Etaloģija
Suns ir unikāls dzīvnieks, kas ir spējīgs veidot sarežģītas savstarpējās attiecības ne tikai ar saviem sugas brāļiem, bet arī ar cilvēku. Tieši tāpēc, atšķirībā no citiem dzīvniekiem, sunim ir divu veidu „valoda”, – tas spēj „sarunāties” gan ar sev līdzīgajiem, gan arī ar cilvēkiem. Suns ne tikai spēj atšķirt cilvēka runas intonācijas, bet bieži vien zina arī atsevišķu vārdu un teikumu nozīmi. „Katram, kam ir bijusi darīšana ar šādiem dzīvniekiem, rodas gandrīz neapstrīdama pārliecība, ka vairumā gadījumu, suņi savu nespēju runāt, uztver kā lielu nelaimi. Diemžēl viņu balss saites ir veidotas tik ļoti
specifiski, ka šo „nelaimi” nu nekādi nevar izlabot”, – rakstīja F. Engelss. Lai pareizi izprastu mūsu uzticamo biedru rīcības un darbības motīvus, mums jāzina to „valodu” pamati, kuras pārzina suņi.
Biologi uzskata, ka, ja tu gribi saprast dzīvnieku, tad ir jāielien tā ādā. Citiem vārdiem sakot, lai izprastu suņa dabu, jāzina, kuras ir tam svarīgās lietas apkārtējā vidē, kā tas kontaktējas ar saviem sugas brāļiem, kādu lomu viņa dzīvē ieņem saimnieks, ko suns no saimnieka gaida, un ko pats var sniegt saimniekam. Tikai tad, kad jūs izpratīsiet suņa rīcības motīvus un aiz ārējās uzvedības formas ieraudzīsiet viņa iekšējās vajadzības, tikai tad jūsu attiecības ar četrkājaino draugu kļūs patiesi saskanīgas un sniegs jums īstu baudījumu.
Protams, suņa audzināšana nav tikai dresūra. Tāpat kā bērnu – audzina ne tik daudz pieaugušo notācijas un pamācības, kā viņu piemērs un rīcība, tāpat arī suņa audzināšanā galvenais ir – jūsu attieksme pret to, jūsu vēlēšanās un prasme to saprast. Nenoliedami, visiem, kas iegādājas suni, ir liela vēlēšanās, bet prasme…Nekāda dresūra, pat pieredzējuša instruktora vadībā, nespēs jums palīdzēt, ja jums nebūs savstarpējās saprašanās ar savu suni. Lai cik nepatīkami būtu to dzirdēt cilvēkam, kas uzskata sevi par „radības kroni”, bet ir tā, ka pārī „suns – saimnieks” tieši suns ir tas, kurš visbiežāk sasniedz labākus panākumus partnera saprašanas jomā. Starp suņu audzētājiem ir cilvēki, kas labi, profesionāli pārzina četrkājaino draugu uzvedību. Citiem ir dabas dotas, īpašas un reti sastopamas spējas dziļi izjust un saprast dzīvniekus, tai skaitā suņus. Savukārt, tiem suņu saimniekiem, kam ir svešā etaloģija – zinātne par dzīvnieku uzvedību – būs interesanti uzzināt par dažādām suņu uzvedības īpatnībām. Ir zināms, ka suņiem piemīt savs īpašs veids, kā tie kontaktējas savā starpā. Viņi nevar palielīties ar to, ka būtu iemācījušies dzīvnieku „valodu”, bet jau tagad šis un tas ir kļuvis skaidrs. Ir izklīdināti atsevišķi maldīgi priekšstati, kas sākumā bija iesakņojušies etaloģijā. Pētot kaut ko jaunu, cilvēks vienmēr salīdzina to ar kaut ko līdzīgu, jau zināmu un izpētītu. Tiklīdz cilvēki nopietni pievērsās jautājumam par dzīvnieku saskarsmi vienam ar otru, tie uzreiz pievērsās savai pašu valodai. Sākumā etalogi atklāja daudz līdzīgu lietu starp dzīvnieku komunicēšanos un cilvēka valodu. Tiešām, dzīvnieku pozas – mūsu vardu analogi – kā šķita sākumā, kārtojās īstās frāzēs. Zinātnieki nosprieda, ka evolūcijas procesā attīstījās īpašas dzīvnieku uzvedības formas – demonstrācija, kas paredzēta tam, lai nodotu kādu konkrētu informāciju. Piemēram, viena no suņu izteiksmīgākajām agresīvas uzvedības demonstrēšanas pozām – atņirgta augšlūpa, kas atsedz ilkņus. Zinātnieki izdarīja secinājumu, ka – tāpat kā vārds, kas ir atsevišķs valodas un runas sistēmu elements cilvēku valodā, tā dzīvnieku „valodas” pamats ir demonstrācija, kas nozīmē kaut ko konkrētu. Uz noteiktu signālu – pozu vai skaņu, – ko demonstrē kāds dzīvnieks, seko atbilde no otra dzīvnieka puses – tā noris saskarsme un tiek panākta savstarpējā sapratne.
Bet, iedziļinoties šajā jautājumā, izrādījās, ka viss nebūt nav tik vienkārši. Noskaidrojās, ka pozām nepiemīt stingri noteikta nozīme. Bieži nemaz nav iespējams izprast demonstrācijas nozīmi, neiedziļinoties tā brīža kopējā situācijā, kurā šī uzvedības forma izpaužas. Turklāt arī pašas pozas cilvēks izprata un tulkoja tīri nosacīti, mākslīgi. Jo uzvedība – tas taču ir nepārtraukts process un tas nesastāv tikai no izteiksmīgām, acīmredzamām demonstrācijas formām. Šis process ietver sevī arī cilvēkam nepamanāmas un, pirmajā brīdī šķiet, nenozīmīgas uzvedības izpausmes. Piemēram, gandrīz nemanāmas izmaiņas gaitā vai ausu kustībā. Izrādījās, ka tiem ir tikpat liela nozīme, kā acīs krītošām uzvedības izpausmēm. Vēl vairāk – uzvedību atsevišķā situācijā var izprast tikai, skatoties uz to kopumā. Nav iespējams uzvedību sadalīt atsevišķos mazākos posmos, kā to var izdarīt ar tekstu, sadalot atsevišķos vārdos. Kļuva skaidrs, ka dzīvnieku valoda, atšķirībā no cilvēku runas, ir pakārtota citām likumsakarībām. Ja mūsu vārdiem piemīt diezgan viennozīmīga un pastāvīga nozīme, tad dzīvnieku pozas ir neviennozīmīgas un tām bieži ir no konteksta neatkarīga nozīme. Par to var pārliecināties, vērojot suņu uzvedību savu sugas brāļu vidū.
Jāpiebilst, ka cilvēka priekšstats par savu paša saskarsmes veidu, mainās iegūstot dzīves pieredzi un uzkrājot zināšanas. Ja pirms pāris desmitiem gadu skaitījās, ka cilvēka runas galvenais jēgas nesējs ir vārds, tad tagad ir kļuvis skaidrs, ka līdzās vārdiskās komunicēšanās formai ne mazāku lomu ieņem ne-vārdiskās komunicēšanas formas. Pēc būtības, lielu daļu informācijas, saskarsmē vienam ar otru, mēs nododam ar īpašas uzvedības palīdzību, piemēram, ar mīmiku. Iespējams, ka drīzumā mūs gaida situācija, kas būs pretēja tai, kad etaloģijā sākās dzīvnieku saskarsmes veida pētīšana. Iepazinis dzīvnieku „valodas” pamatus, cilvēks šīs zināšanas izmantos, lai pēc iespējas dziļāk izprastu pats savas saskarsmes veidus.
Suņu pasaulē, saskarsme ar sev līdzīgajiem ieņem ne mazāku lomu, kā tas ir starp cilvēkiem. Pievērsiet uzmanību, cik nopietna ir suņu attieksme pret savu sabiedrisko dzīvi. Viņi ir izcili ziņkārīgi un uzmanīgi pret visu, kas saistīts ar to biedru dzīvi, pastāvīgi ievācot apkārtējā vidē informāciju par saviem sugas brāļiem, suņi jūtīgi reaģē uz visu, kas notiek viņu sabiedrībā. Pat mūsu pilsētu, dzīvokļu suņi piedalās sabiedriskās dzīves norisēs, nerunājot nemaz par suņiem, kuri dzīvo laukos.
Pamēģināsim iedomāties pieauguša „vidusmēra” pilsētas suņa sabiedriskās aktivitātes. No rīta tas ar savu saimnieku iziet pastaigā, un jau kāpņu telpā uzzina daudz lietu par apkārtnē notiekošo. Lūk, jautrā kaimiņa no blakus dzīvokļa pēdas, kurš kā vienmēr jau ir paspējis atgriezties no pastaigas (viņa saimnieks ļoti agri dodas uz darbu), bet „nepatīkamais tips” no augšējā stāva šodien vēl nav devies pastaigā. Kāds nepiederošs suns ir bijis mūsu kāpņu telpā (noteikti, klaidonis). Bet, lūk, pilnīgi svaigas pēdas, kas pieder nāvīgajam ienaidniekam no apakšējā stāva. Ātrāk uz priekšu! Varbūt paspēšu viņu noķert un pateikt visu, ko par šo domāju (diemžēl pavada, kā vienmēr, neļauj izpildīt savu „sabiedrisko pienākumu”).
Protams, es negribu apgalvot, ka tieši tā domā suns, īpaši tas attiecas uz suņa komentāriem. Katrā gadījumā mums ir iemesls tā interpretēt viņa uzvedību. Īpaši spilgti suņa uzvedība izpaužas daudzstāvu namos, kur visa kustība kāpņu telpās notiek caur liftiem. Lifta kabīne kļūst par tādu „informācijas centru”, kur ļoti koncentrētā veidā var iegūt informāciju par visiem mājā dzīvojošajiem suņiem.
Liela daļa suņu sabiedriskās dzīves norisinās uz ielas, pastaigas laikā. Šeit var uzzināt visu par tuvējiem un tālākiem kaimiņiem, par draugiem un ienaidniekiem, par jaunpienācējiem un jaunatni. Šeit suņi dibina jaunas iepazīšanās un satiek vecos paziņas, noskaidro attiecības ar draugiem un naidniekiem, un visbeidzot, vienkārši pastaigājas patīkamā kompānijā. Īpaši labi pavadīt laiku izdodas vakarā, kad saimnieki salasās vienkopus un dzīvi sarunājas par savām lietām. Aizņemti ar personīgajām problēmām, cilvēki uz laiku aizmirst par savu grūto, bet viņuprāt, nepieciešamo misiju – regulēt suņu uzvedību. Un tad…var mierīgi izmest līkumu ar labu paziņu pa tuvējiem krūmājiem, kur noteikti atradīsies kaut kas aizliegts un garšīgs. Var sarīkot trokšņainu un draudzīgu jezgu vai vēl reizi noskaidrot attiecības ar kādu suni, vai pat sarīkot kautiņu. Nez kāpēc saimnieki, kas gandrīz nekad neprotestē pret rotaļām, pilnīgi noteikti pacenšas izjaukt kautiņu vai pat vienkāršu draudēšanu. Suņiem taču reizēm ir tik grūti, kontaktējoties vienam ar otru, iztikt bez konfliktiem. Lai gan – vai tā ir tikai suņiem?
Katra saskarsme sākas ar iepazīšanos. Kā iepazīstas suņi? Viņiem ir standarta rituāls, kurš gandrīz vienmēr tiek veikts, satiekoties un mainās tikai atkarībā no tā, kas satiekas – pazīstami vai nepazīstami suņi, viena vai dažāda dzimuma suņi, kucēni vai pieauguši. Šo rituālu var iespaidot arī suņa individuālās rakstura īpašības un viņa audzināšana.
Ieraugot sugas brāli, suns kļūst piesardzīgs un kādu laiku novēro to. Sākumā tie uzmanīgi viens otru nopēta, bet tad noteikti aplaizās. Jo suņiem, lai iepazītos, noteikti ir jāaposta vienam otrs. Ir dabiski, ka tā, satiekoties, uzvedas savā starpā nepazīstami suņi. Pārsteidz kas cits. Pavērojiet savu suni: tas obligāti aposta savus pat sen pazīstamos draugus, kaut arī pēc tā uzvedības ir redzams, ka tas jau iztālēm draugu ir atpazinis. Tā ir suņa pasaules uztveres īpatnība, un ar to ir jārēķinās. Mēs bieži vien aizmirstam, ka suņa pasaule nesastāv tikai no tā, ko tas redz vai dzird. Sunim ir arī lieliski attīstīta oža, un tā priekšstats par pasauli lielā mērā sastāv no saožamām lietām…Ja mums, lai iegūtu pilnīgu priekšstatu par kādu priekšmetu vai lietu, vairumā gadījumu pietiek ar tā kārtīgu apskatīšanu, tad sunim tas ir daudz par maz. Suņa prioritāte ir informācija, ko var saost. Jebkura jauna lieta sunim noteikti ir jāaposta, pat tad, ja to var apskatīt. Apostījis to, suns var arī pamēģināt tajā iekosties. Šī iemesla dēļ nedrīkst suņiem aizliegt apostīt citu suņu atstātas zīmes un vienam otru. Tas ir tas pats, kas aizliegt cilvēkam skatīties. Līdzīgi kā cilvēkiem, satiekoties jāskatās otra sejā, tā suņiem ir nepieciešams apostīšanas rituāls.
Nereti satikšanās aprobežojas tikai ar apostīšanos, un suņi aiziet katrs savās gaitās. Parasti tas notiek tajos gadījumos, kad partneri, kā mēdz sacīt – viena vai otra iemesla dēļ neizraisa viens otrā īpašu interesi. Tā satiekas sen pazīstami suņi, kuru starpā nevalda ne īpašas simpātijas, ne arī liela nepatika. Lai cik dīvaini nebūtu, bet tā var noritēt arī divu dažādu dzimumu nepazīstamu suņu satikšanās (protams, izņemot tos gadījumus, kad kuce meklējas), lai gan parasti, stiprā dzimuma pārstāvji izrāda lielāku interesi par „dāmām”. Jo taču suņu starpā arī ir gan ļoti komunikablas, gan pilnīgi nesabiedriskas „personības”. Kāds nekad nepaliek vienaldzīgs, satiekot ciltsbrāli, un noteikti uzsāk rotaļu vai ķildu. Savukārt, citi nav noskaņoti ilgstošiem kontaktiem un, satiekoties, cenšas ātrāk atvadīties. Tā ļoti individuāli, un pastiprināt vai pavājināt šo īpašību var tikai ar mērķtiecīgas audzināšanas palīdzību. Bet, lūk, darba suņi, tātad tie, kuri dien armijā vai policijā, ir spējīgi vispār nepievērst uzmanību citiem suņiem. Tas nenozīmē, ka viņiem ir nesabiedrisks raksturs. Viņus speciāli apmāca, pienākumu veikšanas laikā, nepievērst uzmanību citām lietām. Mums reiz bija izdevība vērot, cik vienaldzīgi policijas aitu suns izturējās pret pieskrējušo kuci, kas bija meklēšanās periodā. Viņam augstāks par visu bija dienests!
Satiekoties pretēja dzimuma suņiem, tēviņš parasti izrāda par kuci draudzīgu interesi. Viņš galanti soļo tās priekšā, izteikti vicinot asti, un ar visu savu būtību cenšas parādīt, ka ir gatavs turpināt patīkamo iepazīšanos. Suns var piedāvāt „dāmai” korektu spēli: pietupjoties uz priekšķepām, viņš palec sānis vai saudzīgi pabaksta viņas kaklu, aicinoši smilkst vai ierejas. Ja otra puse atbild saprotoši, tad iedegas strauja un trokšņaina kņada, lecot vienam uz otru vai rotaļīgi iekožot. Kad partnere ir sliktā omā vai arī ir pārāk nosvērta tādām vieglprātīgām izdarībām, viņa, atkarībā no temperamenta, atbild ar aizturētu rūcienu vai metas partnera virzienā ar spalgu rējienu. Daži stiprā dzimuma pārstāvji aprobežojas tikai ar to, ka kādu laiku vienkārši pavada svešinieci, bet vēl citi ir spējīgi tikai uz rupju, nepārprotamu uzmākšanos.
Kad iepazīstas viena dzimuma suņi, tad pēc savstarpējas apostīšanas seko demonstrācijas, kas parāda viņu nolūkus. Starp tiem var izveidoties draudzīgas attiecības. Par to liecinās īpaša purna izteiksme, tā saucamā „rotaļīgā seja”, pietupšanās uz priekšķepām, otra suņa bakstīšana ar degunu un viegla astes vicināšana. Suns, kurš pieņem draudzības piedāvājumu, atbild ar to pašu un sākas rotaļa. Veci paziņas parasti aprobežojas ar īsu apostīšanos, toties noteikti sveicina viens otru ar „smaidošo” sejas izteiksmi un priecīgām astes vēdām. Starp citu, suņiem paziņu attiecības veidojas drīzāk atkarībā no vecuma, nekā no dzimuma vai šķirnes. Ilgstoša draudzība vieglāk veidojas jaunu suņu starpā. Satiekoties jaunajām paaudzēm, savstarpējā sasveicināšanās norit visai vētraini un ātri vien pārvēršas rotaļā. Īpaši šajā ziņā cenšas kucēni, satiekot pieaugušus paziņas. Nereta parādība ir draudzība, kas izveidojusies jau pieaugušu suņu starpā. To ir tik pat grūti izskaidrot, kā pēkšņi radušās simpātijas cilvēkiem vienam pret otru. Reizēm tādu draudzību veicina apstākļu sakritība, kas nav atkarīga no pašiem suņiem.
Tomēr jāpiebilst, ka viena dzimuma suņu attiecībām ir raksturīga sāncensība un agresivitāte. Nepazīstami pieauguši suņi, satiekoties uzvedas piesardzīgi. Visās viņu kustībās ir jūtams sasprindzinājums: saslietas ausis, skatiens, kas vērsts uz partneri, uzmanīga gaita, bieži vien sacēlusies spalva, pacelta galva un aste. Tas viss vēl neliecina par agresīviem nolūkiem, tikai parāda iekšējo gatavību nezināmajam, jo neviens no viņiem taču vēl nezina, ko var sagaidīt no svešinieka. Tikšanās iznākums var būt ļoti dažāds, un to ir grūti paredzēt, jo tas ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem. Sava nozīme ir satikšanās vietai, suņu pieredzei, viņu individuālajām rakstura īpašībām, galu galā vienkārši no garastāvokļa, un pats galvenais – no saimnieku izturēšanās. Parasti vairāk pašpārliecināts suns uzvedas mierīgāk. Piemēram, tas bez sašutuma ļauj sevi apostīt, savukārt nepārliecināts suns nolaiž asti vai pat aizgriež sānis krustus, izvairoties no apostīšanas. Ar to arī iepazīšanās mēģinājums var beigties; viens no suņiem ir izrādījis pacietību un gatavību piekāpties, otrs – jebkādu intereses trūkumu. Par ko liecina šāda uzvedība? Varbūt šeit parādījās suņu individuālās rakstura īpašības? Sevī pārliecināts suns nav agresīvs un nav noskaņots pašapliecināties, uz nedroša partnera rēķina. Bet otram sunim, iespējams, vienkārši trūkst saskarsmes pieredzes vai arī pagātnē tā ir bijusi neveiksmīga. Nedrošība suņa uzvedībā izpaužas situācijās, kad tas nokļūst cita suņa teritorijā, kurš izteikti demonstrē savas tiesības. Kaut gan, arī šeit ir iespējami vairāki varianti. Suns var atkāpties teritorijas īpašnieka spiediena priekšā, bet atkāpties ar cieņu. Suns atstās svešo teritoriju ātri, bet bez steigas, ar paceltu asti, mierīgi atskatoties, gatavs aizstāvēt sevi gadījumā, ja teritorijas saimnieks izdomās uzbrukt. Tādā situācijā galvenais ir neizrādīt vājuma pazīmes, izturēt pretinieka psiholoģisko uzbrukumu. Tas ir svarīgi arī citās situācijās, piemēram, kad satiekas divi nepazīstami suņi, kas ir vienlīdz pašpārliecināti. Viņi ar saslietu spalvu un paceltām astēm saspringtā gaitā riņķo, cieši skatās viens uz otru. Laiku pa laikam tie atkāpjas sānis un atstāj zīmi, turklāt pēc zīmes atstāšanas, viņi ar pakaļkājām vai visām četrām ķepām skrāpē zemi. Tad pretinieki pietuvojas viens otram ar nedaudz izstieptiem purniem un stīvām kājām. Viss ir virzīts uz to, lai gūtu pār pretinieku psiholoģisku pārsvaru. Pēc patikas „izrādījušies”, suņi parasti aiziet katrs savu ceļu, uz atvadām cenšoties pārzīmēt pretinieka atstāto zīmi, it kā paturot pēdējo vārdu. Pazīstamu suņu starpā, kas jūt nepatiku viens pret otru, šādas demonstrācijas var norisināties pastāvīgi, bet ar laiku tie var pilnīgi zaudēt interesi. No otras puses – šāda uzvedība var liecināt par tūlītēja kautiņa sākumu.
Un tā – kautiņi – viens no sāpīgākajiem suņu īpašnieku jautājumiem. Vispirms jāatzīmē divi aspekti. Pirmkārt, kautiņi mēdz būt dažādi un ne visi kautiņi tādi patiesībā ir. Tātad – ne vienmēr suns, kas metas virsū un kož otram sunim, dara to ar nolūku nodarīt nopietnus ievainojumus. Nevajag aizmirst, ka suņa zobi un žokļi ir smalks instruments, kuru tas pārvalda līdz pašai pilnībai. Cilvēks, rīkojoties tikai ar vienu roku, spēj veikt daudz dažādas darbības: viegli pieskarties, satvert un noturēt, draudzīgi iedunkāt, spēcīgi pagrūst, maigi iepļaukāt un izdarīt iznīcinošu sitienu. Visu to pašu suns spēj izdarīt ar žokļu palīdzību. Ar spēcīgu žokļu satvērienu tas spēj salauzt kaulus vai saplosīt muskuļus, ar priecīgu sajūsmu viegli pakošļāt satiktā saimnieka plaukstu, vest pie rokas bērnu vai pat nest jēlu olu, nesaplēšot čaumalu. Tāpat kā karatists, kurš nesit, bet tikai nofiksē sitienu, arī suns var satvert un kost, neievainojot. Tādas darbības būtu kļūdaini uzskatīt par īstu kautiņu. Bieži gadās, ka kuce uzbrūk tēviņam un, rūcot iekausta viņu par uzstājīgo uzmākšanos. Patiesībā jau viņa nemaz negrib tēviņu sakost. Vienkārši viņai ir nepatīkama tā sabiedrība, un viņa pieprasa, lai liek viņu mierā. Cita situācija: pieaudzis suns ar purnu iekausta kucēnu, apveļ to augšpēdus un, rūcot, viegli iekampj ar zobiem. Kucēns žēlīgi smilkst un pat kauc. Bet lieta tāda, ka šis uzbrukums – ir diezgan parasts suņu jaunuļu audzināšanas paņēmiens. Kaut kas līdzīgs notiek cilvēku vidū: „Kā tu runā ar pieaugušajiem, kucēns tāds!”. Jāpiebilst, ka gadījumi, kad pieaudzis suns sakož kucēnu, ir ļoti reti izņēmumi. Parasti tas ir nepareizas audzināšanas rezultāts, piemēram, ja suns ir ticis audzināts uzrīdīšanas nolūkos.
Otrkārt, kautiņi nav fatāla neizbēgamība, kad satiekas nepazīstami suņi, kā domā daži nepieredzējuši suņu audzētāji. Kautiņiem ir daudz iemeslu, bet ar zināmu pieredzi tos var paredzēt un novērst. Nelaime slēpjas tur, ka pie dabiskajiem iemesliem klāt nāk cilvēku nepareiza uzvešanās.
Suņu kautiņš reti sākas pilnīgi negaidot. Bez brīdinājuma viens otram uzbrūk tikai seni ienaidnieki, pie kautiņiem pieraduši suņi vai tie, kas aizstāv savu teritoriju. Parasti konflikts sākas ar draudiem. Reizēm suņi draud viens otram diezgan ilgi. Viņi atņirdz zobus, astes ir kareivīgi izslietas, vilna uz skausta un muguras ir sacēlusies, kājas stīvas un taisnas. Suņi cenšas izskatīties augstāki, platāki, niknāki – vienā vārdā sakot, daudz bīstamāki, nekā tie ir patiesībā. Visspilgtāk savu niknumu un negantību demonstrē suņi, kuri ir pie pavadas un ir pārliecināti, ka saimnieks nemaz neļaus tam kauties. Draudu mērķis ir uzmundrināt sevi un iedvest pretiniekā bailes, tai pašā laikā, cenšoties pēc iespējas izvairīties no kautiņa. Ja draudi ir sasnieguši savu mērķi, tad demoralizētais pretinieks, vai nu atkāpjas, nolaidis asti un pieglaudis ausis, vai apveļas augšpēdus, ja tas ir mazs sunītis. Konfliktu var uzskatīt par izsmeltu un attiecības ir noskaidrotas.
Ja ar draudiem izrādās par maz, tad sākas kautiņš, turklāt iesācējiem diezgan bīstams kautiņš. Piemēram, kaujas divi pieauguši suņi. Tas ir diezgan baiss skats: briesmīgi rēcieni, zib milzīgi lieli balti ilkņi, ķermeņi ir savijušies tā, ka grūti atšķirt – kur ir katrs suns. Pretinieki purina viens otru aiz kakla, liekas, ka tūlīt, tūlīt izšļāksies asinis. Bet…parasti tā tikai liekas. Bieži vien šie briesmīgie kautiņi beidzas bez asinsizliešanas un visi ievainojumi aprobežojas ar kādu izrautu spalvas kušķi, un ļaunākajā gadījumā, ar sakostu mēli vai saskrāpētu lūpu. Sīki pētot, var teikt, ka tas pat nav kautiņš, bet iepriekšējo draudu demonstrējumu turpinājums nežēlīgākā formā.
Ja katrs pretinieks apzinās savu spēku un prot pareizi novērtēt otra agresijas motīvus (šeit domāts ne tikai tīri fiziskais spēks, bet arī kautiņa iegansts, tā cēlonis, kura teritorijā tas notiek utt.), tad parasti kautiņi neizraisās. Šī māksla nāk ar pieredzi, tāpēc sunim tā ir jāapgūst, kontaktējoties ar ciltsbrāļiem. Bieži vien saimnieku vainas dēļ suņiem ir liegta tāda iespēja, un tāpēc tie metas virsū daudz lielākam pretiniekam, paļaujoties uz saimnieka aizstāvību. Šādos gadījumos var izraisīties īsts kautiņš un pretinieki var nopietni savainot viens otru. Ja pretinieki nav vienādos spēkos, tad galarezultāts var būt letāls.
Lai izvairītos, vai vismaz, samazinātu šāda kautiņa iespēju līdz minimumam, mēs iesakām ievērot dažus noteikumus.
Pirmkārt, jau no bērnības dot kucēnam iespēju atrasties ne tikai cilvēku, bet arī suņu kolektīvā.
Otrkārt, pēc iespējas atļaut tiem pašiem savā starpā nokārtot attiecības, neiejaucoties. Pat ne pārāk kauslīgu suni saimnieks ar savu nepareizu rīcību var izprovocēt uz konfliktu.
Lūk, tipisks gadījums, kad saimnieks nostāda savu suni situācijā, kad tas, pats to nemaz nevēloties, iesaistās kautiņā. Satikšanās pie lifta: divi suņi, kas dzīvo vienā kāpņu telpā un savā starpā nedaudz nesatiek, un viņu saimnieki. Suņu starpā jau sen ir noskaidrotas attiecības; viens no tiem ir lielāks un nenoliedzami stiprāks par otru. Sākas parastais apostīšanas rituāls. Stiprākais suns uzvedas pašpārliecinātāk un pagrūsta mazāko. Mazākais, zinot spēles noteikumus, neizrāda ne bailes, ne agresiju. Viņš uzmanīgi atvirzās un cenšas paiet sānis, demonstrējot cieņu pret stiprāko pretinieku. Situācija ir diezgan saspringta, bet saimnieki neiejaucas. Lielā suņa saimnieks ir pilnīgi mierīgs, jo pazīsta savu suņi: viņš pats kautiņu neizraisīs. Bet mazākā, „aizskartā” suņa saimnieks ir stresa pārņemts, viņš gaida, ka viņa mīlulim tūlīt uzklups, bet viņam pagaidām nav iemesla iejaukties. Beidzot rituāls ir galā, lielais suns jau gatavojas atkāpties no mazākā un taisās atgriezties pie sava saimnieka. Pēkšņi mazā suņa saimnieks izdara nevainīgu, bet liktenīgu kustību: viņš pieliecas, lai drošs paliek nedrošs paņemtu savu suni rokās, un viņa bailīgais suņuks, kurš līdz šim stāvēja piespiedies pie saimnieka kājas, negaidīti metas virsū jau mierīgajam pretiniekam. Tas, protams, nevar paciest tādu nekaunību un metas kauties. Nākas suņus izšķirt, kas nebūt nav viegls uzdevums, jo abi suni ir ātri un lokani. Cilvēki izšķiras, jūtot niknumu viens pret otru; katrs par vainīgu uzskata otru. Abi suņi, briesmīgi rūcot, rausta pavadas.
Protams, suņu kautiņu var izprovocēt arī neparedzēti apstākļi, īpaši saspīlētās situācijās. Bet no daudziem konfliktiem varētu izvairīties, ja saimnieki pareizi uzvestos. Kad rodas konflikta draudi starp suņiem, kuri pēc dabas nav kauslīgi, suņu saimniekiem vajadzētu uzreiz atiet sānis, tādā veidā parādot, ka palīdzības – ar kuru suņi, protams, rēķinās – no viņu puses nebūs. Tas negarantē simtprocentīgu izvairīšanos no kautiņa, bet katrā gadījumā samazina tā iespējamību. Klausiet mūsu padomam: ja jūsu suņi ir apmēram vienādās svara kategorijās, tad ļaujiet tiem pašiem noskaidrot attiecības. Asinsizliešana suņu kautiņos nav bieža parādība, un nāves gadījumi ir pavisam reti. Ļaunākajā gadījumā jūsu suns riskē dabūt pāris cīņu rētas. Toties turpmāk jums nebūs nepieciešams katru reizi, ka jūsu suns pietuvosies svešam sunim, ņemt un turēt to pie pavadas sev cieši klāt. Saprotams, ka nevar ļaut suņiem rīkoties pašiem, ja runa iet par niknu, kauslīgu un lielu suni, kam ir liela pieredze kautiņos. Tāds suns tiešām ir spējīgs nopietni saplosīt pretinieku.
Ja nav izdevies izvairīties no kautiņa, tad centieties nekliegt uz suņiem, nevicināt rokas un nesist tos; parasti šīs darbības veicina ačgārnu rezultātu. Tā vietā, lai pārtrauktu kautiņu, suņi saimnieka kliedzienu satrakoti, metas kaujā ar jaunu sparu. Nepieciešamības gadījumā centieties satvert savu suņi aiz kakla siksnas, bet dariet to reizē ar otra suņa saimnieku, jo ir jāpatur prātā, ka brīvam pretiniekam tajā brīdī ir zināmas priekšrocības. Tātad, ja jūsu suns ir mazāks, satverot viņu, jūs palielināt pretinieka iespēju gūt pārsvaru, jo esat liedzis savam sunim iespēju kustēties. It kā taktiski pareizāk būtu satvert svešo suni, bet tas var būt bīstami jums pašam.
Daži suņu saimnieki, vēloties izaudzināt savus suņus drosmīgus un niknus, sāk tos rīdīt virsū šķietami vājākiem suņiem. Pirmkārt, tas nav ētiski, un otrkārt, – tas var novest pie tā, ka jūsu suns sāks neadekvāti novērtēt savus spēkus. Viņš sāks kautiņus bez iemesla un galu galā, vai nu pats kļūs par kāda lielāka suņa upuri, vai arī kļūs par bīstamu apkārtējiem, kas radīs jums un citiem ne mazumu problēmu. Daudzi uzskata, ka tieši ar rīdīšanu viņi ieaudzina savam sunim drosmi, bet patiesībā par saprātīgi drosmīgu suni izaug tāds suns, kas savu stāvokli sabiedrībā ir izcīnījis paša spēkiem.
Lai samazinātu līdz minimumam suņu kautiņu iespēju, ir jācenšas, cik nu tas ir iespējams, izvairīties no apstākļiem, kuros tie ir neizbēgami vai ļoti iespējami. Protams, ir bezcerīgi novērst visus kautiņu cēloņus, bet katrā gadījumā var censties tos ierobežot. Par vienu no visbiežākajiem kautiņu cēloņiem mēs jau runājām – tā ir attiecību noskaidrošana, centieni noteikt hierarhiju. Tādu sadursmju bīstamību var novērst, ļaujot savam sunim jau no kucēna vecuma iegūt pieredzi, saskarsmē ar saviem sugas brāļiem. Cits kautiņu iemesls ir savu interešu (plašā nozīmē) aizstāvēšana (teritorijas, kucēnu, barības, sava saimnieka aizstāvēšana). Tātad suņa sabiedriskā dzīve ir bagāta un daudzveidīga. Tā ir iespējama pateicoties tam, ka suņiem ir labi attīstīta „valoda”. Kur galu galā slēpjas suņa unikālās spējas? Jo taču daudziem zīdītājiem sarežģīta kontaktēšanās sistēma saskarsmē ar sev līdzīgajiem. Ne tikai suņi, bet daudzi citi mājdzīvnieki zināmā mērā kontaktējas ar cilvēku un pat ir spējīgi uz sarežģītu sadarbību ar to (pietiek, ja atceramies zirgus). Lieta tāda, ka suns pats pēc brīvas gribas un bez īpašas sagatavošanas ir gatavs iemācīties saprast cilvēka noskaņojumu un viņa vēlmes, un atrod veidu kā „pastāstīt” cilvēkam par saviem nolūkiem. Nenoliedzami, labi iejāts zirgs izraisa sajūsmu ar savām precīzi izpildītajām kustībām, kuras gandrīz nemanāmi, ar roku un kāju pieskārieniem, diktē jātnieks. Bet, lai šādi apmācītu zirgu, ir nepieciešami gadi, un šīs apbrīnojami saskanīgās zirga un cilvēka darbības pamatā tomēr ir piespiešana, dzīvnieka pakļaušana ar speciāliem palīglīdzekļiem (piešiem, laužņiem). Turpretī suns, dzīvojot līdzās cilvēkam, viņa dzīvoklī vai sētā, mācās saprast cilvēku, tāpat kā savvaļas dzīvnieki mācās saprast savus ciltsbrāļus. Jau mazotnē kucēns labprāt kontaktējas ar cilvēku, viņa pasaulē stabili ienāk cilvēka tēls.
Katra jauna zīdītāja dzīve, tai skaitā – cilvēka, pienāk ļoti svarīgs brīdis – ir jākļūst par sabiedrības locekli. Daļēji pateicoties savām iedzimtajām īpašībām un uzkrātajai dzīves pieredzei, jaunais indivīds apgūst saskarsmes paņēmienus ar sev līdzīgajiem, mācās atšķirt savējos no svešajiem, uzzina kā iekārtota sabiedrība, kurā tam būs jāieņem zināma vieta, un visbeidzot – tas ieņem savu vietu sabiedrībā. Bet suņiem ir divu veidu sabiedrības: ciltsbrāļu un cilvēku pasaules. Šajā otrajā pasaulē suņi orientējas tik pat labi, kā starp sugas brāļiem, nemaz nerunājot par mūsu pilsētu suņiem, kuriem lielākā dzīves daļa aizrit saskarsmē ar saimnieku. Pat tie suņi, kas lielāko laika daļu velta paši sev, organizējot sarežģītus suņu kolektīvus, kā tas notiek ziemeļu ciematos, pat tie – nejūtas kā bezpajumtnieki un zina savu saimnieku. Jebkurā brīdī tie ir gatavi pamest savas suņu darīšanas un ir gatavi doties līdzi cilvēkam. Bet no otras puses, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, vēl bez saimnieka sunim ir nepieciešami kaut vai neregulāri kontakti ar suņu sabiedrību; pietiek ar to, ka sunim ir savs paziņu un pretinieku loks. Gan saimnieka, gan citu suņu sabiedrība – tās ir divas neatņemamas suņa dzīves sastāvdaļas. Grūti pateikt, kurai sabiedrībai suns dotu priekšroku. Noteikti, ka suni, gluži tāpat kā mūs, visvairāk apmierinātu harmonija, kad vienādi labi un patīkami ir kontaktēties gan ar vieniem, gan ar otriem.
Varētu šķist, ka cilvēkam – kā attīstītākai būtnei, būtu labāk jāsaprot suns, nekā sunim cilvēks. Bet patiesībā mums ir jāatzīst, ka pārāks šajā jautājumā ir suns. Ir tā, ka cilvēkam ir tieksme piešķirt suņa uzvedības elementiem strikti noteiktu nozīmi. Suns balstās uz pieredzi, ka cilvēka vai suņa vienas un tās pašas rīcības nozīme dažādās situācijās var būt atšķirīga. Suns un cilvēks rīkojas vienādi: katrs mēra otru ar savu mēru, bet suņa pieeja izpratnei par cilvēku izrādās ir vairāk auglīga. Kāpēc suns labāk izprot cilvēku? Cilvēks uzskata, ka informāciju par saviem nolūkiem viņš galvenokārt sniedz ar vārdu palīdzību. Patiesība tas nebūt tā nav. Cilvēka uzvedība ir sarežģīts runas un bezvārdu valodas savienojums: mīmika, žesti, tikko pamanāmas izmaiņas uzvedībā, ar ko sarunas biedrs neapzināti bagātina vai noliedz pasacīto ar vārdiem. Suns brīnišķīgi pārvalda bezvārdu valodu, jo tā taču ir viņa „dzimtā valoda”, savukārt, mums ir nesalīdzināmi grūtāk izprast suņa valodas neviennozīmīgās nianses.
Kā jūs domājat – ko jūt suns, kas kulsta asti? Liekas, pavisam skaidrs, ka viņš pret kādu izjūt draudzīgas jūtas. Bet nevajag pārsteigties ar secinājumiem – suns var vēzēt asti arī redzot garšīgu barību vai nojaušot tās esamību. Un atcerieties medību terjeru pie zvēra alas: arī viņš satraukti vicina asti. Viņa vingrās īsās astes zibēšana tas ir kaujiniecisks mednieka azarts, kas luncināšanas objektam neko labu nesola. Lūk, cits mednieks – spaniels. Viņa asti pat mēdz apcirst, jo, skraidot pa purviem, viņš to noteikti savainotu pret grīsli, tā kā medību azartā nepārtraukti to vicina. Pievērsiet uzmanību tam, ka dresēšanas laukumā uzvedas dienesta suņi, kurus apmāca sargāšanas – patrulēšanas vajadzībām. Viņi ne tikai nikni rej un raujas no pavadām, bet arī azartiski, nikni luncina astes. Neiesakām jums bez domāšanas iet klāt piesietam sunim, kas šķiet tik draudzīgi luncina asti, – iespējams, tas ir uztvēris jūs kā uzbrukuma mērķi.
Tomēr nevajag iedomāties, ka astes luncināšana vienmēr liecina par ļauniem nolūkiem. Mēs minējām šos piemērus tādēļ, lai ilustrētu tādas šķietami vienkāršas darbības, kā astes luncināšana, sarežģītību. Suns luncina asti gan tad, kad mājās atnāk saimnieks, gan, satiekot pazīstamu cilvēku. Tādā veidā viņš sveicina savus paziņas suņus. Bieži vien suns priecīgi novēzē asti, atbildot uz saimnieka glāstu. Sanāk, ka suns var luncināt asti, jūtot prieku un apmierinājumu, medību vai kaujas azartu. Astes kustības liecina par suņa uzbudinājumu, bet šī „zīme” ir jātulko kontekstā ar situāciju un citiem uzvedības elementiem.
Līdzīga suņa uzvedības forma – piezagšanās jeb slēpšanās. Tas izskatās sekojoši: suns pieplok zemei, vai pilnīgi noguļas, izstiepj uz priekšu galvu ar pieglaustām ausīm. Ķermenis ir saspringts, aste nekustīga, bet skatiens piekalts kādam, kas atrodas viņa priekšā: cilvēks, suns vai cits dzīvnieks. Šajā pat pozā suns lēni tuvojas pielavīšanās objektam un pēkšņi metas uz priekšu. Kas tagad notiks? Jāatzīst, ka tas ir grūts jautājums, jo ir maz informācijas. To var noskaidrot tikai tad, kad mēs zinām vispārējo situāciju. Ļoti bieži šāda suņa uzvedība ir rotaļas priekšvēstnesis, īpaši raksturīga tā ir jauniem suņiem, kas aicina uz rotaļu. No otras puses – daudzi pieredzējuši kauslīgi suņi, īpaši kuces, ar šo pozu sāk nopietnu uzbrukumu upurim.
Arī suņa rūkšana ne vienmēr liecina par agresīviem nolūkiem. Suns var rūkt arī no bailēm. Ja rūkšana sasaucas ar saceltu spalvu, ciešu, pret partneri vērstu skatienu, stīvu gaitu, tad, visticamāk – tas liecina par suņa nolūku nobiedēt partneri, piespiest to aiziet vai pārtraukt savas darbības. Kad suns ir mierīgs, tomēr rūc uz klāt pienākušo cilvēku vai suni, tad tas liecina par viņa nevēlēšanos kontaktēties.
Iedomājieties citu ainu. Jūs ienākat mājā, kurā ir suns. Tas, luncinot asti, pieskrien pie jums, aposta un pēkšņi sāk rūkt, tai pašā laikā, piespiežoties klāt jūsu kājām un berzējot gar tām sānus. Ko tas nozīmē? Ko suns ar to grib pateikt? Visticamāk, ka tas ir draudzīgs, ciemiņus mīlošs suns, kas ar rūkšanu jūs sveicina, priecājoties par jūsu ierašanos. Ļoti bieži suns rūc, sajūsminoties par saimnieka parupjiem glāstiem, kad viņš draudzīgi pliķē sunim pa muguru vai baksta ar dūri sānos. Pieredzējusi auss, protams, spēj atšķirt nianses agresīvas vai draudzīgas rūkšanas tembrā. Lai gan arī šeit jāorientējas nevis uz atsevišķām suņa kustībām vai izdvestajām skaņām, bet uz situāciju kopumā.
Un tā mēs redzam, ka suņa uzvedība nebūt nav tik viennozīmīga, kā šķiet pirmajā brīdī. Lai iemācītos saprast suni, tas ir pastāvīgi un uzmanīgi jāvēro. Šo nodarbi mēs varam mācīties no pašiem suņiem, jo viņi ir ļoti asi vērotāji. Ievērojiet, – suns pastāvīgi mūsos klausās un seko mums ar acīm. Tā ir apbrīnojama suņa īpašība – tiekšanās pēc saskarsmes ar cilvēku, centieni to saprast. Ar suni tiešām ir iespējams runāt, stāstīt tam par savām bēdām un priekiem, vienkārši papļāpāt, un viņš uzmanīgi klausīsies, ar interesi lūkojoties jums acīs, saspicējot ausis vai pat pieliecot galvu (tā suņi izpauž savu pārsteigumu), kad izdzirdēs jūsu balsī attiecīgo intonāciju. Nereti saprātīgais dzīvnieks noprot jūsu nolūkus, klausoties jūsu sarunas ar citiem cilvēkiem. Suns guļ pats savā nodabā un, šķiet nemaz neklausās, kā jūs pa telefonu stāstāt savam paziņam, ka iesiet uz metro viņu sagaidīt. Jūs paņemat suni, izejat no mājas, un suns pārliecināt, neatskatoties uz jums, rikšo metro virzienā. Protams, viņam šis maršruts ir zināms, bet pārsteidz tā pārliecība, ar kādu suns no daudziem pierastiem ceļiem izvēlas tieši to, kuru tikko pieminējāt telefona sarunā.
Grūti pateikt kā viņš saprot teiktā jēgu. Mēs domājam, ka šeit nostrādā tās pašas suņa uzvedības īpatnības: pastāvīga uzmanība saimnieka uzvedībai un apbrīnojamā spēja uztvert nevārdisku informāciju, kas viņu interesē.
Mūsu „mazākie brāļi” lieliski saprot, ka cilvēki, runājot, nodod viens otram informāciju. Viņi saprot to, ko dara runājošais saimnieks, tāpat kā mēs saprotam ošņājoša suņa uzvedību. Bet, ja mums pats svarīgākais ir konkrēta vārda jēga, tad suns orientējas uz visu mūsu sarežģīto „runas kultūras” kompleksu, neatdalot mūsu runu no bez vārdiskajām zīmēm. Lai gan, cik arī tas nebūtu paradoksāli, mūsu valoda no suņu viedokļa, acīmredzot ir bez vārdu saskarsmes forma. Viņi uztver ainu kopumā: gan žestus, gan sarunu, gan atsevišķus tiem zināmus vārdus, un situāciju, kurā viss norisinās. Šeit ir daudz vietas pieņēmumiem, jo šis jautājums pagaidām ir maz izpētīts. Skaidrs ir viens – suns jūtīgi reaģē uz mūsu stāvokli un saņem no tā sev vajadzīgo informāciju.
Tādus apbrīnojamus stāstus var atrast vairumā, bet tas nav mūsu uzdevums. Mēs gribam pievērst uzmanību tam, ka jūsu dresētais suns ne tikai labi zina komandas, bet labi pārzina arī jūsu dvēseles stāvokli. Bieži vien ekstremālās situācijās pat ļoti paklausīgs suns reaģē vairāk uz saimnieka emocionālo stāvokli, nekā uz viņa komandām. Lūk, pāris piemēru ar mūsu suņiem.
Un cik jūtīgi suņi reaģē uz jucekli pārvākšanās laikā, vai gatavošanos tālam ceļojumam. Parasti tik mierīgais dzīvnieks bez jēgas skraida pa dzīvokli, taisa troksni nevietā, knosās un izrāda visas nepacietības pazīmes. Vispār – uzvedas gluži, tāpat kā viņa nervozie saimnieki.
Suņu saimniekiem ir svarīgi ne tikai rēķināties ar to, ka viņa emocionālais stāvoklis atstāj iespaidu uz suni, bet viņam ir jāsaprot, kā suns to novērtē, jo no tā ir atkarīga suņa rīcība. Pamēģiniet paskatīties uz sevi suņa acīm, ņemot vērā viņa skatījumu uz dzīvi. Ja saimnieks nesaprot, kā suns novērtēs viņa rīcību, tad var sagaidīt negaidītu rezultātu.
Nē, suns rīkojas pēc visiem „suņu kopmītnes” noteikumiem. Jūs esat tas, kurš ir aizmirsis divas svarīgas lietas: pirmkārt, jūsu suņa acīs jūs esat tāds pats drošs un uzticams draugs, kāds ir viņš pats. Suns uzskata, ka viņa pienākums ir aizstāvēt jūs, un no viņa redzes viedokļa arī jūsu pienākums ir viņu aizstāvēt. Suņu bara svēts likums – izpildīt pienākumu. Otrkārt, saspringtās situācijās suns reizēm uztver nevis viņiem zināmo komandu konkrēto jēgu, bet to pašu kopējo situāciju un jūsu emocionālo stāvokli. Nostādiet sevi viņa vietā.
Jūs redzat pretinieku un nolemjat, ka jāparāda tam, kur vēži ziemo, bet vēl neesat īsti pārliecināts vai ir vērts uzsākt kautiņu, – varbūt pietiek tikai ar piedraudēšanu. Un pēkšņi jūs dzirdat, ka jūsu uzticamais draugs un aizstāvis izkliedz kaut kādus kareivīgus saucienus. Tas iedveš jums pārliecību: mēs tagad esam divi! Jūs pārliecināti tuvojaties pretiniekam, tomēr acumirklīgas šaubas par saviem spēkiem liek jums atskatīties uz savu uzticamo biedru. Urā! Viņu ir pārņēmis kareivīgs noskaņojums un viņš lēkšo jums palīgā. Tūlīt mēs tam svešiniekam parādīsim! Lūk, saimnieks jau ir klāt, var droši mesties uzbrukumā.
Tā, pētot savu suni, mēģiniet izprast viņa rīcību, izejot no suņa loģikas, nevis no savas. Tas sniegs jums iespēju vadīt savu suni pēc savām interesēm. Bet mēs varam tikai atkārtot savu aicinājumu – mācieties vērīgumu no suņa. Viņa māka iegūt labumu no saimnieka vājībām ir patiesi apbrīnojama.
Starp mums dzīvo dzīvnieki, kas ir uzņēmušies pienākumu vienmēr atrasties mums līdzās. Viņi mūs mīl neatkarīgi no tā, vai mēs esam to pelnījuši vai nē. Viņi pieņem mūs tādus, kādi esam, mums nāktos uzmanīgāk ieskatīties viņu pasaulē. Un mums palīdzēt varam tikai mēs paši. Viss, kas par suņiem ir sarakstīts, tai skaitā šī grāmata, – tas ne tik daudz domāts kā rokasgrāmata, bet gan kā pamatzināšanas, kas palīdz izstrādāt pašiem savu uzvedību. Saimnieka un suņa attiecības ir ļoti individuālas, un daļēji ir atkarīgas no suņa šķirnes. Starp suņiem var sastapt ļoti neatkarīgas personas.
Nav iespējams sniegt padomus visiem dzīves gadījumiem. Grūti uzskaitīt visas suņu individuālo un šķirņu īpatnību lielo spektru. Šeit var palīdzēt tikai paša novērošanas spējas, pacietība, un protams, mīlestība un cieņa pret savu gudro draugu.
Izturieties pret suni kā līdzvērtīgu sarunu biedru, un tas sāks jūs labāk saprast, pat bez īpašas dresūras. Jo biežāk jūs vienkārši sarunāsieties ar suni, jo vairāk vielas pārdomām par savu uzvedību jūs tai sniegsiet, un tas nozīmē, ka būs sperts vēl viens solis tuvāk savstarpējai sapratnei.