Francis šūberts

Francis Šūberts

Referāts

7.klase

2008
Saturs

Franča Šūberta bērnība……………………………………1.lpp
Franča Šūberta daiļrade…………………………………….1.lpp
Franča Šūberta mūža noriets……………………………..1.lpp
Franča Šūberta dzīve………………………………………..2.lpp
Franča Šūberta dzīve………………………………………..3.lpp
Franča Šūberta dzīve………………………………………..4.lpp
Franča Šūberta dzīve………………………………………..5.lpp
Franča Šūberta foto………………………………………….5.lpp

Francis Šūberts
Francis Šūberts (Franz Schubert) dzimis 1797. gada 31.Janvārī, miris 1828 gada 19.Novembrī.
Šūberta bērnība.!
Šūberts dzimis Vīnes priekšpilsētā Lihtentālē. Viņa tēvs bija skolotājs [Francis-Teodors Šūberts], ģimenē mīlēja mūziku, tēvs un brāļi spēlēja dažādus instrumentus. Tēvs jau agri sāka mācīt Francim vijoli, un klavierspēli. Tā kā zēnam bija lieliska balss, viņš dziedāja baznīcas korī un no 11 gadu vecuma mācījās konviktā – skolā, kur tika sagatavoti baznīcu dziedātāji. Konvikts labvēlīgi ietekmēja zēna attīstību, skolas orķestrī viņš spēlēja pirmo vijoļu grupā, dažreiz diriģēja. Šajā laikā Šūberts sāka sacerēt mūziku, veselu gadu viņš mācījās pie galma komponista Saljēri.
Šūberta daiļrade.!
Nepabeidzis mācības, Šūberts izstājās no konvikta, trīs gadus strādāja par skolotāja palīgu, tomēr aizraušanās ar mūziku nezuda. Radās tādas izcilas dziesmas, kā “Grietiņa pie ratiņa” un “Meža ķēniņš” ar Gētes vārdiem, sonātes, simfonijas. Šūberts nolēma veltīt dzīvi mūzikai un pameta skolotāja darbu, tādējādi zaudējot jebkādus ienākumus. Vairākus gadus Šūberts mitinājās pie saviem biedriem, kuri arī bija radoši cilvēki. Šūberts kļuva par šī jauno cilvēku pulciņa dvēseli. Tikšanās reizēs draugi iepazinās ar literatūru, dzeju, mūziku, dedzīgi strīdējās. Dažkārt tikšanās tika veltītas Šūberta mūzikai, iegūstot nosaukumu “šūbertiādes”. Visu laiku Šūberts neatlaidīgi strādāja. Viņš sacerēja mūziku neparasti ātri, atsevišķās dienās viņš radīja līdz pat 10 atsevišķu dziesmu, bieži vien viņam nepietika nošu papīra. Tā kā muzikālās idejas radās pat miegā, tad komponists no brillēm nešķīrās pat naktī, lai pamostoties tās uzreiz varētu pierakstīt. Šajā laikā Šūberts radīja divus ievērojamus darbus – “Nepabeigto simfoniju” un dziesmu ciklu “Skaistā dzirnavniece”.
Šūberta mūža noriets.!
Šūberta pēdējo desmit dzīves gadu skaņdarbu loks bija ļotii plašs un daudzveidīgs. Viņš rakstīja simfonijas, sonātes klavierēm, kvartetus, kvintetus, trio, mesas, operas, daudz dziesmu un citu skaņdarbu. Taču komponista dzīves laikā viņa skaņdarbi tika reti izpildīti un liela daļa tā arī palika rokrakstā. Netika uzvesta neviena Šūberta opera, orķestris neatskaņoja nevienu viņa simfoniju. Komponista labāko darbu – Septītās un Astotās simfonijas notis tika atrastas tikai daudzus gadus pēc komponista nāves, bet dziesmas ar Gētes vārdiem, kuras Šūberts nosūtīja dzejniekam, neguva viņa ievērību. Neskatoties uz pastāvīgo naudas trūkumu, Šūberts nevēlējās kalpot ne firstam Esterhāzi, ne galmā. Viņš bija nabags, izsalcis, nelaimīgs, taču neatkarīgs un nekas nekavēja viņu sacerēt mūziku. Tomēr pamazām vīnieši iepazina Šūberta mūziku, kura pati atrada ceļu uz viņu sirdīm. Te liela loma bija tā laika ievērojamajam dziedonim Johanam Mihaelam Foglam, kurš izpildīja Šūberta dziesmas, komponistam pašam spēlējot pavadījumus.
Nenodrošinātība un mūžīgās neveiksmes smagi ietekmēja Šūberta veselību. Jaunrade parasīja milzīgu spēku un enerģiju, bet to jo dienas kļuva mazāk. Agrāk Šūberts radīja galvenokārt gaišus un līksmus skaņdarbus, bet gadu pirms nāves sacerēja dziesmas ar kopēju virsrakstu “Ziemas ceļš”.

1.
Šūberts komponējis ap septiņiem simtiem solodziesmu. Šajā žanrā viņu atzīst par nepārspētu. Neskatoties uz to, simt gadu gaitā vispārējā repertuārā bija nonākusi tikai maza, kaut arī augstvērtīga daļa no visa devuma. Neievēroto bagātību soli pa solim atklāja modernie skaņuieraksti ar vācu, franču un angļu māksliniekiem priekšgalā. Plašākais pasākums ir Šūberta kopotās dziesmas, kurām veltīti trīsdesmit septiņi tvarti.
Līdz mūzikas dzīvei Latvijā šis izvērsiens vēl nav nonācis. Pareizāk sakot, pat citur bieži dzirdami Šūberta vokālie darbi šeit vēl nesen bija pasveši. Kad dziesmu cikls Skaistā dzirnavniece 2001. gadā atskanēja Vāgnera zālē Rīgā Viestura Jansona un Alda Liepiņa izpildījumā, tad atsauksmēs runāja par retu notikumu.
Simt gadus agrāk Emīls Dārziņš rakstīja: “Un taisni Šūberts ir līdz šim pie mums maz pazīstams.” Līdzīgi varēja teikt vēl 21. gadsimta sākumā, kaut arī ilgajā starplaikā dažādu paaudžu latviešu dziedātāji un viņu klavierpartneri veidojuši Šūberta programmas – Pauls Sakss kopā ar Alfrēdu Kalniņu, Leonarda Daine ar Vilmu Cīruli, lai minētu dažus. Noturīgāku atsaucību šie centieni neguva.
Lieliski panākumi toties savulaik bija Šūberta melodiju pārstrādājumam vieglajā mūzikā – dziesmuspēlei Trejmeitiņas Dailes teātrī. “Nāc, paklausies, draudziņ, kā Vīne dzied” pārskanēja Rīgas sabiedrību. Varbūt tieši toreiz, trīsdesmitajos gados, ieviesās nelaimīgais aizspriedums par Šūbertu kā valdzinošu jūsmotāju salonmūzikas laukā.
Liekas, ka Skaistā dzirnavniece Vāgnera zālē veicināja jaunu interesi. Šūberta dziesmas un kamermūzika Rīgas koncertzālēs pēdējos gados vairs nav jāsauc par retumu. Vēl gan varētu sekot izvēlētā repertuāra paplašinājums. Atradumu un jaunatklājumu netrūktu.
Šūberta simfonijas Lielajā Ģildē joprojām ir retums. Četrpadsmit gados (1991–2004) viena otra sastopama ne vairāk kā četru koncertu programmās. Divus no šiem koncertiem vadīja ārzemju viesdiriģenti. Jāpiebilst, ka Liepājas simfoniskā orķestra darbība rāda citu ainu: te jāmin nesenais Šūbertiādes sešu koncertu cikls, kurā ietilpa dažādu žanru darbi, kā arī simfoniskais repertuārs agrākos gados.
19. gadsimta instrumentālās mūzikas formveide lielā mērā pamatojas Vīnes klasicisma un jo sevišķi Bēthovena iedibinātajos un tālāk attīstītajos paraugos. Galvenā loma te ir sonātes formai – muzikālu tēmu dramatiski tvertam pretstatījumam un izstrādājumam. Bēthovena Piektā simfonija ir visplašāk pazīstamais šādas muzikālas uzbūves paraugs un reizē spriegi koncentrētas enerģijas izpaudums.
Piektās simfonijas pirmatskaņojuma gadā Šūberts bija skolas zēns, kura muzikālās dotības strauji atklājās. Viņš sāka komponēt Bēthovena priekšteču, agrā Vīnes klasicisma komponistu garā, kas raksturoja viņa instrumentāldarbus tālākajos desmit gados.
Toties vokālajā mūzikā notika brīnumi. Septiņpadsmit gadu vecumā ģeniālais jauneklis līdztekus citām dziesmām radīja divus leģendārus darbus – Grietiņa pie ratiņa un Meža ķēniņš. Ticami nostāsti pauž, ka šīs pirmreizīgi tēlainu muzikālu motīvu nestās, emocionāli satrauktās un reizē stingri saturētās dziesmas tapušas spējas iedvesmas brīdī. Mūzikas vēsturē pirms tam nav nekā līdzīga. Dziesmu komponists Šūberts agri atrada pats savu ceļu.
Citādi ir ar instrumentālo kamermūziku un simfonijām. Tas ir lauks, pār kuru krita Bēthovena varenā ēna. Šūberta darbība sākās laikā, kad Bēthovens jau bija komponējis astoņas simfonijas, kā arī klaviersonāšu un stīgu ansambļu lielāko daļu.
Ko gan pēc Bēthovena vēl darīt – tādas bija Šūberta spiedīgās raizes. Bet viņš neatlaidās un desmit gados sasniedza atraisītību, pats savu instrumentālās mūzikas formu, tonalitātes un noskaņu jomu, no visām citām atšķirīgu. Jauno posmu ievadīja t. s. Nepabeigtā simfonija (1822).
Ērcīgajam Bēthovenam bija nozīmīga vieta Vīnes mūzikas dzīvē. Biklo Šūbertu plašākās aprindās maz pazina. Viņš nepiedzīvoja nevienas savas simfonijas publisku uzvedumu. Pēc simt gadiem tās bija daļa no vispārējā repertuāra ar Nepabeigto un tai sekojošo Lielo simfoniju Do mažorā vadošajā vietā.

2.
Būdams patiess dramatiķis mūzikā, Bēthovens piepildīja klasicisma sonātes formu ar spriegām norisēm, ar duālisma sarežģījumiem, kas tiecas pēc atrisinājuma, parasti sparīgi pozitīvā garā, kā, piemēram, Piektajā un Devītajā simfonijā. Šūberts turpretim nav dramatisku konfliktu izlīdzinātājs. Laimīgām beigām viņš netic. Ne velti arī viņa mažoriem mēdz būt skumīga pieskaņa. Šūbertam tik raksturīgās modulāciju gaismu maiņas ir būtiskas nianses, kuru nozīme var paslīdēt garām nepietiekami ievērota, ja to vietā sagaida enerģiskāk akcentētu tematisku izstrādājumu.
Sonātes formai Šūberts deva jaunus veidus. Lietojot literāru terminoloģiju, viņa lielos instrumentālos darbus var raksturot kā liroepiski ievirzītus. Tiem ir plašums, kas aptver pretstatus, bet šie pretstati nav atmezglojami vai sintezējami, tie pastāv līdztekus.
Nozīmīgs simbols Šūberta mūzikā ir ceļinieks, cilvēks bez mājvietas. Viņš atrodas neatlaidīgā kustībā bez noteikta mērķa. Ja liekas, ka gājēja soļus reizēm saklausām instrumentāldarbos, tad apstiprinājumu dod motīvu pārnesumi tajos no dziesmām, kuru teksti runā par ceļinieku (Der Wanderer). Ceļinieka nemiers var izlauzties satricinājumos. Šūberta pēdējā gada darbos tā notiek vairākkārt. Viens no piemēriem ir La mažora klaviersonāte. Tās otro daļu ievada motīvs no piecus gadus agrāk rakstītās dziesmas Svētceļnieks:
“Uz zemes es esmu ceļinieks,
Kas klīst no mājas uz māju.”
Nemiera zemstrāvas pārņem sonātes otrās daļas vidusposmu, kas rēgainībā ārda tonālos pamatus. Izcilā pianista Alfrēda Brendeļa atzinumā un izpildījumā šī posma izverdums pieder pie satricinošākajām mūzikas lappusēm vispār. Satricinājums pierimst, mūzika atgriežas pie ceļinieka ievadmotīva, gaita turpinās. Nekas nav atrisināts, nekas nav izlīdzināts. Bezmērķība ceļinieka pasaulē ir eksistenciāls nosacījums, kam nav sakara ar gribas trūkumu.
Pret tumšām krāsām un drūmu melanholiju Šūberta vēlīnajos darbos uzplaukst viņa individuālās, īpatnās romantikas apburtās skaņas un nebeidzama melodiskā bagātība. Bezcerības noskaņas mijas ar pacēluma brīžiem, kam reizēm ir himnisks raksturs. Piemēram, pašā pēdējā klaviersonātē, kas publicēta 1839. gadā (D. 960). Tās otrajā daļā pēkšņi atskan priekšnojauta par Dievs, svētī Latviju. Tas viss ir bezgala tālu no Trejmeitiņu idilles.
Šūberta klaviersonāšu ceļa pavērējs bija pianisma milzis Arturs Šnābels pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Viņš bija pirmais, kas koncertos tās spēlēja, arī ciklu veidā. Plašāks pārvērtējums tanī laikā tomēr vēl neradās. Tas nāca vēlāk un nostiprinājās septiņdesmitajos gados. Kādā nesenā angļu akadēmiskā izdevumā atrodams zīmīgais konstatējums, ka Šūberta klaviermūzika savā vienreizējā izteiksmes apjomā un dziļumā nu beidzot ieņēmusi piederīgu vietu līdzās Bēthovena darbiem. Apcere, kurā šie vārdi izteikti, ir veltīta Alfrēdam Brendelim.
Latviešu Rīgā Dārziņa laikā Šūberta mūzika bija maz pazīstama, turpretim vācu Rīga jau neilgi pēc Vīnes komponista nāves piedzīvoja kāda viņa vēlīnā darba pirmatskaņojumu. Runa ir par dziesmu Kalnu gans, kas komponēta 1828. gadā soprānam un obligātai klarnetei klavieru pavadījumā. Anna Mildere – Bēthovena operas Fidelio pirmā Leonora – to dziedāja Rīgā 1830. gadā. Jādomā, ka Melngalvju namā, varbūt kopā ar citām Šūberta dziesmām. Lietu noskaidros Zanes Gailītes plašā pētījuma Par Rīgas mūziku un kumēdiņu spēli turpinājums (līdzšinējā publicējumā pārlūkots laiks līdz 18. gadsimta beigām). Itāliskā concertante stilā rakstīts, Kalnu gans bija viena no nelielām muzikālajām atslodzēm komponista pēdējos dzīves gados. Tas bija laiks, kad radās Lielā simfonija Do mažorā, stīgu kvintets, trīs simfoniska izvērsuma klaviersonātes, četrrocīgā fantāzija fa minorā, sestā mesa korim, orķestrim un solistiem, kā arī divdesmit četru dziesmu cikls Ziemas ceļš. Milzu bagātība, bet šo darbu atklātu uzvedumu Šūberts nepiedzīvoja.

3.
Arī Ziemas ceļš ir vientuļa ceļinieka dziesmas no sākuma līdz pat beigu rēgainajai izskaņai ar vecā leijerkastnieka tēlu. Apmēram stundu garais cikls ir nedalāms veselums, tomēr viena no dziesmām – Liepa – ir pārprasta kā tautasdziesmas atdarinājums un nodeldēta atsevišķi, arī aranžējumos. Šķietama vienkāršība un melodisks skaistums var radīt maldus. Liepā īsti nesaklausīts paliek ar folkloru nesavienojamais, rafinēti izstrādātais klavieru ievads un noslēgums, tāpat arī vidusposma tumšais satraukums. Līdzīgi populārā un pat parodētā dziesmā Ständchen (Lēni lūdzot, mana dziesma) neapjausta izskan brīnumaino modulāciju izteiktā veltīguma sajūta.
Te vēlreiz jādomā par Emīlu Dārziņu. Andris Vītoliņš atgādina, ka Dārziņa mūzikas neizpratne neparādās tautā, kas viņa dziesmas mīl, bet jaunāku laiku latviešu komponistos, kas tās noniecinājuši. Salīdzinājumam ar dažām Dārziņa kora dziesmām Vītoliņš izvēlas Šūberta miniatūro meistardarbu Ceļinieka naktsdziesma ar Gētes tekstu un atrod muzikālās izjūtas un veidojuma līdzības. Četrpadsmit taktis garā Ceļinieka naktsdziesma ir sevī noslēgts veselums. Liels miers, bet ar divreizēju uzvirmojumu. Divdesmit četru dziesmu cikls Ziemas ceļš noslēdzas izmisīgā nemierā ar neatbildētu jautājumu, kas no teksta pārnests mūzikā. Tā izskan griezīgā apziņā, ka atbildes vispār nav. Kad komponists pats dziedāja un spēlēja šīs dziesmas draugiem kādā mājas sanāksmē, tie apmulsa, jo mūzika bija izteiksmē tālu apsteigusi savu laiku.
Priekšteču mantojumu jaunā radošā brīvībā pārvērtis ar Nepabeigto simfoniju, Šūberts meklēja iespējas tālākajai simfoniskajai attīstībai. Ceļu viņam palīdzēja atrast plašāka formāta kamermūzika, klavierdarbus ieskaitot. Dažus gadus vēlāk bija kārta Lielajai simfonijai Do mažorā. Tā tapa ilgākā, īsti nenoskaidrotā laikposmā ar noslēguma datējumu komponista pēdējā dzīves gadā.
Vīnes filharmonija skaņdarbu atraidīja kā pārāk garu un grūtu. Jādomā, ka sarežģījumi bija ne tik daudz tehniskas dabas, bet gan izpratnes jautājums. Desmit gadus vēlāk atraidīto simfoniju gaismā cēla divi lieli romantiķi – Roberts Šūmanis un Fēlikss Mendelsons. Pirmais kā Vīnē atstātu manuskriptu kaudzē iegrimušās partitūras atradējs un cildinātājs, otrais kā pirmatskaņojuma diriģents Leipcigā. Šūmaņa atsauksme kļuva slavena mūzikas vēsturē. Viņš izteica spārnotos vārdus par šīs simfonijas “dievišķajiem garumiem”.
Šūberta vēlīno gadu lieldarbos ir satraukti posmi, bet tur nav steigas. Piesātināti brīži seko cits citam. Reiz sastapti motīvi var atgriezties citā veidā, citā gaismā. Mūzikas straume plūst episkā plašumā, tai piederas debešķīgs ilgums. Šī mūzika netiecas pēc konfliktu atrisinājuma vai noteikta mērķa. Šūberta pasaulē pretstati neizlīdzinās, lielajiem jautājumiem nav atbilžu, ceļinieku negaida cita mājvieta kā tikai mūžīgā. To skandina Liepa un daudzas citas dziesmas ar un bez vārdiem. Šī sajūta sadzīvo ar muzikanta prieku un skumjām, un sirdi skarošu smeldzi, kas reizēm ir viegli sentim

entāla labā nozīmē un reizēm pārtop intensīva mierinājuma sapņa vīzijā.

Bēthovena laikabiedrs. Viņš nodzīvoja tikai 31 gadu un mira pašā jaunrades spēku plaukumā. Šūberts rakstīja vienkāršu un sirsnīgu mūziku, bet reizēm ierosmi deva arī revolūcijas idejas. Šajā laikā progresīvāko cilvēku protests izpaudās mākslā, radot jaunu virzienu romantismu. Šūberts bija viens no pirmajiem komponistiem – romantiķiem.

4.
Franča Šūberta daiļrade ir romantiskā virziena rītausma mūzikā. Viņa mākslā pirmo reizi atklājās jaunā cilvēka rakstura iezīmes un emocionālā pasaule, kas veidojās 19.gs. apstākļos. Visa šī jaunā tipizācija, kas norisa Šūberta daiļrade un ko pārliecinoši pauda izcilais mākslinieks, it kā novilka neredzamu robežu starp Vīnes klasiķu mākslu, ko vainagoja dižais Bēthovens, un romantisko mākslu. Šūberta dzīve bija pilna pretrunu, kuras raksturīgas mākslinieka liktenim viņa radošajām tieksmēm svešajā pasaulē. Šūberta dzīves ārējais fons bija liksmā, “dejojošā” Vīne, šaurā birģeriskā mājas pasaulīte ar mazajiem priekiem un bēdām. Viņa radošos plānus, vajadzību pēc garīgās saskarsmes izprata un atbalstīja tikai neliels mākslai uzticīgu cilvēku loks.

5.