Dzīve un radošā darbība:
Bārda Fricis (1880.25.I Pociema pag. Rumbiņos – 1919.13.III Rīgā, apbedīts Umurgas kapos) – dzejnieks, pedagogs. Skolu inspektors Valmierā 1917 -1918 g., Antona Bārdas brālis.
Dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies Pociema pagastskolā (1890-92), Umurgas draudzes skolā (1892-95), Limbažu pilsētas skolā (1895-98) un Valkas skolotāju seminārā Rīgā (1898-1901). Strādājis par palīgskolotāju Katlakalna draudzes skolā (1901-05). Bārdas pirmais publicētais dzejolis – “Raibais pavediens” laikrakstā “Rīgas Avīze” 1902.12.XI. 1905 rudenī Bārda devies uz Tērbatu, lai studētu filozofiju, taču revolūcijas dēļ universitāte tika slēgta. 1906 IV Bārda devies uz Vīni, kur klausījies lekcijas universitātes Filozofijas fakultātē. Bārda studējis Platona, G.V.F.Hēgeļa, A.Šopengauera un citu filozofu darbus. Īpaša nozīme viņa pasaules uzskata izveidē bijusi F.Nīčes “dzīves filozofijai” un A.Bergsona intuitīvismam. Vīnes periodā Bergmanis iepazinies ar vācu mākslu un literatūru, viņu saistījis J.L.Tīks, Novāliss, R.M.Rilke u.c. Slimības un materiālo grūtību dēļ 1907. Bārda atgriezies Rīgā, kur strādājis A.Ķeniņa reālskolā (1908-13) u.c. privātskolās, bijis žurnāla “Stari” daiļliteratūras nodaļas vadītājs (1907-08). Rakstnieku vakaros 1909.5.XI un 1910.21.I nolasījis savu programmatisko apcerējumu “Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms” (pilnībā publicēts žurnālā “Vaiņags”, 1920, 1-3), kurā iztirzājis romantisma pamatprincipus un vēsturisko attīstību. Romantisma personības koncepcijai tipisko dvēseles duālismu (materiālās un garīgās pasaules pretrunību) Bārda tiecies līdzsvarot, veidojot apgarotas realitātes ideālu; Bārda lirikā tās ietvers klasiskajos kontrasttēlos: zeme – zvaigznes. No 1911 Bārda lasījis lekcijas par estētiku J.Dubura dramatiskajos kursos un publicējis periodikā par šo tēmu rakstus – “Mīlestība un nāve” (1913), “Mākslas attiecības” (1914), “Prāts un mūžības jautājumi” (1919). Bārda bijis arī aktīvs literārā procesa vērtētājs. 1911 iznācis dzejoļu krājums “Zemes dēls”- viens no latviešu neoromantisma spilgtākajiem darbiem. Bārdas dzejas tēlainība konkrēta, viegli tveramās redzes gleznās. Tomēr vienkāršais un ikdienišķais Bārdas dzejā vienmēr eksistē mūžības, kosmiska plašuma perspektīvā. Principiāla nozīme ir laimes neiespējamības apziņai; tā rāda Bārdas dzejas elēģisko tonalitāti, kura nepazūd arī viņa humoristiskajos darbos. 1915. Bārda apprecējies ar P. Puskalni (dzejnieci Paulīnu Bārdu). No 1916 I strādājis Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā. 1917 X pārcēlies uz Valmieru, kur organizējis un vadījis izglītības biedrības vidusskolu un strādājis par Valmieras apriņķa skolu inspektoru.. 1918 vācu okupācijas laikā skolu slēdza; Bārda aizbraucis uz Rumbiņiem, bet rudenī atsācis darbu Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā. Bārda bijis arī latviešu valodas un literatūras docētājs Baltijas tehniskajā augstskolā.
Otrais dzejoļu krājums “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam” izdots pēc Bārdas nāves 1923. Krājumā panteiskās pasaules izjūtas padziļināšanās, gaismas un tumsas kontrasta izcēlums. Bārdas liriskā proza ietverta tēlojumu krājumā “Vita somnium” (1923); krājumā “Drāmas”(1929) sakopoti viencēlieni. 1926 izdotas Bārdas “Vēstules”.
Rumbiņos iekārtots Bārdas muzejs. Umurgas kapos 1933 atklāts tēlnieka T.Zaļkalna veidotais Bārdas kapa piemineklis.
Kopoti raksti 4 sējumos (1938-39), Raksti 2 sējumos (1990-92), Dzejas izlases (1956, 1959, 1979), “Zemes dziesma” (1970), “Zvaigznes un zeme”(ASV 1972), “Atgriešanās” (1997).
F.Bārdas mūžš
Pēc 1905. gada revolūcijas latviešu romantisko liriku īpaši modernizēja Fricis Bārda. Viņš līdzīgi kā Jānis Poruks nodzīvoja tikai 39 gadus, literatūrā aktīvi darbojas tikai 12 gadus, dzīves laikā izdeva tikai vienu dzejoļu krājumu, otrs krājums tika izdots četrus gadus pēc dzejnieka nāves. Latviešu romantiķu vidū F. Bārda ir vispopulārākais Latvijā. Viņa pirmais krājums „Zemes dēls” publicēts 12 reizes, bet otrais krājums „Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam” deviņas reizes. Bārda tiek uzskatīts par latviskās mentalitātes spilgtu pārstāvi un augsti ir vērtēts arī intelektuāļu vidē. Intelektuāļus saista Bārdas filozofiskie raksti un dzeja, bet ierindas lasītāju saista Bārdas spilgtā poētiskā tēlainība, kuru ļoti augstu novērtējis pirmais izcilākais latviešu modernās dzejas pārstāvis Aleksandrs Čaks. Bārda, tāpat kā Poruks, ir studējis ārzemēs, Vīnes universitātē, kur apguvis gan klasisko, gan moderno filozofiju. Vīnes periodā Bārda ir sastapies ar vairākiem austriešu modernistiem, piemēram, ar impresionistu Pēteri Altenbergu, kā arī ir aizrāvies ar R.M. Rilkes un H. fon Hofmanštāla dzeju. Filozofijā Bārda īpaši ietekmējies no Platona darbiem, intensīvi ir pētījis vācu romantisma filozofus, par nozīmīgu Bārda ir atzinis arī A. Šopenhauera un F. Nīčes filozofiju, taču vislielāko viņa apbrīnu ir izraisījusi A. Bergsona filozofija ar tās akcentu un pasaules intuitīvu, nevis racionālu izpratni, kā arī Bergsona ELAN VITAE teorija, kurā dzīve raksturota kā nemitīga radoša trauksme, radošas enerģijas plūsma. „Dzīvība ir mūžīga cīņa ar matēriju un mūžīga pacelšanās tai pāri,” tāds ir bijis F. Bārdas pasaules uzskats. Par Bergsona lielo nozīmi Bārdas uzskatos liecina fakts, ka viņš visas pasaules vēsturē ir saskatījis tikai trīs ģeniālas personības – Platonu, Jēzu Kristu un Anrī Bergsonu. Savu romantisma izpratni Bārda formulējis šādā teicienā: „Romantiķis ir tas cilvēks, kas zemi nenolād, bet pazīst arī debesis, grib palikt tām uzticīgs un cieš viņu dēļ; kas prātu nenoliedz, bet pazīst arī to, kur beidzas loģika.” Bārdas dzejas raksturojumā viena no zīmīgākajām intonācijām ir traģiskā pasaules skatījuma trūkums, viņam nav arī Aspazijas ekspresivitātes un traukšanās „sapņu tālumā”. Savu romantiski individuālistisko pozīciju Bārda izteicis šādā apgalvojumā: „Es nereāls esmu/ Un tāds gribu būt;/ Man dziļāk un smalkāk/ Viss svērts.// Par jums es pasmiešos/ Kādreiz varbūt,/ Lai dusmotos,/ Neesat vērts.” Attiecībā uz poēzijas galveno īpatnību Bārda rakstījis: „Katras īstas dzejas galvenais ierocis un izteiksmes līdzeklis ir tēls, glezna, vispār kāds fantāzijā skatāms veids.” Šo Bārdas dzejas tēlainības īpatnību atklāj viņa pavasara tēlojums: „Caur birzi brauc ziedonis mirdzošs un balts,/ dzelteniem pieneņziedu ratiem./ Līkst bērzi vēsmā un sveicienu šalc/ zaļu tauriņu pilniem matiem.// Met skatu viņš eglienā – aizdegas/ plīvošās sveķu svecēs viss sils;/ met pļavā – un zālītē nolaižas/ bezdelīgu actiņu mākonīts zils.” Otrajā dzejoļu krājumā centrālā tēma ir cilvēka dzīves un mūžības kontrasts. Labākie šie krājuma dzejoļi raksturīgi ar meditatīvu ievirzi, ar sava veida jautājumu un atbilžu poētiku par t.s. mūžīgajiem eksistenciālajiem jautājumiem – par nāvi, par mīlestību, par cilvēka spēju (vai nespēju) sasniegt ideālu. Bārdas versijā vienīgās loģiskās atbildes uz šiem jautājumiem ir vai nu romantiskās ironijas intonācijā radīta spēle, vai arī – nopietns lakonisks, tēlainībā abstrakts secinājums: „Ir tikai viena Dzīvība,/ bet veidu daudz – tas ties`./ Tik Maijas joks teikt: zvaigzne tā,/ šis cilvēks… un tur – dievs.”
Literatūra:
Dzeja
• “Zemes dēls” (1911)
• “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam” (1923)
Citi darbi
• “Vita somnium (1923) – tēlojums
• “Drāmas” (1929) – viencēlieni
• “Vēstules” (1926) – Friča Bārdas sarakste
• “Zemes dziesma” (1970) – izlase
Citāti no F.Bārdas
Kultūras cilvēkam, kam vārds sāp vairāk nekā sitiens, taču vieglāk paciest, ja izdauza viņa logus, nekā ja iebrūk viņa garīgajā pasaulē.
Mēs rūpējamies par visvisādiem apstākļiem un labierīcībām, par sociālo un materiālo labklājību, par veselīgām pilsētām, grezniem tautas namiem un skaistām mājām, bet tikai nekad par skaistu dvēseli.
Mūžībai nedzīvo tas, kas dzīvo sezonas modei; bet mūžībai dzīvojis gan tas un vienīgi tas, kas dzīvojis savai dvēselei, jo dvēsele jau pati sevī nes mūžību, un nav mums citas mūžības kā vienīgi dvēseles un dvēseles augstāko vērtību mūžību.
Mūsu laikmetam ir bailes no cilvēka dvēseles, viņš bēg no tās, viņam ir bailes un naids pret to.
Zemes dēls
Dzejoļu krājums „Zemes dēls” tapis Wiener Allgemeiner Krankhaus slimnīcas palātā, kad Fricis Bārda nonācis ar smagu nieru kataru. Fricis Bārda rakstījis šos dzejoļus slimnīcas gultā uz recepšu blankām. Fricis Bārda bieži izmantoja panteisma iezīmes(reliģiski filozofiska mācība, kas Dievu identificē ar dabu un kas dabu, pasauli uzskata par Dieva iemiesojumu), kas ļoti atspoguļojās Bārdas grāmatā „Zemes dēls”.
Šajā dzejoļu krājumā autors Dievu min un attēlo daudzveidīgi-gan skaistās, izvērstās pesonifikācijās, gan kosmiskā Dzīvības Koka simbols, kas aptver sauļu un zvaigžņu bezgalību un pret kuru cilvēks ir tikai sīks zieda puteklītis.
Fricis Bārda savos dzejoļos ir izmantojis ainavas, dabas parādības un veicamos darbus no apkārtējās apkārtnes ko ir vērojis, tādejādi autora grāmatā „Zemes dēls” daudzas lietas ir sastopamas no viņu mājām – „Rumbiņos”.
F.Bārdas dzejoļu krājumā “Zemes dēls” sastopamās krāsas lietotas ne tikai, lai objektīvi attēlotu kāda priekšmeta ārējās pazīmes, bet arī tādēļ, lai izteiktu emocijas, radītu dzejoļa noskaņu un ar krāsās ietverto simbolu valodu atklātu darba zemtekstu. Nereti sastopami gadījumi, kad krāsa vienlaicīgi saistās ar vairākiem tēliem. Uzskatāms piemērs redzams šajā dzejoļa “Mani sapņi” fragmentā:
“Manas dienas atpeld un aizpeld
kā gulbju pulks mākoņu balts…”
F.Bārdas dzejā daudzi priekšmeti ir paspilgtināti ar tiem reālajā dzīvē piemītošām krāsām. Tas dzejoļus dara kolorītākus un lasītājiem vieglāk uztveramus, tas nozīmē, ka, lasot dzeju, attēlotā aina cilvēka prātā veidojas daudz skaidrāka un spilgtāka. Tiešā nozīmē bieži lietotas tādas krāsas kā melna (nakts, kraukļi u.c.), zila (debess, vizbuļi, ezers, acis u.c.), balta (mākoņi, gulbji, spārni u.c.), zaļa ( lapas, bērzi, mežs, stiebri u.c.). Tomēr nereti krāsa lietota ne tikai tiešā nozīmē, vienlaicīgi tā sevī var ietvert arī simbolisku nozīmi vai arī radīt priekšstatu par valdošo atmosfēru.
Satur:
Ievads
1. Mīlas ilgas
2. Pavasaris
3. Mīlas maldi
4. Vasara
5. Dzīves gaitas
6. Rudens
7. Vientulība
8. Nāve
9. Personificējumi
10. Simsana gals
11. Tamaras nakts
12. Sapņotājs pāžs
Secinājumi
Iepazīstoties ar Friča Bārdas dzeju varēja spriest, ka tam ir tuva daba, dzīvnieki, putni un dabas ainavas. F.Bārda no vienkāršām ainavām uzbūra pasakainus skatus un skaistus tēlus, tos paspilgtinot ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem. Neskopojās ar savu vārda krājumu. Kā jau minēju iepriekš, Fricis Bārda savus daiļdarbus paspilgtina ar krāsām, kas liek lasītājam iedomāties reālo ainavu un izprast tās būtību. Manuprāt, Fricim Bārdam šī grāmata ir tapusi uz redzes un jūtu pasauli, jo viņš raksta savos dzejoļos par mīlestību, priekiem, bēdām, arī par nāvi un cenšas ielikt dzejoļos apkārtējo ainavu(kā pagalma pirtiņu, augošos kokus un augus)
Kaut gan Fricis Bārda savā neilgajā mūža sarakstīja tik maz darbus, tomēr viņš savos darbos bija ieslīdzis ar visu sirdi un dvēseli, manuprāt, viņam tas ļot labi izdevās.