Āfrikas dabas zonas

Dabas zona ir sauszemes teritorija ar līdzīgiem klimata apstākļiem, augsnēm, augu un dzīvnieku pasauli. Šīs zonas virzienā no poliem līdz ekvatoram nomaina cita citu noteiktā secībā.

Augu valsts un augsnes atkarība no klimata. Āfrika bagātīgi saņem saules siltumu un daudzos rajonos arī mitrumu. Tas labvēlīgi ietekmē daudzveidīgas augu valsts attīstību. Kontinentā tikai ziedaugu vien ir vairāk nekā 40 000 sugu.

Nevienmērīgā nokrišņu un temperatūras sadalījuma dēļ augu valsts dažādās kontinenta daļās ir ļoti atšķirīga. Tā kā klimats galvenokārt mainās uz ziemeļiem un uz di

i
ienvidiem no ekvatora, tad arī augu valsts mainās tajos pašos virzienos. Vienlaikus mainās dzīvnieku valsts, kas ir atkarīga no klimata un augāja.

Klimats, augu un dzīvnieku valsts savukārt ietekmē augsnes veidošanos. Siltums, mitrums un dzīvie organismi veicina iežu dēdēšanu un pārvēršanās irdenās sastāvdaļās. Trūdvielas- augsnes auglības pamats- rodas, mikroorganismiem (baktērijām un sēnēm) sadalot atmirušos augus un bojā gājušos dzīvniekus.

Augsnes veidošanās ir atkarīga no iežiem, reljefa, dzīvniekiem, taču galvenokārt no klimata un augu valsts. Tur, kur ir niecīgs daudzums nokrišņu un trūcīga au
u
ugu valsts, augsnes slānis ir plāns un tajā ir daudz trūdvielu. Turpretim vietās, kur ir pietiekami daudz siltuma un nokrišņu un bagāta augu, it īpaši zālaugu sega, veidojas biezas un auglīgas augsnes. Tādejādi Āfrikā ( tāpat kā uz visas zemeslodes) arī au
u
ugsnes likumsakarīgi mainās virzienā no ekvatora uz poliem.

Atkarībā no cilmiežiem, trūdvielu daudzuma un citiem faktoriem augšņu krāsa ir dažāda. Daudzas augsnes pieņemts saukt pēc to krāsas. Tā, piemēram, izšķir melnzemes, brūnās, pelēkbrūnās, sarkanās augsnes u.c.

Augšņu karte. Galveno augšņu tipu izvietojums uz zemeslodes un katrā kontinentā ir attēlots tematiskajā kartē. Skolas ‹‹Augšņu kartē›› parādītas tikai galvenās augsnes. Tās iekrāsotas dažādās krāsās. Izmantojot kartes leģendu, var noteikt, kādas augsnes vienā vai otrā dabas kompleksā ir pārsvarā.

Jēdziens ‹‹dabas zona››. Visi dabas komponenti ir savstarpēji saistīti. To savienojums, savstarpējā atkarība un iedarbība nosaka dažādu dabas kompleksu (mitro ekvatoriālo mežu, tropu tuksnešu un pustuksnešu, arktisko tuksnešu u.c.) veidošanos.

Plašas sauszemes teritorijas ar līdzīgiem dabas kompleksiem, kas veidojušies atkarībā no siltuma un mitruma daudzuma, sauc par dabas zo
o
onām. Komponenti, no kuriem attiecīgā dabas zona sastāv un kuri atrodas savstarpējā iedarbībā, veido vienotu veselo. Pārmaiņas kādā komponentā ietekmē visus pārējos komponentus.

Dabas zonām nav krasi izteiktu robežu, tās pakāpeniski pāriet cita citā. Dabas zonu ārējo izskatu visvairāk nosaka augu segas veids. Tā kā augu valstī īpaši spilgti izpaužas visas svarīgākās dabas īpatnības, dabas zonas ir nosauktas atbilstoši to veģetācijai atkarībā no siltuma un mitruma daudzuma dabas zonas uz zemeslodes likumsakarīgi nomaina cita citu.

Dabas zonu karte. Dabas zonu izvietojums uz ze
e
emeslodes ir parādīts tematiskajā kartē ‹‹Ģeogrāfiskās joslas un dabas zonas››. Tajā atšķirīgās dabas zonas ir iekrāsotas dažādās krāsās (sk. attēlu lejā). Āfrikā tāpat kā dažās citās zemeslodes teritorijās, dabas zonas galvenokārt veido joslas, kas stiepjas rietumu- austrumu virzienā

Mitrie ekvatoriālie meži. Šī dabas zona aizņem apmēram 9% kontinenta teritorijas- Gvinejas līča piekrasti un Kongo ieplaku no 7o D p. līdz 12o Z p.

Klimats. Zona atrodas ekvatoriālā klimata joslā. Tā kā saule šeit visu gadu ir zenītā vai arī tuvu tam, gaiss sasilst pastāvīgi un vienmērīgi. Mēneša vidējā temperatūra visu gadu ir +25, +27oC. Nokrišņu ir daudz -1500- 2000 mm, kalnos pat 3000 mm un vairāk. Lietus līst vienādi visos gadalaikos, nedaudz vairāk pavasarī un rudenī.

Augsnes. Ekvatoriālo mežu augsnes veidojas karsta un mitra klimata apstākļos. šeit tāpat kā citās zemeslodes mazo ģeogrāfisko platumu teritorijās, cilmiežos atrodas daudz dzelzs savienojumu, un tāpēc tie ir sarkanā krāsā. Arī augsnes, kas veidojas virs šiem iežiem, iegūst sarkanu nokrāsu. Tā kā mitro ekvatoriālo mežu augsnēs ir daudz dzelzs un alumīnija, tās sauc par sarkandzeltenajām feralītajām augsnēm (latīņu valodā ‹‹ferum››- dzelzs, ‹‹aluminium››- alumīnijs). Ekvatoriālajā joslā ir labvēlīgi apstākļi augu, dzīvnieku un mikroorganismu dzīvības procesu norisei. Tas ļoti ietekmē augšņu veidošanos. Organiskās vielas, kas lielā daudzumā nokļūst augsnē, neuzkrājas, bet gan īsā laikā pilnīgi sadalās. Augi šos barības elementus tūlīt uzsūc. Tādejādi lielākā daļa barības vielu atrodas augu segas sastāvā. Mitruma pārpilnības dēļ augsne nepārtraukti tiek izskalota lielā dziļumā un vietumis pat pārpurvojas.

Augu valsts. Karstais klimats un mitruma pārpilnība veicina biezas mūžzaļo kokaugu veģetācijas attīstību. Ekvatoriālie meži aug vairākos stāvos. Gaismu mīloši koki tiecas pretim saulei un 40- 50 m augstumā veido augšējo stāvu. Atsevišķi koki vietumis paceļas augstāk par 60 m. koku stumbri ceļas augšup kā kolonnas, un tikai pašā galotnē tiem ir biezi vainagi. Zem šiem milžiem vairākos stāvos aug koki, kuru garums nav tik liels un kuriem gaisma ir mazāk vajadzīga.

Ekvatoriālajā mežā pat dienā valda krēsla, jo saules stari tik tikko spēj izlauzties cauri biezajai lapotnei. Pie koku stumbriem un zariem ir piestiprinājušies augi, ko sauc par epifītiem (sūnas ķērpji, papardes, ziedaugi). Augsto koku lapas ir cietas un blīvas, ar spīdīgu, it kā nolakotu virsmu. Tādejādi no lapām neiztvaiko daudz ūdens, tās neapdedzina svelmainie saules stari un nesakapā stiprais lietus. Zemāko stāvu augu lapas, gluži pretēji, ir plānas un trauslas. Garajiem kokiem ir dēļiem līdzīgas saknes, kas aug stumbra lejasdaļā un kalpo par papildu balstu.

Ekvatoriālie meži ir mūžzaļi, jo koki tajos lapas nenomet uzreiz, bet gan pakāpeniski. Šie meži ir ārkārtīgi daudzveidīgi sastāva ziņā. Koku sugu skaits vien pārsniedz 1000. augšējo stāvu veido gumijkoki, palmas u.c. zemākajos stāvos aug banāni, kokveida papardes, kafijkoki. Kokus apvij liānas (vīteņaugi, kuriem dažkārt ir kokveidīgs stumbrs). Mežos kas izauguši izcirtumos vai izdegās, liānas brīvi apvij koku stumbrus līdz pat galotnēm, atgādinot virves vai čūskas. No augšas tās nokarājas vītnēs, un biezoknis vietām kļūst necaurejams.

Krūmi un zāles sega ekvatoriālajā mežā ir vāji attīstījušies.

Ekvatoriālie meži ir daudzu vērtīgu augu dzimte. Pie šiem augiem pieder plaši izplatītās eļļaspalmas, no kuru augļiem iegūst eļļu. Daļa koku- ebenkoki, sarkankoki, dzelzskoki u.c.- tiek izmantoti dārgu mēbeļu izmantošanai, un tos lielā daudzumā eksportē. Ebenkokam ir melna vai tumši zaļa koksne. Dzelzskoks ieguvis savu nosaukumu tāpēc, ka tā koksne ir īpaši cieta.

Dzīvnieku valsts. Mitro ekvatoriālo mežu dzīvnieku valsts ir ļoti bagāta un daudzveidīga. Liela daļa dzīvnieku mīt kokos. Tajos bez putniem, grauzējiem un kukaiņiem dzīvo pērtiķi, kas pārtiek no augļiem, jaunām atvasēm, kukaiņiem, putnu olām.

Meža apakšējā stāvā uz zemes mājo kārpcūkas un sīkie nagaiņi (Āfrikas briedīši, kuru augstums nepārsniedz 40 cm, pundurantilopes kaķa lielumā u.c.). meža malās un ūdenstilpju krastos mīt pundurbehemoti (augumā līdz 80 cm) un okapi, kas pieder pie žirafu dzimtas. Ekvatoriālo mežu lielie plēsēji ir leopardi.

Arī paši lielākie cilvēkpērtiķi- gorillas- apdzīvo apakšējo stāvu. To skits ir ļoti samazinājies. Gorillas sastopami tikai cilvēkam grūti pieejamās nomaļās vietās.

Visos meža stāvos mājo dažādas skudras. Tās saucamās klejotājskudras pārvietojas garās kolonās, iznīcinādamas savā ceļā visu dzīvo.

Augsnē un arī kokos dzīvo daudz termītu un citu kukaiņu, kas pārtiek no augu atliekām. Irdenajā zemē un meža zemsegā sastopami ciršļi, čūskas un dažāda veida ķirzakas.

Vairums dzīvnieku paraduši dzīvot slēptās vietās, un tāpēc šķiet, ka ekvatoriālajā mežā dzīvnieku ir maz.

Iedzīvotāji un to dzīvesveids. Ekvatoriālajos mežos dzīvo pigmeju tauta. Viņu dzīvesveids ir primitīvs, cieši saistīts ar norisēm dabā.

Pigmeji parasti dzīvo nelielās grupās, aptuveni 20- 50 cilvēki katrā. Iztiku tie sagādā medībās, vācot ēdamus augus un dzīvniekus. Sievietes vāc vardes, čūskas, gliemežus, dažādus kukaiņus, augļus sēnes un medu. Vīrieši dodas medībās no rīta, kad mežs mostas un visapkārt dzirdamas putnu dziesmas un pērtiķu kliedzieni. Mednieki izmanto lokus un bultas, šauj ļoti precīzi un džungļos pārvietojas pilnīgi bez trokšņa. Viņi nekad neapmaldās. Pigmeji lieliski pazīst visus augus un zina, kuras lapas, sēnes vai augļi ir ēdami, kur meklējams meža bišu medus. Mežs šiem nelielā auguma cilvēkiem dod visu- pārtiku, apģērbu, materiālus mājokļu celšanai. Arī slimību gadījumos ārstniecības līdzekļus viņi atrod „Džungļu aptiekā”.

Pēcpusdienā kad veidojas negaisa mākoņi, pigmeji uzmeklē savas lapu būdas un liekas gulēt. Sākas negaiss ar lietusgāzi, vētru, pērkona grāvieniem, bet pigmeji guļ ciešā miegā.

Ekvatoriālo mežu nepārdomāta, pakāpeniska iznīcināšana. Ekvatoriālie meži mūsdienās ir apdraudēti, jo masveidīgi tiek izzāģēti vērtīgie koki. Tiek izpostīta dabiskā vide, izzūd retie dzīvnieki. Tropu mežus pirmās sāka iznīcināt bantu ciltis, kuras nodarbojās ar zemkopību un meklēja jaunas apmetņu vietas. Meži tika nodedzināti un to vietā izveidoti prosas un kukurūzas lauki. Sadegušo koku pelni sākumā ir labs mēslojums. Pēc pirmās ražas novākšanas laukos stāda manioku, batātes (saldos kartupeļus) u.c. to saknes sievietes saberž un iegūst cieti saturošus miltus, ko izmanto ikdienā biezputras un plāceņu pagatavošanai. Laukos stāda arī banānus, no kuriem jau trešajā gadā iegūst ražu. Tā kā šajās augsnēs trūdvielas veidojas tikai no augu atliekām, tad pēc mežu iznīcināšanas tās kļūst arvien neauglīgākas. Pēc trešās ražas lauki vairs nav izmantojami. Cilvēki atkal dedzina mežus un ierīko jaunus laukus. Šo metodi sauc par klejotāju zemkopību. Pamestajās vietās sāk augt sīki koki, bet īsts mežs var izveidoties ne ātrāk kā pēc 100 gadiem. Šādas saimniekošanas rezultātā vairākās valstīs meži ir gandrīz pilnīgi iznīcināti. Nigērija ir zaudējusi 90% mežu, bet Kamerūnā izcirsti un

izdedzināti 80 miljoni hektāru meža.

Zinātnieki iesaka zemniekiem pareizi apstrādāt un mēslot augsni, neiznīcināt visus lielos kokus, bet to paēnā stādīt eļļas palmas, mango kokus, papaijas, banānus. Tad vēlāk ir vieglāk atjaunot mežu, un arī augsnes auglība saglabājas ilgāk. Lielo koku saknes neļauj spēcīgajām tropiskajām lietus gāzēm aizskalot auglīgo augsnes virskārtu. Mežos cilvēki vāc ļoti vērtīgus ārstniecības augus, sveķus, riekstus, augļus, iegūst sulas un eļļas. To izmanto ikdienā un pārdod. Pasaules mitrie ekvatoriālie meži ir galvenie skābekļa ražotāji Zemes gaisa apvalkam- atmosfērai. Ja tie tiks iznīcināti, tad var mainīties gaisa sastāvs un cietīs visas dzīvās būtnes uz zemes.

Savannas un skrajmeži. Šī dabas zona aizņem 40% Āfrikas teritorijas- apmēram no 10o Z p. līdz 25o Z p. un no 10o D p. līdz 25o D p. Tā ir pārejas zona no mitrajiem ekvatoriālajiem mežiem uz tuksnešiem, ir izteikta sausā sezona un lietus sezona.

Klimats. Ekvatoriālo mežu zonas malējās daļās sastopami mainīgi mitrie meži kas pakāpeniski pāriet savannās un skrajmežos. Savannas un skrajmeži veido dabas zonu, kam ir raksturīga sausās un mitrās gada sezonas maiņa un zāles sega ar atsevišķiem koku un krūmu puduriem. Augi ir piemērojušies sausajai sezonai. Savannas un skrajmeži nomaina ekvatoriālus mežus tāpēc, ka, palielinoties attālumam no ekvatora, gada nokrišņu daudzums samazinās un sausais gada periods kļūst aizvien garāks.

Augsnes. Nokrišņu sezonalitāte ietekmē arī augsnes veidošanās procesus. Lietus periodā (vasarā) organiskās vielas sadalās un ieskalojas augsnē. Turpretim sausajā gadalaikā (ziemā) mitruma trūkuma dēļ mikroorganismu dzīvības procesi palēninās un bagātīgās zāles segas atliekas nesatrūd pilnīgi. Līdz ar to augsnē uzkrājas trūdvielas. Sausākajās vietās veidojas tuksneša savannu sarkanbrūnās augsnes, bet tuvāk mitrajiem ekvatoriālajiem mežiem- garzāļu savannu sarkanās feralītās augsnes.

Savannas izskats mainās pa gadalaikiem. Sausajā periodā zāle iddeg, daudzi koki nomet lapas un savanna kļūst dzeltena. Karstums izkaltē visu. Taču sākoties lietus periodam, pārsteidzoši ātri izaug sulīga zāle un koki pārklājas lapām. Piecās sešās dienās šeit norit tādas pārmaiņas, kādas mērenajā joslā notiek pusotra divu mēnešu laikā. Vietās, kur lietus līst ilgi, izaug bieza, līdz 5 m gara zāle.

Augu valsts. Bezgalīgajā zāles jūrā paceļas milzīgi baobabi ar izplestiem zariem. No šo koku mizas iegūst šķiedru, ko izmanto virvju un rupju audumu izgatavošanai. Baobabi var sasniegt 4000- 5000 gadu vecumu.

Savannā aug arī akācijas ar blīvu vainagu, kas atgādina lietussargu, mimozas un dažu sugu palmas. Sausākajos rajonos sastopamas alvejas un eiforbijas (kokiem līdzīgi augi ar gaļīgiem stumbriem un zariem). Etiopijā eiforbijas ir līdz 8 m garas.

Daudzi augi labi pielāgojušies sausajam gada periodam: tiem ir cietas, pūķainas lapas un bieza miza.

Dzīvnieku valsts. Savannās ir bagāta augu valsts, un tāpēc tajās mīt daudzi lielie zālēdāji dzīvnieki: dažādu sugu antilopes, zebras (Āfrikas savvaļas zirgi), žirafes. Tā kā žirafes kakla garums var sasniegt pat divus metrus, tās var noplūkt arī augstāku koku lapas. Savannās sastopami arī citi lielie zālēdāji dzīvnieki- ziloņi, bifeļi, degunradži, kārpcūkas. Lielu daļu šo dzīvnieku cilvēks ir iznīcinājis. Upju un ezeru krastos dzīvo behemoti.

No zālēdājiem pārtiek plēsēji. Visstiprākais un bīstamākais no plēsējiem ir lauva. Tas bieži uzbrūk mājlopiem. Pie plēsējiem pieder arī gepardi, šakāļi, hiēnas. Upēs mīt krokodili. Vislielākie no tiem- Nīlas krokodili- sasniedz 5- 6 m garumu.

Āfrikas savannā mīt daudz dažādu putnu. To vidū ir gan paši mazākie putni uz zemeslodes- skaistie nektārputni, gan arī paši lielākie- Āfrikas strausi. Strausiem ir ļoti stiprs knābis, kam galā ir ass ragvielas veidojums. Strauss knābi var atplest ārkārtīgi plati, tādejādi spēdams norīt veselus sakņu gumus, augu sīpolus un nelielus augus ar visām saknēm. Strausa kuņģī gadījies atrast arī veselu dzeloņaino dadzi. Starp plēsējiem putniem īpašu ievērību ar savu izskatu un paradumiem guvuši sekretāri. Tiem ir dzērvēm līdzīgas kājas. Sekretāri pārtiek no sīkiem grauzējiem un rāpuļiem, it īpaši no čūskām. Panākuši čūsku putni to samīda ar kājām.

Īsta putnu paradīze ir papirusa un niedru audzes ezeru un upju piekrastēs. Šeit dzīvo lielie putni- flamingi, ibisi, gārņi. Ciematu tuvumā ir apmetušies marabu. Šie putni sastopami vienīgi Āfrikā. Tā kā marabu ir ļoti rijīgi, tie apēd dažādas barības atliekas un tādejādi ir savdabīgi sanitāri.

Ļoti daudz Āfrikā ir termītu. Šo kukaiņu izturīgās, augstās celtnesbieži var redzēt paceļamies virs zāles. Lielu postu nodara cecemušas. To kodieni cilvēkam izraisa miega slimību. Agrāk šīs slimības dēļ katru gadu gāja bojā desmitiem tūkstošu cilvēku. Tagad iedzīvotāji pret to tiek potēti.

Iedzīvotāji un to dzīvesveids. Mitrajā savannā dzīvo zemkopju tautas. Viņi būvē mājas no māliem, jo tās saulē nesakarst. Katrai ģimenei ciemā pieder viena māla būda. Visapkārt brīvi skraida cūkas, vistas un kazas. Ūdeni ņem no akām, bet tās sausajā sezonā reizēm izžūst, un tad sievietes ar milzīgām krūkām ūdeni nes pat no 10 kilometrus tālām akām. Lietus sezonas sākumā tiek iekopti un apsēti lauki. Katrai ģimenei ir dārzi un lauki ciemata tuvumā vai arī vairāku kilometru attālumā. Vienīgais darbarīks viņiem ir kaplis. Parastākie kultūraugi ir prosa un pupas. No viena lauka ražu iegūst 3 gadus, tad augsne kļūst neauglīga un jāiekopj jauni lauki. Vispirms tiek dedzināta zāle un krūmi, līdz ar to iznīcinot arī dabisko veģetāciju. Pelni kā mēslojums kalpo tikai īsu laiku. Piemājas dārziņos visbiežāk audzē saknes, kukurūzu, kāpostus u.c. Graudus glabā speciālās māla būdās uz pāļiem. Daļa zemnieku audzē arī kokvilnu un zemesriekstus, kā arī mango un citus augļus. Ražas pārpalikums tiek pārdots tirgū un nopelnīts mazliet naudas. Laukus apstrādā un uz tirgu dodas galvenokārt sievietes. Vīrieši lielu daļu sava laika pavada sarunās ar draugiem.

Daļai zemnieku pieder arī kazu un aitu ganāmpulki. No tiem iegūst pienu un gaļu, bet neražas gados daļu lopu pārdod. Par iegūto naudu tad var nopirkt prosu un sēklas.

Sausajā savannā dzīvo klejotāji lopkopji. Viņu dzīve paiet klejojot no vienām ganībām uz citām līdzi kamieļu, liellopu, kazu un aitu bariem. Sausajā sezonā bieži vien piens ir vienīgais šķidrums, ar ko remdēt slāpes. Lielie lopu bari noēd visu zāli, izmīda augsni un lielās platībās sāk veidoties tuksneši.

Tuksneši un pustuksneši. Tuksneši ir dabas zona, kam raksturīgs ļoti niecīgs daudzums nokrišņu un reta augu valsts. Vietumis tuksnešos augu nemaz nav. Dabas apstākļu un veidošanās ziņā tuksneši cits no cita atšķiras. Āfrikā ir divi tuksnešu apgabali- ziemeļos atrodas Sahāras tuksnesis, dienvidos- Namiba tuksnesis un Kalahari tuksnesis. Tie atrodas galvenokārt tropu klimata joslās un kopā aizņem gandrīz 40% Āfrikas teritorijas.

Klimats. Āfrikā ziemeļu un dienvidu puslodē savannas un skrajmeži pakāpeniski pāriet tropu pustuksnešos un tuksnešos. Šīs pārejas cēloņi ir lielais tropu gaisa sausums un nokrišņu daudzuma samazināšanās. Vislielāko platību tuksneši aizņem Ziemeļāfrikā. Ar tuksnešu zonas īpatnībām iepazīsimies, aplūkojot Sahāru.

Sahārā gada nokrišņu summa gandrīz visur ir mazāka par 50 mm. Tuksneša vidienē lietus reizēm nelīst pat vairākus gadus pēc kārtas. Tā kā mākoņi ir reta parādība, saules stari ļoti stipri sakarsē zemes virsu. Vasarā dienā karstums sasniedz +40oC ēnā. Lai paglābtos no dedzinošajiem saules stariem, vietējie iedzīvotāji velkā brīvus, garus tērpus. Karstums sevišķi grūti ir panesams svelmaino un sauso vēju dēļ. Šie vēji nes sev līdzi putekļus un smiltis.

Dienas un gada temperatūras amplitūdas izraisa iežu pastiprinātu fizisko dēdēšanu. Ieži saplaisā un sadrūp, pārvērsdamies akmeņu, šķembu un smilšu kaudzēs. Sahārā lielas platības aizņem akmeņu tuksneši- līdzenas, akmeņiem klātas teritorijas. Akmeņu tuksneši mijas ar māla tuksnešiem, kuros vietumis paceļas kāpas un barhani.

Augsnes. Tā kā tuksnešos ir nabadzīga veģetācija, augsnē nokļūst ļoti maz organisko vielu. Šeit veidojas tropu tuksnešu augsnes. Tajās ir ļoti maz trūdvielu. Māla tuksnešu augsnēs sastopami minerālsāļi, kas nepieciešami augu dzīvei. Tie no augsnes neizskalojas, jo lietus nelīst. Māla tuksnešus apūdeņojot, var iegūt labu ražu. Lielās akmeņu un smilšu tuksneša platībās augsnes segas vispār nav.

Augu valsts. Sahāras augu valsts ir ārkārtīgi nabadzīga, un vietām it īpaši centrālajā daļā, tās nav nemaz. Šur tur redzami vienīgi atsevišķi zāļu kušķi un dzeloņaini krūmi. Tuksnešu augiem, piemēram, kamieļērkšķiem, ir labi attīstīta skaņu sistēma, un tādejādi tie spēj uzsūkt ūdeni no liela dziļuma un no plašas teritorijas. Daudziem augiem lapas ir ļoti mazas vai arī lapu vietā aug dzeloņi. Līdz ar to no šiem augiem mazāk iztvaiko ūdens. Daži augi parādās tikai pēc lietus. Tie neparasti ātri izaug, nozied, nogatavina sēklas un tad nokalst. Akmeņu tuksnešos izplatīti ir ķērpji, bet sasāļotās augsnēs- sālszāles un vērmeles.

Vietās kur gruntsūdens atrodas tuvu zemes virsai, ir izveidojusies bagāta augu valsts. Šādas vietas sauc par oāzēm. Pie lielajām oāzēm ir izauguši ciemati un pat pilsētas. Plaši izplatīts augs oāzēs ir dateļpalma.

Dienvidāfrikas tuksnešu zona aizņem Atlantijas okeāna piekrasti. Šeit atrodas namiba tuksnesis, kam raksturīgs savdabīgs augs- velvičija. Tās īsais un resnais stumbrs paceļas virs zemes tikai 50 cm augstu. Velvičijas galotnē atrodas divas līdz 3 m garas cietas, ādainas lapas. Tās aug nepārtraukti no stumbra, pakāpeniski atmirdamas galos. Velvičijas var pārsniegt 150 gadu vecumu.

Dienvidāfrikas tuksneši austrumu un ziemeļu virzienā pāriet pustuksnešos. Tajos aug galvenokārt dzeloņaini, spilvenveidīgi augi, kā arī eiforbijas un alvejas, kas piemērojušās sausajam klimatam un uzkrāj mitrumu stumbros, stublājos vai lapās. Raksturīgi augi te ir savvaļas arbūzi. To sulīgie augļi vietējiem iedzīvotājiem un dzīvniekiem bieži aizstāj ūdeni.

Dzīvnieku valsts. Sahāras dzīvnieki ir piemērojušies tuksnešu klimata apstākļiem un ilgi spēj iztikt bez ūdens. Tie noskrien lielus attālumus, meklējot pārtiku. Tuksnesī mīt kamieļi, šakāļi, hiēnas un lapsiņas fenekas, antilopes, gazeles. Lielā daudzumā tuksnešos mīt čūskas, ķirzakas, zirnekļveidīgie, vaboles, siseņi, skorpioni. Sahāras nomalēs sastopamas hiēnas un lauvas.

Ģeologu atklājumi. Ģeologi meklējot naftu un izdarot dziļurbumus, pirms vairākiem gadiem Sahārā 1000 līdz 4000 metru dziļumā atklāja milzīgus pazemes ūdeņu krājumus. Zinātnieki noskaidrojuši, ka šie krājumi ir apmēram 20 000 gadu veci. Tie veidojušies laikā, kad Eiropā bija ledus laikmets un tagadējā Sahāras teritorijā mitrāks klimats. Daudzas upes plūda nevis uz jūru, bet uz Sahāras centrālajām ieplakām, kur pamazām iesūcās iežu slāņos.

Mūžzaļie cietlapju meži un krūmāji. Mūžzaļie cietlapju meži un krūmāji atrodas Āfrikas Vidusjūras piekrastes un Dienvidāfrikas subtropu klimata joslās.

Klimats. Pašos Āfrikas ziemeļos un dienvidos valda subtropiskais Vidusjūras tipa klimats. Tas ir vēsāks nekā tropu joslā. Ziemā gaisa temperatūrai ir ap +8oC, taču reizēm tā var noslīdēt arī zem 0oC, īpaši apvidos pie Atlasa kalniem. Vasarā, kad šeit valda karstās un sausās tropiskā gaisa masas, temperatūra ir aptuveni +24oC un nokrišņu ir maz. Tāpēc tad, kad augiem mitrums ir visvairāk vajadzīgs, tā trūkst. Lietus līst ziemā, kad šeit ieplūst mērenās joslas gaisa masas.

Koki un krūmi. Āfrikas ziemeļos subtropu zonā aug korķozoli, no kuru koksnes iegūst dabisko korķi, akmensozoli, tūjas, kas pie mums ir apstādījumu koki, zemeņkoki, mirtes, oleandri, efejas. Ērkšķaino krūmu un koku audzes sauc par makvisu. Sausākajās vietās ļoti daudz ir alfazāles- graudzāles, no kuras vietējie iedzīvotāji vij auklas, pin grozus un paklājus. Šo zāli izved arī uz Eiropu, kur to izmanto mākslīgā zīda un ādas izgatavošanā, kā arī augstvērtīga papīra ražošanā.

Augi un dzīvnieki. Dzīvnieku pasaulē līdzās mīt gan Āfrikas tuksnešu, gan Eiropas subtropisko mežu iemītnieki- meža cūkas, lapsas, vāveres, brieži, pērtiķi, leopardi, antilopes.

Klimats Āfrikas dienviddaļā ir līdzīgs, taču augu un dzīvnieku pasaule subtropiskajos mežos ir cita. Šeit aug Kāpzemes olīvkoki, Āfrikas riekstkoki, milzu kadiķi, dažādas pelargonijas.

Tā kā subtropu zona atrodas biezi apdzīvotajā Dienvidāfrikas Republikā, daudzi dzīvnieki ir jau izzuduši. Šķērsojuši visu Āfriku, šeit pārziemot apmetas daudzi Eiropas putni, piemēram, bezdelīgas, stārķi. Kāpas kalnos sastopamas antilopes, kalnu zebras, leopardi, paviāni. Vietējie iedzīvotāji audzē olīvas, tabaku, taču visvairāk- vīnogas un apelsīnus.

Stepes (Sāhela zona) Sāhela zona stiepjas no Atlantijas okeāna līdz Čada ezeram, apmēram no 15o Z p. līdz 20o Z p. (Senegāla, Mali, Burkinafaso, Nigēra, Čada). Pēdējos gados tā skar arī Sudānu, Etiopiju, Somāliju.

Klimats. Gada vidējais nokrišņu daudzums pārsniedz 100 mm, bet nav lielāks par 250 mm. Ziema ir samērā auksta (vietām -20oC), ar noturīgu sniega segu. Vasara ir visai sausa (300- 500 mm) un karsta (20- 25oC). Atsevišķos gados novērojams sausums, rodas putekļu (smilšu) vētras. Iztvaikojamība pārsniedz nokrišņu daudzumu. Subtropu joslas stepē ziema ir maigāka (to› 5oC), bet vasara karstāka. No 1968. līdz 1974. gadam šajā teritorijā vispār nebija nokrišņu. Augi nokalta, akas izžuva. Bojā aizgāja apmēram 80% lopu un ļoti daudz cilvēku nomira no bada un slāpēm.

Augi un dzīvnieki. Lietus sezona Sāhela zonā ilgst tikai trīs mēnešus. Tāpēc augiem tur ir pat vairākus metrus garas saknes, kas sniedzas līdz grunts- ūdeņiem. Raksturīgākie augi ir akācijas, baobabi, dzelkšņaini krūmi, reta zāle.

Šeit mīt šādi dzīvnieki: ziloņi, degunradži, krokodili, antilopes, bifeļi, lauvas, leopardi, u.t.t.

Apdraudētā daba. Vietējie iedzīvotāji zemi parasti apsaimnieko, izmantojot līdumu sistēmu. Vispirms laukam, kuru paredzēts apstrādāt, palaiž uguni. Tas ir vieglāk, nekā izcirst krūmus un kokus, arī pelni noder par mēslojumu augsnei. Taču lietus tos ātri izskalo no zemes, un pēc pāris gadiem jāmeklē jauna vieta tīrumam, jo augsne ir noplicināta. Tai ir jāatpūšas 10- 12 gadi, līdz auglība atkal atjaunojas. Tāpēc ir nepieciešams daudz zemes- vienā laukā pašlaik ir ierīkots tīrums, bet tam blakus 4- 5 reizes lielāki lauki „atpūšas”.

Sausākajās vietās zāli izmīda lielie lopu ganāmpulki. Savannas augājs kļūst nabadzīgāks. Par bagātu vietējie iedzīvotāji uzskata to cilvēku, kuram ir daudz lopu. Taču šie lopi ir mazražīgi- zebu dod līdz 3 l piena dienā un gaļai to tikpat kā neizmanto.

Šāda saimniekošana ir veicinājusi savdabīgas dabas teritorijas- Sāhelas- izveidošanos savannas un Sahāras tuksneša robežjoslā. Šeit savanna pamazām pārvēršas tuksnesī. Lai to aizkavētu, robežjoslā tiek stādīti koki, kuru saknes nostiprina augsni un aiztur sausos vējus, kas pūš no tuksneša. Taču šim darbam ir nepieciešami lieli līdzekļi, kuru daudzām valstīm trūkst.

Daudzu savannas dzīvnieku izdzīvošana mūsu dienās ir apdraudēta, jo cilvēki tos pārāk daudz medī. Vietējie iedzīvotāji savām vajadzībām parasti nomedī tik, cik nepieciešams. Taču jau visu 20. gs. Āfrikas dzīvnieki cieš no eiropiešu modes untumiem. Ziloņus medī ilkņu- ziloņkaula dēļ. No tā izgatavo dažādas greznumlietas. Degunradža raga pulveris palīdzot saglabāt mūžīgo jaunību. Krokodilādas somiņas un kurpes, arī strausu spalvas rotājumi palīdz daudzām Eiropas dāmām. Tiek uzskatīts, ka, atgriežoties no Āfrikas, sev līdzi noteikti jāatved kāda medību trofeja, piemēram, skaisti antilopes vai bifeļa ragi, lauvas vai leoparda āda. Šādas sporta medības Āfrikā sauc par safari.

Daudzās Āfrikas valstīs, lai saglabātu dzīvnieku pasauli, ir ierīkoti rezervāti un nacionālie parki. Tajos medības ir stingri ierobežotas. Taču arī rezervāti ne vienmēr spēj nodrošināt saudzīgu attieksmi pret dzīvniekiem. Tas ir tāpēc, ka dzīvnieku bari pārvietojas ļoti tālu, neievērojot ne valstu, ne arī kādas citas cilvēku noteiktas robežas. Joprojām ir daudz malumednieku, kuri grib nopelnīt, nelegāli piegādājot Eiropai, Amerikai, Āzijai ziloņkaulu, ādas un citas šāda veida preces.

Iedzīvotāji un to dzīvesveids. Pēdējos 40 gados Sāhela zonas iedzīvotāju skaits ir divkāršojies un mūsdienās sasniedz 25 miljonus. Lielākā daļa no viņiem, tāpat kā senatnē, piekopj nomadu (klejotāju lopkopju) dzīvesveidu. Nomadi cenšas palielināt savus mājlopu (kazu, aitu, liellopu) ganāmpulkus, jo tā ir prestiža lieta. Senāk daudzi lopi mira no sērgām un epidēmijām, bet mūsdienās ir pieejami dažādi ārstniecības līdzekļi, kas to novērš, tāpēc ganāmpulki kļuvuši pārāk lieli. Ganībās tie noēd visu zāli un izbradā augsnes virskārtu. Jauna zāle vairs nespēj ataugt, augu sega iet bojā.

Cilvēki un milzīgie ganāmpulki patērē daudz ūdens. Tāpēc tiek raktas aizvien jaunas akas. Ārzemju inženieri ar speciālu tehniku palīdz veidot dziļus urbumus, lai sasniegtu gruntsūdeņus un ar sūkņiem izsūknētu ūdeni virszemē. Tā rezultātā strauji pazeminās gruntsūdeņu līmenis. Pat garās augu saknes to vairs nesasniedz. Ganāmpulki pie jaunajām akām uzturas ilgāk nekā parasti un vēl vairāk izbradā augsni. Vējš bez pūlēm aizpūš sauso, izārdīto zemes virskārtu. Tur, kur agrāk zaļoja ganības, tagad paceļas vairākus metrus augstas smilšu kāpas.

Attīstītākās pasaules valstis palīdz Sāhela zonas iedzīvotājiem- sūta pārtiku, medikamentus, apģērbu. Tomēr svarīgi, lai cilvēki paši iemācītos pareizi saimniekot- apstrādāt augsni, taupīt ūdeni, ierobežot lopu skaitu.

Izmantotā literatūra.

Ancāne I. „Dabas ģeogrāfija”.- Rīga: Zvaigzne ABC, 2000.

Arsufi A. „Dzīvā daba”,- Rīga: Kontinents, 2001.

Biseniece A. „Kontinentu ģeogrāfija 7. klasei”.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

Korinska V., Prozorovs L., Ščeņevs V. „Kontinentu ģeogrāfija 6. klasei”.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1985.

Lipsberga A. „Kontinentu ģeogrāfija 7. klasei”.- Lielvārde: Lielvārds, 19

Leave a Comment