Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, sākotnēji – Latvijas Konservatorija, ir dibināta 1919. gada nogalē. Tās pirmais rektors bija komponists Jāzeps Vītols. Gadsimta ceturksni viņš vadīja Latvijas Konservatoriju un strādāja par Kompozīcijas klases profesoru. Nākošie rektori bija diriģenti un komponisti Pauls Jozuus (1935–37), Alfrēds Kalniņš (1944–48), Jēkabs Mediņš (1948–50), Jānis Ozoliņš (1951–77). Plašu vērienu un starptautisku atzinību Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas darbība ieguva Imanta Kokara laikā (1977–90). Pa šo ceļu, kurā akadēmiskā ikdiena savijas ar spilgtām mākslinieciski radošām aktivitātēm un reģionālās tradīcijas – ar skanīgu starptautisku rezonansi, kopš 1990. gada augstskolu ved arī tagadējais rektors komponists Juris Karlsons.
Latvijas Konservatorija tika dibināta kā klasiska tipa mūzikas mācību iestāde, par paraugu ņemot Sanktpēterburgas konservatoriju, kurā Jāzeps Vītols par mācībspēku (ilgāko laiku – profesora statusā) bija nostrādājis trīsdesmit gadus . Jaunās augstskolas darbības programmā kā galvenie uzdevumi tika izvirzīti divi: kultūras attīstība Latvijā, iespēju paplašināšana mākslas uztverei, kā arī īstu talantu atbalstīšana muzikālā brieduma un virtuozitātes augstāko līmeņu sasniegšanā. Tos īstenojot, valstī īsā laikā tika izveidoti stabili pamati gan mūzikas kultūras izvēršanai plašumā (izglītības darbinieku, Tautas konservatoriju un skolu pedagogu, koru un orķestru vadoņu sagatavošana u.tml.), gan attīstībai augsta profesionālisma virzienā. Jau pirmajos divdesmit gados Latvijas Konservatorijā studējuši daudzi talantīgi vokālisti, instrumentālisti, komponisti, ērģelnieki, diriģenti. Par docētājiem Jāzeps Vītols allaž centies pieaicināt izcilākos dažādu nacionālo skolu – latviešu, vācu, krievu u.c. – pārstāvjus. Tas jau tolaik strauji plaukstošajai nacionālajai kultūrai piešķīra eiropeisku skanējumu, pasargāja no provinciālisma, ļāva jaunajai valstij dabiski un pašsaprotami integrēties Eiropas kultūrā.
Pēc Otrā pasaules kara Latvijas Konservatorija tika iekļauta padomju mūzikas izglītības sistēmā ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Tika nodibinātas jaunas nodaļas – Kordiriģēšanas (1944), Muzikoloģijas (1947), Mūzikas skolotāju (1966), Horeogrāfijas (1977). Ilgāku laiku Konservatorijas paspārnē darbojusies Teātra nodaļa, Kultūrdarbinieku nodaļa, epizodiski – Estrādes orķestru vadītāju, TV režisoru, Militāro orķestru diriģēšanas klase.
Sākot ar 20. gs. 60. gadiem agrāk necaurredzamais dzelzs priekškars pamazām pašķīrās. Pieejamāka kļuva informācija par mūzikas jaunumiem pasaulē, Latvijā ieplūda jaunās mūzikas nošu materiāli, skaņu ieraksti. Pavērās iespējas koncertēt, piedalīties festivālos un mūziķu sacensībās ārzemēs. Auga starptautisko konkursu laureātu pulks, vecā Eiropa arvien biežāk uzgavilēja Latvijas solistiem, koriem, diriģentiem.
90. gadu cēlienā līdztekus politiskajām pārmaiņām – Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanai un patstāvības nostiprināšanai – strauji paplašinājušies starptautiskie kontakti uz abām pusēm . Mūsu studenti mācās ārzemēs, ārvalstu studenti arvien biežāk redzami JVLMA. Kontaktus sekmē līdzdalība starptautiskos konkursos, festivālos, meistarklasēs, piedalīšanās kopīgos projektos.
Tā visa ietekmē auglīgi attīstās akadēmijas piedāvātās klasiskās muzikālās izglītības programmas un tiek apgūtas jaunas. Jau nostiprinājusies pūtēju orķestra diriģēšanas klase, pieredzē aug akordeona un klasiskās ģitāras klases, liela uzmanība šobrīd tiek veltīta senās mūzikas interpretācijai, džeza muzicēšanai, tradicionālās mūzikas studiju programmas izveidei, mūzikas skolotāju izglītošanas pilnveidei.
Daudz kas mainījies aizvadītajos 85 gados. Tomēr nemainīga palikusi uzticība Jāzepa Vītola izvirzītajiem uzdevumiem: augstskolas pienākums ir, no vienas puses, kopt augsni visas tautas muzikālai izglītošanai un, no otras puses, radīt apstākļus spilgtāko muzikālo talantu attīstīšanai līdz mākslinieciski un profesionāli augstākajai pakāpei