„FIZIKA UN FILOZOFIJA”

Projekta darbs
„FIZIKA UN FILOZOFIJA”

SATURS

1. Ievads 3

2. Domas un enerģijas saistība dažādu domātāju traktējumā 4
2.1. Enerģija un Einšteina relativitātes teorija 4
2.2. Doma un enerģija Stoas filozofijā 6
2.3. Doma un Aristoteļa metafizika 7
2.4. Enerģija un Bonaventūras gaismas fizika 9
2.5. Doma P.Kummera grāmatā ”Nekas nav neiespējams” 10
2.6. Doma un enerģija Tantras filozofijā 12
2.6.1. Īss ieskats Tantrā 12
2.6.2. Kvantu vakuums un dzīvais Tukšums 13
2.6.3. Tantra un doma 13

3. Tukšums un kvantu lauka teorija 15
3.1. Bišu spiets kvantu vakuumā 15
3.2. Metafora kvantu lauka teorijai 15
4. Aptauja – metafizika un jaunā paaudze 16
5. Pētījuma rezultāti un to analīze 17

6. Secinājumi 19

7. Izmantotās literatūras saraksts 21
8. Anotācija 22
9. Pielikums 1 23

1. Ievads

„Zinātne bez reliģijas ir nepilnvērtīga, bet reliģija bez zinātnes – akla.”
A. Einšteins

Vilkt paralēles starp zinātnieku eksperimentiem un mistiķu atklāsmēm pirmajā brīdī var likties lieki, tāpēc ka abi procesi balstās uz atšķirīgiem pamatiem. Fiziķiem, lai izdarītu eksperimentus, ir nepieciešamas zināšanas un modernā aparatūra, savukārt mistiķi iegūst atklāsmes introspekcijas ceļā, nodarbojoties ar meditāciju – viņiem nav vajadzīgi sarežģīti tehniskie palīglīdzekļi. Zinātniskus eksperimentus noteiktos apstākļos var atkārtot un pārbaudīt, bet mistiskas atklāsmes spēj sasniegt tikai nedaudzie. Tomēr zināmas kopsakarības var atrast. Lai veiktu eksperimentu mūsdienu fizikā, speciālistam ir jāmācas gadiem ilgi. Tāpat, lai sasniegtu atklāsmi, visbiežāk nepieciešams ilgus gadus darboties pieredzējuša meistara vadībā.
Austrumu mistiķi uzskatīja, ka jauns realitātes redzējums rodas spontāni un sagrauj iepriekšējo pasaules uzskatu. D.T.Sudzuki šo sajūtu aprakstīja kā „visbrīnumaināko, kas uzreiz sagrauj vecos uztveres standartus”. Fiziķi kaut ko līdzīgu pārdzīvo, izdarot jaunus atklājumus zinātnē. A.Einšteins savā autobiogrāfijā rakstīja: „Visi mani centieni izskaidrot šos jaunos atklājumus nevainagojās ar panākumiem. Tas bija tā, it kā zeme pazustu zem kājām.”
Jaunie atklājumi fizikā zinātniekiem lika no jauna pārskatīt tādus jēdzienus kā laiks, telpa, matērija, cēlonis un sekas, elementārdaļiņas. Mūsdienu fizikas žurnāla lappusēs rakstītais teksts nezinātājam liksies tikpat noslēpumains kā , piemēram, tibetiešu mandala. Jo, kā materiāls par atklājumiem fizikā, tā tibetiešu mandala sevī ietver pierakstus par mēģinājumiem saprast Visuma noslēpumus un to saistību ar cilvēku.
Savukārt, man tas viss lika pārskatīt tādu jēdzienu kā doma, jo, ja, neskatoties uz neizzināto, fiziķi ir varējuši sistematizēt laiku, telpu u.tml., tad „domu” , manuprāt, sistematizēt arī var. Tātad šī darba mērķis ir apskatīt domu kā fizikālu parādību, ka arī aprakstīt tās īpašības un pazīmes. Darbā tiek apskatīts arī sociālais aspekts – vai cilvēki ir informēti par domas, reliģijas saistību ar fiziku.

Uzdevumi:
1. literatūras apskats – apkopot saprasto par domu un izanalizēt nesaprasto ;
2. aptauja, kuras respondenti ir 16-18 g.v. jaunieši;
3. balstoties uz aksiomām, literatūras apskatā izsecināto, aptaujas rezultātiem un savām zināšanām, raksturot domu, tās īpašības un pazīmes.

Tēzes
• Pirmējā ir doma jeb informācija.
• Nekas nenotiek tāpat.

Zinātniski- pētnieciskā darba pamatā ir filozofiskas pārdomas un atziņas par domu un Visumu. Tēma aptver atsevišķu filozofu un filozofijas virzienu skatījumu uz iepriekš minēto un tā var būt pretrunā ar citām ar tēmu saistītām atziņām, ja vien tās nav zinātniski pierādītas vai atzītas par aksiomām.
Pētījumā ir izmantotas vispārzinātniskās metodes kā literatūras analīze, modelēšana, ka arī speciālās (empīriskās) metodes kā novērošana un anketēšana.

2. Domas un enerģijas saistība dažādu domātāju traktējumā

2.1. Enerģija un Einšteina relativitātes teorija

Alberts Einšteins (1879-1955) gadsimta pirmajā ceturksnī ievada fundamentālu pasaules ainas maiņu fizikā.
1905.g. formulētā speciālā relativitātes teorija balstās uz diviem postulātiem.
• Uz relativitātes principu:
„Ir neiespējami uz kaut kādu fizikālu parādību pamata noteikt kādu absolūtu atskaites sistēmu.”
Katrā sistēmā, kas atrodas vienmērīgā kustībā (inerciālsistēmā), dabas likumi darbojas vienādi un visas sistēmas līdz ar to jāuzlūko kā līdzvērtīgas.
• Uz gaismas ātruma konstantumu.
Šeit parādās vienlaicības relativitāte, kā rāda piemērs ar vilcieniem.
Vienā dzelzceļa līnijā iesper divi zibeņi A un B. Novērotājs, kas atrodas vidū starp tiem uz uzbēruma, gaismas signālus reģistrē vienlaicīgi. Cits novērotājs, pie kura signāli nāk vienādā ātrumā, bet kurš atrodas braucošā vilcienā, vienam no signāliem brauc pretī, un to viņš uzskatīs par agrāku.
Vienas inerciālsistēmas ietvaros vienlaicību vēl var vienkārši konstatēt. Ja ir 2 telpas punkti, kas atrodas dažādās, atšķirīgi kustošās inerciālsistēmās, tad ikvienas specifiskais laiks jāaprēķina. Divu sistēmu laika-telpas attiecību iegūst ar tā sauktajiem Lorenca vienādojumiem.
Turklāt izrādās, ka, raugoties no vienas inerciālsistēmas, mērogi tādās sistēmās, kas virzās uz to, kustības virzienā šķiet saīsināti (garuma kontrakcija) un pulksteņi iet lēnāk (laika dilatācija).
Laika izplešanos [dilatāciju] var konstatēt, salīdzinot divus identiskus pulksteņus. Ja vienu no tiem ļoti ātri pārvieto, tad rezultātā tas uzrāda laika nobīdi salīdzinājumā ar mierā palikušo pulksteni.
Telpa un laiks tātad nav neatkarīgi viens no otra; tie veido kontinuumu – laiktelpu:
Kāda notikuma raksturošanai līdzās trīs telpas dimensijām jāmin vēl laiks.
Turklāt pie pagātnes pieder viss, par ko mēs (principiāli) varam zināt kā te un tagad. „Nākotne” ir visi notikumi, ko mēs vēl varam ietekmēt.
Tā kā signāli var tikt pārnesti tikai ar galīgu gaismas ātrumu c, gaismas konuss veido „laiciski” sasaistītus notikumus.
Ārpusē atrodas tā „tagadne’, kurā notikumi ir sasaistīti „telpiski”. Nākotni un pagātni šķir tas galīgais laika sprīdis, kas atkarīgs no novērotāja atstatuma.
Gaismas ātruma dēļ mums, piemēram, visu, kas risinās uz Saules, iespējams konstatēt tikai pēc astoņām minūtēm. Raugoties no kāda šeit/tagad punkta, mēs varētu zināt visu, kas noritējis vairāk kā pirms 8 min.; visu, kas notiek pēc 8 min., mēs nevaram ietekmēt, taču to, kas risinās šajā laikā nevaram ne zināt, ne ietekmēt.
Ja ātrums ir liels un tuvojas c, tad pieaug ķermeņu pretestība tālākam paātrinājumam. To kinētiskā enerģija kāpina to inerci un kā masa pievienojas to miera stāvokļa masai. No tā izriet enerģijas un masas vienādojums ( E = mc2 ). Tas nozīmē, ka nevienu ķermeni, kam ir masa nevar paātrināt līdz gaismas ātrumam.
Inerces un gravitācijas ekvivalence ir pamats vispārīgai relativitātes teorijai (1916), kam jābūt spēkā paātrinātās sistēmās. Einšteins izskaidro gravitāciju kā telpas izliekšanos masas ietekmē, kā to var attēlot Rīmaņa ģeometrijā.
Tā, piemēram, lielu masu tuvumā gaismas stari tiek noliekti, t. i., tie virzās pa telpas izliekumu kā pa īsāko ceļu.
Vispārējā realitātes teorija maina mūsu priekšstatu par kosmosu.
Visu masu kopums izraisa telpas izliekumu, kas ved pie atvērtas vai noslēgtas universa formas.
Saskaņā ar līdz šim izplatītāko „Lielā sprādziena” teoriju sākotnēji universs bija koncentrēts ārkārtīgi mazā un karstā punktā. Līdz ar sprādzienu, kurā radās telpa un laiks, universs izplešas vai nu bezgalīgi, vai arī tas atkal sarausies sākotnējā stāvoklī (atkarībā no kopīgās masas).

Analīze

Analizējot Einšteina relativitātes teoriju, es pievērsos šīs teorijas pamatformulai. Ja E (enerģija) ir vienāda ar m (masa) reizinājumu ar c2 (gaismas ātrums kvadrātā), kas liecina par to, ka enerģija rodas „paātrinot” masu, tad apgriežot šo izteiksmi, mēs iegūstam formulu → m = E / c2 , no kā izriet, ka matērija rodas enerģiju palēninot jeb, vienkāršāk sakot, tai sablīvējoties. ( ‘m’ tiek nosaukta par matēriju, jo reāli nepastāvošiem, nemateriāliem ķermeņiem nav masas.)

2.2. Doma un enerģija Stoas filosofijā

Stoiķu valodas filozofija nodarbojas ar vārdu rašanos (etimoloģiju). Stoiķi ir pārliecināti, ka būtu iespējams atklāt ikviena vārda izcelšanos.
Šādā veidā viņi ģenitīvu vārdam „Zevs” (Zenōs) izskaidro ar vārdu „zen” (dzīvot).
Stoiķu mācība par nozīmi atzina atšķirību starp apzīmējošo, apzīmēto un reālo objektu. Apzīmējošais ir skaņas veidojums un līdz ar to kā ķermenis saistīts ar balsi un tās iedarbību. Arī objekts ietilpst fizikas novadā. Turpretī nozīme ir bezķermeniska. Tā ir garīgas darbības produkts, jo tikai prāta līdzdarbība no balss izpaudumiem veido saprātīgu valodu:
„Runāt nozīmē rādīt tādu balss izpausmi, kas apzīmē kaut ko domātu.”
Stoas izziņas teorija pamatojas uz materiālo.
Uztvērums izmaina (Hrīsips) mūsu materiālās dvēseles stāvokli vai pat iespiežas tajā kā vaskā (Zēnons).
„Iespaids”, kas rodas, sasaistās ar citiem. Šādā kārtā jēdzieni var dabiski rasties kā dažādu uztvērumu vispārīgais, ko stoiķi dēvē par „prōlepsis” (anticipācija) [sākotnējs pieņēmums].
Arī prāta (lōgos) darbības rezultātā priekšstati tiek pārveidoti jēdzienos. Tāpat kā uztveršanai, tiem vajadzīga logosa piekrišana. Tikai šādi ir iespējama apjēgšana.
Priekšnosacījums kāda objekta īstenai apjēgšanai tātad ir dabai atbilstošs atainojums dvēselē, ko apstiprina vesela prāta darbība:
„Apjēgšana ir nesatricināma un ar prāta argumentiem [vairs] neatspēkojama apjēgšana (katālepsis).”

Savā fizikā stoiķi par esošo atzīst tikai to, kas darbojas vai ar ko darbojas, tātad – ķermeni.
Pasīvajam atbilst matērija, darbīgajam „logoss”.
Logoss ir pasaules prāts, kas kā dvaša caurstrāvo matēriju, kura nav apveltīta ar īpašībām, un šādi panāk tās plānveidīgo attīstību. Visos priekšmetos ir „logosa dīgļi”, ar kuriem tiek aizsākta šo priekšmetu plānveidīga attīstība.
„Logoss ir nesaraujami saistīts ar matēriju. Viņš ir ar to sajaukts; tas to pilnīgi caurstrāvo, to formē un veido un šādi rāda kosmosu.”
Pirmelements ir uguns. No tās attīstās citi elementi (gaiss, ūdens, zeme) un konkrētā pasaule. Kā siltums tā caurstrāvo visu un veido savu dzīves dvašu. Uguns līdz ar to ir arī dvēsele un spēks, kas visu saprātīgi virza.
Stoiķi māca par cikliskumu: „Tāpat kā pasaule ir cēlusies no pirmatnējās uguns, tā tajā atkal izbeigsies. Pēc šādas pasaules sadegšanas atkal veidosies konkrēto lietu pasaule.”

Analīze

Savā fizikā stoiķi, manuprāt, varbūt neapzināti, atzīst, ka tādi jēdzieni kā „logoss” un matērija ir ne tikai cieši sasaistīti, bet nozīmē vienu un to pašu. Par to liecina tas, ka viņi par esošo atzīst tikai to, kas darbojas vai ar ko darbojas, tātad – ķermeni, un tajā pašā laikā uzskata, ka pasīvajam atbilst matērija, bet darbīgajam „logoss”, un tādejādi iznāk, ka
1. „logoss” ir esošs, jo atbilst darbīgajam;
2. „logoss” ir (tādā vai savādākā nozīmē) ķermenis, jo par esošu atzīts tikai ķermenis, bet „logoss” ir esošs;
3. „logoss” un matērija ir viens un tas pats, jo „logoss” ir ķermenis, jo tas ir esošs, un ķermenis ir materiāls.
Stoiķi par pirmelementu uzskata uguni. Savukārt uguns pēc nozīmes ir tuvs siltumam. Siltums ir enerģija, tātad mēs varam pieņemt, ka enerģija ir pirmējā.

2.3. Doma un Aristoteļa metafizika

Jēdziens „metafizika” radies vēsturiskas nejaušības rezultātā, kad pirmajā visu darbu izdevumā 14 Aristoteļa raksti, kuros iztirzāti vispārējie principi, tika ievietoti aiz fizikai veltītajiem, no kurienes tad atvasināja nosaukumu zinātnei, kura pēta to, kas atrodas aiz dabas.
„Metafizikā” Aristotelis nošķiras no Platona, kura mācību viņš 1. grāmatā kritizē:
„[Idejas] arī neko nepalīdz, ne citu lietu, ne to pašu esamības izzināšanā, jo tās neatrodas lietās, kam ir ar tām daļa.”
Līdz ar to tiek nosaukta svarīgākā atšķirība starp skolotāju un skolnieku: Aristotelis grib pārvarēt platonisko duālismu starp ideju un reālo priekšmetu. Pie tam paliek pie tā, ka lietu būtība atrodas pašās šajās lietās.
Viela un forma.
Priekšmetā tās abas izpaužas tikai kopā.
Tīru vielu var atrast tikpat reti kā tīru formu. Aristoteļa mērķis ir atcelt visas savu priekšgājēju aporijas. Viņš savieno kopā savu mācību par vielu un formu ar tapšanas sintēzi:
uz vieliskā pamata izveidojas priekšmeta forma.
Matērijā būtība piemīt tikai kā iespējamība (potentia), aktualitāti/īstenību (enērgeia) tā iemanto tikai ar formas pastiprinājumu. Lietu būtība nepastāv kādā transcendentā idejā par tām, bet gan īstenojas to parādību secībā.
Šo būtības izvēršanos Aristotelis sauc par entelehiju.
Vārds atvasinājies no „tēlos” (mērķis):
Aristoteļa izpratnē jebkāda attīstība par savu priekšnosacījumu izvirza mērķi, lai no iespējamā pārietu pie „ousīa” reālas attīstības;
pie tam Platona vēl mitoloģisko teleoloģijas ideju viņš uzņem savā metafizikā kā centrālo nostādni.
Saskaņā ar minēto Aristotelis min četrus attīstības cēloņus:
• Formālais cēlonis. Priekšmetu noteic viņa forma: piem., māju – tās plāns;
• Gala mērķis. Saskaņā ar Aristoteļa teleoloģisko koncepciju nekas nenotiek bez mērķa: piem., māju būvē, lai patvertos no negaisa;
• Darbīgais cēlonis. Katrai attīstībai vajadzīgs virzītājspēks: mājas būvē akmeņkaļu un namdaru darbs;
• Materiālais cēlonis. Katrs priekšmets sastāv no vielas: māja no akmeņiem, ķieģeļiem utt.
Pēdējais no cēloņiem ir pamats nejaušībām un neregulāritātēm priekšmetos:
matērija „pretojas” formēšanai.
No būtības, ko nosaka forma, no substances nāk spaidi pret matēriju, no kā rezultējas tīri nejaušais:
Aristotelis to apzīmē ar vārdu symbebekōta, tradicionālā filozofijā – ar vārdu „akcidence”. Turklāt noteiktais, substance, korelējas ar ietveramību jēdzienos, bet nenoteiktais, nejaušais, akcidence, korelējas ar neietveramību jēdzienos, no kā saskaņa ar Aristoteļa loģikas priekšnosacījumiem izriet tas, ka nejaušais nerod vietu zinātnē.
Prāta loma Aristoteļa filozofijā bieži salīdzināta ar rentgena stariem:
Tie spiežas caur jutekliski izzināmo, taču nebūtisko, pie jēdzienos tveramā un būtiskā.
No attīstības idejas Aristoteļa sistēmā izriet arī uzskats par pasaules slāņaino uzbūvi, kas no viszemākās robežas, tīrās vielas, paceļas līdz tīrajai formai, savai augstākai robežai, un šādi sniedzas caur Aristoteļa fiziku.
Sakarā ar to visaugstākajam, dievībai, tātad jābūt tīrai formai.
Tā kā Aristotelis nostāda attiecībā formu un domāšanu, viņa dievs ir tīrais gars, kas ir domu priekšmets pats sev.
Viņš ir iegremdējies sevis paša garīgā skatījumā (theoria).
Vēl cits atribūts izriet no tā, ka pasaulei tās nerimstošajās izmaiņās vajadzīga kustība. Tomēr, tā kā kustības rosinātāju nevar atvirzīt bezgalībā, jābūt pirmkustinātājam, kas pats ir nekustīgs.
Šīs nekustīgais kustinātais ir Aristoteļa dievs.
Dieva virzošajā ietekmē pret pasauli visi cēloņi, ieskaitot materiālo cēloni, visumā sakrīt. No Aristoteļa tēlotā dieva izriet, ka tam pilnīgi trūkst intereses par pasauli.
Dievs nejaucas pasaules gaitā, un arī tā viņu nevar ietekmēt.
Tā kā dievs pats ir nekustīgs, pasauli nevirza dieva darbošanās, bet gan vielas „ilgu pilnā” tieksme pēc dieva kā pēc tīras formas.

Analīze

Aristotelis nonāk pretrunā pats ar sevi, jo apgalvo, ka nejaušajam, akcidencei zinātnē nav vietas, un tajā pašā laikā izšķir attīstības cēloņus, lai gan par priekšnosacījumu jebkādai attīstībai izvirza mērķi. Bet, vai nejaušajam vai arī pats nejaušais nevar būt attīstība? Lai nu kā, Aristoteļa fizikā pirmelements attīstībai ir mērķis. Bet, kas pamatā ir mērķis? Es teiktu, ka mērķis ir doma. Tā ir ideja, plāns, kas ir piesātināts ar apņēmību, pārliecību un šaubu koncentrātu (skatīt nodaļā 2.5.), vārdu sakot, mērķis ir vibrācija, kura ir pamatīgi paātrināta (un tas nozīmē, ka ir daudz vairāk iespēju, ka tā materiālizēsies – mērķis kļūs par īstenību).
Aristoteļa „nekustīgo kustinātāju” dievu arī varētu uzskatīt par pirmējo. Pie tam šīs dievs nenošķir labo no sliktā – tas ir neitrāls. Es pat teiktu nevis neitrāls, bet tāds kā atoms, kas satur gan pozitīvi, gan negatīvi, gan neitrāli lādētās daļiņas. Tas ir pilnīgs un tāpēc pasaule to nevar ietekmēt. (Skatīt nodaļā 2.5.)

2.4. Enerģija un Bonaventūras gaismas fizika

Kā aristotelismam pretēja virziena pārstāvis viņš orientējas uz Augustīnu un neoplatonismu. Tomēr tikpat labi viņš izmanto Aristoteļa garīgo mantojumu un pieņem viņu kā autoritāti „pasaulīgās” zinātnes novadā.
Taču metafizikā Aristotelis esot būtiski kļūdījies, jo viņš nav atzinis par derīgu Platona mācību par idejām un līdz ar to nav pieņēmis esības pirmtēlus Dieva Garā.
Bonaventūra pārstāv Groseteses ietekmēto gaismas metafiziku, kas māca, ka gaisma ir kopīga forma visam ķermeniskajam. No tā izriet matērijas vispārīgā formēšanās, kamēr īpašā atgadās elementāro, sajaukto un dvēseles formu dēļ. Tāpēc viņš pieņem, ka ikvienā esošajā ir formu daudzveidība. Formas rodas no dīgstu pamatiem, kurus Dievs jau kopš pirmlaikiem ielicis matērijā.
Izziņas ceļš ved caur radīto pasauli, kurā viņš saredz Dieva klātbūtni. Šeit Bonaventūra kā izziņas satura pakāpes atšķir dievišķā ēnas, pēdas jeb attēlus.
Nemainīgos patiesības principus cilvēks (kā izmaiņām pakļauta būtne) izprot tikai tad, ja to apgaismo dievišķā gaisma (apskaidrības ideja).
Darbā „Dvēseles svētceļojums pie Dieva” Bonaventūra apraksta pakāpes ceļā uz mistisko savienošanos ar dievu. Augstākajā pakāpē sapratnes darbība norimst un dvēsele izbeidzas, pilnīgi saplūstot ar Dievu.

Analīze

Bonaventūras gaismas fizika māca, ka gaisma ir kopīga forma visam ķermeniskajam. Un, ja no tā izriet matērijas vispārīgā formēšanās, tad tas nozīmē, ka šajā filosofijā pirmelemets ir gaisma. Savukārt gaisma arī ir enerģija – tātad enerģija ir pirmējā. (Par reliģijas saistību ar fiziku lasīt nodaļā 2.6.1.)

2.5. Doma P.Kummera grāmatā „Nekas nav neiespējams”

Citāti:

1.nodaļa
„Ko sēsi, to pļausi”
 ….pārdzīvojumi ļoti konkrētā formā nostiprinās mūsu zemapziņā.
 Ja attiecībā pret mūsu vēlmi būsim tikpat pacietīgi un mērķtiecīgi kā pret (to) sēklu, tad šī vēlme, kas sākumā arī ir tikai doma, manifestēsies tieši tādā pašā veidā un uz telpas „ekrāna” izaugs kā puķe, kura cēlusies no trijās dimensijās uztveramas sēklas.
 ….mums nevar būt šaubu par to, ka, ja mēs iestādām tulpju sīpolus, tad no tiem izaugs tulpes nevis kādu dabas untumu ietekmē, piemēram, rozes.
„Slinkumkaite”
 Jebkura izaugsme prasa noteiktu laiku, un tas attiecas arī uz jūsu vēlmēm un priekšstatiem.
 Vispirms kaut kam ir jānotiek domās, pirms tas var kļūt par īstenību.

3. nodaļa
„Domu un iztēles spēks”
 Iztēlošanās tātad ir garīgās un fiziskās pasaules savienotāja. Viss sākas ar domu. Šī Augstākā Apziņa, kuru mēs šeit rietumu puslodē, saucam par Dievu, daudzās mūsu pasaules daļās tiek saukta citos vārdos, piemēram, Allāhs, Buda, Brahma, Jehova vai Muhameds. Tas, kādu vārdu jūs šim spēkam iekšēji piešķirat, neko nenozīmē, jums vienīgi jāzina, ka šis spēks allaž rūpējas par jums, ja vien jūs tam ticat un uzticaties.

5. nodaļa
„Ko sēj, to pļauj, turklāt ar uzviju”
 Tā [zemapziņa] uztver domas un izjūtas, bet nespēj atšķirt labo no ļaunā.

6. nodaļa
„Un tomēr viņa lido”
 „Tev jātic tam, kā vēl nav, lai tas taptu.”(Elizabete Haiha)
„Karaļdēls”
 ….kādas slimības skaidrojums jau pieder pie ārstēšanās.
„Vecā dāma”
 ….attēls izsaka vairāk nekā tūkstoš vārdu. [ķīniešu sakāmvārds]
 Kas domā problēmas, rada problēmas. Kas domā risinājumus, tas rod risinājumus.

7. nodaļa
„Sieva lai paklausa vīram”
 Zemapziņa nespēj lemt, tā tikai akceptē to, ko tai piešķir, un tad to realizē.

10. nodaļa
„Betīnas izglābšana”
 „Jo ikkatram, kam ir, tam taps dots, un tam būs papilnam; bet no tā, kam nevaid, taps vēl atņemts, kas tam ir.” Tā stāv rakstīts Bībelē. Kas trūkumu domā, tas arī trūkumu cieš. Un, kas domā pilnību, tas arī piedzīvos pilnību.
„Rīta pārsteigums”
 Dievs netiesā un nesoda. Mēs paši to darām. Dievs ir mūsu zemapziņā un mierīgi gaida, kad varēs mums darīt labu. Bet pirms tam viņš mums vaicā, vai mēs vispār to gribam.

11. nodaļa
„Patiesības”
 Ārējās izaugsmes avots ir tava iekšējā pasaule, visu spēku avots – mūžu mūžos Dievs.
 Kad tu raidi domu, tad tu esi domātājs un savas domāšanas priekšmets. Domātais ar domātāju ir saistīts tikai caur domāšanu, bet nav ar viņu identisks.
 Īstenība ir tevis iepriekš domāto domu un spēcīgo izjūtu kopija, kas realizējusies dzīvē.
 Lietas pašas par sevi nav sliktas; svarīgi ir, ko tu par tām domā.
 Ar domām vien nepietiek, lai nokļūtu pie mērķa: tās jāīsteno.
 Idejas ir kā sēklas – tās grib dīgt. Tā ir ideju vienīgā sūtība.
 Tas, kas tu esi šodien ir tavas līdzšinējās domāšanas rezultāts.
 Tas, kas tu būsi rīt, ir tavas pašreizējas domāšanas rezultāts.
 Bez ieguldījuma nav peļņas.
 Tam, kurš grib visu, vispirms viss ir jāatdod.
 Viss, kas pastāv, kādreiz ir pastāvējis kā ideja.
 Cilvēks ir tāds, kādas ir viņa sirds domas.

Analīze

Atgriežoties pie Dieva tēmas, jāsaka, ka P.Kummeram šajā jautājumā ir taisnība. Ir kāds spēks, pateicoties kuram viss notiek, un nav svarīgi, vai mēs to saucam par Dievu, Augstāko Apziņu vai kā savādāk.
P.Kummera grāmata „Nekas nav neiespējams” ir lieliska literatūra un viela pārdomām tiem, kas nav iedziļinājušies metafizikā vai Austrumu reliģijās, kuriem šīs grāmatas saturs noteikti liktos, ja ne galīgi aplams, tad noteikti smieklīgs. Izsakoties vienkārši, galvenā doma ir tāda, ka nekas nenotiek tāpat. Lai nu kā, es centīšos to izskaidrot iespējami zinātniski.
Domas viena no galvenajām īpašībām ir tāda, ka tā var materiālizēties, bet, lai tā notiktu ir liels kvantums priekšnosacījumu. P.Kummers apgalvo, ka ir jāsapņo, daudz jādomā par vēlamo, lai tas kļūtu par īstenību, bet, ja tā būtu, visi būtu apmierināti. Šajā gadījumā ir jāpiemin Aristoteļa „mērķis”, kuram piemīt lielāka enerģija nekā parastai prātā ienākušai domai. Ir svarīgi idejai piešķirt vajadzīgo paātrinājumu, ko tā var iegūt tikai tad, ja cilvēks savai domai piešķir gan pozitīvo, gan negatīvo, gan neitrālo lādiņu. Kummers savā grāmatā aizmirsa pieminēt, ka parasti mūsu sapņi piepildās tad, kad mēs par tiem aizmirstam, vai tad, kad mums kārotājs vairs nešķiet vajadzīgs.
Turpinot iepriekšējā nodaļā aizsākto domu par Dieva „neitralitāti”, P.Kummers saka, ka zemapziņa uztver domas un izjūtas, bet nespēj atšķirt labo no ļaunā. Šajā Kummera tēzē svarīgs aspekts ir tas, ka viņš uzskata, ka zemapziņa ir starpnieks, kas cilvēka domu „sūta” tālāk Augstākai Apziņai, attiecīgi gadījumā, ja domai ir piešķirts atbilstošs spēks (paātrinājums). Un šī Apziņa ir tā, pateicoties kurai domas materiālizējas. Tātad tā rada esošo, notiekošo empīriskajā pasaulē.

2.6. Doma un enerģija Tantras filosofija

2.6.1. Īss ieskats Tantrā

Konspektēt Tantru būtu tikpat sarežģīti un nekorekti, kā konspektēt Bībeli, tāpēc šī nodaļa sastāv no citātiem un analīzes.
Sākšu ar to, ka Tantra ir, pirmkārt, budisma virziens, un, otrkārt, šī virziena piekritēju svētā grāmata. Jāsaka, ja kristiešu Bībele būtu rakstīta tikpat saprotami un ar tikpat lielu cieņu pret tās lasītāju, cilvēku skaits, kas to būtu izlasījis, krietni palielinātos.
Tantras piekritēju galvenais mērķis ir dabiskums. Lai tie ‘rīkojas’ nevis ‘dara’, lai viss notiek spontāni, un cilvēki izbauda katru mirkli. Budisti netic tam, ka cilvēks lēnam mācoties, var tapt gudrs; viņi tic pēkšņai apgaismībai. Savus spriedumus viņi pamato ar fiziku un Budas teikto. Budistiem nav dieva, un tiem nav ideālu. Viņi uzskata, ka ideālu lietu un cilvēku nav, jo ideālajam vajadzētu attīstīties, bet, ja tas ir sasniedzis pilnību, tad tas vairs nevar attīstīties. Budistu mērķis ir Mahamudra – orgasms ar Visumu.
„Akmens pastāv, Jūs to jūtat, bet tas nav materiāls, Jūs varat kādam ar to iesist un tam tecēs asinis – cilvēks var nomirt; tas ir materiāls, bet pajautājiet fiziķiem, un viņi pateiks, ka tas nav materiāls, ka tajā nekā nav. Viņi pateiks, ka tā ir tikai enerģētiska parādība. Daudzas enerģijas plūsmas, krustojoties šajā punktā, dod jums matērijas sajūtu; tas ir tā, it kā Jūs zīmētu daudzas līnijas, kuras krustojas, un krustošanas vietā rastos punkts. Punkta tur nebija, krustojās divas līnijas, un radās punkts, krustojās daudzas līnijas – un radās liels punkts. Vai tas punkts pastāv? Vai arī līnijas krustojoties rada tā pastāvēšanas ilūziju? Fiziķi saka, ka enerģijas līnijas, krustojoties, rada matēriju. Kas tad ir enerģijas plūsmas? Tās nav materiālas, tām nav svara un masas. […]
Buda līdz tam bija nonācis 25 gadsimtus pirms Einšteina…” [4., 14.]
Tātad tantriskie budisti uzskata, ka pirmējā ir enerģija. Viņi to nesalīdzina ne ar uguni, ne ar gaismu, ne arī ar kādu citu enerģijas paveidu. Vienīgais – ar Tukšumu..

2.6.2. Kvantu vakuums un dzīvais Tukšums

Budisma teorija apgalvo, ka visi realitātes veidi rodas no viena avota – Šunjatas jeb Tukšuma. Vārds „tukšums” Austrumu domātāju uztverē nav vienlīdzīgs vārdiem „neaizpildīts” vai „neauglīgs”. Tieši otrādi. Tukšums ir visu formu un eksistences avots. Budistiem ir svarīgi izzināt Tukšuma būtību, jo no tā rodas gan indivīda, gan masu realitāte. Tikai, masu realitāti veido neizpratne un karmas likumi, bet budista realitāte izpaužas kā Tukšuma būtības izzināšana.
Senindiešu mitoloģijā Visums savā sākotnējā stāvoklī līdzinājās grandiozam atvaram – mūsdienu kosmoloģijas „melnajam caurumam”. Rigvēdas dziedājums, kas apraksta pasaules radīšanu skan: „Pašā sākumā tumsa sedza tumsu. Bija itin viss – kā neaptverams atvars. Tukšumā bija ieslēgts viss, kas radās.” Senindiešiem Tukšums bija dzīvības pilns, jo tajā „bija ieslēgts viss, kas radās”.
Daoisti līdzīgas īpašības piedēvē Dao, kas arī ir tukšs, bez formas, bet nav neauglīgs, jo rada formas. Tukšumā darbojas vitālā enerģija ci. Ķīniešu domātājs Čans Cajs par to raksta: „Ja mēs zinām, ka Lielais Tukšums ir pilns ar ci, tad arī saprotam, ka nav tādas lietas kā ‘nekas’. Kad ci kondensējas, tas kļūst redzams. Rezultātā parādās atsevišķu lietu aprises. Kad ci atkal izkliedējas Tukšumā, tas vairs nav redzams un lietu aprises izzūd. Vai tad, kad ci kondensējas, var pārsteidzīgi apgalvot, ka tas ir pārstājis eksistēt? Tātad ci – pasaules ’vitālā enerģija’ – ritmiski te parādās formu veidā, te atkal pazūd Lielajā Tukšumā. Lielais Tukšums nevar nesastāvēt no ci; un nevar nekondensēties, lai radītu visu lietu formas; šīs lietu formas nevar neizkliedēties un nepazust Lielajā Tukšumā.” Izmantojot visai sarežģītos terminus Tukšums un Dao, senie Austrumu domātāji pievērsa savu sekotāju uzmanību faktam, ka tas ir Tukšums ar lielo burtu – neizsīkstošas radīšanas un dinamiskas kustības avots.

2.6.3. Tantra un doma

„ Zinātne piekrīt tam, ka katra doma ir vilnis, tāpēc radio var raidīt ‘domas’. Tās iet caur sienām, kalniem un jūsu ķermeņiem – nekas nestājas tām pretī. Kaut ko raida Ņujorkā, bet Jūs to dzirdat šeit. Zinātnieki uzskata, ka pastāv iespējamība, ka drīz mēs pratīsim uztvert domas no pagātnes, jo domas nemirst.” [ 4., 105. ]
Tantra tā arī līdz galam neatklāj, vai doma ir enerģija vai domai enerģija tikai piemīt. Jebkurā gadījumā tie uzskata, ka doma ir dižens spēks, ka tā ir lieta. Arī, jo dziļāk zinātne pēta matēriju, jo vairāk tā pārliecinās par to, ka lietas ir domas un domas – lietas.
„ […] nav vienas pasaules – pasauļu ir tik daudz, cik cilvēku, un katrs dzīvo savā pasaulē. […]
Arī fiziķi saka: tai nav substances. Pēdējo 30-40 gadu laikā vārds matērija ir pazudis no fiziķu leksikona. 75 gadus atpakaļ Nīče teica: „Dievs ir miris”. Viņš to teica ar ideju, ka eksistē tikai matērija. 25 gadus vēlāk, pēc viņa nāves, 1925. gadā fiziķi nonāca pie secinājuma, ka mēs neko nezinām par Dievu, bet vienojās par to, ka mirusi ir matērija.
Mums apkārt nav nekā materiāla, tas viss ir tikai vibrācijas […] „ [4., 158.]
Tantriskie budisti uzskata, ka ‘prāts’ ir tukšs un domas ir viesi – cilvēkam nav savu domu, tās ir visapkārt un, krustojoties, rada prāta esamības sajūtu. Protams, ir apziņa, kura domas analīzē un šķiro – tas ir tas, ko mēs paši saprotam un no kā varam secināt, ka apziņas enerģija ir lielāka par domas enerģiju, jo savādāk tā nevarētu tās šķirot. Bet jāsaka, ka mēdz būt arī otrādi, piemēram tad, ja kāda teiktais mūs manāmi ietekmē. Ir arī zemapziņa, kura, ka apgalvo P.Kummers, nespēj atšķirt labo no sliktā. Šī zemapziņa sūta domu Augstākai Apziņai, ja domai ir pielikts atbilstošs spēks (paātrinājums).
Viņi uzskata, ka domas var arī nodot, sūtīt citiem cilvēkiem, ar priekšnosacījumu, ka tā cilvēka apziņas enerģija attiecīgajā mirklī ir mazāka par sūtītās domas enerģiju. Domāju, katram ir gadījies nolasīt kāda domu, kad kāds Jums kaut ko pasaka un Jums rodas sajūta, ka Jūs zinājāt, ka tiks pateikts tieši tas, nevis kaut kas cits. To varētu nosaukt par loģisku spriedumu vai nejaušību, bet gudrie jau sen ir pārstājuši ticēt nejaušībām, un tic, ja ne Dievam vai kādam augstākam spēkam, tad Cēloņu un Seku likumiem. Lai nu kā, no tā izriet sakarība – jo lielāks paātrinājums ir piešķirts domas vibrācijai, jo vieglāk to ir pārņemt. Tomēr, neskatoties uz iepriekš rakstīto, budisti māca nedomāt un nepieķerties domām, šādējādi veicinot to, lai viss notiek kā tam ir jānotiek, un paši, apzinoties to, ka var dzīves norises ietekmēt, tajā nejaucas. Tie māca nedomāt arī tādēļ, ka tikai, atmetot prātu, cilvēks spēj saskatīt realitāti, jo prāts rada, projicē, interpretē un viss kļūst nepareizs, neīsts.
Tantra sludina, ka katrai lietai, darbībai, domai u.tml. kā monētai ir divas puses. Domai, lai tā būtu pilnīga, ir jāpiemīt gan pozitīvajam, gan negatīvajam jeb, fizikas valodā runājot, tai jāveic viena pilna svārstība. Attiecīgi, jo lielāka ir svārstību amplitūda, jo lielāks domas ātrums. Zemapziņā doma var pastāvēt ārpus izplatības un tā pastāv ārpus laika. Tātad mēs varam kaut ko vēlēties tagad, un tagad to arī dabūt, jo mūsu doma var nokļūt pagātne un visu sakārtot tā, lai vēlamais kļūtu par īstenību.
Budistu mērķis ir būt tagadnē. Varētu teikt, ka tas ir muļķīgi, jo esam šeit un tagad, jo mūs redz un mēs esam sataustāmi, bet šeit ir tikai mūsu ķermenis. Mēs nepārtraukti domājam par pagātni un nākotni, par to, kā būtu, ja būtu, un par to, kas būtu jādara, lai kaut kas notiktu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs neprotam atslābināties. Buda saka: „ aizejot – Jūs zaudējat, cenšoties – Jūs zaudējat, meklējot – Jūs zaudējat, mēģinot iegūt – Jūs zaudējat.” [ 4., 103. ]
3. Tukšums un kvantu lauka teorija

3.1.Bišu spiets kvantu vakuumā

Moderno kvantu lauka teoriju izstrādāja japāņu teorētiķis Tomonaga Siničiro un amerikāņu zinātnieki Džuliāns Švingers un Ričards Feinmens. Par šo sasniegumu viņi 1965. gadā saņēma Nobela prēmiju. Saskaņā ar kvantu lauka teoriju un Einšteina vispārīgo relativitātes teoriju fizikālais vakuums nav tukšs. Vakuums neeksistē izolēti, bet ir nedalāmi saistīts ar gravitācijas, elektromagnētisko un kodolspēku lauku. Telpa – respektīvi vakuums – nav homogēns un bezgalīgs, kā to apraksta Eiklīda ģeometrija, bet tam piemīt sarežģīta struktūra. Ap ķermeņiem ar lielu masu un lielu gravitācijas lauku telpa ir liekta un tās aprakstam jālieto Rīmana ģeometrija. Kodolspēku laukos – mikropasaulē telpas struktūra kļūst vēl sarežģītāka. Tur tā veido savdabīgas vibrējošas stīgas. Šī komplicētā struktūra tad arī veido fizikālo vakuumu jeb ‘kvantu vakuumu’. Angļu fiziķis Pols Diraks pirmais pauda uzskatu, ka vakuums nav tukšs, bet satur neierobežotu skaitu elementārdaļiņu, kas spontāni iznirst no vakuuma dzīlēm un tāpat arī pazūd tajā. Tāpēc fizikālo vakuumu ar visām tā slēptajām potencēm bieži sauc par ‘Diraka jūru’. Vielas elementārdaļiņu dzimšanu un nozušunu zinātnieki eksperimentāli pētīja speciālās ‘burbuļu kamerās’ Lorensa radiācijas laboratorijā Bērklijas universitātē Kalifornijā. Īpašajās burbuļu kamerās, kurās bija ultraspēcīgie elektriskie un magnētiskie lauki, daļiņu kustības ātrums pietuvojās gaismas ātrumam. Šādas augsti enerģētiskas daļiņas tur savstarpēji saduras un sadursmes rezultātā rodas jaunu daļiņu plūsma. Ieskats elementārdaļiņu pasaulē ir patiesi iespaidīgs, tas atgādina bišu spietu. Daļiņas iznirst, veido līkločus, piruetes, zigzagus un tad pazūd kā nebijušas vakuumā. Šeit atrodas skaidras paralēles starp Austrumu domātāju traktātos minēto Tukšumu un mūsdienu zinātnieku atklājumiem.
Tāpat kā Austrumu domātāju Tukšums, arī kvantu vakuums nav tīra ‘ne-esamība’, jo potenciāli satur visu daudzveidīgo elementārdaļiņu pasauli. Šīs daļiņas ir kā pārejošas, mainīgas Tukšuma izpausmes formas.

3.2. Metafora kvantu lauka teorijai

Modernā fizika ir nākusi pie secinājuma, ka rašanas un iznīcības cikliskums vērojams ne tikai dzīvo būtņu dzīvē un gadalaiku mijā, tas ir visas neorganiskas matērijas pamats. Saskaņā ar kvantu lauka teoriju rašanās, iznīcības deja* ir vienīgā iespējamā vielas eksistences forma, jo visas materiālās daļiņas savstarpēji mijiedarbojas. Tā katra daļiņa piedalās enerģijas dejā, vienlaicīgi pati esot rašanās un iznīcības pulsācijas process, turklāt katra daļiņa savu enerģiju iegūst no vakuuma.
Mūsdienu fiziķi elementārdaļiņu kustību poētiski sauc par deju. ‘Burbuļu kamerās’ ieraudzītā un nofotografētā elementārdaļiņu deja ir tikpat skaista un iespaidīga kā 10. – 12. gs. indiešu skulptoru bronzā kaltās dejojošā Šivas skulptūras. Fotogrāfijās redzamā elementārdaļiņu deja pierada, ka Visumā notiek ritmiski rašanās un izzušanas procesi, kas ir visu dabā sastopamo parādību pamats
* – Austriešu atomfiziķis Fritjofs Kapra elementārdaļiņu spietu salīdzina ar indiešu dieva Šivas kosmisko deju. [ 5., 23.]

4. Aptauja – metafizika un jaunā paaudze

Aptaujas mērķis bija noskaidrot, vai jaunieši tic kādam augstākam spēkam, kas ietekmē viņi dzīvi, un vai viņi uzskata, ka paši spēj ietekmēt savu dzīvi. Es vēlējos uzzināt, vai viņi ir pamanījuši un vai tie kaut ko zina par laika relativitāti, ka arī to, kā viņi izskaidro nesaprotamo domu lasīšanu. Šī aptauja bija nepieciešama tādēļ, lai es zinātu jauniešu viedokli par jau literatūras apskatā un tālākām zinātniski- pētnieciskajā darbā skatītām tēmām.
Respondenti ir 16.- 18. gadus veci cilvēki, Rīgas 3. vidusskolas 11. un 12. klašu skolēni. Tika aptaujāti tieši šī vecuma cilvēki tādēļ, ka tas ir zināms starpposms starp bērnību un pieaugušo dzīvi, kad jaunieši joprojām atrodas sevis meklējumos, un tiem vairs nepiemīt tik lielā mērā jaunības aprobežotais maksimālisms. Tie ir cilvēki, kuri vēl sevi neapgādā, bet ir jau pietiekami patstāvīgi, un tiem jau radies savs viedoklis par pasaulē notiekošām lietām. Svarīgs aspekts arī bija tas, ka jaunieši mūsdienās interesējas par Austrumu reliģijām, kas tiem, kam pāri trīsdesmit pieciem, šķiet neizprotamas un svešas. Pieaugušie cilvēki ir ieslīguši lielākas peļņas meklējumos vai arī risina sadzīves problēmas, tāpēc uzskatīju, ka, apkopojot viņu subjektīvos viedokļus par nemateriālo, nevarēšu nonākt līdz nosacīti objektīvam kopsaucējam. Savukārt pamatskolas skolēni ir vēl veidošanās stadijā, un tie ietekmējas no saviem elkiem, reklāmām u.tml., tāpēc šeit pat nevarētu iet runa par savu personīgo subjektīvo viedokli. Un lai gan 7.-9. klašu skolēni ir lielākoties tikpat augsti intelektuāli attīstīti cilvēki kā vidusskolēni, tomēr jāsaka, ka zināšanām bez personīgas pieredzes nav lielas vērtības.
(Aptaujas jautājumus, rezultātus un to grafisko apkopojumu skatīt pielikumā 1.)

Analīze

1.jautājums 2.jautājums 3.jautājums 4.jautājums
a 4 12 46 18
b 27 32 9 36
c 32 19 8 9

No 63 aptaujātiem Dievam tic 4, savukārt 27 atzīst, ka tic kāda augstāka spēka pastāvēšanai, bet tajā spēkā Dievu nesaskata. Pārējie 32 pieturas pie viedokļa, ka nekāda augstāka spēka nav un 19 no tiem uzskata, ka tikai no viņiem pašiem ir atkarīga viņu dzīve. 12 cilvēki tic liktenim, bet 32 domā, ka spēj ietekmēt savu dzīvi līdz kaut kādai robežai. Apmēram 85% ir ievērojuši laika relativitāti, kas liecina par, ka katrs cilvēks ir arī atskaites punkts savai pasaulei, bet nespēj to izskaidrot. Pārējie dalās tādos, kas ir to ir ievērojuši un saprot tā iemeslus, un tādos, kas nav pievērsuši tam uzmanību. Par savām ekstrasensa spējām ir pārliecināti 4/7 respondentu. 2/7 ir ievērojuši, ka dažreiz spēj lasīt domas, un 1/7 ir pārliecināta, ka to izskaidro ar loģiku.
Gala rezultātā sanāca, ka „a” ir atbildējuši 90, „b” – 114 un „c” – 68. Tātad vismazāk lietoja atbildi „c” . Tie cilvēki, kas to lietoja, ir materiālisti, nosacītie reālisti, kas iekšēji noteikti noliedz augstākā spēka esamību, kas, manuprāt, ir saistīts ar izglītības programmas nepilnveidību ar reliģiju saistīto mācību jomā.
90 „a” atbildes nepārprotami liecina par to, ka mūsdienu jaunieši ir reliģiozi un attīstītu. Tie ievēro un analizē redzētās un sajustās likumsakarības un nejaušības, bet tiem trūkst informācijas vai vienkārši intereses, lai to izskaidrotu un saprastu.
„B” atbilžu īpatsvars ir negaidīts un iepriecinošs. Šie jaunieši no sava leksikona noteikti jau ir izslēguši vārdu ‘nejaušības’, un tie ir nesaprastā izzināšanas ceļa.
No aptaujas rezultātiem varam secināt, ka jaunieši kopumā nav iepazīstināti ar reliģijām, ka arī ar metafiziku, kura ir „aiz dabas” . Manuprāt, šiem priekšmetiem noteikti būtu jābūt iekļautām izglītības programmā, kā obligātām. Tāpat kā pirms 20 gadiem cilvēki nevarēja iedomāties, ka kādreiz veselības mācībā skolēniem mācīs par seksu un kontracepcijas līdzekļiem, tā arī tagad varbūt mēs kļūdāmies, domājot, ka metafizika paliks tāds pats zinātnieku un budistu noslēpums.
Būtisks aptaujas jautājums bija saistīts ar domu lasīšanas spēju jauniešu vidū. Variantos nebija negatīvas atbildes, kas parādītu, ka kāds ar to nav saskaries, ar domu, ka būs kāds, kas atturēsies no atbildēšanas uz šo jautājumu, bet tā nenotika. Līdz ar to, var secināt, ka tas, ka domas var lasīt, ir nenoliedzams fakts. Un, ja tās var lasīt, tad tās var arī raidīt.

5. Pētījuma rezultāti un to analīze

Pēc literatūras apskata analīzes var apgalvot, ka no antīkiem laikiem līdz mūsdienām noteiktās cilvēku grupas uzskatīja, ka tieši enerģija ir pirmēja – tā no kā radās viss. Stoiķi par pirmelementu uzskatīja uguni, Bonaventūram tā bija gaisma… Šajā sakarā pieminēšu Bībeli. Tajā ir teikts, ka no sākuma bija vārds – bet, kas pašā pamatā ir vārds? Lai pateiktu vārdu mums sākotnēji ir jāizdomā, ko teiksim, tāpēc es pieņemu (ņemot vērā, ka Bībelē ir metaforisks teksts), ka no sākuma bija doma – doma bija pirmējā. Šādējādi iznāk, ka doma arī ir enerģija, tās paveids. To arī apliecina Tantra, jo tā saka, ka domas ir lietas, un tajā pašā laikā, ka viss materiālais rodas enerģijas plūsmām krustojoties. Lai nu kā, doma un enerģija ir ļoti tuvi jēdzieni. Pie tam jau pastāv hipotēze, ka relativitātes teorijā minētā enerģija ir – sensuālas vibrācijas, kas sastāv no baltās un melnās enerģijas nesaspiestā veidā.
Tātad tikpat pareizs apgalvojums ir tas, ka doma ir vibrācija, svārstība. Bet, ja tā, tad, lai to kāds varētu uztvert, arī pats cilvēks, tā iesvārsta tālākās molekulas, līdz šādu molekulu svārstības nonāk līdz cilvēkam vai kam citam, radot tam domas sajūtu? Un, vai doma izplatās uz visām pusēm vienādi, un, vai domas raidīšanas ātrums ir atkarīgs no temperatūras, agregātstāvokļa?
Ja varētu droši apgalvot, ka doma ir enerģija vai vibrācija, kura pastāv tikai trīs dimensiju pasaulē, kur ceturtā dimensija ir laiks, tad tai varētu piedēvēt attiecīgas pazīmes un īpašības. Bet, diemžēl, to apgalvot nevar kaut vai tādēļ, ka doma pilnīgi noteikti pastāv ne tikai trīsdimensiālajā pasaulē, un, kā jau mēs noskaidrojām iepriekš, tā var pastāvēt ārpus izplatības. Un, tiklīdz doma nonāk zemapziņā, tā arī nepakļaujas laikam – tā kļūst par četru dimensiju pasaules sastāvdaļu, par ko mēs pagaidām vēl neko nezinām.
Kā noskaidrots iepriekš, domas, ņemot vērā virkni priekšnosacījumu, var materiālizēties. Un galu rezultātā sanāk, ka pat tad, kad mēs par domu kaut ko droši zinām, tā pazīme var sākties vienīgi ar vārdu „var”, kas jau pasaka priekšā, ka tā var arī nebūt. Bet varbūt doma vienkārši pakļaujas Tantras likumiem un tā jau pēc definīcijas ir doma, tikai tādā gadījumā, ja tai katrā kontekstā var atrast divas polāras puses?
Ja doma ir svārstība, tad raksturo arī svārstību biežums, t.i. tai ir frekvence. Bet, vai par domas frekvenci varētu raksturot ar sakarību – n / t (cik svārstības notiek attiecīgajā laika periodā) ? Un, vai šī frekvence ir apgriezts lielums laika intervālam, kurā notiek viena pilna svārstība ? Un, kāda tad ir frekvences nozīme „sadzīvē” ? Varbūt ne velti pusaudži savā leksikonā lieto vārdu salikumu „ uz viena viļņa”, varbūt, lai nolasītu kāda domu, mums jābūt „uz viena viļņa”, bet tas nozīmētu to, ka katram cilvēkam ir sava domu frekvence, kura nezināmo faktoru ietekmē var mainīties vai pielāgoties. Un, ja tā, tad cilvēks spēj ‘sadzirdēt’ domu noteiktajās robežās vienību, kurās varbūt kādreiz mērīs domas frekvenci.
Domas spēks ir subjektīvs lielums, ko raksturo domas stiprums ( intensitāte ). Savukārt domas stiprums ir atkarīgs no svārstību amplitūdas – jo lielāka amplitūda, jo doma stiprāka. Un, jo stiprāka ir doma, jo vieglāk to ir nodot.
Lai nu kā, es centīšos apkopot visu, ko esmu sapratusi par domu, un uzrakstīt tās pazīmes un īpašības, pieņemot, ka domas enerģija pēc darbības principiem pielīdzināma potenciālai enerģijai, savukārt spēks – kinētiskajai.

Doma

Pazīmes:
1. tā ir vibrācija;
2. ir spēks, kas atkarīgs no stipruma;
3. ir enerģija, kas rodas no domai pieliktajiem polāriem aspektiem;
4. ir frekvence;
5. sablīvējumi un retinājumi veido domas vilni;
6. stiprums atkarīgs no svārstību amplitūdas;
7. izplatās arī vakuuma (ņemot vērā, ka tas nav tukšs);
8. var pastāvēt ārpus izplatības;
9. var pastāvēt ārpus laika;
10. ātrums var pārsniegt gaismas ātrumu;
11. var materiālizēties;
12. starp domām var būt intervāli (tā ir teikts Tantrā, bet es pati tam pierādījumus ne dzīvē, ne arī citā literatūrā neesmu atradusi)

Īpašības:

1. ir vājāka enerģija par apziņas enerģiju;
2. ja uz vienu domu darbojas otrās domas spēks, pirmajai spēks paliek lielāks;
3. darbojas uz īpašnieku tikpat lielā mērā kā uz objektu, par ko tiek domāts;
4. ja domas enerģija lielāka par otra cilvēka apziņas enerģiju noteiktajā mirklī, tad domu var nodot;
5. jo lielāks domas stiprums, jo vieglāk to ir nodot.

6.Secinājumi

Tēzi, ka doma jeb informācija ir pirmējā, pierādīt neizdevās, jo ar esošu informāciju nebija iespējams pierādīt, ka doma ir viennozīmīgi enerģija. Toties ir nonākts līdz secinājumam, ka pirmelements ir enerģija, kurai ir neiedomājami daudz izpausmes formu, kuras neaprobežojas tikai ar mums zināmām.
Otra tēze, ka nekas nenotiek tāpat, apstiprinās nosacīti, jo mūsdienu fizika nesniedzas pāri materiālajam. Šo tēzi apstiprina Cēloņa un Seku likums, P.Kummera filosofija, Tantra, ka arī vispārēja teorija par domu materiālizēšanos, bet reālu pierādījumu tam dabā mēs atrast nevaram, un hipotēzes, teorijas un domu eksperimenti zinātnē nekalpo par neapgāžamiem pierādījumiem. Tas, ka nekas nenotiek tāpat, ir filozofisks pieņēmums, pie kura pieturas, kam piekrīt atsevišķas reliģijas, sektas, filosofijas virzieni un cilvēku grupas. Un, lai gan darbā ir pietiekami daudz informācijas par doto tēmu, tomēr diez vai kādreiz būs iespējams viennozīmīgi to pierādīt, jo kaut vai pēc līdzsvara likumiem vienmēr atradīsies kāda cilvēku daļa, kas apgalvos pretējo, balstoties uz argumentiem, kurus es uzlūkoju kā izņēmumus, jo katrs likums jau pēc definīcijas nespēj iztikt bez izņēmumiem.
Ir grūti kaut ko apgalvot par lietām, kas nav ne saskatāmas, ne sataustāmas, par lietām, kuras mums pastāv tikai sensatīvā (sajūtu) līmenī. Tomēr, analizējot saprasto un nesaprasto par domu, es centos būt maksimāli objektīva, lai gan analīze pati par sevi ir subjektīva: kā jau minēts iepriekš (nodaļā 2.6.3.) cilvēka prāts projicē, rada un interpretē visu, ar ko nonāk saskarsmē.
Šie secinājumi attiecas tikai uz šo konkrēto apskatīto literatūru un tikai no šī aspekta (ka doma tiek pielīdzināta, kādam jau fiziķu un filosofu raksturotam jēdzienam), un tāpēc es pieņēmu, ka apgalvojumi, pazīmes un īpašības var būt ne tikai pretrunā ar ‘pierādīto’ par domu, bet arī pilnīgi aplamas, un šķist nepamatotas. Bet pētījums vēl tiks turpināts, un līdz ar jaunas informācijas ienākšanu pazīmes un īpašības, ja ne mainīsies, tad papildināsies.

7. Izmantotās literatūras saraksts.

1. Pēteris Kuncmanis, Francis Pēteris Burkarts, Francis Vīdmanis. Filozofijas atlants;
2. Pēters Kummers. Nekas nav neiespējams – 1999.;
3. Maija Kūle, Rihards Kūlis. Filosofija – 1998.;
4. Bhagavans šri Radžnešs. TANTRA. Augstākā sapratne. / Sarunas par Tilopas ‘Mahamudras deju’/ – 1975.;
5. žurnāls „Mistērija” – septembris, 2003.

8. Anotācija

Annotation

This projects aim is to characterize thoughts indications and attributes. In projects introduction have been set forward thesis that thought or information is that thing whereof are direved from all that is around us – substance, matter. The second thesis is that nothing is going on without the reason.
Project contains literatures review where is inspected books like „ All is probable” by Peter Kummer and „Tantra” and filosofies ways that had been thought by Bonaventura, Stoa, Aristothel. In project is inspected Einshteins theory of relativity to. In this literatures review is ascertained that all direved from the energy and that thought is the kind of vibration which is relevant to energy.
Had been managed the poll and in result we know that 16 – 18 joung people who was this polls respondents are not informated enough about religion and metaphysic. But they are ready to learn this subjects.
In result of investigation we ascertained that is not posible to charictarize thought equipolent because it can exist outside of macrocosm and in ours consciousneses it doesn’t submit to time. But we came to conclusion that thought is vibration and wherewith they have similar indications which are expounded in projects results and conclusions. The attributes are mostly adjudicate from social life or form up with logical decisions help.
Whatever there is more things which we understand but can’n prove even when we can explain why it is going like this. But maybe it is corect because in all things, ideas and opinions have to be a balance. It is important to understand that coin have two sides and only then it is a coin.

9. Pielikums 1

Aptauja

1. Vai Jūs ticat kādam augstākam spēkam?
a) Jā, Dievam;
b) Jā, bet ne no reliģiskā viedokļa;
c) Nē.

2. Vai Jūs uzskatāt, ka spējat ietekmēt savu dzīvi?
a) Ticu liktenim;
b) Jā, līdz noteiktai robežai;
c) Jā, mana dzīve ir manās rokās

3. Vai esat pamanījis, ka, runājot ar Jums interesantu, patīkamu cilvēku, šķiet, ka laiks iet ātrāk?
a) Jā;
b) Jā, tas normāli;
c) Neesmu pievērsis tam uzmanību.

4. Vai Jums ir gadījies tā, ka kāds kaut ko pasaka, un Jums ir sajūta, ka zinājāt, ko tas teiks jau iepriekš?
a) Jā, dažreiz;
b) Jā, tā gadās bieži;
c) Jā, bet tas ir tāpēc, ka labi pazīstu attiecīgo cilvēku.

Rezultāti

1.jautājums 2.jautājums 3.jautājums 4.jautājums
a 4 12 46 18
b 27 32 9 36
c 32 19 8 9