Nosaki pats sevi, ja tu nepavēlēsi savai dabai tā pavēlēs tev
Manuprāt, katram no mums ir daudz un dažādas lietas, kas mums pašiem un arī citiem mūsos nepatīk. Ir ļoti grūti atrast šīs lietas, bet, manuprāt, ir jāmāk tām tikt pāri un ar tām cīnīties, jo, ja mēs paši neko nedarīsim, tad tās pašas liks par sevi manīt un drīz tā būs problēma ne tikai mums pašiem, bet arī līdzgaitniekiem.
Es esmu uzsvērusi četras lietas, kas, manuprāt, ir katram cilvēkam jāpārvar, lai cik arī tas būtu grūti. Tas palīdzēs mums vieglāk dzīvot dzīvi, un gūt pozitīvas emocijas vairāk kā pretējā gadījumā. Šīs četras lietas būtu- slinkums, neuzmanība, bailes un nenopietnība.
Slinkums izpaužas vienā-vienīgajā domā: „Es esmu lielisks, bet man kaut kā slinkums…” Šai domai ir vesela kaudze variantu: „Es saprotu, es varu, es protu, es gribu, bet redz, slinkums, velns parāvis, mani pieviļ…” Šī ir visizplatītākā Slimība, kura rada visgraujošākās sekas. Graujošas tajā nozīmē, ka brīnumi tomēr notiek – hop! – un cilvēks Brīnumainas Dāvanas izskatā saņem lielu Kaut Ko, atrod īsto cilvēku, atrod nepieciešamos resursus, nokļūst negaidītas veiksmes zonā un tamlīdzīgi, bet slinkums pilnībā iznīcina šīs Dāvanas saņemšanas iespējas. Jā, Brīnums notiek, bet tas ir kā izaicinājums: „Uz priekšu, puis! No tevis tiek prasīts tikai nedaudz pārspēt to līmeni, kurā tu pašlaik atrodies. Uz priekšu!” Bet slinkums, velns… Tad lūk, es gribu pateikt, ka slinkums – tas ir viltīgs intelekta izdomājums, kura mērķis ir savas vecās formas saglabāšana. Es, saku, esmu labs, bet man ir viena maza vājībiņa (kura, starp citu nav atkarīga no manis) – tas ir mans slinkums. Slinkums uznāk – un viss. Bet šo koncepciju ir ļoti grūti pieņemt, jo tad iznāk, ka katru reizi tu nevis „vari, bet slinkums traucē”, bet tu „NEVARI”, „NEPROTI”, „NESAPROTI”.
Neuzmanība pret mazām izmaiņām. Mazas izmaiņas – tas ir signāls par tieši tādu pašu, tikai lielu izmaiņu tuvošanos. Ir jāapmācās uz mazā – tas ir visefektīvākais apmācību ceļš. Iemācies pareizi mazgāt traukus un tu iemācīsies pareizi celt pilsētas. Neuzmanība noved pie tā, ka cilvēks to nepamana, ka pastāvīgi kāpj uz grābekļiem līdz tam brīdim, kamēr no kārtējā dzelzs grābekļa blieziena viņa galva nepāršķeļas uz pusēm. Jebkura parādība parādās cilvēka dzīvē vispirms maza. Kamēr tā ir maza, to var vadīt. Pēc tam tā izaug un iziet ārpus kontroles. Tā cilvēks nokļūst situācijā „apstākļi liek”. Tā ir vēl viena galvenā mūsdienu Slimība – „es jau varētu, bet apstākļi neļauj”. Šeit „apstākļi” tiek uzdoti, atkal, kā kaut kas malā esošs, kā kaut kas, ko neesmu radījis es.
Neuzmanība kalpo par cēloni vēl vienai lielai bēdai – vajadzīgā spēka daudzuma neesamībai. Tieši neuzmanība liek tērēt savus spēkus darbiem, kurus vajadzēja izdarīt vēl vakar, kad situācija bija atbilstoša, bet ne šodien, kad jau ir par vēlu, bet nedarīt nevar, tāpēc, ka galva pāršķelta, bet bez tās dzīvot nesanāk. Tā cilvēks vienmēr nodarbojas ar vakardienas darbiem un nekad nenodarbojas ar šodienas darbiem.
Bailes. Pamatā tās ir bailes izmaiņu priekšā. Prātīgs Meklētājs cīnās ar šīm bailēm pašās agrākajās stadijās: „Redz, es jau aizbrauktu uz to semināru, bet man taču tas nav vajadzīgs, viņi tur taču pat semināru neprot sarīkot”, „Redz, es jau uzrakstītu vēstuli šim Meistaram, bet kādēļ? Viņš saprot būtību – es saprotu būtību, ko gan mums gribēt vienam no otra?” Galvenā problēma, ko rada bailes – ir attīstības ātruma palēnināšanās. Saprotams, ka attīstībai arī ir savs labvēlīgais vecums. Tas ir periods starp 14 un 25 gadiem. Pēdējais termiņš – 33 gadi. Pēc tam – izredžu praktiski vairs nav.
Nenopietnība. Apņemšanās nenopietnība ir tas pats vājums. Tā ir arī viens no neuzmanības aspektiem. Nenopietnība ir stingri jo stingri saistīta ar Vienotas Pasaules Ainas neesamību. Cilvēkam ir zudusi iespēja atbildēt par saviem lēmumiem. It kā sagribēja kaut ko izdarīt, bet – viens, divi un rokas nolaižas. Nenopietnība ienes cilvēka dzīvē kaudzi ar tādām nelabvēlīgām lietām, kā neapmierinātība, depresija, garlaicība, parādi pret savu pagātni.
Šis ir tās lietas, ar kurām, manuprāt, ikvienam ir jācīnās un jāmāk, ja ne tās iznīcināt, tad apslāpēt un mācēt par tām kontrolēt!