Par futbolu izvēlējos rakstīt , jo tas man liekas sirdij tuvākais . Šo tēmu es vismaz varu izprast un galu galā saprast par ko tad es īsti rakstu ! Kautgan nevarētu teikt , ka par Latvijas futbolu ir daudz pieejamo meteriālu , es ceru , ka būšu tos apkopojis pietiekamā daudzumā , lai varētu radīt pietiekamu priekšstatu par visu šo padarīšanu kuru dēvē par „FK Rīgas Daugava”.Spilgtākie latviešu komandu sasniegumi , ievērojamākie cilvēki un secinājumi par to kas labs , kas slikts , tas būtu ši teksta īss raksturojums.
Vēlos atzīmēt , ka viens no vērienīgākajiem faktiem ir tas , ka šajā laika posmā(1941.-1991. gads) latvija palika bez savas valstvienības , jeb izlases , kas atstāja manāmu iespaidu uz visu Latvijas futbolu. Politiskās iekārtas maiņa jau kārtējo reizi nomainīja arī futbola struktūru, kā jau minēju likvidēja valstsvienību un normālus starptautiskos sakarus. Futbols visām tautībām un visos laikos ir bijis un ir prestižs sporta veids, bet tautām – prieka , laimes un un nostalģijas avots. Taču padomju sistēmā futbolu diezgan atklāti dēvēja par partijas spēli. Kā savā laikā (80. gados) patika izteikties vienam no daudzajiem Rīgas „Daugavas” viestrenneriem maskavietim Sergejam Koršunovam, jebkuram futbola trnerim uz partijas komiteju jāiet vismaz divreiz : kad viņu pieņem darbā un kad atlaiž.
Tagad vēlētos mazliet pastāstīt jums par vienu no spožākajiem Latvijas futbola klubiem , Rīgas „Daugava”. Padomju futbola ēra nebūt nesākās ar meistarkomandu „Daugava”. Jau pašā pirmajā Latvijas PSR čempionātā pārstāveja Rīgas „Dinamo”. Komanda bija veidota no RFK , „Hakoah” un citu klubu rezervistiem. Bet tad futbola dzīvi pārtrauca karš. Čempionāts atkal atsākās 1945. gadā , tajā sešu vienību konkurencē uzvarēja Rīgas „Dinamo”. 1946. gadā Rīgas „Dinamo” papildināts ar dažiem liepājniekiem, debitēja PSRS čempionātā. Pirmajā spēlē 3.jūnijā Rīgā dinamieši uzvarēja Maskavas gaisa flotes komandu ar 5:1. 16 spēlēs „Dinamo” guva 12 uzvaras un ciešot zaudējumu tikai 1 reizi.1950. gadā nu jau „Daugavu” papildināja vārtsargs no Maskavas Vinogradovs , tajā paša gadā izcīnija vietu A klasē smagā cīņā pārspējot AVN. Ar šo sezonu un un atsevišķām spožām uzvarām pietika , lai „Daugava” kļūtu populāra visā plašajā PSRS. 1952. gads „Daugavai” bija neveiksmīgs , jo bija jāatstāj A klase. Šajā gadā „Daugava” guva tikai 1 uzvaru un iesita tikai 10 vārtus. Latvijas prese Rīdziniekus nolīdzināja zemāk par zemi , sākās kārtējais pagrimums , tika atlaisa gandrīz pus komanda .
Lielu artavu šajās „Dinamo” uzvarās ielika arī Harijs Mellups(pats mazākais un jaunākais „Dinamo” rindās).Nevelti pat mūsdienu aptaujās par visu laiku labāko sportistu Latvijas vēsturē , dažreiz pavīd arī šis vārds. H.Mellups savu bērnību ”nospēlēja” Sarkandaugavā, šaurajā un īsajā Lāpstu ielā. Nospēlēja šī vārda labākajā nozīmē. Spēlēja futbolu no rīta līdz vakaram. Tur,kur, tagad staltojas jauni dzīvojamie nami , tur agrāk Harijs ar savu vecāko brāli meklēja futbola tehnikas noslēpumus. Mazajam gaišmatim bija „asums”. Futbolista gaitas sākās „Aldarī”. Mellupa kā futbolista uzvārds jau ieskanējas pēc pirmajām spēlēm. „Aldaris” ar 9:2 uzvarēja „Paraugspiestuvi” , un puskreisais uzbrucējs vienspats guva 4 vārtus. 1945. gadā jau agrāk pieminētā „Dinamo” sastāvā Mellups kļuva par čempionu. Mellups spēlēja kā „klejojošais” uzbrucējs. Viņš nedragāja kā tanks ,un viņam arī nebija Jēgera sitiena spēks. Mellups bija vienkārši Mellups. Savdabīgs un vienreizējs . Viņš prata nozagt bumbu pretinieka aizasrgiem, ar veiklu manevru apmānīt vismodrāko aizsardzību, divcīņā pārspēt visapķērīgāko vārtsargu. Viņš bija apveltīts ar reti vērtīgu īpašibu , kurai nemaz nav tāda īsta nosaukuma. Es to sauktu par vārtu izjūtu. Viņš vienkārši juta kad nobriedīs vārtu moments , kur tas var rasties. Tieši tur Mellups vienmēr bija klāt ! Savu karieru viņam nācās beigt 1955. gadā pēc smagas kājas traumas.
Komanda „sevi atrada” atkal 1960. gadā , un tieši pret sīvākajiem konkurentiem Maskavas „Dinamo” , „Torpedo” , „Spartaku” Rīgas komanda parādija savu labāko spēli , vienā rāvienā atgūstot slavu itin visur. Bija Pagājuši septiņi ar pus gadi kopš „Daugava” bija izkritusi no A klases. Tas bija pietiekami daudz , lai sazaļotu jaunu futbolistu asni un , lai B klases cīņu laukumos spēlējošie būtu guvuši pietiekamu rūdijumu. Taču līdzjutējiem 7 gadi bija pietiekami īss laika posms lai viņi nebūtu aizmirsuši „Daugavas” labākos gadus , tādēļ no „Daugavas-60” tika gaidītas leģendāras uzvaras un prieka mirkļi. Starts bija ļoti veiksmīgs un pēc pirmā apļa Rīdzinieki ierindojās augstajā 3. vietā , sezonas otra puse neizdevās tik veiksmīga un tabulas galastatistika liecināja par to , ka Rīdzinieki ierindojušies 12. vietā , kas nemaz nebija tik slikts rādītājs ja ņem vērā , ka tajā gadā dalību turnīrā ņēma 22 komandas. Un atkal zīmīgi tā laika Latvijas futbolam sākās lejupslīde , jo arī nākamgad neizdevās uzrādīt spīdošus rezultātus , ievietojoties 21. vietā. Tika atklāts , ka daudzi spēlētāji un ne tikai ,mīl pēc spēlēm „nosvinēt” rezultātu.
Pēctam „Daugava” nevienu spožu augšupeju nepiedzīvoja un manuprāt arī nepiedzīvos . Teorētiski komanda kas spēlē zem nosaukuma „Daugava” vēljoprojām pastāv. Teorētiski tādēļ , ka šī komanda nebūt nav „vecā” „Daugava” , mūsdienās komandas nosaukums ir Policijas FK – Daugava. Komanda nespēlē pat latvijas virslīgā , kuru pat ne tuvu nevar salīdzināt ar tā laika PSRS B klasi, kur nu vēl A klasi. . Arī vecais labais Daugavas stadions nesatricināmi stāv savā vietā, vismaz tas ir kaut mazliet ir saglabājis savu prestižu laika gaitā un dažreiz pat ir diezgan svarīgu spēļu norises vieta.
Kā jau tas dzīvē ir pierasts, visiem interesē ielīst citu cilvēku makos , nu tad cerams ši būs pietiekami interesanta informācija ziņkārīgajiem.Tātad … 1967. gadā pēc kārtējās lejupslīdes , „Daugavā” darbā tika pieņemts treneris no ārzemes , jeb precīzāk ungārs Režē Šomlaī – Šomlajs , kā viņa uzvārdu tolaik rakstija latviski. Padomju futbola tas bija nedzirdēts notikums, kautkas līdzīgs zemestrīcei Baltijā. Un tātad , Šomlaja alga bija 400 rubļi (toreiz PSRS izlases dalībnieka stipendija bija 300 rubļu un 2-3 rubļi atbilda 1 USD)., komandas priekšniekam V.Ulbergam -200 rubļi , un trenera palīgam Reinholdam – 160 , varam secināt , ka Šomlaja alga ir bijusi diezgan augsta , ja jau pat par pakāpi augstāka amata ieņēmējam alga bija divreiz zemāka.
Mazliet par pašu ārzemnieku, pirmo ārvalstu treneri Latvijas futbolā. Šomlajs bija formālais komunists, nevis pēc pārliecības.Futbolistiem treneris likās vecāks par saviem gadiem. Viņš bija lēnīgs, ārēji komuikabls, plecīgs , parasti velkāja pāris izmērus lielākus treniņtērpus. Atšķirībā no saviem saviem priekšgājējiem un arī pēctečiem bija audiencē pie Augusta Vosa, tā bija rezultatīva: partija garantēja dzīvokļus(Šomlajam pašam arī tika divistabu mēbelēts dzīvoklis Eksporta ielā), automašīnas. Par konkrētiem uzdevumiem un par tikšanu A klase runa nebija. Lai tik spēlē. Taču prēmijas bija jānopelna , nevis tā kā tagad – tribīnes tukšas , bet prēmijas nāk. Toreiz prēmijas varēja izmaksāt 6% apmērā no ienākumiem par biļetēm . Atnācis uz komandu Šomlajs vispirms noskatijās „Daugavas” futbolistu iepriekšējās sezonas videoierakstus un secināja , ka tehnikā neko kardinālu uzlabot nevarēs , tādēļ viņš sava darba laikā „Daugavā” lielāko uzsvaru lika uz fizisko gatavību un disciplīnu. Fiziskais spēks , ātruma izturība, vispārējā izturība tika zināmā mērā forsēta . (Tas pierādijās jau 1968. gada sezona, jo komanda vairs nevarēja uzrādīt tik labu spēli.) Taču neskatoties uz visu komandā valdīja pacēlums. Šomlajs katrā treniņā atradās laukumā , taču ar spēlētāju grupām strādāja citi treneri. Kad beidzās šī cerīgā uguņojošā sezona un „Daugava” pirmo vietu neizcīnija, Šomlajs nekādu traģēdiju nepārdzīvoja. Viņš bija apmierināts ar komandas sniegumu un tās spēli. Futbolisti pārdzīvoja vairāk, jo pašu spēkiem bija ļoti tuvu tik ļoti iekārojamajai A klasei. Taču arī ši trenera darbam šajā klubā pienāca beigas. Viņa priekšā visi liekuļoja , taču viņam aiz muguras tika spriests ,ka nu neko jaunu viņš dot nespējot. Tā nu vēl pus gadu viņš palika komandā it kā konsultanta amatā. 1969. gada rudenī Šomlajs aizbrauca un pēc dažiem gadiem arī Ungārijā nomira.
Nobeigumā par vēl kādu ļoti svarīgu personu visā Rīgas „Daugava” futbola sistēmā. Tas ir ilggadējais komandas kapteinis Reinis Zālītis, jeb Reiņa, kā viņu sauca draugi un paziņas. Reinis bija aizsargs un „Daugavā” spēlēja no 1962. -1975. gadam. Tā viņu raksturoja kāds no komandas treneriem : „Zālītim bija laba tehnika , ņemot vērā viņa garo augumu – laba bumbas izjūta, prasmīgi spēlēja ar galvu , labi iekļāvās uzbrukumā. Zālītis laukumā bija pārliecināts par sevi , varbūt pārlieku. Kā aizsargam viņam vajadzēja spēlēt vienkāršāk. Reinim patikā riskēt , daudzas reizes viņš tā iekrita, bet daudzreiz viņš prata pēctam izglābt. Lobanovskis(Maskavas „Spartak” galvenais treneris – E.M.) viņu gribēja pieņemt pie sevis, bet mūsu futbola federācija nedeva pārejas atļauju.Sadzīvē ļoti labs , taisnigs. Patika humors. Komandā gan treneri , gan spēlētāji viņu iemīlēja.” Pasr savu jaunību stāsta pats R.Zālītis. : „Es dzīvoju pie „Daugavas” stadiona. Gan Vadims Ulbergs , gan Maksis Levitanuss bija riktīgi treneri – fanātiķi , kas stundas neskaitīja. Un brīvdienās tur notika īsti futbola svētki, sacentās pieaugušo , jauniešu un zēnu komandas, tribīnēspulcējās veselas ģimenes, tā tiešām bija masveidība. Toreiz arī dzīves apstākļi bija citi – ne televizoru, ne kādu citu izklaides iespēju, toties stadiona valdija dzdzīvas emocijas. Man futbols briesmīgi patika. Es uz lielajiem spēlētājiem skatijos kā uz dieviem – kā viņi trenējas, kā ar šausmīgu spēku sit pa vārtiem. Kā citi bērni gāja uz bērnu dārzu, tā es pavadīju augas dienas tur. Ko tik nedarīju – bumbas padevu, biļetes pārdevu, lielo stadiona pulksteni griezu.”
Kad pie stūra sitieniem Reinis lieliem mīkstiem soļiem zagās pretinieka soda laukumā, tribīnēs sākās draudīga , gaidpilna rūkoņa.Turpat divmetrīgais Reinis tika grūstītd un turēts, pretinieki kārās plecos vai ap kaklu. Nē vārtus viņš tik bieži nemaz neguva, taču Reiņa parādīšanās vien soda laukumā viesa paniku pretinieka rindās,un , ja ne viņš tad partneri ieguva priekšrocības. Neraugoties uz visu milzīgo popularitāti viņš bija un palika kautrīgs. Pēc 300. spēles „Daugavā” : „Ak mūžs, es labāk vienu lieku spēli nospēlēju, nekā staigāju pa radio un televīzijas mājām. Reiņa kariera beidzās diezgan interesanti. Atšķirībā no daudziem citiem futbolistiem Reinis futbolu neatstāja piespiedu kārtā. : „Jā dzīve tā iegrozijusies… Sākumā varbūt gribējās , bet tad laika palika arvien mazāk un interese pazuda. Avīzēs jau palasu , televīzijā aci iemetu. Daudz laika aizņem būvniecība- uz vecumdienām sadomāju vasarnīcu uzcelt, Iecavas pusē. Jā tā interese par futbolu noplaka. Ne mani kāds apvainojums kremt , nekā , bet – nevelk.” Tā Reinis pirms kāda laika skaidri un gaiši izteicies par savas karjeras beigām un sniedza īsu ieskatu savās vecumdienās. Nu jau diemžēl šis ģeniālais futbolists un taktiķis ir miris.
Nu tas īsumā būtu viss gan par „Daugavu” , gan par spožākajām personām tajā. Nemāku īsti spriest vai futbola nemīļotājiem kaut kas kļuva diži skaidrāks , taču ceru , ka kāds futbola fans būs priecīgs par šo informāciju , varu izteikt tikai savu subjektīvo viedokli , bet manuprāt „Daugava” ir devusi lielu artavu Latvijas futbola , lai arī cik necils un nesakārtots tas mūsdienās nebūtu , taču vismaz kautkas … Un tieši dēļ ši padomju entuziasma futbols Latvijā vēl ir kaut mazliet cieņā , un nav zaudējis savu pozīciju starp citiem komandu sporta veidiem.