Pats svarīgākais cilvēka dzīvē ir attiecības ar citiem. Iekļūstot starp citiem cilvēkiem, ir jāizvēlas attiecību veids, kā izturēties pret apkārtējiem. Ē. M. Remarks savā romānā “Laiks dzīvot un laiks mirt” attēlo karavīra Ernsta Grēbera attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
Romāna sākumā jaunais karavīrs atrodas Krievijā, frontē, un gaida atvaļinājumu. Karavīri ir nodarbināti ar karā kritušo apglabāšanu un redzot, savu acu priekšā, šīs šausmīgās ainas viņi sirds dziļumos jūt, ka uzvara pār krievu zemi nav iespējama.
Grēbers savu karabiedru vidē ir ieredzēts, un viņa attiecības ar līdzās esošajiem cilvēkiem ir labas. Taču, kas noris cilvēka prātā, nav izdibināms. Karavīros ir arī nepatika un pat naids citam pret citu, bet negatīvās emocijas viņi ir iemā¬cījušies apslāpēt, jo nav zināms, ar ko tas var beigties un cik ilgi šī piespiedu kopdzīve vēl var turpināties.
Beidzot atvaļinājums! Karš paliek aiz muguras. Taču tas ir tikai šķietami. Grēbers ierodoties Vācijā drīz vien saprot, ka arī šeit risinās karadarbība. Grēbera dzimtā pilsēta naktīs bieži tiek bombordēta. Naids ir arī iedzīvotāju starpā. Cilvēkos ir radītas bailes. Gestapo darbība, bet galvenokārt apkārtējo cilvēku un pat draugu nodevība tur ļaudis nepārtrauktā sasprindzinā¬jumā.
Lai gan Grēbera uzskati un domas romānā netiek atklātas, tomēr ir skaidri jūtams, ka viņš nav pastāvošās varas piekritējs. Taču bailes viņš izjūt tikai par Elizabeti, meiteni, kuru iemīl. Elizabetes tēvs ir ieslodzīts koncentrācijas nometnē, bet dzīvoklī iemiti¬nājusies denunciante Līzera kundze, kura izdeva Elizabetes tēvu Gestapo. Grēbers lēnām iemīlas meitenē un, atvaļinājumam tuvojoties beigām, abi apprecas. Šķiet, vienīgi šo divu cilvēku attiecības ir bez viltus un bailēm tikt pieviltiem, nodotiem, viņi atsvešinātajā pasaulē rod pa¬tvērumu savā mīlestībā. “Elizabet,” viņš teica. “Ja tu varētu noslēgt tādu līgumu, ka nākamos desmit gadus tu varētu dzī¬vot kā tagad… starp drupām un šajā dārzā, un mēs abi kopā, vai tu to parakstītu?” “Tūlīt. Pat uz ilgāku laiku.” “Es arī.”
Ļoti savādas attiecības Grēberam veidojas ar bijušo skolasbiedru Alfonsu Bindingu, kurš kara apstākļos pratis nokļūt augstā partijas amatā un iegūst lielu varu pār cilvēku nosūtīšanu koncentrācijas nometnēs. Vienkāršais frontes karavīrs jūt, ka Bindings, būdams it kā labs draugs viņam, Grēberam, ir ļauns un ne¬žēlīgs citu dzīvju postītājs, labs piemērs tam ir tas ka Bindings, izmantojot savu varu, nosūta savu bijušo skolotāju, kura dēļ viņu izslēdza no skolas, koncentrācijas nometnē, atriebjoties tam. Grēbera izturēšanās pret bijušo skolasbiedru ir ļoti vēsa, pat ledaina, to nespēj kausēt arī Bindinga sniegtās veltes (tās Grēbers tomēr pieņem), vēlēšanās iepazīstināt vienkāršo kareivīti ar saviem draugiem- ļoti ietekmīgiem cilvēkiem, uzsverot, ka sakari šajos laikos ir ļoti svarīgi. Grēbers tomēr saprata, ka šo slepkavu sabiedrība viņam nav pieņemama.
Vai patiešām Bindings bija naivs un neizjuta vēso attieksmi un atturību? Vai viņš bija tik viltīgs un pašpārliecināts, ka to neizrādīja? Atbildi Grēbers neuzzināja, jo kārtējā uzlidojuma laikā viņa skolasbiedrs gāja bojā. Tā neatbildēts palika arī jautājums, vai Bindings bija īsts, nežēlīgs slepkava vai tikai gļēvs līdzskrējējs, kura nodarītais ļaunums tomēr nav mazāks.
Romānā rādīti Otrā pasaules kara notikumi, sabiedrības attieksme pret “indivīdiem”, kuri ieguvuši dzīvi – atvaļinā¬jumu, atelpas brīdi par saviem pūliņiem frontes pirmajās līni¬jās. Autors nosoda to sabiedrības daļu, kas pret vienkāršiem cilvēkiem – karavīriem – izturas ar nicību, nenovīdību un jūtas par tiem pārāki savās ciešanās. Taču ir vēl arī citi, tie saprot, atbalsta savu iespēju robežās un dzīvo līdzi uz laiku no frontes atbraukušajam.
Romāna galvenais varonis ir Ernsts Grēbers – dienesta pakāpē pazemināts unteroficieris. Viņš dzimis pēc Pirmā pasaules kara, uzaudzis Vācijas posta laikos un pēckara gadu nemieros, bet nobriedis jaunā karā. Ernstam ir smagi noskatīties uz haosu, kas valda dzimtajā pilsētā, viņš saprot, ka vainīga ir pastāvošā politiskā iekārta ar Hitlera atbalstītājiem priekšgalā, taču daļa atbildības jāuzņemas arī sabiedrībai, kura ir pieļāvusi šīs varas politisko ambīciju realizēšanos. Vēl nospiedošāka kļūst sāpju nasta, kad Grēberam jāsaskaras ar apkārtējo nesapratni, neuzticību. Sāli vaļējās brūcēs vēl iekaisa sabiedrības aklā ticība uzvarai, ko nepārtraukti sludina augstākās amatpersonas: “Stāvoklis frontē esot spīdošs, krievi noasiņojot; tiem bijuši nedzirdēti lieli zaudējumi, un vācu pretuzbrukums tiekot jau gatavots. Apgāde esot pirmklasīga, karaspēka noskaņojums lielisks.” Bet Grēbers zina patiesību, viņš ir pārliecināts, ka karš ir zaudēts un nav nozīmes bezjēdzīgajam slaktiņam.
Pārsteidzoši ir tas, ka šādos kara apstākļos Grēbers saglabā cilvēcību, cīnoties par dzīvību un cenšoties iegūt sev ko labāku, kamēr lielākā sabiedrības daļa, darot to pašu, ir zaudējusi cieņu un morāli, un sākusi dzīvot pēc dzīvnieku, nevis cilvēku pricipiem.
Kad Grēbers satiek bērnības draudzeni Elizabeti un iemīl meiteni, viņš iepazīst arī bailes. Tās bailes, kādas ir karavīram pirms kaujas, tās ir bailes par sev tuva cilvēka dzīvību, par turpmāko likteni, par nākotni: “Viņš pazina daudz dažādu baiļu: asas un neskaidras, elpu aizraujošas un stindzinošas un arī pēdējās lielās bailes – dzīvās radības bailes no nāves, – taču šīs bailes bija citādas, tās zagās klāt un žņaudza nenoteiktas un draudīgas, tās bija morāli satriecošas bailes par otru cil¬vēku, par nevainīgu ķīlnieku, par beztiesīgu vajāto, tās bija bailes no patvaļas, varas un nevilšus necilvēcības…” Šīs bailes par Elizabeti ir arī viss, kas Grēberam pieder, un ar tām sa¬biedrības acīs viņam nav vērtības, jo tai svarīgas tikai mate¬riālās vērtības un vara, bet viņš ir tikai karavīrs atvaļinā¬jumā…
Romāna gaitā galvenais varonis pierod pie apkārtējo cilvēku negatīvās, noraidošās, nosodošās attieksmes, un viņš saprot, ka nav nozīmes ar tiem cīnīties. Ernsts Grēbers ļaujas likteņa gaitai un sastopas ar citu sabiedrības daļu, tas ir, ar tiem cilvēkiem, kuri skarbajos apstākļos tomēr spējuši sagla¬bāt sevī cilvēcību.
Viens no šiem „citiem” ir bijušais Grēbera skolotājs Polmanis, kurš netiecas pēc varas, viņam svarīga ir citu drošība, labsajūta, laime. Pie skolotāja bieži viesi ir tie, kurus meklē esesiešu vienības, tie, kuri ir saskatījuši un sapratuši Vācijas patieso stāvokli, tā iemantojot arī nāvīgus ienaidniekus firera palīgu un atbalstītāju izskatā. Polmanis ir izveidojis savu pa¬sauli, kura krasi atšķiras no tās, ko pieņem un atzīst pirmā sabiedrības daļa: “Tad Grēbers paskatījās apkārt, un viņam šķita, it kā būtu ienācis kādā gluži citā pasaulē. Šo iespaidu radīja ne tikai te valdošais klusums un lampas apgaismotā neparastā telpa. Tās bija brūni zeltainās grāmatu rindas gar sienām un lasāmā pults, un tērauda gravējumi, un sirm¬galvis ar baltiem matiem un grumbu izvagoto seju, kas bija vaska dzeltena kā gadiem ilgi ieslodzījumā smakušam cilvē¬kam.” Taču Polmaņa pasaule ir lemta iznīcībai, un līdz ar to izplēn vēl viens gaismas stariņš valdošajā tumsībā. Grēberam ir skumji noklausīties par skolotāja arestu, taču dzīve uz vie¬tas nestāv, un nav arī laika atvadām, ja laika un notikumu straume nestāv uz vietas. Un arī Grēbera dzīve vēl nav galā…
Grēbers bija arī viens, no nedaudziem, kuri neaizmirsa savus karabiedrus. Kādu dienu viņš satika pilsētā vīru ar kuru, viņi kopā dienēja Āfrikā, Grēbers turēja doto vārdu un vienā brīvā dienā apciemoja savus karabiedrus slimnīcā, daudziem no viņiem trūka kāda no locekļiem, no vienas puses viņš domāja, ka viņiem lajmējās, jo frontē vairs nav jāatgriežas, bet no otras viņi paskaidroja Grēberam, ka pēc kara beigām, visi viņus uzsktīs pār kropļiem un viņi būs bezpalīdzīgi cilvēki bez darba. Pēc šīs atziņas Grēbers nojauta, ka viņš vismaz pagaidām, kamēr ir atvaļinājumā ir pilnvērtīgs cilvēks, taču pēc atgriešanās frontē viss varētu mainīites…
Ē. M. Remarks saasināti rāda to, cik atsvešināts no sabiedrības jūtas indivīds, cik nežēlīgi sabiedrība pakļauj atsevišķa cilvēka domas un rīcību. Protams, tie ir kara apstākļi, kad izdzīvošanas vēlme bieži vien ir stiprāka par cilvēcību, savstarpējām attiecībām.
Mēs katrs esam individualitāte un iekļaujamies kādā sabiedrībā. Bet vai mēs tajā iederamies, vai spējam izprast apkārtējos, vai nav kāda, kurš sevī slēpj nepatiku vai pat naidu pret mums? Tas nav zināms, jo esam iemācījušies neizrādīt nepatīkamo un sadzīvot ar apkārt esošajiem.