Eseja : attiecību arhetips vecās derības sižetos.

Mani māc jautājums, par to vai mūsdienu cilvēks ir savādāks, nekā rakstīts Bībelē. Laika gaitā, gadsimtiem mijoties, ir uz pasaules mainījies it viss : augsne, celtnes, klimats, bet vai ir mainījies cilvēks? Tehnoloģijas un meistarība ir augusi un aug, neskatoties uz visu, tā turpina progresēt. Bet kāds garīgs progress ir cilvēkam pa šiem gadiem? Vai tāds vispār pastāv? Un šajā darbā es cenšos pierādīt, ka cilvēku vērtības un mērķi garīgajā ziņā, neskatoties un gadu gājumu – neatšķiras.

Visas reliģijas pamatā ir senebreju vecā de

e
erība, kura ir kristīgās pasaules pirmsākums: cerības, miera, likumu māte. Vai pasaules radīšana pēc Bībeles vārda ir patiesa? Vai tikai mirstīgajiem izskaidrots tā, lai tiem būtu saprotamāk? Vai Bībeles likumi (baušļi) ir radīti Dieva vārdā? Vai arī gudrais cilvēks aizņēmās Dieva vārdu, sakot, ka Likumus radījis Dievs, lai tie baidītos, lai tie nepārkāptu – ievērotu un dzīvotu likumiem, jo to neievērošana ir grēks, un grēcīgie tiks sodīti mūžīgās ciešanās – elles liesmās pavadot aizsaules dzīvi!

Vecā derība ir arī minoritāšu sākums! Tagad ci
i
ilvēce runā par diskriminācijām , bet ja visi sekotu Dieva vārdam, tad būtu savādāk! Sieviete ir minoritāšu grupa, kas tagad sevi aizstāv slēpjoties zem vārda diskriminēt, bet vai tas ir pareizi? Dievs sodīja sievieti teikdams: ”Vairodams ES vairošu tavus grūtumus un ta
a
avas nopūtas, kad kļūsi māte. Sāpes tev būs bērnus dzemdēt, un tava iegriba būs tava vīra, bet viņam būs valdīt pār tevi.” Jau tad Cilvēks rakstot Dieva vārdu, bija noteicis, ka sieviete ir zemāka par vīrieti. Ka tai ir jāklausa un jādara viss pēc vīriešu prāta, un pat tagad 21-majā gadsimtā nekas nav mainījies, tikai sieviete ar stipru raksturu spēj aizstāvēt savas vēlmes un lemt par savu dzīvi.

Lasot Bībeli es sastapos ar vārdiem, ka Dievs redzēja, ka ļaunums un naids aug cilvēku starpā. Ka viņu sirds prāts un tieksmes auga uz ļaunu. Arī tagad sabiedrība ir pilna ar naidīgiem, mantkārīgiem un ļauniem cilvēkiem, un arī tagad viņu paliek arvien vairāk. Cilvēki vairs neprot novērtēt doto. Neprot mīlēt un saprast ot
t
tru. Katrs ir dzimis egoists un meklē tikai labumu sev. Varbūt tas skan skeptiski, bet dzīvot nozīmē būt sāpinātiem, jo viss reiz beidzās. Dzīvot nozīmē novērtēt doto brīdi, zinot, ka arī tam pienāks gals.

Katrs izprot informāciju savā veidā. Šajā darbā es izpaudu savas domas par acīm neredzamajām, bet mūsu pasaulē būtiskām vērtībām. Par to, ka jau Bībelē bija teikts, kas ir cilvēku dabā. Manuprāt, Bībele pateica priekša jau no pirmsākumiem, kāda būs cilvēku dzīve, kas tiem svarīgs un kāds mē
ē
ērķis tiem dzīvē būs. Es uzskatu un secinu, ka cilvēka psihē, ar gadiem izmaiņas ir maz saskatāmas, jo salīdzinot ar Bībeli, arī tajos laikos, kad tā tika rakstīta, cilvēks bija pēc iekšējas būtības tāds, kāds viņš ir tagad.

Leave a Comment