es un mana valsts-Autoritārisms Latvijā

Sarežģītajā iekšpolitiskajā situācijā Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā, pārtrauca Saeimas un politisko partiju darbību un faktiski pārņēma vienpersonisku varu valstī, pēc prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņa beigām 1936. gadā, K.Ulmanis nekonstucionāli pārņēma gan valsts, gan valdības vadītāja pilnvaras.

Autoritārisms Latvijā ir likumsakarība, ko sekmēja gan daudz ārpolitiskie, gan arī iekšpolitiskie procesi – valstīs ar demokrātisko tradīciju trūkumu, veidojās autoritārismi režīmi, biežas valdības maiņas, varas sadrumstalotība, nespēja pieņemt nozīmīgus lēmumus ne Saeimā, ne arī tautas balsojumos (no 6 reizēm, kad lēmumu pieņemšanai tika izmantots ta

a
autas balsojums – lēmums netika pieņemts)

Velkot paralēles ar citām Eiropas valstīm var redzēt, ka tādās valstīs kā Vācijā, Itālijā un Austrijā, kur demokrātiskās tradīcijas bija pavisam niecīgas, diezgan ātri izveidojās autoritārisma vai totalitārisma režīmi, bet, piemēram, Francijā, kur demokrātisma tradīcijas ir diezgan senas, šādi režīmi neveidojās, tas tik liecina par noslieci Latvijai, kur arī šīs tradīcijas nebija, veidoties autoritārisma režīms.

Likumsakarīgi, ka biežo valdības maiņu dēļ kādam spēkam bija jānāk un jāņem valsts vadība savās rokās, jo bija pierādījies, ka tik sadrumstalota un
n
n nepatstāvīga valdība nevar pastāvēt un pieņemt sev un tautai nozīmīgus lēmumus, jo katra partija tomēr gribēja lēmuma pieņemšanu pieņemt sev par labu, tādējādi nevarot pieņemt nozīmīgus lēmumus, tādējādi notiekot valdības maiņām.

Biežās valdības maiņas un politiskā nestabilitāte, ko savstarpēji ietekmēja ar
r
rī vēlētāju sadrumstalotais viedoklis par to, par kuru balsot, ko īpaši pastiprināja arī ekonomiskā krīze, jo vajadzēja izvēlēties kādu, kurš spēs to risināt, un nevarēja mūžīgi gaidīt, kamēr katram no „deķīša vilcējiem” pietiks spēka, lai to pavilktu tik daudz, lai pašiem pietiktu. Loģiski, ka kādam bija jāuzņemas atbildība par esošo situāciju, un likumsakarīgi, ka par to jāatbild bija tieši valdības vadītājam, bija jāuzņemas atbildība par situācijas risināšanu, un kā zināms, ja sistēmā valda pamatīgs haoss un sadrumstalotība, tas veicina vienpersoniskas rīcības nepieciešamību. Tādējādi, likumsakarīgi, ka lai atrisinātu visas valsts problēmas bija jāpadzen „salašņu bars”- Saeima un jāsastāda valdība no rīcībspējīgiem cilvēkiem.

Autoritārisms Latvijā bija nozīmīgs gan man, gan manai valstij. Ja kāds nebūtu uzņēmies sastādīt jaunu valdību, tad, iespējams, Latvija nebūtu tā
ā
āda kā tagad. Autotārisms, man liekas, ideāls variants, kas gan var būt labāks par tādu varas sistēmu, kad varas koncentrācija ir valsts vadītāja rokās un, kad netiek realizēts terors un pilsoņu tiesību pilnīga ierobežošana. Man liekas,kas šis režīms ir palīdzējis sakārtot Latviju un pilnveidot to, lai tā var attīstīties.

Taču problēma bija nevis režīmā, bet cilvēkā, kas bija uzņēmies varu pār valsti. 1939. gada oktobrī K.Ulmanis parakstīja līgumu ar PSRS, kas ļāva Latvijā ienākt padomju karaspēkam. 1940. gada 17. jūnijā K.Ulmanis izvēlējās kapitulēt un
n
n Latvija tika pievienota PSRS.