Feancijas vēsture

Francija Ludviķa XV un Ludviķa XVI valdīsanas laikā

Francija 18 g.s. sākumā un reformu nepiecešamiba.

Ludviķa XIV valdišnas beigas, t. i., 18 g.s. sākumā, Francijas iekšejais stāvoklis bija ļoti neapmierinošs un modināja nopietnas bažas.
Valsts finanses.
Ilgie kari un greznā, izškērdīgā galma dzīve bija satriecusi valsts finanses. Valsts parādu nasta bija pieaugusi ļoti liela. Turpretīm ienākumi tikko se’datekošos izdevumus. Tāpēc valsts paradi ne tikai nemazinājās, bet patstāvigi palielinājas. Valsts patstāvigi tuvoties bankrotam.
Pārvaldes un tiesu iekārta.
Valsts parvaldes un tiesu iekārta bija daudz nepilnību. Pilsētu un apgabalu pārvaldīšanu valdība ne arvien uzticēja piemērotām personām, bet, naudas trukuma spiesta, bieži vien amatus pārdeva par naudu, tapēc tos dažreiz ieguva savam uzdevumam nederīgi cilvēki. Arī pilsoņu brīvība un īpašums nebija aisargati pret dažadu varas vīru patvarībām.
Vislielākais ļaunprātibas notika ar t.s. „aresta zīmēm” (leters de cachet). Tās bija rīkojums atiecīgām iestādēm apcietināt zīmē pieminēto pilsoni un bez kāda tiesas sprīduma ieslodzīt cietumā. Šīs „aresta zīmes” isdeva netikai ķeniņš bet arī aukstāki iereidņi, atstājot brīvu to vietu tur, kur vajadzēja ierakstit arestejamās personas vārdu. Beidzot nonāca pie tā ka ar „aresta zīmes” sāka tirgoties.
Arī tiesnešu vietsa pārdeva naudu. Tāpēc tiesneši uzsākatīdami savu amatu par privātīpašumu, atstāja to pēcnacejiem vai arī tirgojās ar to.pati tiesas kārtība bija ļoti nepilnīga: procesi norisinājās ļoti gausi un turpinājās ilgi, apsūdzētos spīdzināja unn notiesātajiem piespieda bargus, necilvēcīgus sodus.
Zemnieku stāvoklis.
Ļoti grūts 18 g. sintenī bija Francijas zemnieku stāvoklis. Taisnība, dzimtbūšanu toreiz Francijā pastāvēja vairs tikai nedaudzās nedaudzās vietās.franču zemnieku lielākai daļai bija arī savi zemes gabaliņi. Bet par to viņi bija apkrauti ar ļoti smagām nastām. Vispirms – valsts nodokliem.priviliģētas kārtas t.i., muižinieki un garīdznieki, torez vēl bija soņi un – sevišķi – zemnieki. Pēdējie maksāja gan zemes, gan personisko nodokli. Bez tam uz viņiem jo smagi gūlās netiešie nodokļi (akcīzes), ar ko bija apliktas dažādas preces. – Zemes ipasniekam jeb senjoram zemnieķi maksāja nodokļus gan naudā, gan graudā. Bez tam dažos apgabalos bija arī uzglabājušās klaušas. Ļoti nepatīkamas senjoram bija arī medību tiesības, kas atļāva viņiem medību laikā medīt zemnieku laukus. Tāpat arī t.s. banalitātes tiesības, kas spieda zemniekus lietot senjoru maizes ceptuves, vīna spiestuves u.t.t. – Visbeidzot trešā zemnieku nodokļu grupa bija desmitās grupas maksājumi bgaznīcai. Visu šo nodokļu un nastu dēļ zemnieki daudzos gadijumos tikai saņema mazāko daļu no sava darba augļiem. Lielo nastu dēļ daži zemnieki pat pameta savus laukus un kluva par dienas algādžiem vai vienkārši klaidoņām.
Pilsoņu stāvoklis.
Salīdzinoši labāks bija pilsoņu saimnieciskais stāvoklis. Arī francijā šajā laikā atīstijās rūpniecība (seviški greznuma lietu gatavošana), kas atļāva daļai pilsoņu tikt pie lielākas turības. Tomēr rūpniecības sekmīgu uzplaukšanu kavēja daži ierobežojumi, piem., cunftu sppaidi. Rūpniecības attīstību kavēja arī dažādi iekšējas tirzniecības noteikumi un kavēkļi (piem., muitas ko ņema pārvedot preces no viena apgabala otrā, labības tirzmiecības ierobežojumi, tad nevienādie mēri, svari un nauda u.t.t.)
Visu šo dažādo politiskās un saimnieciskās dzīves trūkumu novēršanai bija vajadzīgas nopietnas reformas. Bet šādas reformas 18 gadu simtenī Francijā netika ievestas. Valdībai trūka vēļēšanās un gribas stāties nopietnāk pie tautas un valsts dzīves apstākļu uzlabošanas. Atsevišķos gadijumos tā gan meigināja izvērst dažas reformas, bet, sastopoties ar dažādiem kavēkļiem, neizrādija pietiekošas stingrības savu nodomu izvēršanā. Un tā valsts dzīves trūkumi kļuva arvien smagāk sajūtami, līdz beizot tie noveda pie lieliem iekšējiem satricinājumiem – Lielās franču revalūcijas.
Orleānas Filipa pavaldonība.
Pēc Ludviķa XIV nāves uz francijas ķeniņa troņa nāca vina dēla dēla dēls Ludviķis XV (1715. – 1774.). Valdīšanas sākumā viņam bija tikai pieci gadi. Ar parlamenta atbalstu pavaldonības tiesības ieguva ķeniņa radinieks – hercogs Orleanas Filips. Tas bija spējīgs cilvēks, ar labu izglītību. Bet vienlaiku būdams ļoti vieglprātīgs, viņš kaislīgi nodevās uzdzīvei.uzkatidams baudas svarīgākas par valdības lietām. Parlamemts bija viņam palīdzējis tikt pie pavaldonības, tāpēc Filips atjaunoja tā remonstācijas tiesības. Filips gribēja uzlabot arī valsts finances. Bet šai ziņā viņi kopīgi ar Džonu Lo spertie soļi bija ļoti neveiksmīgi.
Džona Lo afēra.
Parīzē bija ieradies kāds skotietis Džona Lo un piedāvāja Filipam savus pakalpojumus Francijas valsts finanču uzlabošanā. Pa daļai turēdamies pie mārketilisma uzkatiem par naudas nozīmi, viņš lika priekšā izlaist papīra naudas zīmes. Naudas krājumiem tautā pavairojoties, sekmīgāk atīstoties valsts saimnieciskā dzīve, seviški tās rupniecībā un tirzniecībā. Hercogs Filips piņema Lo priekšlikumus un atļāva viņam nodibināt banku, kurai bija tiesības izdot papīra naudas zīmes. Šīm zīmēm bija zināms metāla maudas nodrošinājums, un tās vajadzēja visos maksājumos pieņemt līdzīgi metāla naudai. Džona Lo uzņemuma sākumā bija labas sekmes. Viņa naudas zīmes rada publikā piekrišanu, jo vajadzības gzdijumā banka tās nekavējoties apnainija metāla naudā. Pavaldonis pat pārveidoja Lo dibināto banku par valsts banku un viņu pašu iecēla par finanču ministru. Uzņēmumam būtu zināmi pozitīvi panākumi, ja Lo nebūtu gājis pārāk tālu. Ar savu banku viņš saistija dažādus citis tirzniecības un rūpniecības uzņēmumus. Nodibinot kompānijas tirzniecībai ar abām indijām, Amerikas koloniju eksplautēšanai, dažādu valstu nodokļu piedzīšanai u.t.t. Šīem uzņēmumiem nepieciešamos līdzekļus ieguva, laižot pastiprinātā mērā naudas zīmes, kā arī pardodot to akcijas. Gāja baumas ka uzņēmumi došot pasakainu peļņu, tāpēec akcijām bija publikā ārkārtīgi lieli panākumi. Akciju cenas strauji cēlās un daudzi izmantoja šo apstākli spekulatīviem nolūkiem: sapirkās akcijas un pārdeva tās ar lielu peļņu. Bet drīz akciju cenas sāka kristies. Zaudējusi uzticību šim pasākumam, publika sāka piedāvat naudas zīmes atpakaļ bankai. Visi centās pardot akcijas un papīra maudas zīmes tika par naudu. Bet metāla naudas bija mazāk par akciju vertību un papīra naudas zīmēm. Publikā sacēlās panika, un banka bija spiesta paziņot par savu bankrotu. Daudzi zaudēja savus īpašumus un lielas naudas sumas. Valsts kase no tā tieši neko nezaudēja, bet cieta valsts kredīts un uzticība valdībai vispār.

Ludviķa 16valdīšanas raksturs
Drīz pēc valsts bankas bankrota pavaldonis mira(1723.). Jau īsi pirms tam Ludviķis XV bija izsludināts par pilngadīgu. Pēc sava rakstura īpašībām viņš bija līdzīgs savam priekšgājējam – pavaldonim. Arī Ludviķis XV par valdības lietām intresējās visai maz un pavadija savu laiku dažādām izpriecām, tērēdams šim nolūkam ļoti lielas maudas summas. Reizē viņš vakdīšanas laikā padevās savām favorītēm, no kurām vispazīztamākā ir markize Pompadūra. Pēdējai bija uz Ludviķi XV ārkārtīgi liels iespaids gan valsts vīru iecelšanā, gan iekšējā un ārējā politikas virziena noteikšanā. Karā Austrālijas mantojuma dēļ Francija cinijās pret savu seno ienaidnieku Austrāliju. Bet, kad ķeizeriene Marija Terēzija aizrakstija Pompadūrai laipnu vēstuli, pēdējā panāca to, ka Ludviķis XV Septiņgadu karā nostājās Austrālijas pusē. Šai karā Francija cieta lielas neveismes un zaudēja savas kolonijas Amerikā un Indijā. Arvien sliktāks kļuva arī valsts iekšējais stāvoklis. Valsts deficīts ar katru gadu pieauga. Blakus kara vajadzībām seviški lielus izdevumus prasija arī Ludviķa XV izškērdīgā galma dzīve. Kad Ludviķim XV aizrādija par valsts stāvokli viņš atbildēja: „Mūsu laikam pietiks, pēc mums lai nāk kautvai ūdens plūdi.” Šādsos apstākļos nevarēja būt par kādu svarīgu reformu izvēršanu. Ludviķa XV laikā Francijā, valsts dzīves nepilnību veicināta, ļoti uzzēla apgaismības literatūra. Citu valstu valdnieki, padodamies šīs literatūras ietekmei, cetās izvērst reformas Apgaismības ideju garā. Tur pretīm Ludvikis XV bija pilmīgi vienaldzīgs pret Apgaismības idejām un nedomāja nepar kādām reformām.
Cīņa ar parlamentiem.
Orleānas ‘filips arjaunoja parlamenta remonstrācijas tiesības, ko parlamentam bija atņēmis Ludviķis XIV. Parīzes parlaments, kuram pievienojās arī provinču parlamenti, uzsāka patstāvīgu cīņu ar valdību. Parlamenta locekli pārsvarā bija muižinieki un ieguvuši savas tiesneša vietas pērkot vai mantojot tās. Būdami dedzīgi „vecās iekārtas” aizstāvji viņi bieži pretojās pat ļoti liederīgiem rīkojumiem. Kad savācā pavisam nejēdzīgs parlaments tos sliktākos tieslietu ministrs Mopū nolēma izsūtīt, bet parlamentu vietā nodibināt jaunas tiesu iestādes (1771.). Salīdzinājumā ar parlamentiem jaunās tiesas iestādes bija pilnīgākas. Sabiedrības vairākums tomēr nostājās parlamentu pusē, un Ludviķa XV pēcnācējs ludviķis XVI pēc lielā sabiedrības spiedien nekavējotiet parlamentu atjaunoja.
Ludviķa XVI personība.
Pēc ludvika XV nāves uz trona nāc viņa pēcnācējs Ludviķis XVI (1774.-1793.). Viņš bija tikumiski skaidrāka persdonība, kas nodevās uzdzīvei, ar ko patīkami atšķīrās no sava pirmsgājēja. Būdams ladsirdīgs cilvēks, viņš vēlējās pacelt savu pavalsnieku labklājību. Bet Francijas apstākļi bija ļoti grūti un sarežgīti. Ludviķis XVI pēc savām prāta un rakstura spējām nebija piemērots savam stāvoklim. Viņš bieži vien padevās tuvinieku un galma ļaužu ietekmei, kas viņu movēsa mo labās apņemšnās.
Tirgo reformu meiginājumi.
Valdīšanas sākumā ludviķis XVI aicināja par finanču ministru Tirgo. Pēc saviem uzkatiem tas bija fizio krāts ieguvis arī ar savu literāro darbību. Būdams 13 gadus par kādas provinces interdantu, viņš bija stipri uzlabojis tās pārvaldes iekārtu un pacēlis iedzīvotāju labklājību. Būdams „apgaismotā absolūtisma” piekritējs, Tirgo gribēja atstāt ķēniņa varu neierobežotu, vienlaikus atjaunojot pašvaldības iestādes. Kā fiziokrāts, zemi par galvano tautas lapklājības pamatu, Tirgo gribēja novērst kavēkļus, kas traucēja tās izmantošanu. Šai nolūkā viņš gribēja atcelt kārtu privilēgijas (piem., nodokļu ziņā), tāpat arī dzimtbūšanu un zemnieku dažādus penākumus pret mujžiniekiem. Tirgo reformu programā ietilpa arī ticības brīvība. Tomēr no saviem nodomiem viņš paspēja īstenot tikai dažus, starp citu, panākot brīvu labības tirzniecību. Tirgo reformu darbībai izrādija ļoti sivu pretestību „vecās iekārtas” aizstāvji – galma ļaudis, muižinieki, garīdznieki, labības spekulanti u.t.t. Izplatot tautā dažādas launprātīgas baumas, viņiem izdevās sacelt dažādās vietās nemierus, kurus vajadzēja apspiest ar bruņoto spēku iejaukšanos. Sīvu pretestību Tirgo izraisija arī Parīzes parlaments. Bet Ludviķim XVI trūka rakstura stingrības, lai ilgi atbalstītu Tirgo centienus kaut ko mainīt. Atdzīdams labos nodomus un teikdams ka tikai viņš un Tirgo mīl tautu Ludviķis XVI tomēr atlaida Tirgo pēc nepilnu divu gadu darba (1776.). Pēc tam tika atceltas gandrīz visas viņa reformas.
Turpmākie reformu meiginājumi.
Pēc Tirgo atlaišanas Ludviķis XVI par finanču ministru iecēla bijušo Ženēvas bankieri Nekēru, kurš centās pacelt satricināto valsts kases stāvokli ar lielāku taupību un radīt lielāku kārtību finanču pārvaldīšanā. Nekers centās izvērst arī dažādas citas reformas. Bet arī viņš sastapa pretestību seviški priviligētās kārtās. Pēc četriem gadīem nereku atlaida par to ka viņš bija publicējis valsts ieņēmumu un izdevumu budžetu neslēpjot lielos galma izdevumus. Nākamajos gados valsts finanču stāvoklis kļuva arvien kritiskāks: deficīts pieauga un valsts parādu nasta kļuva arvien smagāka. Tautas nemiers kļuva arvien lielāks. Šādos apstākļos radās doma par ģenerāl štatu sasaukšanu, kuri nebija sanākuši kopā kopš 1614. gada. Ideja visā sabiedrībā atrada dzīvu piekrišanu. Kad Ludviķis XVI jutās spiests aicināt Nereku otro reizi par ministru, tas kā priekšnoteikumu uztādija prasību pret ķeniņu par ģenerālštatu sasaukšanu. Ķēniņs beidzot bija spiests prasību izpildīt. Ģenerāl štatu sākšanu nolika uz 1789. gadu.
Generāl štatu organizēšamas jautājums.
Franču tauta cerēja ka ģenerālštati izvedīs franciju no kritiskā stāvokļa. Tomēr pašu ģenerālštatu darbību atsevišķās kār tās iedomājās savādāk. Priviligētās kārtā cerēja ka ģenerālštatu darbība noritēs kā agrāk t.i. visas trīs kārtas apspriedīsies par sevi un katrai būs viena balss, ar ko būs nodrošināts priviligēto kārtu pārsvars pār „trešo kārtu” (t.i. pilsonību). Turpretīm pilsonība cerēja, ka ģenerālštati sanāks kopā sapūlcē un katram loceklim balsošanā būs viena balss. Šādu pilsoņu cerību it kā pastiprināja tas apstāklis, ka, nekeram uztājoties, pilsonībā ievēlēja divreiz vairāk nekā priviligētās kārtas. Bet paši valdībai nebija savaviedokļa. Tāpēc, kad generālštati sanāca, šis apstāklis kļuva par revolūcijas sākuma tiešo iemeslu.
Franču revolūcijas izcelšanās un un naceonālās sapūlces darbība.

Lielās franču revolūcijas iemesli.
Lielo Franču revolūciju veicināja vairāki apstākļi. Starp tiem galvenie bija – „vecās iekārtas” trūkumi un valdības nevēlēšanās tos novērst. Visu dadzādo revolūcijas iemeslu pamatā bija „vecās ikārtas” nepilnības, kas valsts iedzīvotājiem kas valsts iedzīvotājiem bija arvien smagāk sajūtamas. Starp šadām nepilnībām pirmām kārtām bija mujžinieku un garīdznieku privilēgijas no kurām visvairāk cieta zemnieki. Sakarā ar brīvas darbības ierobežojumie arī pilsoņu saimnieciskā dzīve nevarēja sekmīgi uzplaukt. Pārvaldes un tiesu iekārta bija ļoti nepilnīg un pilsoņu personība un manta nebija izsargāta pret dažādu varas vīru patvalībām.
„Vecā iekārta” pastāvēja arī citās eiropas zemēs. Bet tur valdnieki, Apgaismības ideju ietekmei, bija centušies tās kalvanos trūkumus novērst, vismaz mazināt. Šai ziņā viņi varēja uzrādīt lielākus vai mazākus panākumus. Turpretīm Francija ludviķa XV vadība savā vieglprātībā un bezrūpībā šai ziņā neko nopietnu nemeigināja darīt. Tāpēc „vecās iekārtas”trūkumi, kurus iedzīvotāji sajuta arvien smagāk, pastāvēja līdz revolūcijas sākumam.
Apgaismības ideju plašā izplatīšanās un to radikālāis raksturs.
„Vecās iekārtas” trūkumi lielā mērā veicināja Apgaismības ideju izplatīšamos. Sākuma arī Francijā šīs idejas bija visai mērenas un neskāra apsolūto monarhiju (piem. Voltera un fiziokrātu mācības). Bet Ludviķa XV nesekoja Apgaismības idejām un necentās labot pastāvošās nepilnības. Tāpēc Franču apgaismotāji bija radikāli un pieprasija arī apsolūtas valdnieka varas ierobezošanu (Monteskjē) vai pat pilnīgu tautvaldību (Ruso). Šīs politikas brīvības un tautvaldības idejas atrada tautā lielu piekrišanu un kurināja tautas neuzticēšanos valdībai. Ar šo izkaidrojumā Ludviķis XVI refornu miginājumā (Tirgo) neveiksmē: tauta vairs negribēja reformas no aukšas bet gribēja paši piedalīties to vidošanā t.i., prasija pēc politiskām tiesībām. Tākā valdība negribēja tās dot, tad bija jānotiek revolūcionārajai cīņai.
Valsts financiālās grūtības un priviligēto kārtu opozīcija.
Ar financionālām grūtībām kas padaļai uzkatāmas kā „vecās iekārtas”sekas francijas valsts cīnijās visu 18 g. simteni. Seviški lielas šīs grūtības kļuva 80-tajos gados. Privilēģetākas kārtas ar savā tulvredzībā un patmīlībā necentās valdībai novērst finonceolo grūtību novēršanā. Taisni otrādi: nostājās opozīcijā, tas kavēja valdības financu soļus, lai tādā veidā panāktu savas politikas varas pieaugumu. Neredzēdama izeju valdība bija spiesta izpildīt prasību pēc ģenerālštatu sasaukāsnas, kuru sanākšana ievadija revolūciju.
Generālštatu atklāšana un pirmi nedēļu darbība.
Ģenerāl štati uzsāka savu darbību Versaļā 1783. g. 5.majā. pirmās nedēļas pagāja neauglīgos strīdos. Muižniecība un garīdzniecība gribēja lai balsošnā katrai kārtai būtu viena bals, bet „trešā kārta” jeb pilsonība vēlejās lai katram deputātam būtu viena bals. Arī tagad valdība no savas puses kavējas ar jautājumu izkiršanu. Beidzot „trešā kārta” spēra pirmo soli (revulicionāro soli) : pamatodams uz to ka viņa reprezentējot 96% no visas tautas, tā 17. jūnijā pasludināja sevi par Nacionālo sapōlci. Pārējo kāru locekļus uzaicināja tai pievienoties. Par šādu „trešās kārtas” rīcību bija ļoti sašutuša galma aprindas. Tās pirrunāja Ludviķi XVI, lai viņš, pēc parlamentu sēšu parauga, noliek arī gnerāl štatiem „ķēniņa sēdi”, kurā lai pavēl katrai kārtai noturēt sēdes atsevišķi. „Ķeniņa sēde” notika 23. jūnija.ķēniš pavēlēj deputātiem izkļist un noturēt sēdes katrai atseviški. Kad ķeniš atstāja sēžu zāli pavēlēdams izkļist, priviligētāko kārtu pārstāvji paklausija, bet „trešās kārtas” pārstāvji palika sēžot savās vietās. Kād kad kāds no galminiekiem atgriezās un atgādināja ķēniņa pavēli, tad viens no šīs kārtas deputātiem (Mirabo) viņam atbildēja, ka neies prom ir sapūlcējušies kopā un ies tikai tad ja ieroču vara viņus piespiedīs. Pēc tam Nacionālā sapulce turpināja savu sēdi. Nākošās dienās tai pievienojās arvien vairāk. „Trešās kārtas” rīcība visā sabiedrībā izcēla lielu sajūsmas vētru. Nelikās pietiekoši uzticīgs valdībai arī parīzes karaspēks. Šādos apstākļos Ludviķis XVI bija spiest pavēlēt visiem priviligēto kāru pārstāvjiem iet uz sapūlces sēdēm.
Bastīlijas ieņemšana.
Tomēr ne pats ķēniņs ne galma ļaudis nebija apmierināti ar to ka Naceonālā sapūlce nebija pie padevības ķēniņam. Ludviķis XVI šādas problēmas risinājumam pavēlēja pūlcināt viņam uzticīgas karaspēka daļas apkārt Parīzei un Versaļai.. Naceonālā sapūlcē un tāutā tas sacēla lielu uzbudinājumu. Šo stāvokli pastiprināja ziņa, ka ministrs Nekers, kas tautā bija ļoti populārs ir atlaists. Drīz Parīzē sākās īsti nemieri. Pūlis sāka apzakt ieroču veikalus un devās ieņemt cietumu kurā bija daudz cikvēku kuri bija apcietināti par politiskiem pārkāpumiem – Bastīliju kuru beižot ieņēma un nopostīja līdz pamatiem. Uzreiz pēc tam parīzes pilsoņi, lai aizsargātos no kara pūlka, orgnizēja „Nacionālo gvardi”. Nekers tika iecelts arpakaļ amatā un „Nacionālās gvardes” vadoni kļuva Lafajets.
Nacionālās sapulces izstrādātā konstitūcija
“Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”
Viens no galvenajiem Nacionālās sapulces uzdevumiem bija konstitūcijas izstrādāšana, taču vispirms 1789. gada 26. augustā tika pieņemta “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”. Deklarācijas pamatidejas bija ietvertas revolūcijas lozungā: “Brīvība, vienlīdzība, brālība”. Tajā tika noteiktas cilvēku svarīgākās tiesības un brīvības. Deklarācijas pirmajā pantā bija norādīts: “Cilvēki dzimst tiesībās vienlīdzīgi”. Valstij bija jānodrošina cilvēka dabiskās un neatņemamās tiesības. Tika atzīta cilvēku vienlīdzība likuma priekšā, vārda un personas brīvība, tiesības uz īpašumu, drošību un iespēju pretoties apspiestībai.
Luijs XVI atteicās apstiprināt šo deklarāciju. Iedzīvotāju vidū tas radīja milzīgu sašutumu un, tautas spiests, karalis apstiprināja sapulces lēmumus. “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas” principus centās ievērot jaunās konstitūcijas izstrādāšanā. Nacionālā sapulce turpināja pieņemt valstij nozīmīgus lēmumus: atcēla iedalījumu kārtās, muižnieku titula mantošanas tiesības, feodāļa personīgās tiesības (senjoru tiesa, medību tiesības u.c). Taču saglabājās feodālās zemes īpašuma tiesības un zemnieku klaušas muižniekiem. Tika atcelta cunftu likumi, rūpnieciskās ražošanas, tirdzniecības un iekšējās muitas ierobežojumi. Tomēr tika aizliegtas strādnieku apvienības un streiki. Pieņēma vēlēšanu cenza sistēmu. Francijas pilsoņus iedalīja “aktīvajos” un “pasīvajos”. “Aktīvie” pilsoņi bija turīgo iedzīvotāju daļa, kura valstij maksāja nodokļus. Šie pilsoņi varēja piedalīties vēlēšanās un arī tikt ievēlēti amatos. “Pasīvajiem” pilsoņiem vēlēšanu tiesību nebija. Likvidēja Francijas feodālo teritoriālo iedalījumu, valsti sadalīja 83 departamentos. Izmaiņas skāra arī baznīcas iekārtu. Baznīcām tika atņemtas to zemes, atcēla garīdznieku privilēģijas un desmitās tiesas nodevu. Algas garīdzniekiem maksāja valsts. Baznīca kļuva neatkarīga no pāvesta, garīdzniekus un bīskapus ievēlēja tauta. Tiesības piedalīties vēlēšanās bija arī protestantiem. Jaunā iekārta neapmierināja dedzīgākos katoļu ticības pārstāvjus. Likumdošanas vara bija Likumdošanas sapulcei, kuru ievēlēja valsts pilsoņi. Karalim bija likumu apstiprināšanas tiesības, taču viņš varēja uz laiku (līdz 4 gadiem) likumu neapstiprināt, tādējādi novilcinot tā stāšanos spēkā. Izpildvara bija karalim, kurš iecēla ministrus, taču ministri bija atbildīgi Likumdošanas sapulcei. Francijas 83 departamentos iedzīvotāji ievēlēja savas amatpersonas, līdz ar to vēl vairāk ierobežojot karaļa varu. Tiesu varu pārstāvēja tautas vēlēti tiesneši 1791. gada rudenī Nacionālā sapulce pabeidza konstitūcijas izstrādi, kura bija aizsākta jau revolūcijas sākuma gadā. Luijam XVI šī konstitūcija bija vai nu jāpieņem vai jāatsakās no troņa. 1791. gada 13. septembrī karalis parakstīja konstitūciju un tā ieguva likuma spēku. Francija kļuva par konstitucionālu monarhiju. Notiekošajās Likumdošanas sapulces vēlēšanās Nacionālās sapulces pārstāvji nepiedalījās, tādēļ Likumdošanas sapulcē iekļuva tikai jaunas personas, kas nebija piedalījušās likumdošanas darbā un konstitūcijas izstrādē. Jaunievēlētā Likumdošanas sapulce sāka savu darbību 1791. gada 1. oktobrī. Salīdzinājumā ar feodālo dzimtbūtniecisko iekārtu jaunās konstitūcijas iekārta bija būtisks solis uz priekšu, taču tā neparedzēja visu “Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācijā” izstrādāto principu ieviešanu. Arī pēc konstitūcijas pieņemšanas valsts ekonomiskais stāvoklis turpināja sarežģīties, zemnieku zemes īpašuma jautājumi netika atrisināti, situācija valstī saasinājās. Likumdošanas sapulce Likumdošanas sapulce savu darbību uzsāka 1791. g. 1.oktobrī. Valdošā tajā bija tirdzniecības, rūpniecības un zemes īpašnieku buržuāzija. Vadošo ietekmi Likumdošanas sapulcē pakāpeniski ieguva Žirondas departamenta deputātu grupa. Likumdošanas sapulces locekļu sastāvs, salīdzinot ar Nacionālo sapulci, bija daudz radikālāks. Jau no paša sākuma starp Likumdošanas sapulci un valdnieku Luiju XVI pastāvēja sliktas attiecības. Galvenais nesaskaņu iemesls bija Likumdošanas sapulcē pieņemtie dekrēti pret emigrantiem un “nezvērējušiem” garīdzniekiem. Emigranti mudināja citu valstu valdniekus uz karu pret Franciju. Garīdznieki, neapmierināti ar jauno baznīcas iekārtu, atsacījās zvērēt uzticību konstitūcijai. Likumdošanas sapulce nolēma sodīt ar nāves sodu un īpašuma konfiscēšanu tos emigrantus, kas līdz noteiktam laikam nebūs atgriezušies Francijā, tāpat nolēma sodīt arī “nezvērējušos” garīdzniekus. Luijs XVI nevienu no šiem Likumdošanas sapulces lēmumiem neapstiprināja.
Attiecības ar citām valstīm, karš ar Austriju Francijas attiecības ar citām valstīm kļuva arvien sliktākas. Revolūcijas sākumā citu valstu valdnieki uz Francijas notikumiem bija raudzījušies vienaldzīgi, taču drīz viņi sāka baidīties, ka revolucionārā kustība neizplatās arī viņu pašu zemēs. Lai to novērstu, valdnieki uzsāka savā starpā sarunas par Franču revolūcijas apspiešanu. Aktīvākie šajās sarunās bija Austrijas un Prūsijas valdnieki. Par šīm sarunām un gatavošanos karam bija zināms arī Francijā, sabiedrībā valdīja satraukums, un situāciju pasliktināja aizdomas par paša valdnieka un viņa galminieku nodevīgajiem sakariem ar citām valstīm. Luijs XVI bija spiests aicināt valdībā žirondistus. Pēc žirondistu ministrijas priekšlikuma, valdnieks ieradās Likumdošanas sapulcē un ierosināja pieteikt Austrijai karu. Priekšlikumu pieņēma. 1792. g. 20. aprīlī Francija pieteica karu Austrijai.
Saskaņā ar jau agrāk noslēgto līgumu, Austrijai karā pret Franciju pievienojās Prūsija. Francija karam nebija pietiekami sagatavota un pirmajos mēnešos cieta neveiksmes. Arvien atklātāk sāka runāt par valdnieka un viņa galma nodevīgajiem sakariem ar ienaidnieku. Likumdošanas sapulce nolēma atlaist valdnieka apsardzei nodibināto konstitucionālo gvardi. Nolēma arī pastiprināt sodus “nezvērējušiem” garīdzniekiem. Luijs XVI atteicās šo lēmumu apstiprināt, līdz ar to attiecības starp valdnieku un tautu kļuva vēl saspīlētākas. Ap šo pašu laiku prūšu un austriešu karaspēka virspavēlnieks bija izsludinājis manifestu, kurā franču revolucionāriem tika piedraudēts ar nesaudzīgiem sodiem, viņu māju nodedzināšanu un Parīzes nopostīšanu. Manifests Francijas iedzīvotājos radīja sašutumu. Naktī uz 10. augustu iesākās parīziešu sacelšanās. Ļaužu pūlis uzbruka un ieņēma valdnieka pili. Tomēr Luijs XVI ar savu ģimeni bija atradis patvērumu Likumdošanas sapulces telpās. Valdnieka klātbūtnē sapulce pasludināja viņa varu par pagaidām atceltu, paturot viņu un viņa ģimeni apcietinājumā. Izlemšanu par valsts turpmāko iekārtu atstāja šim nolūkam ievēlētajai sapulci – Nacionālajam konventam. Tādā veidā monarhija, kas Francijā bija pastāvējusi ap 1000 gadu, tika gāzta.
Nacionālā konventa ievēlēšana. Francijas Republikas proklamēšana 1792. gada 21. septembrī Parīzē atklāja Nacionālā konventa sēdes. Konventu varēja vēlēt visi 21 gada vecumu sasniegušie vīrieši. Konvents sastāvēja no 100 jakobīņu deputātiem, žirondistiem bija ievērojami lielāks deputātu skaits. Lielākā daļa deputātu pārsvarā atbalstīja konventa darbīgāko grupu, kas bija vairākumā. Konvents iesāka darbu ar oficiālu monarhijas likvidēšanu. 21. septembri pasludināja par jaunas ēras sākumu Francijas dzīvē – brīvības ceturto un republikas pirmo gadadienu. Francijā ar likumu tika izveidota republikāniska iekārta. Konventa darbības aizsākumi veicināja to, ka 20. septembrī kaujā pie Valmī, pirmo reizi franču spēki apturēja interventu virzīšanos uz priekšu. Nākamajās nedēļās revolucionārā armija pārgāja uzbrukumā – iegāja Beļģijā, sakāva Austrijas karaspēku, ieņēma Vidusreinas rajonus. Konventā kopumā tika ievēlēti 750 locekļi – žirondistiem piederēja 200 mandātu, kas tika ievēlēti no provinces departamentiem. Pie jakobīņiem piederēja Dantons, Marats, Robespjērs, Kamils u.c. Jakobīņiem piederēja ap 150 mandāti. Žirondistu un jakobīņu nesaskaņas 1793. gadā saasinājās cīņas starp žirondistiem un jakobīņiem. Jakobīņi pieprasīja karaļa sodīšanu, bet žirondisti centās viņu aizstāvēt. Sarežģījās valsts saimnieciskais stāvoklis; žirondistu valdība sāka izlaist daudz naudaszīmju, naudas vērtība kritās, cēlās cenas un jau atkal draudēja bads. Jakobīņi vairāk uzmanību veltīja ekonomiskajām, nevis sociālajām reformām. Tomēr jakobīņi drīz sāka izteikties par cenu maksimuma ieviešanu. 4. maijā konvents, neievērojot žirondistu pretošanos, pieņēma likumu par stabilu cenu labībai. Žirondisti sāka tuvoties karaļa varas atjaunošanas piekritējiem. Jakobīņi Parīzē noorganizēja zemāko iedzīvotāju slāņu sacelšanos. Divas reizes ļaužu pūlis ielauzās Konventa ēkā, pieprasot, lai izslēdz galvenos žirondistu vadoņus. 2. jūnijā konvents bija spiests padoties, un 29 žirondistu deputātus arestēja. Vara nonāca jakobīņu rokās.

Lai nostiprinātu savu stāvokli valstī, jakobīņi apmierināja svarīgās zemnieku prasības un atcēla vēl atlikušās klaušas un maksājumus. Tika nodibināta jauni valsts varas orgāni, kuru priekšgalā nostājās vadošie jakobīņi. Par valdības vadītāju kļuva Maksimiliāns Robespjērs. Līdz revolūcijai viņš bija provinces advokāts, ko pamanīja tikai jakobīņu klubā, kur viņš izcēlās ar lielu noteiktības izpausmi. Tikuši pie varas, jakobīņi bez žēlastības izrēķinājās ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Saudzēti netika ne monarhisti, ne mērenie republikāņi, ne cilvēki no tautas, kuru vārdā darbojās jakobīņi. Tika pieņemts likums, kas atļāva revolucionārajiem tribunāliem piespriest nāvessodus. Giljotinēti tika bijusī Francijas karaliene Marija Antuanete un karalis Luijs XVI (1793. gada 21. janvārī), tādējādi uz laiku panākot nepretošanos jakobīņu varai.

Scroll to Top