Izdzirdot šos vārdus – es neesmu tik bagāts, lai pirktu lētu mantu, pirmajā brīdī šķiet, ka tas nav pareizi sacīts, taču ja iedziļinās šī teikuma jēgā, tad tā patiesi arī ir – mēs neesam tik bagāti, lai pirktu nekvalitatīvas un lētas preces.
Ja veikala plauktā stāv divi džemperi, kuri no pirmā acu uzmetiena ar neko neatšķiras, bet to cenas ir dažādas, protams, ka pircējs, steigā iepērkoties, izvēlēsies to, kurš ir lētāks. Bet šī nebūt nav tā pareizākā izvēle, jo šīs cenas taču neatšķiras bez nekāda iemesla. Dārgākā prece ir daudz kvalitatīvāka un ilgāk kalpos, bet lētākā, pēc neilga laika, paliks nederīga.
Bieži vien cilvēki nopērk vairākas lētas preces, vienas kvalitatīvas vietā. Pēc manām domām, šādu kļūdu pieļauj lielākā daļa cilvēku, tikai nezinu, kādēļ cilvēkiem ir šāds uzskats – jo vairāk, jo labāk. Tas laikam ir kā instinkts, nopirkt vairāk preču, par pēc iespējas mazākiem izdevumiem. Gadās arī tā, ka ieraugot preci ar lielu atlaidi, kaut gan pircējam tā nemaz nav nepieciešama, viņš to tomēr iegādājas, ar domu, ka gan jau kādreiz noderēs, bet pirkšanas brīdī viņam tā nav vajadzīga, un pastāv liela iespēja, ka viņš to arī nekad neizmantos.
Rakstot šo eseju, es aizdomājos par to, ka arī es un mani tuvinieki bieži izdaru izvēli, iegādājoties lētāku preci, taču pēc neilga laika pārliecinoties, ka šī izvēle nav bijusi tā pareizākā.