es pasaulee, pasaule manii

Viens mazs punktiņš pasaulē. Maza daļiņa no tās. Un tā es dzīvoju, jūtu un mīlu. Es izjūtu šo plašo pasauli un, raugoties tajā, manās acīs atkal iezogas tas bērnišķīgais mirdzums. Bet ne vienmēr, jo tā liek man just. Tā es ienīstu un mīlu, smejos un smaidu, cienu un nonievāju, lai kļūtu tāda, kādai man jābūt, lai kļūtu aizvien nozīmīgāka pasaules daļa. Es pasaulē. Pasaule manī. Viena no otras atkarīga, viena no otras atšķirīga, bet kopā vienotībā. Mums vien zināmā saskaņotā vi

i
ienotībā. Mijiedarbībā.

Bet brīžiem tā ir neizprotama. Rīkojas pēc sev vien zināma plāna un iecerēm. Tomēr tā vienmēr ir kustībā, nemitīgi pārveidojas, un es tai līdzi, jo esmu daļiņa no šī visa. Un šis viss ir daļiņa no manis, kas līdzīgi, kā es pakļaujos pasaulei, pakļaujas man.

Tas ir gluži kā pulksteņa mehānismā, kur katram zobratiņam ir sava nozīme un vieta. Nav laika atelpai. Nav laika kļūdām. Jādarbojas, jākustas. Lai saglabātu harmoniju. Lai saglabātu kustību. Un kustība saglabā nepārtraukto metamorfozi.

Bet ša
a
ajā nepārtrauktajā ritmā mēs nedrīkstam pazaudēt sevi. Tā ir māksla. Sadzīvošana ar pasauli, kas reizē mūs gan kropļo, gan pilnveido. Tā ir nemitīga sevis pašapliecināšanās.

Reiz kāds man teica, ka pasaule to nemitīgi maldina un viļ. Bet tas, kurš tā sa
a
aka, patiesība maldās pats sevī. Ir jāizprot sava iekšējā pasaule, lai izprastu ārējo. Un atbildes jāmeklē sevī. Var paiet stundas, dienas vai gadi, bet jāturpina meklēt.

Tā domāju es. Mazais punktiņš pasaulē. Mazā daļiņa no tās. Tā es vēroju. Un redzu to tādu, kādu vēlos. Veidoju tādu, kādu to vēlos. Tāda tā arī kļūs.

Es pasaulē. Pasaule manī. Nešķirami un nedalāmi jēdzieni. Un tā vienmēr.