Eseja psiholoģijā

Cilvēks piedzimst kā bioloģiska būtne. Par sociālu indivīdu, personību un individualitāti cilvēks kļūst iegūstot sociālu pieredzi, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem. Cilvēks ir izaudzis no pirmatnējā bara, tāpēc cilvēks jau pēc savas dabas ir sabiedriska, kolektīva būtne, kam ir nepieciešami kontakti ar sev līdzīgiem. Normālam cilvēkam izolācija no citiem ir nepanesama, vientulības sajūta ir viena no visvairāk psihi traumējošām cilvēka izjūtām.

Katram cilvēkam ir vajadzības, kuras apmierinot, viņš var pilnvērtīgi dzīvot. Katram no mums ir vajadzība pēc cilvēciskiem sakariem, vajadzība būt el

l
lementam kādā lielākā “mēs”. Tā ir cilvēka aktuālā piederības vajadzība. Ir vajadzības pēc pieķeršanās, simpātijām. Cilvēks grib just siltas jūtas pret kādu un vēlas, lai arī viņam citi dāvātu simpātijas. Cilvēkam nepieciešams apzināties sevi kā neatkārtojamu personību, tādu, kādas nekad nav biji, nav un nebūs. Tā ir vajadzība pēc pašapziņas. Psiholoģiskajam komfortam cilvēkam nepieciešams just savu nozīmīgumu citiem, kaut vai nedaudziem, savai ģimenei – vajadzība pēc pašapliecināšanās. Visas šīs vajadzības cilvēks var apmierināt tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem mācības, darbā sadzīvē, ik
k
kdienā u.c., cita ceļa nav. Visbiežāk tieši saskarsmē, kurā notiek domu un jūtu atklāšana vai pašatklāsmes situācijās, veidojas priekšstats par mums pašiem un citiem. Izkopjot saskarsmes prasmi mēs varam ietekmēt savu pašvērtējumu un darīt dzīvi bagātāku.

Dzīvojot sabiedrībā, katrs indivīds ko
o
ontaktējas ar citiem indivīdiem un izpilda dažādas lomas. Šajā procesā veidojas domāšana, raksturs utt.

Raksturs ir personības individuālās īpašības, kas nosaka cilvēka tipisku uzvedību tipiskā situācijā attiecībā pret cilvēkiem un apkārtējo pasauli (cilvēka paradumu kopums, kas nosaka noteikta veida uzvedību noteiktā situācijā). Raksturs ietver tādas cilvēka individuālās īpatnības, kas izveidojušās ilgstošā laika posmā dzīves apstākļu un audzināšanas ietekmē (sociālo iezīmju rezultātā) un ieguvušas lielu noturību. Tas sāk veidoties gandrīz no dzimšanas, un šī attīstība notiek nepārtraukti. Rakstura iezīmes var būt vairāk vai mazāk izteiktas. Tās dzīves laikā var mainīties un ir atkarīgas no paša cilvēka.

Raksturs ir cieši saistīts ar temperamentu. Tas iezīmē atsevišķus rakstura vilcienus, dod tiem specifisku nokrāsu., tāpēc katrs raksturs ir individuāls un neatkārtojams. Temperaments ir katra cilvēka pats vi
i
ispārīgākais un pats svarīgākais raksturojums, kādu var dot viņa nervu sistēmai – tā apzinot itin visu, ko vien dara indivīds (nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises, intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu, ierosmi). Temperaments nav tas pats, kas raksturs, jo izteic galvenokārt cilvēkam piemītošās individuālās psiholoģiskās īpašības, taču nenosaka personības īpašības. Tā jebkura temperamenta cilvēks var būt godīgs vai nelietis, krietns vai ļauns, talantīgs vai neapdāvināts. Temperaments ir relatīvi noturīgs un nemainīgs. To maz ietekmē apkārtējā vide.

Pēc temperamenta tipa esmu sa
a
angviniķis – dzīvā tipa cilvēks (stiprais līdzsvarotais, kustīgais nervu darbības tips). Sevi, kā sangviniķi raksturojot, varu teikt, ka viegli pārvaru grūtības un lielas slodzes, viegli pārdzīvoju stresu, esmu savaldīga (piemīt augsta paškontrole), ātri un viegli pierodu pie dzīves apstākļu maiņas, viegli atrodu kopīgu valodu ar apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc esmu diezgan sabiedriska un nejūtos bikla, ja iznāk tikties ar nepazīstamiem cilvēkiem. Kolektīvā esmu aizrautīga dzīves līdzdalībniece, ja ir daudz interesanta darba un, ja kolektīvā ir vismaz daži labi pazīstami cilvēki. Cenšos aktīvi piedalīties kopīgos pasākumos, kuru mērķis ir labs garastāvoklis un siltu attiecību veidošana. Esmu jautra, dzīvespriecīga, labprāt uzsāku visu jauno, dedzīgi iekļaujos saistošā darbā, spēju stipri aizrauties (aizraujos ar darāmā darba sīkumiem, esmu diezgan kritiska). Emocionālā ziņā manas jūtas ātri dzimst, taču ātri arī izgaist, mainās, tāpēc bez piepūles varu pārvarēt nomāktu garastāvokli. Sangviniķa īpašības izpaužas arī mācību dabā. Ja tas ir vienmuļš, nereti nodarbojos ar blakus lietām (klausos mūziku vai zīmēju) vai arī domās kavējos pie kā cita (piemēram, kādas bikses vilkšu uz “Tonusu”). Mācību vielu uztveru ātri, tāpēc man ir mazāk nepieciešami paskaidrojumi un pamācības. Vairāk vajadzīga racionāla, korekta darba organizācija.

Ļoti reti izdodas sastapt “tīru” temperamenta tipu. Pārsvarā ir sastopami tipi ar vairākām temperamenta tipiem raksturīgām pazīmēm. Uzskatu, ka man piemīt arī melanholiķa īpašība – iekšēji esmu ļoti jūtīga, taču bieži dziļas jūtas neizpaužu. Man ir arī flegmātiķa īpašības: mērķtiecība – pacietīgi un neatlaidīgi cenšos sasniegt iecerēto, taču šī īpašība izteikti parādās tikai tad, ja darbs ir daudzveidīgs un apmierina tieksmi pēc iespaidu maiņas. Samērā ātri iestrādājos, darbu veicu ritmiski, normālā tempā. Šīs īpašības palīdz man sasniegt labus rezultātus. Piemīt arī atbildības sajūta.

Esmu ekstraverts – cilvēks, kura uzmanība pievērsta galvenokārt ārējās pasaules objektiem, citiem cilvēkiem. Ekstravertu raksturo, kā iniciatīvas bagātu, darbīgu, sociāli adaptētu cilvēku, kuram raksturīga augsta sabiedriskuma pakāpe. Esmu gatava uzklausīt citus, saprast, izrādīt līdzjūtību, palīdzēt. Tieši tāpēc mani draugi un ģimenes locekļi diezgan bieži man stāsta par savām problēmām, veiksmēm un neveiksmēm. Tas dažkārt man liek aizdomāties par to, kādas vēl manī ir īpašības, ka daudziem cilvēkiem ir svarīgi ar mani parunāt. Neskatoties uz to, ka saprotu sev tuvus cilvēkus, man nepieciešamas arī jaunas sejas, jauni kontakti. Uzskatu, ka ap mani ir ļoti daudz interesantu cilvēku, kurus vēlētos iepazīt tuvāk, uzzināt viņu domas par cilvēku attiecībām, par dzīvi. Šāda iespēja visbiežāk rodas izmantojot komunikācijas iespējas ar mūsdienu tehnoloģijām – čatu. Tur varu sastapt sev nepazīstamus cilvēkus un runāt par dažādām lietām, kas man ir svarīgas. Sarunā nav svarīgi, kā sarunu biedrs izskatās. Galvenais, ka viņš spēj dot padomus problēmu risināšanai un spēku izturēt dzīves triecienus, dalīties pieredzē, parādīt ikdienas lietas “citā gaismā”. Ir gadījumi, kad pat nepazīstamiem cilvēkiem, par kuriem man radies labs iespaids, stipri pieķeros. Apzinos, ka tas spēj ierobežot manu neatkarību.

Man raksturīgas konkrēti randomā tipa cilvēka īpašības. Vienlaikus spēju risināt vairākas problēmas, apskatīt vairākus jautājumus. Šis prāta stils izpaužas dažādās dzīves situācijās, piemēram, sarunās ar draugiem. Kad runājam par konkrētu tēmu, mēdzu “pārslēgties” – uzdot jautājumus par to, kas nav saistīts ar sarunas tematu ( tā kā man pašai ir tuvredzība, bieži vērtēju sarunas biedra briļļu ietvarus, tāpēc sarunā pēkšņi varu paprasīt, vai varu tos apskatīt). Tas izskaidrojams ar to, ka spēju ātri pārslēgt savu uzmanību.

Uzmanība ir psihes attiecīgā brīdī izvēlēta virzība un koncentrēšanās uz kādu konkrētu objektu vai parādību.

Nepieciešamība vienmēr veikt dienas režīmā paredzēto, arī tad, kad negribas un kad ir kāds interesantāks darbs, prasa no cilvēka noteiktas gribas piepūli, izkopj viņa spēju apzināti koncentrēt uzmanību uz vajadzīgo, vingrina tās ilgstošo noturību, radina nepakļauties vilinošu blakus faktoru ietekmei. Par sevi varu teikt, ka mācoties bieži cenšos nedzirdēt istabas biedreņu sarunas un koncentrēju uzmanību jaunas vielas apgūšanai. Vakaros cenšos pārvarēt noguruma sajūtu un “atgaiņāt” domas, kas neattiecas uz mājas darbu veikšanu. Gadās arī situācijas, kad iekšējās pasaules problēmas vai emocionālais saviļņojums ir tik spēcīgs, ka nespēju koncentrēties uz kaut ko citu. Tā rodas izklaidība – pretstats uzmanībai.

Uzmanība ir cieši saistīta ar gribu – cilvēka spēju rīkoties saskaņā ar paša pieņemtajiem mērķiem un vērtībām neraugoties uz ārējiem un iekšējiem šķēršļiem. Gribai kā psiholoģiskam procesam ir vairāki posmi, kas izpaužas cilvēka uzvedībā un ir atkarīgi no cilvēka personīgajām īpašībām. Psiholoģijā gribas procesu aplūko trīs galvenos posmos: mērķa izvirzīšana, darbības izpildes plānošana, un realizēšana. Mērķa izvirzīšanas pamatā ir vajadzības un noteiktas izvēles iespējas. Šajā posmā spilgti izpaužas personības attieksme pret sevi, darbu un sabiedrību. Mērķa izvēles motīvi dod īsti dziļu ieskatu par mērķa morālo vērtību. Tie raksturo konkrētā cilvēka domu, jūtu un mērķu sistēmu, kas viņu rosina noteiktā veidā darboties. Gribasspēks izpaužas arī kā motīvs sadursmēs. Kā piemērs var būt motīvs gatavoties esejas rakstīšanai un to uzrakstīt, taču ikdienā rodas emocionāli pievilcīgāki motīvi – draugu dzimšanas diena, “Tonuss”, gulēšana, televīzija, žurnāla lasīšana . tas viss novirza no mērķa – patstāvīgā darba nokārtošanas psiholoģijā.

Jo lielāku nozīmi cilvēks saskata darbībā, jo vairāk viņš to pārdomā, izsver pēc iespējas visus “par” un “pret”. Jo labāk cilvēks zina un savā rīcībā ievēro dabā un sabiedrībā pastāvošās likumsakarības, jo brīvāks viņš kļūst savā rīcībā, līdz ar to viņa dzīve kļūst mazāk atkarīga no nejaušībām. Arī nepieciešamības apzināšanās ir gribas brīvības ietvaru paplašināšana. Apkārtējās pasaules parādības, tajā valdošās likumsakarības nosaka cilvēka darbību un nepieciešamību darboties noteiktā veidā, lai iecerēto mērķi sasniegtu.

Svarīga gribas sastāvdaļa ir lēmumu izpilde. Darbs jāpadara līdz galam. Nepildīti lēmumi bojā raksturu. Vāja griba ir pamats nesaskaņai starp vārdiem un darbiem: izvirzītie mērķi paliek nesasniegti, labākie nodomi – neīstenoti. Rodas pretruna – cilvēks zina, kā jārīkojas un pat cenšas to darīt, taču vājās gribas dēļ aizvien iznāk citādi.

Lai izkoptu gribu ir jāuzņemas grūtības, atbildība. Tas jāsāk pēc iespējas agrāk (jau no pašas bērnības). Šajā darbībā jāpievērš uzmanība tādu gribas īpašību izkopšanai ka noteiktība, neatlaidība, savaldība. Darbībā personība veidojas un izpaužas kopumā, te arī veidojas un izpaužas griba. Par sevi varu teikt, ka man griba ir pietiekami izkopta. Cenšos un sasniedzu nospraustos mērķus. Esmu neatlaidīga, taču nereti gadās, ka manis adītais džemperītis paliek nepabeigts, jo nepietiek laika, zūd interese turpināt iesākto. Cenšos sevi piespiest un iesākto darbu padarīt līdz galam, domājot par rezultātu.

Pašcieņa apzīmē veidu, ka indivīds attiecās pats pret sevi. Uz pašcieņas (pašapziņas) pamata cilvēkam veidojas zināšanas un priekšstati par savu ārējo izskatu un par savu iekšējo, psihisko pasauli. Pašapziņu ietekmē pašvērtējums, no kura atkarīgas cilvēka attiecības ar apkārtējiem, viņa prasīgums un kritiskā attieksme pašam pret sevi, attieksme pret panākumiem un neveiksmēm. Uzskatu, ka man ir normāla pašcieņa un es zinu sev cenu. Dzīvē galvenokārt vados pēc saviem principiem, nereti ieklausos arī tajā, ko saka citi. Esmu pietiekoši neatkarīga. Ja kāds mani kritizē, cenšos pārdomāt situāciju, kurā esmu kļūdījusies. Iekšēji esmu brīva, maz uztraucos par to, ko par mani teiks citi. Šī īpašība izveidojusies pakāpeniski. Agrāk baidījos no tā, ko par mani padomās man nepazīstami cilvēki, sāpīgi uztvēru kritiku, biju ļoti emocionāla un sāpīgi reaģēju uz apkārtējo negatīvo reakciju. Tagad zinu, ka varu brīvi izteikt savu viedokli, sevi aizstāvēt, nebaidos no citu vērtējuma, jo uzskatu, ka katram cilvēkam jābūt par sevi pārliecinātam. Tas man devis lielāku personības brīvību.

Dzīve ir interesanta tāpēc, ka katra diena nāk ar nepazīstamām lietām: jaunas tikšanās, jauni notikumi, ieguvumi, zaudējumi un daudz kas cits. katram no mums ir atšķirīga attieksme pret notiekošo, un to mēs izsakām ar emocijām.

Emocijas ir periodiska reakcija (pārdzīvojums, attieksme) uz ārējo kairinātāju iedarbību. Dzīve bez emocijām ir tikpat neiedomājama kā dzīve bez sajūtām. Tāpat kā pārējie psihiskie procesi arī emocijas atspoguļo īstenību, tikai dara to pārdzīvojumu formā. emocijas spēj pakļaut iedarbībai visu cilvēka organismu – vai nu mobilizēt vai paralizēt. Tās ietekmē cilvēka dzīvības norises, viņa uzvedību un darba spējas, palielina vai samazina viņa aktivitāti. Pozitīvām emocijām atkārtojoties un nostiprinoties, veidojas jūtas. Konkrētā cilvēka jūtas un emocijas vienmēr ir subjektīvas, tās atklāj cilvēka dabu un pauž viņa attieksmi pret apkārtējo dzīvi. Sevi varu raksturot kā emocionālu cilvēku. Jau iepriekš minēju, ka dažkārt manas jūtas un emocijas ir ļoti dziļas un spēcīgas, taču tās nevēlos atklāt apkārtējiem. Bieži daudz ko paturu sevī, lai arī saprotu, ka tas mani spēj negatīvi iespaidot. Neskatoties uz to, ka esmu sabiedriska un aktīva, arī manā dzīvē pienāk brīži, kad gribas pabūt vienatnē, padomāt par sevi, par to, kas notiek man apkārt. Gribas ieslēgties savā pasaulē. Apzinos, ka šādās situācijās daudzus jautājumus nespēju atrisināt pati, tāpēc man ir svarīgi parunāties ar draudzenēm, brāli, mammu.

Gribam vai ne, bet mēs esam cieši iesaistīti attiecībās ar citiem apkārtējiem. Cilvēki ietekmē cits citu – citu domas, jūtas, vērtējumus un nostādnes. Tieši tāpēc saskarsme ir ļoti būtiska katra cilvēka personības veidošanā, jo tikai ar tās palīdzību mēs atrodam sevi un veidojam attiecības ar citiem.