie var būt dažādu izmēru, sākot no tāda, ko var uzlikt uz vienas plaukstas (tos izmanto attālās bākās vai meteoroloģiskajās stacijās) un kas saražo enerģiju, ar ko var iedegt dažus gaismekļus. Bet ir arī īsti milzeņi — 180 metru augsti ar 60 metru gariem spārniem, kas spēj saražot ap pieciem megavatiem. Tomēr ne visur šādi brīnumi tiek uztverti ar sajūsmu. Piemēram, pie Skotijas Ezeru apgabala, kas ir kā nacionālais parks ar brīnišķīgu ainavu, robežas ir iecerēts celt 27 vēja grieztas turbīnas. Vietējie iedzīvotāji uzskata, ka tādējādi tiks sabojāta lieliskā ainava. Ne tikai zaļie, kas balso par nebojātu ainavu, putnu un sikspārņu drošību, ir vēja turbīnu šķērslis, bet arī tas, ka daudzas Eiropas vējainākās vietas jau ir aizņemtas, tāpēc aparāti jāceļ, piemēram, jūrā, kas palielina izmaksas. Taču arī te jāsastopas ar pretestību — ir dzirdēti iebildumi par izkropļotu jūras līniju.
Dānijā daudzviet šādas vējdzirnavas pieder kooperatīviem vai ir privātīpašumā, līdz ar to īpašu iebildumu pret tām nevienam nav, jo tās ražo enerģiju konkrētām mājām, konkrētām vietām, kas ļauj samazināt elektroenerģijas rēķinus līdz pat nullei (izņemot patiešām aukstu vai ļoti karstu laiku, kad daudz enerģijas jātērē siltumam vai gaisa kondicionētājiem). Jāteic, ka dažkārt Dānija ir spiesta atbrīvoties no “liekās” uzkrātās enerģijas un pārdot to par neekonomiskām cenām kaimiņiem — Norvēģijai vai Vācijai. Tāpat sarežģījumi ir enerģijas ražotnēm — dienās, kad ir bezvējš, enerģija jāražo ar degvielu vai oglēm, bet ļoti vējainā laikā savukārt jāizslēdz citi ģeneratori un jāpārslēdzas tikai uz vēja saražoto, kas nebūt nav tik viegli izdarāms.

Pagājušajā gadā izdotajā Latvijas vēja enerģētikas rokasgrāmatā minēts, ka Latvijas teritorijā no vēja gadā teorētiski iespējams iegūt 32 x 1015 J, t.i., 9 x 109 kWh elektroenerģijas. Tiešām milzīgs skaitlis. Tikai ar nelielu tā daļu pietiktu, lai nodrošinātu visu Latvijas patēriņu. No Latvijas vēju atlasa zināms, ka rietumu piekrastē vidējais vēja ātrums ir 5,2 – 5,7 m/sek, un šīs vietas, kā arī neliels rajons ap Ainažiem, ir vislabāk piemērotas vēja enerģijas ražošanai. Par vēja enerģijas potenciālu uzskatamāk liecina vidējie vēja ātrumi, aprēķināti 110 metru augstumā virs zemes. Tā gada vidējais vēja ātrums Pāvilostā ir 9,3 m/sek, līdzīgi ir arī Ventspilī un Liepājā. Vējainākais laiks Latvijā ir no oktobra līdz februārim, tad arī elektroenerģijas patēriņš valstī ir salīdzinoši lielāks.
Ja paveramies Eiropas vēja atlasos, tad redzams, ka Latvijas rietumdaļas potenciāls ir līdzīgs Vācijas piekrastes, Nīderlandes, Dānijas, Lielbritānijas un Norvēģijas rādītājiem, labāki tie ir tikai pašā Norvēģijas un Lielbritānijas Ziemeļjūras piekrastē. Rajonos ar Kurzemes piekrastei līdzīgu vēja potenciālu patlaban atrodas lielākie dāņu, vācu un holandiešu vēja parki.
Latvijai ir senas vēja enerģijas izmantošanas tradīcijas – pirms otrā pasaules kara mūsu valstī darbojās ap 500 nelielas jaudas vēja elektrostaciju (VES). Iekārtas tām tika ražotas VEFā u.c. ražotnēs. Padomju laikā, attīstoties centralizācijai visās jomās, arī energoapgādē, šī nozare panīka. Sava loma te bija iespējai ērti saņemt tradicionālos energoresursus – naftu, gāzi un ogles, kuru izmantošana bija gan ērtāka, gan arī lētāka. Pēc neatkarības atjaunošanas 1995. gadā Ainažos “Latvenergo” uzstādīja pirmās divas lielākas jaudas VES. Deviņdesmito gadu otrā pusē VES sāka uzstādīt Kurzemes piekrastē. Šobrīd kopējā visu VES jauda Latvijā ir 26,4 MW, bet pagājušajā gadā tika saražoti 48 GWh elektroenerģijas. Tā gan ir tikai neliela daļiņa, ap 0,7 %, no kopējā Latvijā saražotā elektroenerģijas daudzuma. Ekonomikas ministrijas nākotnes aplēsēs figurē 5% robeža, bet vēja enerģētiķi uzskata, ka vēja enerģētikas daļa Latvijā saražotās elektroenerģijas kopapjomā varētu sasniegt pat 10 %. Tādējādi gan ierēdņi, gan speciālisti atdzīst, ka izaugsmes iespējas te ir gana lielas. Tomēr, kaut gan pastāv šis viedoklis un ir pierādīts vēja enerģētikas uzplaukums Eiropā, progress Latvijā šajā jomā ir apstājies. Kādēļ tā?
Galvenais objektīvais šķērslis vēja enerģētikas izmantošanai ir tā ātruma nepastāvība. Tas mainās ne tikai sezonas vai gada ietvaros, bet arī katru dienu. No pētījumiem zināms, ka vēja ātrums atsevišķos gados mainās +/- 20 % robežās. No tā izriet arī vēja saražotās elektroenerģijas apjoma svārstības. Tas, ka vējam ir strauji mainīgs un grūti prognozējams raksturs, ir viens no iemesliem, kas darītu bažīgu jebkuru elektroenerģijas pārvadītāju, kas atbild par sistēmas stabilitāti kopumā. “Latvenergo” te nav izņēmums – tas kontrolē vairāku desmitgažu laikā izveidojušos sabalansētu sistēmu, kas Latvijā nodrošina stabilu un kvalitatīvu elektroenerģijas piegādi. Jebkuras stabilas sistēmas iezīme ir konservatīvisms. “Latvenergo” skatījumā jauni vēja parki varētu būt tie, kas tikai rada jaunas problēmas ar balansēšanu, nevis dod kādu vērtīgu papildinājumu valsts enerģijas bilancē, bez tam svarīga varētu būt arī monopolista nevēlēšanās ielaist elektroenerģijas tirgū jaunus dalībniekus.
Vēja enerģijas prognozēšana ir sarežģīta, arī salīdzinot ar Daugavas HESiem, tādēļ jo šādu staciju ir vairāk, jo arī svārstību iespējas lielākas un līdz ar to arī nepieciešamība pēc jaudas rezervēm. Ja Latvijai pašai būtu savas balansēšanas jaudu rezerves, tad vēl nekas, bet, iepērkot šādu sistēmas balansēšanai nepieciešamo enerģiju, jārēķinās ar cenu, kas būs augstāka nekā stabilām iepriekš plānotas elektroenerģijas piegādēm. Tādēļ “Latvenergo” vēja stacijas tikai sarežģī darbu un rada liekas problēmas, ne tikai tehniskās, bet arī finansiālās. Turklāt ne pārāk labu iespaidu atstāj arī paša “Latvenergo” pieredze ar abām Ainažu VES. Arī Grobiņas vēja parka izstrādātās elektroenerģijas apjomi ne tuvu nav tik lieli, kā to varētu vēlēties.

Tagadne un perspektīvas
Pašlaik atjaunojamās enerģijas attīstības regulēšana un atbalstīšana tiek īstenota ar kvotēšanas palīdzību, t.i., licenci VES uzstādīšanai var iegūt, ja saņemta kvotas daļa, vai ir konkrēts elektroenerģijas pircējs. Pēc kvotēšanas sistēmas ieviešanas jaunu atjaunojamos energoresursus izmantojošu elektroenerģijas jaudu ieviešana kavējas -2004. gadā bija izsniegtas atļaujas četru VES būvei, no tām divām VES ar kopējo jaudu 750 kW tika apstiprināts elektroenerģijas iepirkuma tarifs 33 Ls/ MWh., bet pārējās divas VES ar kopējo jaudas apjomu 10,48 MW pārdos elektroenerģiju par vienošanās cenu. Šogad kvotu vēja enerģētikai nav vispār.
To, ka attīstība ir pārāk lēna un, šādi turpinoties, ES solītais mērķis elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem var netikt sasniegts, atzīst arī atbildīgo ministriju ierēdņi. Bet, kā zināms, pret valstīm, kas nepilda saistības, ko tās uzņēmušās, ES piemēro sankcijas.
Cenas kļūst pievilcīgākas
Pēdējā laika fosilo energoresursu cenu kāpums rada situāciju, kad VES saražotās kWh pašizmaksa tuvinās fosilā kurināmā ražotās elektroenerģijas pašizmaksai. No “Wind Power Monthly” prognozes izriet, ka ap 2020. gadu vēja enerģija izmaksu ziņā kopā ar dabasgāzi būs lētākie enerģijas ražošanas avoti.
Jāsaka, ka vēja enerģijai nepieciešami mazāki kapitālieguldījumi, salīdzinot ar citiem atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas veidiem – 667,66 LVL/kWh. Tai ir arī viszemākās vidējās ražošanas izmaksas – ap 3 sant./kWh.
Pēc SIA “Rietumu Elektrosistēmas” datiem Latvijā augsta kWh (ap 0,040 Ls/kWh) pašizmaksa ir pirmos deviņus VES ekspluatācijas gadus (saistīta ar kredītsaistību kārtošanu ar bankām). Sākot ar desmito ekspluatācijas gadu pašizmaksa strauji krītas. Vidēji 1 kWh izmaksas VES divdesmit gadu ekspluatācijas periodā ir ap 0,021 Ls/kWh.
Neskatoties uz līdzšinējā atbalsta neveiksmēm, vēja enerģijas izmantošanas tālākā attīstība Latvijā ir neizbēgama, gan tādēļ, ka mums ir vēja resursi, bet ir problēmas iegūt citus resursus, vai arī tos izdevīgāk ir eksportēt, piemēram, šķeldu, gan arī tādēļ, ka vējš, kā resurss neko nemaksā.
Vēja elektrostacijas Latvijā

Atrašanās vieta Jauda(kW) Uzstādīto iekārtu skaits Īpašnieks
Ainaži 650 2 VAS Latvenergo
Liepāja 150 1 AS Kursa
Užava 1000 1 SIA IMPAKT
Liepāja(br.ek.zona) 1500 1 SIA BK-Enerģija
Alsunga 1000 2 SIA BALTNORVENT
Grobiņas vēja parks 600 33 SIA Vēja(u) parks 1 – 11
Nīca 750 1 SIA Seteri

Lai arī šobrīd ar vēja palīdzību Latvijā tiek saražota niecīga elektroenerģijas daļa, tomēr tiek prognozēts pakāpenisks šīs enerģijas ražošanas pieaugums.

Šāds secinājums tiek balstīts ne tikai uz to, ka vecajās ES valstīs ir būtiskas priekšrocības – nodokļu atlaides – ne tikai vēja enerģijas patērētājiem, arī ražotājiem, bet arī to, ka agrāk vai vēlāk viens no Latvijas elektroenerģijas ieguves avotiem Ignalinas AES tiks slēgts, taču elektroenerģijas patēriņš pieaugs. Enerģijas resursi – elektrība, gāze, naftas produkti u.c. kļūst dārgāki, tiek prognozēts, ka šādos apstākļos, pilnveidojoties tehnoloģijām, vēja enerģijas izmantošana drīzumā varētu kļūt konkurētspējīga ar citām enerģijas ieguves metodēm.

Latvijā šobrīd tiek bremzēta vēja izmantošanas enerģētika, secina Rīgas menedžeru skolas vecākais konsultants un starptautiskās konferences “Wind Energy in the Baltics” projekta vadītājs Aleksandrs Gamaļejevs. Šādu secinājumu A. Gamaļejevs pamato ar to, ka vēja parku īpašniekiem un potenciālajiem investoriem nav skaidra valsts politika šajā jomā vismaz 15 – 20 gadiem, jo ik gadu tiek noteikta kvota, kā arī iepirkuma cena. Lai uzceltu vēja staciju ar jaudu 1 MW, ir jāiegulda ap 1 milj. eiro, kurus var atpelnīt apm. 10 – 12 gadu laikā, bet, lai kaut ko nopelnītu vēl 5 – 7 gadus, ir vajadzīga skaidra nākotnes vīzija. Viņš arī norāda, ka pēc Eiropas kompetentu institūciju pētījuma ir secināts, ka Latvijas potenciāls vēja enerģētikā ir 550 – 600 MW gadā, kamēr Latvijā tas tiekot prognozēts 10 reizes mazāks: tikai 50 MW, bet līdz šim uzstādītās jaudas ir ap 27 MW. “Ļoti izdevīgi ar vēja enerģētiku Latvijā bija nodarboties pirms pāris gadiem, kad par katru saražoto kWh maksāja dubulto tarifu,” secina A. Gamaļejevs. Viņš atzīst, ka šobrīd tiek uzskatīts, ka lētāk ir trūkstošo elektroenerģiju importēt nekā attīstīt alternatīvos ražošanas veidus, taču jārēķinās, ka Ignalinas AES tiks slēgta, Krievijā energoražotājiem būs vajadzīga modernizācija, līdz ar to importa elektroenerģijas izmaksas tikai pieaugs.

Viņš norāda, ka pērn pasaulē ekspluatācijā ieviestās jaudas sasniedza rekordrādītājus – 8133 MW; kopējā pasaulē strādājošo vēja enerģētisko iekārtu jauda ir vairāk nekā 39 000 MW. Tas ir pietiekami, lai ar enerģiju apgādātu 47 milj. cilvēku. Enerģijas ražošanai no atjaunojamiem avotiem līdz 2020. gadam vecajā pasaulē jāsasniedz 22% (šodienas 13 % vietā). A. Gamaļejevs atgādina, ka pagaidām vēja enerģētikas daļa valsts balansā ir 0.8% (summārā jauda – 27 MW). Vispār ar vēja enerģiju varot nodrošināt vismaz 10% Latvijas vajadzību. Tas nodrošinās ne tikai ekonomisko izdevīgumu, bet arī samazinās atkarību no enerģētiskā importa, jo gāzes, naftas un ogļu cenas visu laiku aug, uzver A. Gamaļejevs. Viņš norāda, ka vēja enerģētika jau ir kļuvusi konkurētspējīga ar tradicionālajiem avotiem – 20 gadu laikā vēja enerģijas cena Eiropā samazinājusies no 40 līdz 5 centiem par kilovatu un ir līdzīga elektrībai, kuru iegūst no naftas dedzināšanas, gāzes, oglēm un kodolenerģijas izmantošanas (ASV – 2.5 centi par kilovatu). Vēja elektrostacijas būvēšanas izmaksas samazinājušās līdz 1 milj. USD uz 1 MW jaudas (AES būvēšana maksā tikpat). A. Gamaļejevs skaidro, ka pēc ieguldījumu efektivitātes šādas elektrostacijas piekāpjas tikai gāzes TEC (600 000 USD uz 1 MW).

Latvijā lielākā – 33 vēju ģeneratoru parka īpašnieka SIA Rets Investīcijas direktors Valdis Rupmejs norāda, ka vēju enerģiju valstis atbalsta visā pasaulē kā zaļo enerģiju. “Vai nu tas ir dubultais tarifs kā mūsu gadījumā, vai citādas subsīdijas,” apgalvoja V. Rupmejs. Bez šī valsts atbalsta projekts būtu bijis grūtāk realizējams, grūtāk būtu piesaistīt kredītresursus un sadarbības partnerus, uzskata uzņēmējs. Arī vēja efektivitātes prognozes dabā izrādījušās ne tik labas, lai gan 2 darbības gadi esot pārāk īss laiks, lai izdarītu galīgos secinājumus. “Varbūt ilgākā laikā šis bizness atmaksātos arī bez valsts atbalsta, taču pašreiz ir ļoti neskaidra un nesakārtota visa likumdošanas bāze, tāpēc priecājos, ka paspējām parku uzcelt, kad bija noteikts valsts atbalsts,” sacīja viņš.

Traucē negatīvā ažiotāža
Baltic Wind Power Corporation (BWPC) kopš 2001. gada vēlas realizēt projektu, kas paredz celt vēja ģeneratoru parku ar kopējo jaudu 100 MW Ventspils rajona Užavas pagastā. Projekts ir saskaņots visās institūcijās, taču to nav parakstījis ekonomikas ministrs, kura akceptu projekta iniciatori cer sagaidīt līdz gada beigām, informēja BWPC direktors Aleksandrs Šilovs. “Pasaule ir pierādījusi, ka vēja enerģija ir efektīvs un videi draudzīgs enerģijas ražošanas veids. Taču Latvijā tam jau sākotnēji ir radīta negatīva aura ar dubultā tarifa ieviešanu, radot izkropļotu priekšstatu par šo biznesu. Mēs nekad neesam pretendējuši uz dubulto tarifu, arī ne uz īpašu valsts atbalstu. Mēs tikai gribam būt vieni no elektroenerģijas ražotājiem, kas piedāvātu patērētājiem elektrību par cenu, kas līdzvērtīga Latvenergo piedāvātajai cenai. Jāapzinās, ka Latvija šobrīd nespēj sevi nodrošināt ar elektroenerģiju, un tas dod iespēju citām valstīm manipulēt ar Latviju arī politiski. Elektroenerģijas jaudu nodrošināšana ir valsts stabilitātes un neatkarības jautājums.”
Eko Enerģijas standarts (EES) gatavojas Alsungā uzstādīt vēja ģeneratoru parku ar kopējo jaudu 10 MW. Jau iepriekš EES valdes priekšsēdētājs Ruslans Balass sarunā norādīja uz ES direktīvu, kas paredz atbalstīt videi draudzīgu tehnoloģiju izmantošanu enerģijas resursu ražošanā, kā arī uz pastāvošo elektroenerģijas deficītu Latvijā (ap 30 – 40 % elektroenerģijas Latvijā importē). Nākotnē paredzamā Ignalinas slēgšana un akcīzes nodokļa piemērošana energoresursiem pēc 2007. gada neizbēgami novedīs pie resursu deficīta un cenas celšanās, uzsvēra viņš. Tāpēc vēja enerģija ir viena no perspektīvākajām alternatīvām, kurai Latvijā vēl ir pārāk daudz birokrātisku

Atjaunojamo energoresursu līderis ir koksne.
Vides ministrijas Klimata politikas nodaļas vadītāja Linda Leja atzīst, ka faktiski atjaunojamie resursi kopējo energoresursu bilancē ir ap 30%. Galvenokārt to veido apkures koksne — 80%, pēc tam seko spēkstaciju saražotais — ap 16%, tad vēja ģeneratori un biogāze — 0,1%. Pēdējā laikā valsts politika, ko gan nosaka Eiropas prasības, virzīta uz to, lai enerģiju ražotu efektīvāk. Tas nozīmē, piemēram, koksni dedzināt ne tikai apkures vajadzībām, bet arī izmantot elektroenerģijas ražošanai. Šobrīd darbojas tikai dažas tādas iekārtas, kas ir diezgan dārgas. Taču valsts atbalsts šai jomai ir paredzēts, kas ir būtisks aspekts attīstībai. Arī lauku attīstības plānā liela uzmanība pievērsta meža politikai, kurā uzsvars likts uz pilnīgāku koksnes izmantošanu. “Taču kopumā mēs esam visai konservatīvi un dzīvojam no rokas mutē. Tāds šobrīd mūsu valstī ir periods, kad vairāk tiek domāts par šodienu, bet enerģētikas laukā — stratēģiski ļoti svarīga nozare, kas saistīta ar politiku, neatkarību, drošību, — ir būtiski domāt uz priekšu,” atzīst Leja. Arī atjaunojamajiem resursiem tālākas nākotnes plānos ir sava vieta. Protams, neviens neņemas teikt, ka esam pilnīgi gatavi paši nodrošināt sevi ar energoresursiem, bet to, ka atjaunojamiem resursiem ir liela perspektīva, neviens nevar noliegt.
No tradicionālajiem enerģijas veidiem kā viens no galvenajiem Latvijā jāmin hidroelektrostaciju saražotais, ko tālāk patērētājam piegādā Latvenergo. Leja norāda, ka tam kā monopolistam ir liela ietekme uz valsts energopolitiku, tāpēc jaunu atjaunojamo enerģiju ieviešana ir daudzējādā ziņā atkarīga no šā uzņēmuma, kas gan “sprunguļus ceļā neliek, taču arī īpašu entuziasmu neizrāda”. Turklāt jāņem vērā, ka Latvenergo dotācijas nevajag, kamēr alternatīvo enerģiju ieguves attīstīšanai — gan. “Ir paredzēts, ka tuvāko 10—20 gadu laikā elektroenerģijas jomā mēs varētu pilnībā sevi nodrošināt. Starp citu, pastāv arī alternatīvi pētījumi par to, ka arī siltumu varam saražot pietiekami. Pat tiek apgalvots, ka ar laiku mēs varētu iztikt tikai ar saviem energoresursiem siltuma ražošanā. Tas gan stipri saistīts arī ar ekonomiju — māju siltināšanu u.tml. Turklāt jāņem vērā, ka šobrīd daudz koksnes atkritumu eksportējam uz Zviedriju un citurieni. Tā vietā mēs savukārt importējam naftas produktus. Faktiski eksportu samainām ar importu. Protams, attiecībā uz saviem mežiem — diez vai mums tie “jānokurina”?” teic Leja. Kā mežu glābiņu viņa min neizmantotās lauksaimniecības zemes. Ja no tās iegūtu biomasu, ko izmantot jaunajās tehnoloģijās, tas arī būtu liels solis uz priekšu. Šādu risinājumu min arī Latvijas Mazās enerģētikas biedrības priekšsēdētājs Aivars Nātre, uzsverot, ka eksperimentāli pierādīts, ka zaļu zāli iespējams lieliski izmantot kā energoresursu, ražojot degvielu. Viņš domā, ka drīzumā pie mums var parādīties tādi reaktori, kas darbosies pamatā ar šo biomasu, turklāt ar to var nodrošināt visu gadu: siltajos mēnešos no svaigas zāles, aukstajos — no skābbarības. Turklāt tas būtu izdevīgs rūpals lauku ļaudīm, kas viņiem dotu papildu ienākumus. Piekrītot Vides ministrijas pārstāves teiktajam, Nātre norāda, ka lielisks energoavots ir arī koksnes atliekas, no kurām var ražot degvielu, kas būtu ļoti videi draudzīgs energoveids. Viņaprāt, šis ir lauciņš, pie kura Latvijai vajadzētu strādāt un kas šobrīd ir visai nekopts. Faktiski ar atjaunojamo energoresursu jomu jau nodarbojoties sešas septiņas asociācijas, bet neviena tā, ka varētu reāli “biznesmeni paņemt pie rokas, iedot ekonomiskos aprēķinus, sakot: lūdzu, uz priekšu — taisi”. Diemžēl nav neviena centra, kas varētu alternatīvās enerģijas (jeb, izmantojot jaunu terminu, atjaunīgos resursus) ieguvi attīstīt tīri praktiski
Zemes siltums un izgāztuves.
Latvijā arvien populārāka kļūst zemes siltuma izmantošana. Pētersone skaidro, ka uz Lietuvas pusi zemes slāņi ir daudz “siltāki”, tāpēc tos var lietot apkurei, un kilometra dziļumā ir atrodams pat līdz 50 grādu karsts ūdens.
Bijusi iecere īstenot projektu pie Elejas, taču aprēķini liecināja, ka ieguvums būtu ļoti mazs. Esot gan jānošķir divi veidi: termālo ūdeņu izmantošana un pazemes ūdeņu uzkarsēšana, kas Latvijā šobrīd ir populāra metode, kad ar ledusskapim līdzīgu iekārtu ūdeni uzsilda un lieto māju apkurei. Īstermiņā tas nav lētākais risinājums, taču ir ļoti drošs un neatkarīgs, turklāt šādas ierīces darbināšanai nepieciešams pavisam maz elektroenerģijas. Citādi tā ir tīra tehnoloģija, kas nerada nekādus izmešus.
Pieminot tradicionālo enerģijas ražošanas veidu, Nātre varbūt mazāk tradicionāli skatās uz iespēju apgādāt valsti ar mazo hidroelektrostaciju (HES) devumu. Arī mazās HES ir stabils energoresursu avots, un Latvijā esot ap 500 vietu, kur tādas varētu uzbūvēt. Turklāt videi draudzīgas — kas nekaitētu zivīm. Jāņemot piemērs no Austrijas — tur, ja kaut vienu kilovatu var iegūt no ūdeņiem, tas tiek arī darīts. Tiesa gan, iekrāto arī izdevīgi pārdod citām valstīm. Arī Latvijā pašlaik tiek veikti pētījumi, kā noņemt jaudu no mazākām straumēm — netaisa dambjus, lai dabūtu ūdens kritumu, bet straujākā vietā liek iekšā ūdens ratus, līdzīgus tiem, kādi bija pirms 100 gadiem, tikai jaunā izpildījumā.
Tāpat šobrīd tiek izmantota izgāztuvēs radusies biogāze, kas turpat uz vietas ar īpašām iekārtām tiek savākta. Getliņos šo gāzi savāc un “nosūta” Rīgas kopējā siltuma “katlā”, kā arī ražo enerģiju. Savukārt Liepājas atkritumu poligonā radīto gāzi tikai dedzina, bet elektroenerģiju neražo. Pētersone norāda, ka ar atkritumu biogāzi ir zināmas problēmas — jāatrod risinājums, kur to glabāt. Siltumu nevar uzkrāt, tas uzreiz jāpievada patērētājam. Ja izgāztuve atrodas kilometru aiz pilsētas, nav rentabli siltumu sūtīt tik tālu. Uzņēmumam Rīgas ūdens ir viena iekārta, kur tiek kombinētas dūņas, kas sadalās, ar pārtikas produktiem, un šajā procesā saražotā gāze tiek tālāk izmantota uzņēmuma tehnoloģiskajiem procesiem. Bet pašlaik Latvijai gan vajadzētu domāt, kā biogāzi iegūt no lopkopības blakusprodukta — mēsliem. Tos krātuvēs var sapūdēt, un gāzi izmantot. “Taču tas ir nopietns plānošanas jautājums, jo jādomā, vai izejvielu pietiks, cik izmaksā pievešana, kur likt saražoto produktu,” uzsver projektu vadītāja, izsakot cerību, ka pie mums jaunajā plānošanas periodā būs iespēja saņemt šajā jomā atbalstu un šo energoveidu attīstīt.
Rapsis.
Liepājas rajonā cukurbietes audzē vairākos simtos hektāru. Visā Latvijā – tūkstošos. Cik no tiem tiks apsēti šopavasar? Kā alternatīva tiek ieteikts sēt rapsi, bet vai pietiks vasaras rapša sēklas, vai pietiks novākšanas tehnikas? Tie ir jautājumi, kas gaida drīzu atbildi.
Mūs māca plānot budžetu, sastādīt darba plānus, rakstīt projektus. Zinām, ka jāplāno vairāki gājieni uz priekšu, katrai rīcībai jāparedz rezerves varianti, bet bieži informācijas trūkums to neļauj. Katrai ražošanas nozarei vajadzīgs normatīvo aktu pamatojums. EK pagājušajā nedēļā pieņēma regulu par enerģētisko kultūru nozīmes palielināšanu. Vecajās ES dalībvalstīs par to audzēšanu lauksaimnieki saņem ievērojamu valsts atbalstu, bet Latvijas likumdevēji vēl nav atzinuši rapsi par šādu kultūru. Arī bioetanols nav atzīts par degvielu.
Interesējoties par šiem jautājumiem, uzzināju, ka Iecavā, kur ar biodīzeli jau darbina transporta līdzekļus, tas dokumentos tiekot uzrādīts kā putnu barība.
Patlaban kā biodegvielas ieguves izejviela visvairāk izplatīts rapsis. Durbes novada zemnieks Ēriks Putra, kurš cukurbietes audzējis gandrīz simts hektāros, saka: “Ja nedarbosies cukurfabrikas, būs jāsēj rapsis, bet ienākumi no rapša audzēšanas nav līdzvērtīgi.”
Zinātnieki pēta iespējas audzēt zālaugu kultūras, kas, izžāvētas un sapresētas ķīpās, aizstātu malku un kurināmo degvielu. Ir ieteikumi pievērsties ātraudzīgu kārklu šķirnēm, ko izmanto šķeldas ražošanai. Lauksaimniecības Universitātes zinātnieki pētot iespēju audzēt miskanti jeb Ķīnas ziloņzāli. Tā pagaidām kā dekoratīvs augs tiek audzēta šur tur dārzos un sasniedz trīs, četru metru augstumu. Ir daudzgadīga. Dod lielu zaļo masu. Labi pārstrādājama par kurināmo. Bet tās nav vienā gadā apgūstamas kultūras.

Mans viedoklis…
Šajā referātā es iepazinos gan ar pasaules enerģētikas struktūru, gan alternatīvajiem enerģijas veidiem kā pasaulē, tā Latvijā. Secinu, ka alternatīvie enerģijas veidi gūst popularitāti, jo tie nekaitē videi un ļauj ietaupīt fosilos enerģijas resursus. Tomēr Latvija vēl tikai palēnām iepazīstas ar alternatīvo enerģiju. Protams, mums valstī ir alternatīvās enerģijas aizmetņi vērojami. Tomēr iedzīvotāju neinformētība mazina šo enerģijas veidu izmantošanu. Lai gan internets ir pilns ar infomāciju, tomēr ne visiem iedzīvotājiem pieejams internets, tāpēc valdībai, vides minsitrijai derētu padomāt par projektiem, kas informētu iedzīvotājus. Arī ierīkošanas dārdzība mazina alternatīvās enerģijas izmantošanu. Tomēr, ja mēs domājam ne tikai par mūsu dzīve, bet arī par nākamajām paaudzēm, tad nekas cits neatliks, kā sākt pielietot alternatīvo enerģiju. Meklējot infomāciju intenetā, secinu, ka vairāk uzmanības tiek pievērst naudas jautājumam, mazāk iedzīvotāju informēšanai. Iespējams, ka Latvenergo monopols atstāj nevēlamas pēdas alternatīvo energo resursu izmanotšanā. Jo vēl joprojām enerģētikas lauciņš ir saistīts ar milzu naudas apgrozījumu. Iespējams, ka alternatīvie resursu ieviešana kādam nestu arī zaudējumus… Diemžēl, man izskatās, lai pilnībā apgūtu „jaunās” enerģijas veidus, jāpaiet daudziem gadiem vēl.

Izmantotā literatūra:
 Jāzeps Jankevics, Zinaida Melnbārde „Pasaulesģeogrāfija vidusskolai” Zvaigzne ABC
 Latvijas ģeogrāfija”; Z. Melbārde, O. Nikodemus, M. Rozīte; Zvaigzne ABC
 „Vides vēstis”
 www.tvnet.lv
 http://www.apollo.lv/portal/news/articles/81837
 http://www.tietoenator.lv/default.asp?path=556,756,16240,16912
 www.latvenergo.lv
 http://www.avk-energy.lv/?open=apkure&it=individuali